Bērns tiešām saslimis vai cieš no stresa?

 30. aprīlis 2019 9:00 mammamuntetiem.lv Raksts

Iespējams, daudzi vecāki sevi atpazīst situācijā, kad bērns sūdzas par sliktu pašsajūtu un visdažādākām sāpēm, bet neskaitāmie izmeklējumi skaidrojumu nav devuši. Somatiskās izpausmes var būt organisma reakcija uz trauksmi un stresu, ko bērns piedzīvo ikdienā. Vairāk par iemesliem un bērna ikdienas harmonizēšanu stāsta fizioterapeite osteopāte Līga Latkovska. 



Foto: Shutterstock.com

Ja vecāki ir gatavi sadzirdēt bērnu, bērns ieklausīsies arī vecākos.


Latviešiem, domājot par emocionāli grūtām situācijām, ir teicieni – „kā kamols kaklā”, „kā akmens uz sirds”. Tie liecina par to, ka mēs stresu sajūtam ne tikai kā emocionālu, bet arī fizisku izpausmi. Ir bērni, kam stresa situācijās sāp vēders, galva, vienkārši ir slikta pašsajūta, pat sākas čurāšana gultā. Fizioterapeite osteopāte Līga Latkovska stāsta, ka parasti pie viņas nonāk bērni, kuri jau bijuši pie neskaitāmiem citiem speciālistiem – neirologiem, ķirurgiem, gastroenterologiem, imunologiem. Tie ir bērni, kam veikti visdažādākie izmeklējumi, lai izslēgtu dažādas slimības, un nekas nav atrasts. Bieži vien šajos gadījumos ikdienas režīma pārskatīšana un atsevišķu izmaiņu ieviešana var dot pozitīvu rezultātu, jo pie vainas mēdz būt trauksme un spriedze, kurai bērns ikdienā tiek pakļauts. 


„Stress, ko bērni piedzīvo mājās, bērnudārzā, savstarpējās attiecībās, kļūst arvien lielāks. Loģiski, ka tas atstāj iespaidu uz bērnu veselību, un to kopā ar vecākiem cenšamies risināt. Runājot par stresu, kas atspoguļojas somatiskās izpausmēs bērnudārznieka vecumā, svarīgi saprast, kāda bijusi grūtniecība, dzemdības, kā mazulim klājies drīz pēc dzemdībām un vēlākā periodā. Reizēm būtisku lomu nospēlē tieši šķietamie sīkumi, tomēr tie var būt pamats, uz kā izaug nosacīti lielās lietas. Osteopātija cilvēka ķermeni skata kā vienotu veselumu. Emocijas atstāj iespaidu uz fizisko ķermeni un otrādi. Pēdējā laikā novēroju, ka tieši emocionālais fons bērnos rada fiziskas sūdzības, jo ar notiekošo ir „jātiek galā”. Ķermenis var risināt emocionālas problēmas, tās somatizējot par fizisku simptomu,” skaidro speciāliste. 

Lai bērns justos droši, viņam blakus ir nepieciešama stipra mamma un tētis. Tas nozīmē, ka vecākiem regulāri ir jāapsēžas un jāizrunājas par to, ko ļaut bērniem, ko ne.

Drošības izjūta un vecāku noliktās robežas
Lai bērns justos droši, viņam blakus ir nepieciešama stipra mamma un tētis. Tas nozīmē, ka vecākiem regulāri ir jāapsēžas un jāizrunājas par to, ko ļaut bērniem, ko ne. Kādi ir noteikumi, kas ģimenē tiek ievēroti. Ja bērns, mīlēts un lolots, dzīvo šādā vecāku izveidotā rāmītī, viņam ir daudz mierīgāka, harmoniskāka un galvenais – paredzama ikdiena. „Vecāki vizītēs mēdz atzīt, ka viņiem ir bail nospraust robežas. Jo tā ir viņu bērnības pieredze. Viņi nevēlas savam bērnam teikt „nē”. Vecāki nevēlas piedzīvot bērna negatīvo reakciju – dusmas un niķošanos – par viņu pateikto „nē” un piekāpjas. Lai arī bērns var justies gandarīts, ka panācis savu, ilgstoši tas viņā rada lielu nedrošības sajūtu un trauksmi, jo nav neviena stiprā, kas parāda ceļu. Citiem vārdiem sakot, bērniem vajag cieņpilnas robežas. Es vecākus gribu iedrošināt, ka „nē” teikšana nav vardarbība pret bērnu, tā ir cienoša un mīloša audzināšana. Mēs, pieaugušie, cits citam arī atbilstošās situācijās sakām „nē”. Un tā taču nav uzreiz nemīlestība vai necieņa,” tā osteopāte. 
Ir vecāki, kuri saka – bērns neiet gulēt bez planšetes. Vai arī nepaliek savā gultiņā, kāpj ārā un nāk vecāku gultā, rezultātā neviens nav izgulējies. Bet kā bērns var nebūt vecāku gultā, ja viņi paši to ļauj? Kā bērns var nedarboties viedierīcē, ja pieaugušie viņam to iedod? Tas notiek tāpēc, ka vecākiem ir grūti izturēt nepatīkamas emocijas. Ja vecāki paliek pie skaidrām robežām, uz pozitīvo pusi mainās ļoti daudzas lietas. 

