Vai digitalizācija aizvietos mācību grāmatas? Latviešu lektore Lapzemē stāsta par Somijas pieredzi

Rīka iegāde vēl nepamato tā lietošanu stundā

Somijas pieredze liecina, ka arī attīstīta infrastruktūra un ierīču pieejamība pati par sevi vēl neatrisina visus izaicinājumus. Savā profesionālajā darbā Somijā esmu redzējusi, cik viegli skolotājs sāk izmantot ierīci vai platformu tāpēc vien, ka skola to jau iegādājusies, taču pirms rīka izmantošanas skolotājam jānosaka, ko skolēns ar to apgūs, un jāsaprot, kā pārbaudīt, vai rīks palīdzējis sasniegt mērķi. Ja tehnoloģija traucē koncentrēties vai nepalīdz saprast tematu, no tās konkrētajā stundā jāatsakās. Tāpat jāņem vērā, ka viens un tas pats risinājums vienai klasei var palīdzēt, bet citai – radīt papildu grūtības, jo atšķiras skolēnu vecums un sagatavotība patstāvīgam darbam. Somijā nav centralizētas mācību materiālu izvēles sistēmas, un skolotāji paši izvēlas metodes un materiālus. Šāda autonomija uzliek arī pienākumu pēc skolēnu darba rezultātiem izvērtēt, vai materiāls bijis lietderīgs.

Grāmatas un darba burtnīcas palīdz nostiprināt pamatprasmes

Lai cik strauji attīstītos tehnoloģijas, izglītības procesā aizvien svarīgu lomu saglabā tradicionālie mācību līdzekļi – grāmatas un darba burtnīcas. Turklāt Somijā šobrīd vērojama tendence atgriezties pie pamatiem – rakstīšanas ar roku un papīra mācību līdzekļiem. Drukātā darba burtnīca pamatskolā joprojām ir viens no galvenajiem mācīšanās rīkiem. Mācību grāmatā temats izklāstīts secīgi, un skolēns var pārlasīt nesaprasto vietu, savukārt darba burtnīcā skolēns var uzreiz pildīt uzdevumu un pierakstīt savu risinājumu. Piemēram, matemātikā un valodu apguvē tas ļauj skolotājam pamanīt, kurā uzdevuma daļā radusies kļūda, un palīdzēt skolēnam to izlabot. Somijas skolās, ar kurām esmu strādājusi, darba burtnīcas regulāri izmanto līdz 9. klasei, un arī digitalizētā skolā tās ir būtiska mācību procesa daļa.

Skolotāju digitālo prasmju nozīme 

Jau pieminētajā Somijas Nacionālās izglītības aģentūras pētījumā secināts, ka skolotāju digitālās prasmes ir nevienmērīgas, tāpēc nepieciešams ilgstošs atbalsts un profesionālās pilnveides iespējas. Nepietiek tikai ar to, ka skolotāji tehniski pārzina konkrēto digitālo risinājumu, svarīgi, lai viņi varētu novērtēt, vai rīks palīdz skolēnam koncentrēties un saprast mācību saturu. Viena un tā pati platformas funkcija dažādās klasēs var sniegt atšķirīgu rezultātu, jo skolēnu sagatavotība patstāvīgam darbam ir dažāda. Skolotājam jāparedz, ko skolēns ar rīku darīs, un stundas laikā jāvēro, vai izvēlētais darba veids palīdz apgūt tematu. Vienā tehniskā apmācībā šādu kompetenci nevar apgūt; savā darbā Somijas skolās esmu redzējusi, ka pedagogi to pilnveido, regulāri pārrunājot izmantotās metodes un salīdzinot rezultātus dažādās klasēs. Šīs sarunas palīdz pamanīt, vai grūtības radījis pats mācību saturs vai izvēlētais rīks, un laikus mainīt pieeju. Skolām šādām pārrunām jāparedz darba laiks, lai izmantoto metožu vērtēšana turpinātos arī pēc sākotnējās apmācības.

Skolotājs var izvēlēties tikai to, ko skola var atļauties

Pamatizglītības posmā Somijā skolēni saņem mācību materiālus bez maksas, bet par to iegādi atbild izglītības procesa organizētāji, visbiežāk pašvaldības. Vecāki par mācību līdzekļiem nemaksā, un skolotāja izvēles iespējas nosaka konkrētās pašvaldības budžets. Vidēji Somijā mācību grāmatām paredzēti aptuveni 140 eiro vienam skolēnam, savukārt Helsinkos finansējums pārsniedz 200 eiro. Latvijā tie ir 35 eiro. Šeit gan jāņem vērā, ka atšķiras mācību līdzekļu cenas un finansēšanas kārtība, tomēr tas parāda saikni starp skolotāja metodisko brīvību un skolas reālajām iespējām – skolotājs var izvēlēties mūsdienīgus un skolēnu vajadzībām atbilstošus mācību līdzekļus tikai tad, ja skola tos var atļauties. 

Mūsdienīga skola nav tā, kurā drukātie mācību līdzekļi aizstāti ar digitālajiem, bet gan tā, kurā skolotājam ir iespēja izvēlēties konkrētajam mācību mērķim un skolēnu vajadzībām piemērotāko risinājumu. Vienā situācijā tā būs digitālā platforma, citā – mācību grāmata vai darba burtnīca. Taču, lai šāda izvēle patiešām būtu iespējama, nepietiek tikai ar skolotāju profesionālajām prasmēm un metodisko brīvību, nepieciešams arī pietiekams finansējums mācību līdzekļiem. Tieši iespēja izvēlēties, nevis viena konkrēta formāta dominēšana, ļauj tehnoloģijas izmantot jēgpilni un mācību procesa centrā saglabāt skolēna vajadzības.