"Attiecības, kas pilnas ar asarām, dusmām un skumjām, nav dzīve" – jauna mamma par neveiksmīgas laulības šķiršanu

Kas bija galvenais iemesls, kādēļ nolēmi šķirties?
– Nu, īsumā varu pastāstīt, kāda bija mana laulība ar savu tālaika partneri. Mēs bijām kopā sešus gadus. Attiecību laikā es paliku stāvoklī un, stāvoklī būdama, mēs arī apprecējāmies, jo visi teica, ka tā ir pareizi. Un es, viegli iespaidojama grūtniece hormonu jūklī, arī piekritu, ka bērnam ir tomēr jādzimst laulībā, lai gan attiecības uz to brīdi ar manu tālaika partneri…. Pateikt, ka viņas bija briesmīgas, ir neteikt neko.

Mums bieži bija strīdi, mums bija nesaskaņas, mēs nevarējām atrast kopīgu valodu. Es, paliekot stāvoklī, arī cerēju, ka cilvēks beidzot pieņemsies prātā, jo viņam tuvojās jau tāds, es teiktu, pieaugušāka cilvēka vecums. Viņam tuvojās 30 gadi, bet tās darbības, kuras darītu kāds, kam ir 18, 20 gadu, nemainījās. Turpinājās ballītes, dzerstiņi, melošana man. 

Un tad, kad piedzima bērns, es joprojām cerēju, ka kaut kas mainīsies, un savā ziņā es sapratu, ka man no tā cilvēka ir jāšķirās tajā pašā dienā, kad man piedzima bērns. 
 

Es ļoti labi atceros to brīdī pēc dzemdībām, kad mēs bijām palātā, nu jau visi trīs, es, mans tā laika vīrs un mans tikko dzimušais mazais kunkulītis. Es uz to mazo bērnu skatījos un es biju tik pārņemta ar visām iespējamajām pasaules sajūtām. Es nezināju, kur likties un ko darīt un es vienkārši sāku raudāt. Un tas cilvēks paskatījās uz mani un ar tādu bezsirdību pateica: “Ko tu vari raudāt. Pārstāj, bērnam viss ir kārtībā,” un tad es sapratu, ka tur īsti nav nekādas ne mīlestības, ne jūtu, nekā. Tad savā prātā es biju izveidojusi plānu, kā pēc bērna piedzimšanas nosēdēšu bērnu kopšanas atvaļinājumu, sākšu strādāt, paralēli krāšu naudu un vienkārši tajā brīdī, kad es jūtīšos pietiekami stabila, es vienkārši izvākšos.

Tāda īsā atbilde, kādēļ nolēmu šķirties, ir tas, ka mēs nesaderējām ne raksturā, ne dzīves vērtībās. Es to pamanīju tādā brīdī, kad man vajadzēja blakus partneri, kas ir iejūtīgs un mīlošs, un tā vietā es saņēmu tādu kā pārtīboju, kuram bija vienalga, un kurš uz manis lika visu to nastu ar bērna audzināšanu.

Kāds bija tavs noskaņojums brīdī, kad pieņēmi šādu lēmumu?  
– Godīgi sakot, es ļoti, ļoti ilgu laiku to bērnu audzināju viena pati, es tā teiktu. Man no partnera bija ļoti maz palīdzības. Pirmo reizi aiziet viena kaut kur uz stundu es varēju tikai tad, kad bērnam bija pieci mēneši, un arī tad es dabūju dzirdēt pārmetumus par to, ka es tik ilgi biju projām.

Es biju ļoti pozitīvi noskaņota, no vienas puses, un ļoti bažīga, no otras puses, jo man bija jāmaina pilnīgi visa sava dzīve, man nācās ņemties ar pārvākšanos, ar visu dokumentu krāmēšanu, ar viņa nebeidzamo emociju jūkli, kas nāk līdz ar šķiršanās prasību.

Jā, bet es biju patīkami satraukta. Jā, es biju ļoti cerīga par nākotni, kāda man un bērnam būs, un galvenais, uz ko es nākotnē skatījos, ir tas, ka man nebūs jāpacieš vairs nekādi dzerstiņi, nekādas bļaušanas, nekādi pārpratumi. Tas ir galvenais, kas man deva tādu, es teiktu, patīkamu noskaņojumu, skatoties nākotnē.

