"Mūsdienās bērnu arvien biežāk uztveram kā cilvēku, kura viedoklis ir jāuzklausa" – eksperts par pirmsskolu pedagoģiju

Hanss Jakobs Sunnbijs (Hans Jacob Sundby) (Norvēģija), pirmsskolu tīkla “Dibber” (Latvijā “CreaKids”) dibinātājs .

Kad 2011. gadā Latvijā sākām ieviest Norvēģijas pirmsskolu pieeju, redzējām, ka daudzās skolās un pirmsskolās no bērniem tika sagaidīta klusēšana un pedagogu norādījumu izpilde, turpretī mūsdienās pieeja ir mainījusies – aizvien vairāk saprotam, ka bērna viedoklī ir jāieklausās un jāsniedz viņiem iespēja veidot savu mācību procesu pašiem. Izglītības procesā nozīmīgi ir divi jautājumi – vai ikviens bērns jūtas vērtīgs un vai mācīšanās viņam var būt aizraujoša? Piecpadsmit gadu laikā esam pārliecinājušies, ka atbildi lielā mērā nosaka pieaugušo attieksme – ja bērni jūtas droši uzdot jautājumus un zina, ka viņu teikto uztvers nopietni, viņi saglabā zinātkāri un motivāciju mācīties. 

Bērnu arvien biežāk uztveram kā cilvēku, kura viedoklis ir jāuzklausa

Pieaugušo attieksmes maiņa vislabāk redzama ikdienas sarunās, kurās bērnu arvien biežāk uztveram kā cilvēku, kura viedoklis ir jāuzklausa. Arī pedagogam mācību process jāvada tā, lai bērns varētu izteikt savu domu un redzētu, ka viņa teiktais tiek ņemts vērā, vienlaikus saglabājot pieaugušā atbildību par robežām un drošu vidi. Šāda pieeja no pedagoga prasa skaidru izpratni par sava darba mērķi un spēju ieklausīties bērnā. Šo gadu laikā esmu novērojis, ka pedagogi kļuvuši profesionāli labāk sagatavoti un savā darbā iegulda daudz enerģijas, skaidri apzinoties, ko vēlas panākt.

Drosme uzdot jautājumus un meklēt atbildes 

Drošības sajūta veidojas pakāpeniski, ne tikai no viena aicinājuma brīvi izteikties, bērnam vajadzīga atkārtota pozitīva pieredze, piemēram, kad pēc uzdotā jautājuma kopā ar pieaugušo tiek kopīgi atrasta atbilde, ka jautājums tiek uzklausīts arī tad, ja neizdodas to noformulēt precīzi u.tml. Tikai tad viņš uzdrošināsies atzīt, ka kaut ko vēl nesaprot, un meklēs atbildi, nevis klusēs. Zinātkāre ne vienmēr izpaužas precīzi formulētā jautājumā – bērns bieži sāk ar nepabeigtu domu vai minējumu, mēģinot vārdos izteikt to, ko vēl tikai cenšas saprast, tāpēc pedagogam jāspēj sadzirdēt arī šādu mēģinājumu un palīdzēt domu attīstīt. Ja pieaugušais nesteidzas bērnu labot vai viņa teikto noraidīt, bērns iegūst drosmi pārbaudīt savu izpratni un atgriezties pie tā, kas vēl nav skaidrs. Šāda pieredze palīdz saglabāt interesi par mācīšanos daudz vairāk nekā formāls mudinājums uzdot jautājumus.

 Hanss Jakobs Sunnbijs. Publicitātes foto. 

Pedagogam bērna iniciatīva jāiekļauj skaidri vadītā mācību procesā, kurā bērns saprot, kas notiek, un drīkst izmēģināt savas idejas. Kad sākām darbu Latvijā, šeit sastaptie pedagogi lielu uzmanību veltīja kārtībai un atkārtojumam, savukārt Norvēģijas pieredzē lielāka uzmanība tiek veltīta mācībām caur rotaļām un bērna aktīvai līdzdalībai. “CreaKids” savienojam abas šīs pieejas, saglabājot skaidru mācību gaitu un papildinot to ar rotaļām, kurās bērns aktīvi iesaistās un nostiprina apgūto. Šāda pieeja palīdz drošāk iesaistīties, jo bērns saprot robežas un vienlaikus var domāt patstāvīgi.

Ar faktu iegaumēšanu vien vairs nepietiek

Kad mācījos skolā, liela nozīme bija konkrētu faktu iegaumēšanai, piemēram, augstākā kalna vai garākās upes nosaukumam. Šodien atbildes uz šādiem jautājumiem dažu sekunžu laikā var atrast ar meklētāja vai mākslīgā intelekta rīka palīdzību, tāpēc līdzās zināšanām bērnam jāiemācās strādāt kopā ar citiem un turpināt iesākto arī tad, ja pirmais mēģinājums neizdodas. Rotaļās un kopīgos uzdevumos viņš to apgūst praksē, jo jāņem vērā citu viedoklis un reizēm jāpārskata pašam sava iecere. Vēlāk šī pieredze noder darba vidē, kur rezultātu reti sasniedz viens cilvēks. 

Mūsdienās esam iemācījušies bērnus vairāk uzklausīt – to, cik nozīmīga bijusi šī pārmaiņa, redzēsim pēc gadiem: vai bērns turpinās uzdot jautājumus arī tad, kad atbilde nebūs atrodama vienā meklējumā, un vai spēs rēķināties ar cilvēkiem, kuri domā citādi. Ja bērnībā viņa zinātkāre nav apslāpēta, vēlme saprast pasauli saglabājas arī tad, kad mainās zināšanas un vide, kurā tās jāizmanto.