Izlutināts vai vienkārši ar spēcīgu raksturu? Kur ir robeža?

Izlutināts bērns nav tas, kurš vienkārši saņem daudz mīlestības un viņam ļauj brīvi izpausties. Izlutinātība veidojas tad, kad bērnam trūkst robežu un viņš pierod, ka viņa “negribu” ir pietiekams iemesls neko nedarīt, vai dabūt to, ko viņš vēlās.

To ļoti skaidri var redzēt ikdienas situācijās.

Piemēram, 7 gadus vecs bērns klasē atsakās pildīt uzdevumu. Viņš saka: “Es negribu.” Skolotājs mēģina motivēt, bet bērns noliek galvu uz galda un ignorē. Kad tiek izteikts stingrāks aicinājums iesaistīties, viņš sāk raudāt, dusmojas. Vēlāk vecāki saka: “Viņu nevajag spiest, viņš ir jūtīgs.” Viņš ir pieradis, ka mājās pietiek pateikt “negribu” vai sarīkot scēnu, lai izvairītos no nepatīkamā — un mēģina to pašu arī skolā, cieš mācību process — bērns neapgūst vielu, jo vienkārši atsakās iesaistīties. Veidojas konflikti ar skolotājiem un klasesbiedriem, jo šāda uzvedība traucē citiem. Ilgtermiņā tas var novest pie tā, ka bērns atpaliek mācībās, zaudē motivāciju un var attīstīties negatīva attieksme pret skolu kopumā.

Līdzīgs scenārijs bieži notiek mājās. Bērnam tiek lūgts sakārtot mantas. Viņš atsaka, sāk protestēt, paceļ balsi vai aiziet prom. Vecāks, noguris pēc darba, padodas un izdara to pats. Šajā brīdī bērns neiemācās kārtot mantas — viņš iemācās, ka var neņemt vērā prasības un kā panākt sev vēlamo rezultātu.

Bet noteikumus iemācās tikai tad, ja pieaugušais mierīgi, bet konsekventi notur savu pozīciju.

Ja tas nenotiek, bērnam neveidojas pašregulācija un disciplīnas prasmes. Tas nozīmē, ka viņš nespēj tikt galā ar vilšanos, gaidīšanu un piepūli. Un tad parādās tas, ko vecāki sauc par “raksturu”, bet patiesībā tā ir nespēja pieņemt robežas, noteikumus un tikt galā pašam ar sevi.

Ļoti raksturīgs piemērs ir veikals. Bērns pieprasa saldumu. Saņem “nē” un sāk histēriju — kliedz, krīt zemē, raud. Šādās situācijās vecāki bieži izjūt spēcīgu diskomfortu — apkārtējie skatās, rodas kauns par bērna uzvedību un bailes no citu nosodījuma. Lai pēc iespējas ātrāk pārtrauktu šo nepatīkamo situāciju, vecāks piekāpjas.Ar laiku tas parādās arī ārpus mājas. Bērns sāk runāt pretī skolotājam, neievēro noteikumus, konfliktē ar citiem bērniem. Viņš nesaprot, kāpēc citi nepakļaujas viņa gribai, jo līdz šim pieredze bijusi cita. Izlutināts bērns bieži nesaprot, kāpēc viņa “es gribu!” nevar būt svarīgāks par situāciju, noteikumiem vai citu bērnu vajadzībām. Viņam nav izveidojusies izpratne, ka pasaulē līdzās viņa vēlmēm pastāv arī citu cilvēku robežas, iespējas un tiesības, ar kurām ir jārēķinās.

Robežu trūkums bērnam nerada brīvības sajūtu, bet gan nedrošību. Bērni intuitīvi meklē struktūru, jo tā dod stabilitāti.Viņš kļūst impulsīvs, ātri aizkaitināms un nedrošs, jo nav skaidras sistēmas, kā pasaule darbojas. Ja vecākiem trūkst zināšanu par bērna attīstību, viņi var pārprast bērna uzvedību. Kaprīzes un robežu pārbaudīšana tiek uztverta kā kaut kas, ko vienkārši jānomierina, nevis kā normāla attīstības daļa. Rezultātā vecāki piekāpjas, lai izvairītos no konflikta.

Bet kas tad ir bērns ar spēcīgu raksturu?

