“Piedod, es neatbilstu tavām gaidām." Teikums, ko bērni reti izsaka skaļi

Mūsdienu vecākiem ir ļoti plašas iespējas, un viņi vēlas sniegt saviem bērniem visu labāko. Kāds grib, lai bērns dzīvē sasniedz augstas virsotnes un viņam nav jādzīvo no algas līdz algai. Kāds vēlas, lai bērns atbilstu vecāka izveidotam ideālam tēlam un ar lepnumu varētu stāstīt kolēģiem par bērna kārtējiem sasniegumiem. Ja citi var, tad arī manam bērnam jāmāk. Plašs interešu pulciņu klāsts, sporta nodarbības, mūzikas skola, svešvalodas, programmēšana, robotika, māksla – iespēju ir daudz. Taču starp vēlmi dot iespējas un neapzinātu spiedienu ir ļoti trausla robeža.

Vecāku vēlme nodarbināt bērnu, lai viņš lietderīgi pavadītu savu brīvo laiku, ir apsveicama. Problēma sākas brīdī, kad gaidas kļūst par mērauklu mīlestībai.

Ja bērns jūt: “Es esmu vērtīgs tikai tad, ja uzvaru”, “Es esmu labs tikai tad, ja man ir desmitnieks”, “Man pievērš uzmanību tikai tad, ja esmu labākais”, viņš sāk dzīvot pastāvīgā spriedzē. Bērna spēja tikt līdzi ir atkarīga no viņa iedzimtā temperamenta, enerģijas līmeņa, intelekta un ambīcijām. Ja bērnam ir lēns flegmatisks vai melanholisks temperaments, viņam stresu radīs publiskā uzstāšanās, konkursi, sacensības. Viņam nav iekšējas vajadzības ar kādu sacensties – viņam patīk darboties vienatnē, likt puzles, zīmēt, lasīt grāmatas. Viņš fiziski un emocionāli netiks līdzi vecāku iecerētajam aktivitāšu tempam. Pat ja viņam tiks nodrošināti visi iespējamie resursi, vecākiem nāksies viņu pastāvīgi stumt un motivēt.

Pedagoģijas praksē bieži sastopami vairāki scenāriji.

Bērns “pavelk”

Ir ģimenes, kur bērns patiesi bauda intensīvu dzīves ritmu. Viņš pats lūdz vēl vienu pulciņu, pats izrāda iniciatīvu un priecājas par izaicinājumiem. Šādos gadījumos aktivitātes ir bērna izvēle, nevis vecāku ambīciju projekcija. Viņa temperaments, enerģijas līmenis un ambīcijas sakrīt ar ģimenes gaidām un iespējām.

Taču var būt arī citādi. Viņš ir centīgs, motivēts, spējīgs, un ārēji viss izskatās spoži – sacensības, diplomi, uzslavas . Bērns “pavelk”, bet zem panākumu fasādes slēpjas hronisks stress un bailes kļūdīties. Viņš ir sapratis “spēles noteikumus” – vecāku atzinība un mīlestība ir atkarīga no sasniegumiem – un pieņem šo spēli, lai saņemtu mīlestības apliecinājumu un iepriecinātu vecākus. Tā viņš iemācās, ka mīlestībai ir nosacījumi: lai mani mīlētu, man kaut kas jādod pretī.

Šie bērni bieži sūdzas par bezmiegu, trauksmi pirms pārbaudījumiem, panikas sajūtu, ja rezultāts nav ideāls. Viņi dzen sevi stresā – trenējas līdz pēdējiem spēkiem, mācās līdz izsīkumam, lai noturētu savas pozīcijas.

Bērns netiek līdzi

Viņš cenšas, bet spēka, talanta vai enerģijas nepietiek. Pēc skolas – klavieres, tad angļu valoda, tad peldēšana, tad mājasdarbi. Brīvdienās – sacensības vai privātskolotāji. Bērns paklausīgi apmeklē visus pulciņus un papildnodarbības, taču līdz reāliem sasniegumiem ir tālu. Viņa patiesās vajadzības tiek ignorētas – vajadzība pēc draugiem, radošuma, miera.

