Vai tas ir normāli, ja dvīņi savā starpā nesatiek?

Daudz dzirdēti stāsti, ka dvīņi ir ne tikai labākie draugi, bet viņus pat vienojot kāda īpaša saikne, ko citiem vienkārši nav lemts saprast. Vai tas nozīmē, ka dvīņiem savā starpā vienmēr ir jāsatiek? Vai tas nozīmē, ka cīņa par rotaļlietām ir kaut kas ārkārtējs?

Būt dvīņiem nenozīmē, ka abiem ir vienāds raksturs un uzvedība.

FOTO: Shutterstock.com

Būt dvīņiem nenozīmē, ka abiem ir vienāds raksturs un uzvedība.

Portālam raksta kāda mamma:

"Esmu dvīņu — meitenītes un puisīša — mamma, mazajiem šobrīd ir pusotrs gadiņš. Lieta tāda, ka meitiņa dominē šajās pāra attiecībās, savukārt, dēliņš ir ļoti piekāpīgs māsai un pilnībā viņai pakļaujas. Saprotu, ka tas nav labi, bet nekādā veidā nevaru to ietekmēt. Māsa ņem brālim nost mantas (jebko — rotaļlietas, ūdens pudeli, maizīti), viņš arī uzreiz atdot — citreiz labprātīgi, citreiz ar raudāšanu, bet atdod, pat necīnās. Māsai nost nekad neko neņem, jo tāpat zina, ka nevarēs atņemt. Fiziski brālis ir spēcīgāks, bet viņš vienkārši ir pārāk piekāpīgs. Ja neļauju meitiņai ņemt nost brālim kādu mantu, tad viņa ļoti kliedz, raud, cīnās ar varu un tikmēr nepiekāpjas, kamēr šī konkrētā manta atkal nenonāk viņas rokās. Parasti ir tā, ka šī manta arī nonāk viņas rokās, jo brālis, redzot šo jezgu, mantu vienkārši pamet un aiziet. Ļoti gribētu kaut ko mainīt — gan meitas dominēšanu, gan dēla pakļaušanos. Lūdzu, sniedziet kādu padomu un ieteikumu! Paldies jau iepriekš!"   

Šīs atšķirības patiesībā ir bērnu temperaments, kas ietekmē to, kā un cik intensīvi bērni reaģē dažādās situācijās.

Skaidro klīniskā psiholoģe Daina Dziļuma:

Reklāma
Reklāma

"Jūsu meitiņas un dēliņa vecumā bērni bieži cīnās par rotaļlietām un dalīšanās ar rotaļlietām ir apgrūtināta. Gandrīz visi divu bērnu vecāki runā par to, ka bērni, lai arī aug kopā, ļoti atšķiras viens no otra. Šīs atšķirības patiesībā ir bērnu temperaments, kas ietekmē to, kā un cik intensīvi bērni reaģē dažādās situācijās. Kā viena no deviņām temperamenta iezīmēm ir reakcijas intensitāte, kas attiecas uz to, cik spēcīga ir bērna reakcija, domājot, gan par pozitīvu, gan negatīvu reakciju. Ir bērni, kuri spēcīgi pauž savas emocijas un tās nav iespējams nepamanīt, un ir bērni, kuri izpauž sevi mērenāk. Šķiet, ka Jūsu meitiņai ir izteiktāka reakcijas intensitāte un dēliņam mērenāka. Neviens no šiem reaģēšanas veidiem nav slikts vai nepareizs, un atšķirīgās situācijās katram no tiem var būt savi ieguvumi un savi zaudējumi. Otra temperamenta iezīme, kas nāk prātā saistībā ar Jūsu teikto, ir neatlaidība. Tas nozīmē to, cik ilgi bērns var turpināt darboties, lai iegūtu vēlamo, neraugoties uz šķēršļiem. Visticamāk Jūsu meitiņai ir spējīga ilgu laiku būt neatlaidīga un dēliņš ir neatlaidīgs mazāku laiku. Tā kā mazs bērns vēl nevar apzināties savas temperamenta iezīmes un ņemt tās vērā, analizējot savu reakciju uz situāciju kā to var darīt pieaudzis cilvēks, tad tas paliek vecāku rokās.


Ir noteikti paņēmieni, kas var palīdzēt vecākiem pielāgoties bērnu temperamenta īpatnībām. Piemēram, ja bērnam ir augsta reakcijas intensitāte:
•  Saglabājiet mieru, paši reaģējiet, runājiet mierīgi.
•  Nosakiet skaidras robežas, ko drīkst un ko nedrīkst, un neatkāpieties no tā tikai tāpēc, ka bērna reakcija ir nogurdinoša.
•  Pievērsiet uzmanību izmaiņām bērna uzvedībā un iejaucieties, kamēr situācija vēl nav kļuvusi pārāk intensīva.
Ja bērna reakcijas intensitāte ir zema:
•  Pievērsiet uzmanību bērna prasībām, pat ja tās tiek izteiktas diezgan mierīgi un neuzstājīgi.
•  Nopietni uztveriet arī nelielas bērna sūdzības par sāpēm vai bēdām.
•  Bērnam sākot runāt, iedrošiniet un veiciniet bērnu izteikt savu viedokli, to kā viņš jūtās.
•  Atcerieties, ka bērnam noteikti jāsaņem mierinājums arī tad, ja viņš to nav pieprasījis ar skaļu kliedzienu un viņa emociju izpausmes ir diezgan mērenas.


Par citām temperamenta iezīmēm un paņēmieniem, kas var palīdzēt vecākiem pielāgoties bērnu temperamenta īpatnībām, kā arī daudziem citiem ar bērnu audzināšanu saistītiem aspektiem var uzzināt atbalsta un izglītojošās nodarbībās vecākiem „Bērnu emocionālā audzināšana” vai saņemot individuālas psihologa konsultācijas."