Raud omītes un pārdzīvo bērni. Nobijušies vecāki steidz atcelt brīvlaika braucienus uz Latgali

Protams, ka vecāku bažas ir saprotamas, jo diemžēl to, cik droša vai nedroša šobrīd ir situācija Latgalē, skaidri nevar pateikt neviens. Kā rezultātā ģimenēm neatliek nekas cits, kā sēsties pie sarunu galda un pieņemt lēmumus – tā teikt, uz savu galvu. Portāls mammamuntetiem.lv uzklausīja vairāku ģimeņu stāstus un sajūtas:

Elija (dzīvo Pierīgā), piecpadsmit gadus vecā Ričarda un sešgadīgās Sintijas mamma: Mūsu omīte dzīvo aptuveni 50 kilometru no Daugavpils. Parasti vasarās bieži braucam gan paši, gan vedam bērnus. Arī šogad bija plāns, ka daļu brīvlaika, kamēr vecāki strādā, bērni varētu pavadīt pie omītes. Tomēr sapratām, ka mazo meitu šogad nesūtīsim. Noteikti aizbrauksim visi kopā, bet vienu pašu nelaidīsim. Vienkārši ir pat bail iztēloties, ko jutīs tas mazais bērns, ja, nedod Dievs, kaut kas notiks. Ja mēs nebūsim blakus, vai omīte spēs pieņemt operatīvus lēmumus, kā pasargāt sevi un bērnus? Ar lielāko dēlu ir nedaudz savādāk. Mēs jau varam izrunāt iespējamās situācijas un rīcību, tāpēc viņš pie omītes dosies, un viņa priecājas, ka paviesosies vismaz kāds no mazbērniem.

Jūlija (dzīvo Mančesterā, Anglijā), 14 gadīgu dvīņu puišu mamma: Tā kā mūsu dēli jau ir gana palieli, pēdējos trīs gadus viņi paši lido uz Latviju, kur vismaz pāris nedēļas pavada pie maniem vecākiem Preiļu novadā. Biļetes parasti nopērku jau ziemā, kad ir kāda akcijas cena. Tā izdarīju arī šogad… Un tagad es esmu lielas dilemmas priekšā. Man bail puikas tur laist. Ja nu tiešām kas sprāgst vai sākas karš un viņi netiek pie manis atpakaļ? Un es netieku pie viņiem. Šīs domas mani iedzen tiešām ļoti lielā stresā. Mani vecāki gan mierina, ka nekas traks jau viņiem tur neesot. Man gan liekas, ka ir vairāk nekā traki, ja nu jau regulāri lido un krīt droni. Protams, ka vecvecāki ļoti, ļoti gaida mazdēlus ciemos, un arī puiši burtiski raujas uz Latviju. Gala lēmumu vēl neesam pieņēmuši, tomēr vairāk sliecos uz to, ka lidojumu atcelšu. Zinu, ka mana mamma no bēdām acis izraudās un puiši būs dusmīgi, bet drošība ir pirmajā vietā.

Zane (dzīvo Pierīgā), 5 gadus vecās Alises mamma: Mums gan īsti nav nekādas saistības ar Latgali, mamma dzīvo Lielvārdē, tātad vien 50 kilometrus no Rīgas. Meita vēl ir pārāk maza, lai ilgi viena pavadītu laiku pie omītes, bet šad tad, protams, mēdzam uz pāris dieniņām aizvest, lai paši ar vīru aizbrauktu kādā trīs četru dienu īsajā ceļojumā tikai divatā. Arī šogad jau biju sākusi braucienu plānot, bet tad es sapratu, ka nespēju meitu šeit atstāt. Ja nu sākas kāds tiešām nopietns uzbrukums un mēs ar vīru esam kaut kur simtiem kilometru prom no meitas? Es nespēju pat domāt par to. Vēl arī fakts, ka meitas omīte dzīvo tik tuvu militārajai bāzei, man uzdzen šausmas. Varbūt esmu paranoiska, bet neko sev nespēju padarīt. Ceļojumā brauksim, bet tikai visi trīs kopā.