Viņam interesē daudzas lietas – lasīt grāmatas, veidot no plastilīna, dejot, zīmēt –, taču šīs nodarbes netiek uztvertas nopietni, jo “tām nav perspektīvas”. Līdz ar to tās tiek uzskatītas par veltīgu laika izšķiešanu. Laiks brīvai rotaļai, bezmērķīgai klaiņošanai pagalmā vai vienkāršai pasēdēšanai ar draugiem netiek uzskatīts par lietderīgu.

Kad pats bērns vairs nespēj iebilst, viņa ķermenis sāk “runāt”. Parādās pirmie signāli – galvassāpes, vēdersāpes, biežas saaukstēšanās, nogurums, apātija. Dažkārt bērns sāk “nejauši” aizmirst sporta tērpu vai pēkšņi saslimst pirms kārtējās nodarbības. Tas nav slinkums. Tas ir ķermeņa veids, kā pateikt: “Es vairs nevaru.” Kamēr ir temperatūra, nodarbības nav jāapmeklē, privātskolotāji nenāk, var vienkārši gulēt un atpūsties. Tiklīdz paliek labāk, viss atsākas no jauna.

Ja bērns tiek vests no vienas nodarbības uz otru, pa ceļam steigā jāpaēd, vakarā vēl mājasdarbi – viņš kļūst kā robots. 

Viss, ko viņš dara, ir instrukciju izpilde: “Paņem somu”, “kāp mašīnā”, “ej uz treniņu”, “ātri ģērbies”, “ātri ēd”, “pildi mājasdarbus”, “ej gulēt”, “celies”. Un tā katru dienu. Neviens neprasa, ko viņš grib un vai vispār grib. 

Bērns nedrīkst negribēt, nedrīkst nogurt – citādi seko pārmetumi.

Kāds desmitgadīgs zēns stāstīja, ka viņa mīļākais dienas brīdis ir ceļš no viena pulciņa uz otru, jo tad viņš var vienkārši skatīties pa mašīnas logu un neviens no viņa neko neprasa. Šis brīdis starp aktivitātēm bija vienīgais laiks, kad viņš jutās brīvs.

Situācija kļūst vēl sarežģītāka, ja ģimenē ir bērni, kuri spēj noturēt vecāku gaidu latiņu. Tad bērnu, kurš netiek līdzi, salīdzina ar brāļiem vai māsām: “Lūk, Jānis ieguva pirmo vietu, jo daudz trenējās, bet tu nemaz necenties!” “Redzi, Māra atkal piedalīsies koncertā, jo labi spēlē. Kāpēc tu tā nevari?”

Tas vairo vainas sajūtu un negatīvi ietekmē bērnu savstarpējās attiecības. Viens kļūst par “labo” – ģimenes lepnumu –, otrs par “neveiksminieku”. Var parādīties nicināšana, apsaukāšana, īpaši, ja talantīgais bērns saņem ne tikai vairāk uzmanības, bet arī kārumus, labākas drēbes, mantas vai kabatas naudu.

Kad bērns saprot, ka ir bezjēdzīgi mēģināt pateikt, ka viņš ir noguris vai ka viņam nepatīk treniņi un papildnodarbības, viņš padodas. Viņš pārstāj censties. Kļūst vienaldzīgs, pasīvs, reizēm izaicinošs. Tas ir aizsargmehānisms: man nav spēka cīnīties, labāk darīt, tā kā liek. Bieži vien pirmie, kas pamana bērna pārslodzi, nav vecāki, bet skolotāji pirmsskolā vai skolā. Ir bērni, kuri uz skolu atnāk jau noguruši, jo diena sākusies ar agru treniņu. Pēc mācībām seko vēl viens pulciņš, tad nākamais, un mājās jāpilda mājasdarbi. Vakars ieilgst, miega stundas saīsinās, un nākamajā rītā viss sākas no jauna. 

Starpbrīžos viņš nevis skrien un rotaļājas, bet paliek klasē – guļ ar galvu uz galda vai klusēdams sēž savā vietā. Ķermenis ir klasē, bet prāts – izsmelts. Dažkārt bērns pēkšņi sāk raudāt pie mazākās slodzes – uzdevums šķiet par grūtu, aizrādījums par skaļu, konflikts ar klasesbiedru – nepanesams. Emocionālā noturība samazinās, jo iekšējie resursi jau ir iztērēti. Skolotājs redz bērnu citā vidē nekā vecāki. Viņš redz, kā bērns koncentrējas, cik ātri nogurst, kā reaģē uz grūtībām, vai viņam pietiek spēka iesaistīties. Nereti tieši skolotājs pirmais uzdod jautājumu: vai šim bērnam nav par daudz?

