Eksperti: žogs ir vajadzīgs, bet ar to vien nepietiek, lai bērns būtu drošībā

Publiskā vide bērniem ir drošāka, nekā varētu šķist, tomēr pieaugušajiem katru dienu ir jāuzņemas atbildība par drošas vides veidošanu, it īpaši savās mājās – tā sarunu festivālā “Lampa” diskusijā “Mūsu ielas, mūsu bērni: kur sākas drošības sajūta?” 21. jūnijā vienojās Valsts policijas Prevencijas biroja priekšnieks Andis Rinkevics, sociālo procesu pētniece Ilze Mileiko, TV raidījumu un pasākumu vadītāja Māra Sleja un “Bonava Latvija” pārdošanas un mārketinga vadītājs Kaspars Ekša. 

“90 % nelaimes gadījumu ar bērniem notiek mājās – peldoties piemājas dīķi, lēkājot pa batutiem vai aizrijoties ar ērkšķogām piemājas dārzā. Bērns nevar izaugt bez eksperimentiem, tāpēc no nelaimes gadījumiem neviens nav pilnībā pasargāts, taču pieaugušo atbildība ir spēt izvērtēt un maksimāli prognozēt situācijas, kas var beigties ar smagām sekām. Ir liela atšķirība, vai bērns kāpj kokā un nokrīt, vai arī paņem tēta mašīnu, lai aizbrauktu uz veikalu pēc limonādes,” norāda Valsts policijas Prevencijas vadības biroja priekšnieks Andis Rinkevics. 

“Bonava Latvija” pārdošanas un mārketinga vadītājs Kaspars Ekša atklāj, ka “Bonava Latvija” projektu iedzīvotāju aptaujā 87 % respondentu pauduši pārliecību – kaimiņi būs vienota kopiena un pieskatīs, vai pagalma bērni ir drošībā. Vienlaikus arvien biežāka prasība cilvēkiem, kuri meklē jaunu mājokli, ir nožogota teritorija, kas veicina drošības sajūtu. Arī Andis Rinkevics piekrīt, ka žogi, ieejas durvju kodi un tamlīdzīgas drošības metodes psiholoģiski palielina iedzīvotāju atbildību par savu noslēgto teritoriju, tāpēc mudina šādus pasākumus ieviest arī tur, kur tas vēl nav izdarīts.

Tāpat policijas pārstāvis norāda, ka mūsdienās daudz lielāki draudi par riskantām aktivitātēm rotaļlaukumos vai pagalmos ir viedtālruņi: ļoti daudzi bērni bez mazākajām bažām sarakstās ar svešiniekiem, un aptaujas rāda, ka vairāk nekā puse bērnu, kuri saņem aicinājumus, piemēram, nosūtīt nepazīstamam cilvēkam savu kailfoto, to arī izdara. 

Ir jāmāca bērnam uzticēties saviem instinktiem, bet vienlaikus nebaidīties no pieaugušajiem 

Tikai 12 % aptaujāto Latvijā un 8 % Rīgā norāda, ka uzticas līdzcilvēkiem – kaimiņiem, garāmgājējiem – un paļaujas, ka tie reaģēs, ja bērnam būs nepieciešama palīdzība. TV personība un divu bērnu mamma Māra Sleja uzsver – viņa saviem bērniem māca pašiem vērsties pie pieaugušā un lūgt palīdzību, nevis gaidīt to no apkārtējiem. Vienlaikus viņa atgādina, ka jebkurš pieaugušais ir atbildīgs par drošas vides radīšanu ikvienam bērnam: “Mēs dzīvojam vietā, kur blakus bērnu rotaļlaukumam uzturas arī dzērāji un bezpajumtnieki. Es viņiem eju klāt, sasveicinos, saku, ka alkoholu nedrīkst lietot, ja bērni blakus šūpojas. Mēģinu radīt vidi, kas viņiem signalizē – “mēs jūs redzam, uzvedieties kārtīgi, lai mūsu bērni te var droši dzīvoties”.”

Arī Valsts policijas Prevencijas vadības biroja priekšnieks Andis Rinkevics iedrošina mācīt bērniem lūgt palīdzību, taču vienlaikus uzticēties saviem instinktiem: “Bīstamākie noziedznieki pēc tādiem neizskatās. Tāpēc es ieteiktu – neskati vīru no cepures. Taču vienlaikus dzīvi nevar pārvērst par nemitīgu baidīšanos. Bērnam ir jāzina, ka cilvēki ir dažādi un reakcijas var būt dažādas, bet, ja viens pieaugušais atraida vai nereaģē, nevajag baidīties lūgt palīdzību citam. It īpaši kasieriem, policistiem, apsargiem – vecākiem vajadzētu bērnam mācīt uzticēties pieaugušajiem formastērpos, tai vajadzētu būt drošai izvēlei.”

Andris Rinkevics uzsver, ka policija ļoti novērtē sabiedrības iesaisti un rūpes par svešiem bērniem, bet vienlaikus aicina nenosodīt tos, kuri mazam bērnam uz ielas paiet garām: “Var saprast vēlmi vainot tos, kuri ļauj mazam bērnam vienam pašam atrasties uz ielas. Taču ir jābūt lielai drosmei, lai pārvarētu sociālos aizspriedumus un to bērnu uzrunātu, it īpaši vīriešiem, kurus automātiski uztver kā potenciālos varmākas. Ir jābūt emocionāli gatavam taisnoties, tāpēc nedrīkst vainot cilvēkus, kuri to nedara. Tā ne vienmēr ir vienaldzība.” 

Nemeklēt vainīgos, bet katru dienu veidot drošāku vidi

Sociālo procesu pētniece Latvijas Universitātē Ilze Mileiko, kura veikusi vardarbības, darba un ģimenes dzīves līdzsvara, ģimenes politikas un demogrāfiskās politikas, dzimtes u. c. jautājumu izpēti, uzsver, ka vēl joprojām liela nozīme tajā, kā vecāki bērniem māca justies droši, ir dzimtes aspektam: “Mātes apmāca savas pusaugu meitas, kur jāsit, ja kāds seksuāli uzmācas. Visdrīzāk, viņas šos uzvedības modeļus ir pārņēmušas no savām mātēm, bet tās ir absurdas drošības prakses. Daudz svarīgāk būtu veidot tādu vidi, kurā nevienam bērnam – neatkarīgi no vecuma vai dzimumam – nav jāmāca kādam sist. Diemžēl mēs esam paaudze, ko biedēja ar policiju, un vēl arvien pieaugušie mēdz sabojāt iespēju bērnam uzticēties policistiem kā šiem drošajiem cilvēkiem. Par to vecākiem būtu jādomā.” 

Tāpat viņa uzsver, ka arī skolās ir jāstrādā pie drošas vides veidošanas: “Bērns bērnam arī var būt apdraudējums, un skolu vide ir ļoti skaudra, mobings bērnu vidū ir ārkārtīgi izplatīts. Pētījumu dati atklāj patiešām šokējošu ainu. Pieaugušo uzdevums ir organizēt drošu telpu gan skolā, gan ārpus tās – lai ne tikai pasargātu bērnus no mehāniskiem sasitumiem, bet arī radītu vietas, kur jaunieši var pulcēties un kur pieaugušie viņus vienmēr var atrast. Gribētos, lai drošas ir ne tikai atsevišķas skolas vai pagalmi, bet lai visi bērni varētu iet savās gaitās – nevis kā uz izdzīvošanas apmācību, bet ar prieku.”