Trešās sievas traumatiskā pieredze: skaitu gadus, kad būšu ilgākā sieva

Es saprotu, ka attiecību sākumā tevi pārāk nesatrauca fakts, ka savam vīram tu būsi jau trešā sieva?

Pilnīgi noteikti nemaz. Es biju iemīlējusies un pārliecināta, ka mums viss izdosies. Un sākumā jau izdevās arī. Tiesa gan – radi un draugi ir izteikuši man sāpīgus mājienus – ja jau ir bijušas trīs sievas, kāpēc gan, lai nebūtu arī ceturtā, piektā vai pat sestā. Arī vīra draugi savā starpā mēdz pajokot, ka Ernests (Evitas vīrs) jau ir laulību eksperts. It kā jau tikai jociņš, bet laikam jau tomēr visi šie teksti mani ir ietekmējuši spēcīgāk, nekā es pati domāju. Esmu palikusi nepamatoti greizsirdīga. Par vīra bijušajām laulātajām pat nespēju domāt – man viņas riebjas. Arī ar vīra meitu no pirmās laulības man sāk veidoties problemātiskas attiecības. Šķiet, ka arī uz to bērnu es esmu greizsirdīga. Varbūt tāpēc, ka mums nekādi nepiesakās savējais.

Tu zini, kāpēc tika šķirtas tava vīra iepriekšējās laulības?

Lielākoties jau zinu tikai to, ko Ernests man pats ir stāstījis. Ar pirmo sievu Ernests apprecējies uzreiz pēc vidusskolas, jo viņa bijusi stāvoklī. Abi izšķīrās, kad meita sāka iet pirmajā klasē. Tātad gandrīz septiņi gadi laulībā. Ar otro sievu viņš bija precējies gandrīz desmit gadus. Attiecības tika izbeigtas, jo sieva satikusi citu. Esmu no vīra māsas dzirdējusi, ka otrā sieva esot bijusi vīra lielā mīlestība. Un līdz ar to, šķiet, ka otro sievu es ienīstu stiprāk nekā pirmo. Un priecājos, ka viņiem abiem šajā laulībā nebija bērnu.

Vai tu esi par šīm sajūtām runājusi ar savu vīru?

Viņam ne visai patīk sarunas par bijušajām attiecībām. Kad mēģinu runāt, viņš parasti saka, ka nav, ko tur daudz cilāt pagātni. Kas bijis, bijis. Es arī negribu vīra acīs izklausīties pēc kaut kādas pilnīgas paranoiķes. Bet tāpat jau man salīdzinoši bieži sanāk izmest kādu piezīmi par bijušajām laulībām. Un es nezinu, kāpēc es tā daru. Jo tas nenāk par labu mūsu attiecībām.

Tu būtu gribējusi būt pirmā un vienīgā sieva?

Vai tad ir kāda sieviete, kura tā negribētu? Tikai žēl, ka es pirms šo attiecību uzsākšanas nesapratu, cik ļoti, ļoti man tas ir svarīgi. Lai arī liekas, ka vīrs mani ļoti mīl un rūpējas, man tāpat šajās attiecībās ir tāda kā nedrošības sajūta.

Vai tu esi mēģinājusi par savām sajūtām runāt ar kādu speciālistu?

Nē, bet manas draudzenes arī to nemitīgi iesaka. Visdrīzāk, ka būs jāmēģina. Es pieļauju, ka varbūt jutīšos labāk, kad mums beidzot pieteiksies mazulis. Es gan esmu iztēlojusies, ka mums būs vismaz divi. Laikam tāpēc, lai mums būtu “īstāka ģimene” nekā viņam ar pirmo sievu. Tāpat es ar lielu nepacietību gaidu, kad viņš ar mani būs nodzīvojis kopā ilgāk nekā ar visām iepriekšējām sievām. Kā saka – ja nevaru būt pirmā, varbūt varu būt ilgākā? Un, protams, gribētu būt arī pēdējā…