Nogurums bērnībā nav tikai fizisks. Tas izpaužas kā motivācijas trūkums, intereses zudums, aizkaitināmība vai gluži pretēji – apātija. Bērns var kļūt nemanāms. Un dažkārt tieši tas ir satraucošākais – viņš vairs necīnās, neiebilst, neprasa. Viņš vienkārši pielāgojas.

Mīlestība ar nosacījumiem

Bērni ļoti asi uztver vecāku emocionālo noskaņojumu. Pat ja vecāks skaļi nesaka: “Es būšu lepns tikai tad, ja uzvarēsi,” bērns var sajust vilšanos balss tonī, skatienā vai klusumā pēc neveiksmes.

Bērnam ir nepieciešama sajūta, ka viņš ir mīlēts neatkarīgi no rezultātiem. Ka neveiksme nav apdraudējums attiecībām. Ja šīs drošības nav, katrs pārbaudījums kļūst par risku zaudēt vecāku mīlestību.

Vai augstas prasības vienmēr ir sliktas?

Nē. Tomēr būtiski ir uzdot sev jautājumu: kura vajadzība šeit tiek apmierināta – bērna vai mana? Dažkārt vecāki neapzināti mēģina īstenot savus nepiepildītos sapņus caur bērnu. Ja pašiem nav izdevies kļūt par profesionālu sportistu vai mūziķi, rodas vēlme dot bērnam “to, kā man nebija”. Taču bērns nav instruments vecāku pašrealizācijai. Viņš ir atsevišķa personība ar savām spējām, robežām un interesēm.

Brīvā laika nozīme

Neorganizēts laiks bērnam nav tukšums – brīvā rotaļā veidojas radošums, sociālās prasmes, spēja risināt konfliktus un iztēle. Pētījumi rāda, ka hronisks stress bērnībā ietekmē ne tikai emocionālo veselību, bet arī kognitīvās spējas un imunitāti. Nervu sistēma, kas pastāvīgi atrodas “cīņas vai bēgšanas” režīmā, nespēj pilnvērtīgi mācīties un atjaunoties.

Katram attīstības posmam ir savs laiks. Nepārtrauktā skrējienā starp pienākumiem vēlāk var parādīties sajūta: “Es pat nezinu, kas man patīk.” Bērns var apzināties, ka daudz ko palaidis garām – kamēr viņš spēlēja vijoli vai klavieres, trenējās, citi gāja ciemos, svinēja dzimšanas dienas, nakšņoja viens pie otra, brauca uz vasarnīcu, gāja makšķerēt ar tēvu vai opi. Vesela pieredžu pasaule, kuras viņam nebija. Un vēlāk – jau pusaudzim vai pieaugušajam – tas viss jāapgūst no jauna.

“Piedod, es nevaru būt tāds, kādu tu gribētu”

Varbūt svarīgākais, ko vecāki var dot bērnam, ir atļauja būt atšķirīgam no viņu priekšstata. Ne katram jākļūst par līderi, ne katram jābūt izcilniekam. Sabiedrībai ir vajadzīgi dažādi cilvēki – arī tie, kuri izvēlas mierīgāku ceļu.

Kad bērns jūt, ka viņu pieņem arī tad, ja viņš nav pirmais vai labākais klasē, viņš paradoksālā kārtā biežāk uzdrīkstas mēģināt un attīstīties. Drošība attiecībās rada drosmi riskēt.

Vērtīgākais teikums bērnam ir: “Mana mīlestība pret tevi nav atkarīga no taviem sasniegumiem. Es mīlu tevi tāpēc, ka tu esi mans bērns.”

Bērna panākumi ir skaisti un iedvesmojoši. Taču vēl skaistāka ir viņa spēja būt autentiskam, veselam un priecīgam. Ja ceļā uz izcilību tiek pazaudēta bērnība, cena var būt pārāk augsta.

Varbūt reizēm ir vērts apstāties un pajautāt sev: vai mans bērns skrien pretī saviem sapņiem, vai zaudē sevi, cenšoties panākt manus? Atbilde uz šo jautājumu var mainīt ne tikai bērna, bet arī visas ģimenes dzīvi.