 

Izvēles iespējas drošajās robežās
Bērni ir mums līdzvērtīgi, pelnījuši saņemt tikpat cieņpilnu komunikāciju kā mūsu dzīvesbiedri un kolēģi. Piedāvāt izvēles iespējas mēs sākam jau pavisam mazam bērnam. Piemēram, var pajautāt zīdainim, kuru krekliņu viņš šodien vilks. Parādot divus iespējamos variantus, mazulis paskatīties uz vienu no tiem vai pieskarsies ar roku, un mēs apstiprinām viņa izvēli – o, laba izvēle! Bērns neapzināti būs izraudzījies savu apģērbu. Viņš jau kopš zīdaiņa vecuma būs saņēmis apstiprinājumu, ka viņa izvēle/domas/viedoklis ir svarīgs. Lielākam bērnam ļaujam pašam izvēlēties apģērbu, dodam izvēles iespējas starp slīdkalniņu vai šūpolēm. Ja vecāki ir gatavi sadzirdēt bērnu, bērns ieklausīsies arī vecākos. 

Ja bērns, pārnākot mājās, ir kašķīgs un neapmierināts, tad viņš, iespējams, dusmojas. Bērns ir atgriezies savā vislabākajā vietā uz zemeslodes, jūtas drošs un ļauj vaļu emocijām.

Tāpat ir ar fizisko attīstību – mēs sekojam bērna attīstībai, nevis īstenojam savu redzējumu par to. Mazulis sāk velties, sēdēt, rāpot, kad ir tam gatavs. Vecāku uzdevums ir nodrošināt attīstībai piemērotu un atbalstošu vidi. Līdzīgi ar podiņmācību – mums nevajadzētu bērnu „trenēt” iet uz poda. Lielākoties bērni ir gatavi to darīt, kad saka par sevi „es”. 
Runājot par ēšanu – piedāvājiet bērnam pusdienās kartupeļus, brokoli, gaļas gabaliņus un ļaujiet pašam ēst, ļaujiet pašam sajust, kad pietiek. 
Visas šīs mazās, ikdienišķās lietas veido mūsu bērnus. Ir ļoti svarīgi ļaut bērniem būt – būt ar savām vēlmēm, attīstības tempu, emocijām.


Ieteikumi bērna ikdienas harmonizēšanai

  • Pārskatiet robežu jautājumus, iedodot bērnam drošības sajūtu.
  • Pārskatiet bērna ēdienkarti. Tai jābūt pilnvērtīgai un sabalansētai.
  • Rūpējieties, lai bērns nepavada pārlieku daudz laika viedierīcēs.
  • Nodrošiniet bērnam pietiekamu kustību apjomu. 


Vai bērnam dārziņš par grūtu? 
Vecāki, kuri novērojuši bērnā nemieru un trauksmi, kā arī piedzīvo regulārus kašķus un nevēlēšanos doties uz pirmsskolas izglītības iestādi, kas liek domāt, ka dārziņa režīms ir par grūtu, var izvērtēt, vai viņu atvase pietiekami izguļas. Ir nesaprātīgi gaidīt, ka mazajam pietiks ar miegu no pusnakts līdz sešiem rītā. Bērnam nepieciešams ilgāks miegs nekā pieaugušam cilvēkam. Bērnudārzniekam tās ir ne mazāk kā deviņas nakts stundas. 
Vai bērnam dārziņā ir par grūtu, jāvērtē individuāli – kāds viņš pārrodas mājās. Bieži vien bērni, pārnākuši no bērnudārza, ir enerģijas pārpilni, viņi joņo pa māju, ir gatavi uzsākt jaunas spēles un rotaļas, ir gatavi iet ārā. Un savā ziņā tas ir likumsakarīgi, jo viņi dārziņā paspējuši pagulēt diendusu, kas nozīmē – paspējuši atpūsties. Ja bērns, pārnākot mājās, ir kašķīgs un neapmierināts, tad viņš, iespējams, dusmojas. Bērns ir atgriezies savā vislabākajā vietā uz zemeslodes, jūtas drošs un ļauj vaļu emocijām. Pēc šādām emocionālām izlādēm bērni sajūtas labāk un ir gatavi atkal spēlēties. Vecākiem jākļūst uzmanīgiem, ja iepriekš priecīgais bērns ir nomākts, negrib spēlēt sev mīļas spēles, negrib piedalīties fiziskās aktivitātēs, sūdzas par kādām sāpēm, naktīs mostas raudot, sāk grauzt nagus… Tas ir brīdis, kad vērsties pēc palīdzības pie speciālistiem – ģimenes ārsta, psihoterapeita, neirologa, osteopāta utt. –, lai atrastu un risinātu problēmu.  