Kad es pārtraucu attiecības, es jutos ļoti brīva. Man bija mazliet žēl mana iepriekšējā partnera, jo es redzēju, ka viņš ar savām emocijām galā tikt nespēja. Es arī viņam lūdzu, lai viņš apmeklē vai nu psihoterapeitu, vai psihiatru, vai psihologu. Vienalga, kādu, kurš ir spējīgs palīdzēt, jo es redzēju, ka viņam nav labi. Lai arī cik ļoti mums nesaskanēja, tomēr viņu uzskatu par sava bērna tēvu. Man bija grūti skatīties, cik viņam ir grūti, bet man bija viegli, zinot, ka man tagad ir viegli.

Kā pārvērtās tava dzīve?
– Neilgi pēc šķiršanās sanāca tā, ka manā dzīvē ienāca vīrietis, kurš manu sirdi bija aizrāvis jau neskaitāmus gadus atpakaļ, un, ņemot vērā mūsu tā brīža attiecību statusu, es nevēlējos būt tā, kas vai nu jauc vai bojā kādam attiecības. Es, protams, neko viņam neteicu, bet sanāca tā, ka neilgi pēc šķiršanās mēs atjaunojām kontaktu un atzināmies gadiem slēptajās jūtās viens otram, un nolēmām sākt kopdzīvi. Es neteiktu, ka tas bija tāds straujš lēmums, jo šo cilvēku es pazīstu jau neskaitāmus gadus.

Mēs esam kopā jau kādu laiku, kādu pusotru gadu. Viņš ir pieņēmis manu bērnu, mēs esam kā ģimene, mēs dzīvojam kopā, mēs atpūšamies kopā. Mēģinām arī saprast, kā turpināt šo ģimenes modeli, jo tas ir nestandarta. Manam šī brīža partnerim pašam bērnu nav, tā kā viņš ir pieņēmis manu bērnu jau kā mūsējo. Mēs ikdienā mēģinām kopā viņu arī audzināt.

Es teiktu, ka es jūtos ļoti laimīga. Es esmu arī ļoti pateicīga tam cilvēkam par to, ka viņš ir bijis tāds ļoti spēcīgs emocionāls balsts un palīdzējis man tikt galā ar tām problēmām, traumām, nedrošību sevī, kas man bija iepriekšējo attiecību laikā. Kāds, kurš mani ieklausās un saprot, un grib tiešām man no sirds palīdzēt, es viņam esmu ārkārtīgi par to pateicīga.

Protams, ir varbūt kāds, kas skatīsies uz mani ar šķību aci, sakot, o, tu tikko izšķīries, jau cits džeks pie sāniem. Es tajā brīdī jūtu, ka tā ir pareizi, ka šis ir tas cilvēks, ar ko es gribu pavadīt visu savu dzīvi. Un, godīgi sakot, es to zināju jau neskaitāmus gadus, ka, ja man būtu iespēja, ka viņš ir tieši tas, ko es jau vēlētos visu savu dzīvi blakus. Gādīgs, rūpīgs un uzmanīgs, tiešām mīlošs vīrietis. Paldies viņam par to.

Ko tu teiktu sievietei, kura baidās mainīt savu dzīvi? 

– Es teiktu, ka dzīve ir ļoti neparedzama. Bailes ir pavisam normāla lieta, bet vajag ļaut sev dzīvot. 

Es ļoti baidījos kādu brīdi, es domāju, ak Dievs, kuram es būšu vajadzīga, kur es iešu, ja es aiziešu projām? Tas bija tad, kad man bērns vēl bija pavisam maziņš. Kam es būšu vajadzīga? Labāk palikšu te. Te ir sava veida komforts un drošība. Ir, kas apmaksā daļu rēķinu un reizi mēnesī varbūt pasaka kādu frāzi, kas nav nievājoša, bet tā nav jādzīvo. Ir jādzīvo tiešām ar mīlestību, no sirds, priekā. Pat, ja tas ir esot vienai pašai – superīgi! Dzīvo sev, dzīvo bērniem, ja tādi ir, dzīvo priekam, jo dzīvot attiecībās, kuras ir pilnas ar asarām un dusmām, un skumjām vienam pret otru, tā nav dzīve.

Ir jādara, jāvar un jādzīvo sev. Arī tagad, esot partnerattiecībās ar citu cilvēku, es beidzot sāku dzīvot vairāk sev.