Bērns ar spēcīgu raksturu ir neatlaidīgs, ar savu viedokli un iekšēju pārliecību. Viņš var diskutēt, uzdot daudz jautājumu un aizstāvēt savu pozīciju. Šāds bērns bieži vēlas saprast “kāpēc”, nevis vienkārši darīt to, ko liek. Viņš var būt spītīgs, neatlaidīgs, emocionāls, ar asu taisnīguma izjūtu. Taču atšķirībā no izlutināta bērna, bērns ar raksturu spēj pieņemt robežas un noteikumus, pat ja tās apstrīd.

Skolā:

Viņš var būt aktīvs, iesaistīties, paust savas domas, reizēm pat iebilst, ja kaut kas šķiet netaisnīgi. Ja uzdevums interesē — strādā ar lielu atdevi; ja nē — var būt grūtāk motivēt, bet, saprotot jēgu, spēj mobilizēties. Viņš ne vienmēr ir “ērts” skolēns, bet bieži ir domājošs un iniciatīvas pilns. Piemēram, bērns var negribēt pildīt uzdevumu un mēģināt izvairīties, taču, ja pieaugušais mierīgi, bet stingri turas pie noteikumiem, bērns galu galā iesaistās. Ne vienmēr ar prieku, bet viņš to izdara. Bērns ar spēcīgu raksturu nebaidās iet savu ceļu arī tad, ja citi pakļaujas negatīvai ietekmei. Viņš spēj palikt pie savām vērtībām un nepievienoties tikai tāpēc, lai iederētos. Šāds bērns ir mērķtiecīgs — Viņam ir skaidri jāzina, kas jādara, lai sasniegtu mērķi, un viņš mērķtiecīgi strādā — dara, trenējas un iegulda pūles, lai sasniegtu augstāku vērtējumu vai iegūtu balvu.

Mājās:

Šāds bērns var strīdēties, aizstāvēt savu viedokli, mēģināt sarunāt vai panākt kompromisu. Viņš ne vienmēr pieņems “tāpēc, ka es tā teicu” — viņam svarīga ir loģika un attieksme. Taču, ja robežas ir skaidras un konsekventas, viņš tās spēj pieņemt, pat ja sākumā pretojas. Viņš mazāk pakļaujas citu spiedienam un vairāk vadās pēc savām vērtībām. Spēcīgs raksturs nozīmē, ka cilvēks spēj pateikt “nē”, ja kaut kas viņam nav pieņemams. Tas pasargā no manipulācijām un ļauj veidot veselīgas attiecības.

Bērns var negribēt sakārtot istabu, bet, ja robeža ir skaidra, viņš pēc laika to izdara. Viņš mācās, ka ne viss dzīvē ir atkarīgs no šī brīža noskaņojuma un vēlmēm vai nevēlmēm.

Psiholoģijā tas ir veselīgas robežu sistēmas rezultāts. Bērns jūtas sadzirdēts, bet ne vienmēr dabū savu. Un tieši tas palīdz attīstīt prasmes, kas dzīvē ir ļoti svarīgas — pacietību, neatlaidību, spēju pieņemt realitāti, noteikt galveno un sekot mērķim. Ja pieaugušie viņus nevis salauž, bet iemāca argumentēt savus iebildumus, respektēt un pieņemt citu viedokli un vēlmes, šīs īpašības kļūst par lielu priekšrocību. Robeža ir bērna  attieksmē pret citiem un  uzstādītiem noteikumiem. 

Vecāku uzdevums nav izvairīties no bērna dusmām, bet palīdzēt viņam iemācīties ar tām tikt galā — mācīt bērnam nosaukt savas emocijas vārdā, saprast, kāpēc tās rodas,kas to izraisa un pakāpeniski iemācīties tās apvaldīt. Tas nozīmē arī palīdzēt bērnam saprast, ka viņa vēlmes ne vienmēr sakrīt ar citu cilvēku iespējām un vajadzībām, un ka dzīvē ir jāprot vienoties, gaidīt un sadarboties. Tieši šīs prasmes veido pamatu tam, lai bērns spētu veiksmīgi funkcionēt gan skolā, gan attiecībās ar citiem cilvēkiem.

Īpaši svarīgi to apgūt tieši bērnībā, jo šajā laikā veidojas bērna emocionālās un sociālās prasmes. Ģimene ir pirmā vide, kur bērns iemācās, kā tikt galā ar emocijām un kā veidot attiecības ar citiem. Ja šīs prasmes netiek attīstītas agrīni, vēlāk tās apgūt kļūst daudz grūtāk — un dažkārt sekas nākas risināt jau pusaudža vai pieaugušā vecumā.