 

Bērna dienai nepieciešama struktūra 
Ja raugāmies uz bērna dienas kārtību kopumā, bērnudārzā ir struktūra, kas ļoti patīk cilvēka smadzenēm. Un būtu tikai lieliski, ja arī mājās bērniem būtu noteikta dienas kārtība – ēdienreizes noteiktos laikos, arī našķošanās tikai īpaši tam paredzētos brīžos, nevis haotiski starp ēdienreizēm. Bērniem ir nepieciešams cukurs, bet saprātīgās devās. Ir ģimenes, kur darbdienās nav našķu, ir ģimenes, kur kādu saldumu apēd katru dienu daudz maz noteiktā laikā. 
No smadzeņu funkcionēšanas viedokļa, tām nevajag cukuru augu dienu. Bērns nepieciešamos ogļhidrātus var saņemt, no rīta brokastīs apēdot pilngraudu putru. Un, protams, var pa dienu apēst arī kādu konfekti vai cepumu. Katra ģimene var meklēt sev ērtāko un piemērotāko sistēmu, bet šo jautājumu pašplūsmā gan nevajadzētu atstāt. Turklāt pieņemtajai kārtībai jābūt tādai, kas rada komfortablu sajūtu. Ja ģimene mākslīgi piemeklēs kādu ideālo risinājumu, bet par to jutīsies slikti, tiks radīts stress, bet jau citā aspektā. 

Bērnu nevar pilnībā izolēt no satraukumiem, jo tie ir nepieciešami, lai mazais rūdītos un mācītos, kā ar to tikt galā. Interesanti, ka arī pozitīvais stress daļai mazuļu var izraisīt nepatīkamas somatiskas reakcijas.

Izlādēšanās
Ja bērns piedzīvo trauksmi un spriedzi, palīdz izlādēšanās. Bērns no tās tiek vaļā raudot, ar fiziskām aktivitātēm. Bērns parasti neatnāks pie vecākiem un nepateiks, ka dārziņā kaut kas nav bijis kārtībā. Mazais vēl nav spējīgs apzināties sava stresa cēloņus. Tāpēc ļaut paraudāt bērna veselībai ir gana svarīgi. Kad bērns ir priecīgs – līksmi spēlējas, ir ar dzīvi apmierināts –, mēs parasti nesakām: esi gana ilgi priecīgi spēlējies, tagad jāpārtrauc. Mums tomēr ir patīkami būt kopā ar mazo priecīgā situācijā. 
Ja bērns ir dusmīgs, mētā mantas, mēs visbiežāk aicinām viņu to pārtraukt. Taču ne vienmēr to vajadzētu darīt. Tā vietā labāk vienkārši būt blakus. Ja no bērna puses sākas teātris, pieaugušais var vienkārši doties uz otru istabu, pasakot, ka ir gatavs bērnu samīļot, kad mazajam tas būs nepieciešams. Vienīgā situācija, kad bērna rīcību vajadzētu pārtraukt, – ja viņš dara pāri sev, citiem. Katrā ziņā vecākiem nevajadzētu savu ērtību labad ierobežot bērna emocijas. Lai mazais redz, ka ir labs saviem vecākiem arī dusmīgs, noguris un kašķīgs. 

 

Pozitīvais stress
Ne vienmēr stresu varam definēt kā negatīvu. Ir vesela emociju gamma, kas ir ar pozitīvu noskaņu. Un to jāļauj bērnam piedzīvot un izbaudīt. Bērnu nevar pilnībā izolēt no satraukumiem, jo tie ir nepieciešami, lai mazais rūdītos un mācītos, kā ar to tikt galā. Interesanti, ka arī pozitīvais stress daļai mazuļu var izraisīt nepatīkamas somatiskas reakcijas. Ir bērni, kuri katru gadu uz savu dzimšanas dienu saslimst. Viņi tik ļoti gaida šo pasākumu, ka paaugstinās temperatūra. Mūsu kā vecāku uzdevums būtu apzināties šīs sajūtas un atspoguļot tās bērnam. Turklāt atspoguļošanai jābūt bez vērtējuma un kritikas. 
Vecāki zina, ka tuvojas dzimšanas diena, turklāt zina, ka bērns iepriekš šajā laikā ir saslimis. Kā rīkoties? Ballītes organizēšanas gaitā atvasei nevajadzētu teikt: „Tu tikai saņemies, šogad gan centies nesaslimt”, jo tādējādi mazajam tiek radīta milzīga spriedze. Tā vietā vajadzētu pateikt: „Jā, es zinu, ka tu ļoti gaidi pasākumu un esi priecīgi satraukts, bet, ja tu saslimsi kā pagājušajā gadā, nekas – tu drīksti slimot.” Ir svarīgi bērnam pajautāt, kā viņš jūtas. Svarīgi apstiprināt viņa jūtas. Tas no bērna noņem milzīgu atbildību. Bērns tomēr grib būt labs saviem vecākiem un nevēlas ar slimošanu izjaukt sarūpētos svētkus. 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas