Vīrs šokā, kamēr sievietei jau sen vienkārši apnicis. "Aizejošās sievas" ir jaunā šķiršanās tendence

Publikācijā skaidrots, kāpēc pusmūža sievietes vairs nevēlas samierināties un klusēt mūžam, bet sāk apzināties, ka ir dzīve ārpus laulības un, kā The Independent raksta autore apzīmē, “balsot ar kājām”. Ja agrāk tie bija vīrieši, kuri biežāk uzsāka šķiršanās procesus, nereti banālās pusmūža krīzes dēļ aizskrienot pie citas sievietes (nav izslēgts, ka jaunākas), tad tagad tas ir mainījies. Mūsdienās sievietes tikpat bieži kā vīrieši uzsāk šķiršanās procesu, un jo sevišķi pusmūžā. Kas interesanti – vairāk nekā jebkad agrāk viņu ērti dzīvojošajiem vīriem tas notiek pilnīgi negaidīti. Viņi bija pieņēmuši, ka viss taču kārtībā, jo “mēs dzīvojām tik labi." Kā tad tā?

Kas ir “aizejošās sievas”? 

Par "aizejošās sievas" jeb “walkaway wife” fenomenu runāts pētījumā, kura ietvaros ticis publicēts jauns ziņojums par veiktajiem atklājumiem – proti, sievietes bieži vien pieņem lēmumus, balstoties tikai uz to, ka viņām vienkārši “pietiek”, un citu iemeslu, lai šķirtos, viņām nemaz īsti nevajag. Pētījumu veica Juridiskais birojs Mishcon de Reya, labklājības pārvaldības uzņēmums Julius Baer un pusmūža kopienas platforma NOON.  

Ziņojuma autori norāda, ka, šobrīd, kad prognozētais dzīves garums pieaug, “piecdesmit [gadi] ir tikai pusceļš”, un tas ir impulss mainīt dzīvi “tagad vai nekad”. Tā kā Rietumos vairs nav visaptverošu sociālu vai reliģisku ierobežojumu, pāri vecumā ap piecdesmit ir tie, kas visbiežāk šķiras. 

Ziņojumā konstatēts, ka “man vienreiz pietiek” nereti ietver arī noniecināšanu, kliegšanu, izmantošanu, neņemšanu vērā un dažos gadījumos pat emocionālu un fizisku vardarbību – uzvedību, kas ir raksturīga visām sabiedrības grupām, neatkarīgi no ienākumu līmeņa. Bet lielākoties tas nozīmē vienkārši apnikumu un citus tam līdzīgus iemeslus izbeigt funkcionēt pārstājušas attiecības. 

Kas liek sievietēm aiziet? 

Vairākas sievietes rakstā dalās ar savām pieredzēm, piesakot šķiršanos. Zīmīgi, ka visām ir pāri 40 gadiem un laulības apnikums ticis ciests jau sen. Kādā piemērā sieviete stāsta, ka izšķirošais brīdis bijis kāds vakars, kad vīrs pēc darba nav apjautājies par viņas darbā notikušo svarīgo prezentāciju, par kuru viņa pirms tam ļoti satraukusies, bet turpinājis runāt tikai par sevi. Skaidrs, ka stāsts nav par prezentāciju. Kā teikusi kāda Ana (41): 

“Es tikko biju atteikusies no mēģinājumiem kaut ko mainīt – viņam likās, ka mana klusēšana nozīmē to, ka es pieņemu viņa trūkumus, bet patiesībā es lēnām izstājos no šīs laulības.” 

Gandrīz 50% šķiršanās gadījumu tagad ierosina sievietes, un 56% no viņām apgalvo, ka pārtrauc laulību vienkārši tāpēc, ka jūtas nelaimīgas. Agrāk viens no galvenajiem laulības šķiršanas iemesliem bija jaunas attiecības. Tagad 64% sieviešu respondentu atzina, ka laulību nav pārtraukušas neuzticības dēļ. Liela daļa (23%) ziņoja, ka viņu šķiršanās vēlmes pamatā bija zudusi mīlestība, un 11% vienkārši nevēlējās pavadīt atlikušo dzīvi ar kādu, ar kuru viņas jūtas atsvešinājušās.

Turklāt ziņojumā konstatēts, ka gandrīz trešdaļa sieviešu, kas šķiras pusmūžā, nebūt to neuzskata par personisku neveiksmi, bet gan jūtas laimīgākas nekā jebkad agrāk. Patiesībā tikai dažas uztraucas par vientulību, un ar šķiršanos nav tikusi saistīta gandrīz nekāda stigma. 76% šķirto sieviešu atzīst, ka nevilcinoties to darītu vēlreiz, ja arī nākamā laulība nebūtu veiksmīga. 

Arī Helēnai no Češīras vienkārši apnika. Vīrs nav bijis klātesošs, kad to vajadzēja viņai un bērniem – pat ne fiziski. Savukārt 50 gadus vecā Kellija vēlējās ceļot. Apsvērusi savas dzimtas sieviešu ilgo mūžu, viņa izvēlējās pati sevi, jo nevēlējās visu atlikušo dzīvi pavadīt tā, kā tobrīd. Otrs variants bijis turpināt sadzīvot ar vīru, kurš bijis laimīgs, sēžot pie televizora. "Viņš nebija briesmīgs vīrs, mēs sadzīvojām kā dzīvokļa biedri,” viņa skaidro. “Bet es nekad nejutu sajūsmu, viņu ieraugot, un nebija arī sajūtas, ka mēs joprojām interesējamies viens par otru.”

Motivācija “man vienkārši apnika” vijas cauri ziņojumam kā tāds izmisuma pavediens. Daudzas šķirtās sievietes atzīst atvieglojuma sajūtu pēc laulības beigām. Ģimenes tiesību juriste Elija Fostere, kura vada tiešsaistes atbalsta grupu cilvēkiem, kas piedzīvo šķiršanos, par grupas locekļiem saka – “starp viņiem valda teju vai priecīgs satraukums un gaidas par turpmāko dzīvi”. Pieļaujams, ka vismaz lielākā daļa, ja ne visas grupas dalībnieces varētu būt sievietes, taču tas ir tikai pieņēmums (red.piezīme).

Šādas pārmaiņas sieviešu noskaņojumā skaidrojamas ar to, ka agrāk sievietes bija ļoti piesaistītas savām laulībām vai nu finansiālas neatkarības trūkuma, vai šķiršanās stigmas dēļ. Pastāvēja bailes audzināt bērnus vienām vai nekad neatrast jaunas attiecības, tā skaidro Fostere. 

Mūsdienās pusmūžs tiek uzskatīts par jaunu sākumu, nevis lejupslīdi, un bailes no vientulības ir novecojušas bažas – liela daļa šķirto sieviešu vairs nebaidās būt vienas.

“Viss taču bija vislabākajā kārtībā”

Vīri nereti ir šokā pēc šādas "negaidītas" šķiršanās, bet patiesībā daudzas sievietes jau gadiem ilgi centušās panākt, lai vīri pamana viņu nelaimīgumu. Iepriekš citētā Ana piedzīvoja tumšu posmu, kad nomira viņas tētis. Līdz tam ar laulību viss bijis kārtībā, taču šo pārbaudījumu viņu attiecības neizturēja. Sieviete neesot saņēmusi no vīra pietiekamu atbalstu, katra saruna beigusies ar konfliktu un pamazām viņi esot pārstājuši komunicēt. Tik un tā vīrs esot bijis pārsteigts par sievas lēmumu. Lai gan viņš centies labot savu iepriekšējo uzvedību, Anai tas bijis par vēlu. Viņa jutusi, ka upurējusi pārāk daudz no tā, kas viņa patiesībā ir, lai paliktu attiecībās. Pieņemot lēmumu, sieviete nav jutusi nožēlu. 

Pētījumi liecina, ka precēti vīrieši parasti ir laimīgāki un veselīgāki nekā precētas sievietes, iespējams, tāpēc, ka tiek apmierinātas vairāk viņu vajadzību, savukārt precētās sievietes uzņemas daudz lielāku mājas nastu. Tāpēc pat tad, ja vīrietis nav pilnībā apmierināts ar savu laulības likteni, “pietiekami laba” laulība viņam der. Tas savukārt neder viņa sievai.

