Latviešu vīrieša stāsts: jau desmit gadus man ir divas ''sievas''

Tu apgalvo, ka tev ir divas sievas. Oficiāli jau droši vien tikai viena?
– Protams, jo savādāk jau mūsu valstī nemaz nedrīkst. Bet jā – es mīlu divas sievietes un neko tur mainīt nespēju.

Kā tas viss sākās?
– Ar Luīzi mēs iepazināmies universitātē. Tā bija liela un īsta mīlestība. Mēs neesam tikai pāris vai tikai vecāki saviem bērniem. Mēs esam arī labākie draugi. Es pat teiktu, ka dvēseles radinieki. Ar savu otru mīļoto sievieti es iepazinos gadus sešus pēc mūsu kāzām ar Luīzi. Ne tāpēc, ka es apzināti meklēju mīļāko. Arī nekādas krīzes attiecībās ar Luīzi mums nebija. Es Ievu ieraudzīju kādā Rīgas restorānā. Es nespēju no šīs sievietes novērst acis. Man pat liekas, ka tā bija absolūta mīlestība no pirmā acu skatiena. Es viņu uzaicināju uz randiņu, un sākās vētrains romāns.

Vai tu atzinies Ievai, ka esi precējies?
– Pēc kāda mēneša atzinos, jo viņai sāka rasties aizdomas. Kā jau tas bija gaidāms, viņa sadusmojās. Kādu laiku neatbildēja uz maniem zvaniem. Bet es biju uzstājīgs. Gāju pie viņas uz darbu. Sūtīju dāvanas. Un viņa padevās. Aizvedu Ievu arī burvīgā ceļojumā. Atklāti stāstīju, ka šķirties nevaru, jo negribu sāpināt sev tik tuvu cilvēku. Tāpat arī mums ir mazi bērni. Nevēlos, ka viņiem būtu jāizaug šķirtā ģimenē. Es nesolīju, ka šķiršos, bet es solīju, ka darīšu viņu maksimāli laimīgu un ārkārtīgi mīlēšu.

Un Luīzei neradās aizdomas?
– Protams, ka radās. Nebija pagājuši ne četri mēneši kopš satikos ar Ievu, kad Luīze skaidri un gaiši pajautāja, vai man ir cita. Galu galā viņa taču mani pazīst krietni labāk nekā jebkurš cits šajā pasaulē. Tracis bija liels. Protams, ka es biju Luīzei ļoti nodarījis pāri. Viņa gribēja šķirties. Es biju kategoriski pret.

Solīji, ka pārtrauksi romānu ar Ievu?
– Es to nevarēju solīt, jo zināju, ka pārtraukt nespēšu. Ja es melotu vēlreiz, būtu krietni sliktāk. Es teicu Luīzei, ka viņa ir mans labākais draugs, manu bērnu māte, un es viņu bezgalīgi mīlu. Solīju to darīt arī turpmāk. Solīju, ka mēs paliksim laimīga ģimene mūžīgi mūžos, bet es nevaru pamest Ievu. Nevaru, un viss.

Un Luīze tā mierīgi piekrita, ka tev tagad būs mīļākā?
– Mierīgi tas nebija itin nemaz. Mēs bļāvām viens uz otru, raudājām. Bet es turpināju ārkārtīgi rūpēties par savu ģimeni gan emocionāli, gan materiāli. Viņiem nekā netrūkst. Un es viņus ļoti, ļoti mīlu.

Piedod, bet izklausās kaut kā pārāk vienkārši.
– Luīze zina, ka ir man ļoti svarīga. Arī kā draugs, ne tikai sieviete. Un mums ir ģimene. Bērni.

Un visu šo gadu laikā Ieva ne reizi nav izteikusi vēlēšanos būt sievas vietā? Vai viņa nevēlas bērnus?
– Protams, ka ir bijušas šādas sarunas. Smagas sarunas. Un es saprotu, ka viņai tas viss var vienā brīdī konkrēti “piegriezties”. Bet es ceru, ka tas vēl nebūs tik drīz. Pagaidām mēs kopā baudām dzīvi un mīlestību. Es lutinu savu gaišo meiteni, kā vien spēju. Un domāju, ka viņai tas tīri labi patīk.

Piedod par varbūt nedaudz nekorektu jautājumu, bet vai tev reizēm nešķiet, ka abas dāmas šo visu pacieš tava dāsnuma dēļ?
– Neslēpšu, ka abām sievietēm tiešām nodrošinu ļoti labu dzīvi. Bet viņas to ir pelnījušas. Un es ceru, ka kaut nedaudz viņas tomēr mani mīl.

Vai abas tavas mīļotās sievietes ir satikušās viena ar otru?
– Mēs jau mazā valstī dzīvojam. Te jau ātri visi visu zina. Viņas zina, kā otra izskatās, bet, protams, ka dzīvē tikušās nav gan. Vismaz, cik man zināms.

Vai par šīm tavām abām “sievām” zina arī draugi un radi?
– Tuvākie draugi zina. Ieva viņus ir satikusi. Radi gan nē. Protams, kaut kādas baumas šad tad parādās, bet es to noliedzu. Mani vecāki pilnīgi noteikti to nesaprastu.

Un cik ilgi tu plāno dzīvot šādā modelī?
– Es gribētu cerēt, ka visu savu mūžu, jo man ir tiešām paveicies un es esmu ļoti, ļoti laimīgs. Bet, nu, skaidrs, ka neesmu muļķis… Notikt var viss kaut kas. Galu galā sievietes tomēr ir visai neparedzamas būtnes. Tāpēc es vienkārši baudu dzīvi, kamēr tā ir tāda, kāda tā ir.