Daudzi pāri vienkārši vēlas atšķirīgas lietas, saka Sjūzija Mastersone, psihoterapeite. “Mēs visi piedzīvojam pārmaiņu periodus, bet tie ne vienmēr notiek vienādā tempā,” viņa norāda. “Manā pieredzē, strādājot ar vīriešiem pāru terapijā, neapmierinātības apmērs viņu attiecībās bieži vien ir pārsteigums. Dažādi komunikācijas stili to tikai veicina, tāpat kā dažādas ekspektācijas pret attiecībām un dažreiz arī intereses trūkums par savu partneri.” Lai gan ir svarīgi atzīt, ka viens cilvēks nevar apmierināt visas mūsu emocionālās vajadzības, tikpat svarīgi ir būt saskaņā ar cilvēku, kuru izvēlamies par savu partneri.

“Esmu par daudz” un “es neesmu pietiekami laba” vienlaikus nebūt nav pretrunīga sajūtu kombinācija, tieši tā savas izjūtas raksturo daudzas sievietes. Sjūzena Mastersone to iesaka pārfrāzēt: 

“Man ir bijis par daudz, un tas nav pietiekami labi.” 

“Lai gan neviens neuzskata šķiršanos par patīkamu procesu,” saka Fostere, “es redzu, ka arvien vairāk sieviešu ierosina šķiršanos, lai atrastu labāku dzīvi. Tik daudzas sievietes gadu desmitiem ir rūpējušās par citiem; tajā ir atbrīvošanās sajūta – beidzot aptvert to, ko vēlamies mēs, nevis ko citi vēlas no mums.”

Aiziešanas ēnas puse

“Aizejošo sievu” šķiršanās gan nav tikai vieglums un augsta pašapziņa. Ziņojumā arī konstatēts, ka šķīrušās sievietes piedzīvo augstāku stresa līmeni nekā nešķirtās sievietes, tajā skaitā vismaz piecus galvenos stresa faktorus, tostarp trauksmi, depresiju, atlaišanu no darba, vientulību, tuva drauga zaudējumu, finanšu krīzi un emocionālu, finansiālu vai fizisku vardarbību. 

Finansiālās sekas var būt īpaši skarbas, ņemot vērā, ka iepriekšējais NOON pētījums atklāja, ka puse sieviešu vecumā no 45 līdz 65 gadiem mūsdienās ir galvenās ģimenes apgādnieces, ciktāl runa ir par Apvienoto Karalisti. Viņas ziņoja par “dubultu slogu”, ne tikai nesot galvenās pelnītājas nastu, bet arī atklājot, ka uz viņu pleciem gulstas arī mājas darbi un ekspektācijas. Tā kā Lielbritānijas likumi paredz pēc šķiršanās sadalīt visu mantu uz pusēm, “aizejošās sievas” var palikt pamatīgos mīnusos, ja viņas bijušas galvenās apgādnieces ģimenē vai tām ir bijis viņām piederošs īpašums pirms stāšanās laulībā. 

“Ņemot vērā, ka sievietes joprojām ir statistiski nelabvēlīgā situācijā un nepietiekami finansētas pensijas gados, skaidrs, ka ir zināmas bažas par naudu,” skaidro Fostere. Tomēr neskatoties uz to visu, viņa piebilst, “reti kurš no maniem klientiem vai atbalsta grupas dalībniekiem jelkad runā par vēlmi pēc jauna partnera. Patiesībā lielākā daļa pēc šķiršanās saka, ka nekad vairs”.

Vīriešus šķiršanās var pārsteigt nesagatavotus, bet “aizejošās” sievietes, kuras pārāk ilgi pacietušas pārāk daudz, to gaidījušas sen. Par to liecina jau tas, ka šī The Independent eseja ilustrēta ar vairākiem kadriem no seriāliem un filmām, kas veltīti tieši šai tēmai, kā arī Nikolas Kidmenas (Nicole Kidman) foto ar savu nesen šķirto otro vīru Kītu Urbanu (Keith Urban). Tātad arvien vairāk populārajā kultūrā sižeta centrā parādās sieviete kā attiecību izbeigšanas iniciatore, kas acīmredzami atspoguļo sabiedrības vērtību maiņu un tendences. 

Vērts atsaukt atmiņā arī visiem zināmo ikonisko paparaci fotogrāfiju, kurā redzama aktrise Nikola Kidmena, it kā pametot advokātu biroju pēc šķiršanās no pirmā vīra Toma Krūza. Kidmena gan vēlāk noliedza, ka šī fotogrāfija tapusi šādos apstākļos, taču tas nemaina būtību – “aizejošās sievas” arvien biežāk pamet laulību ar atvieglojuma sajūtu.