Neveiksme nav kauns, bet solis uz izaugsmi – kāpēc bērnam ir svarīgi arī kļūdīties?

Pirmkārt, kļūdoties bērns mācās domāt patstāvīgi. Ja viss vienmēr izdodas ar pieaugušo palīdzību, bērnam neveidojas prasme analizēt situāciju, meklēt risinājumus un izdarīt secinājumus. Kļūda liek apstāties un padomāt: “Kas nogāja greizi? Ko varu darīt citādi?” Tieši šis process veido kritisko domāšanu un problēmu risināšanas prasmes, kas būs nepieciešamas visas dzīves garumā. Ja bērnam viss vienmēr tiek pasniegts uz paplātes, pašam nav jāpieliek pūles, un jau iepriekš ir zināms, ka viss izdosies – vecāki sarunās, ka svētkos viņš vada spēli, konkursā skaita dzejoli un dabū kādu balvu, – bērnam zūd motivācija, jo vairs nav interesanti, viņš jau zina, kā viss notiks, ka viņš dabūs to, ko vēlas, priekš kam vispār censties.

Otrkārt, kļūdas palīdz attīstīt emocionālo noturību un pielāgoties dažādiem dzīves apstākļiem mūsdienu mainīgajā vidē. Bērnam ir svarīgi iemācīties tikt galā ar vilšanos, lai kāds parasts ikdienas notikums neizsit viņu no sliedēm, kad viņš nespēj pieņemt savu neveiksmi vai to, ka kaut kas notiek ne tā, kā viņš ir gribējis. Šo var bieži novērot pirmsskolā vai sākumskolā, kad pedagogs uzliek rāmjus – ir jākārto mantas, jāpiedalās nodarbībā, jāmācās to, ko vēl īsti neprot. Bērns, kuram ģimene vienmēr ir izdabājusi un darījusi visu, lai bērns ir priecīgs, lai tikai neraud,  pirmo reizi saskaras ar to, ka tagad viņam ir jādara tas, ko no viņa grib citi, jāpakļaujas noteikumiem. Īstenībā šajā brīdī bērnam ir emocionālais stress un lūst visi viņa priekšstati par dzīvi, jo viņš tam vienkārši nav gatavs. Tādas situācijas nekad nav bijis. Bērns sāk protestēt pret notiekošo, sāk raudāt no rītiem, ka negrib iet uz pirmsskolu vai skolu, viņam tur nepatīk, sāk slimot, lai nav jāiet uz izglītības iestādi. Bērns vēlas atgriezties savā komforta zonā, jo viņš negrib pielāgoties, pakļauties, iekļauties rāmjos, dzīvot kolektīvā. 

Skolas vecumā kļūdas bieži saistās ar mācībām. Piemēram, bērns matemātikas kontroldarbā pieļauj kļūdas un saņem zemāku vērtējumu, vai citā priekšmetā, kur viņš nav tik spējīgs. Ja vecāku reakcija ir dusmas, pārmetumi vai sods, bērns sāk baidīties no kļūdām, ienīst mācību priekšmetu un sākt slēpt savas sekmes vai pat bastot skolu. Taču, ja situācija tiek izmantota kā sarunas un mācīšanās iespēja – kopīgi izanalizējot uzdevumus un saprotot, kur radusies kļūda, – bērns iemācās, ka neveiksme nav kauns, bet solis uz izaugsmi. Ja bērns nav tik spējīgs kādā no priekšmetiem, tad ir jāizrunā, ka viņam nav jābūt perfektam it visā, katram savi talanti, bet ir jātur sekmes pieņemamā līmenī.

Kļūdas veicina atbildības sajūtu. Kad bērnam ļauj kļūdīties, viņš mācās arī uzņemties atbildību par savām izvēlēm un rīcību. Tas nenozīmē sodīt, bet gan mierīgi pārrunāt notikušo un kopā meklēt risinājumus. Šāda pieeja māca, ka kļūdas ir labojamas un no tām var mācīties.

Vecāku un pedagogu uzdevums nav pasargāt bērnu no katras neveiksmes, bet gan būt līdzās, atbalstīt un palīdzēt saprast pieredzēto. Atļaujot bērnam kļūdīties drošā un atbalstošā vidē, mēs palīdzam viņam izaugt par domājošu, drosmīgu un patstāvīgu personību.

Arī sociālajās attiecībās kļūdas ir neizbēgamas. Bērns var pateikt draugam ko aizvainojošu, neapzinoties sekas, vai rīkoties egoistiski. Saruna ar pieaugušo par notikušo palīdz bērnam saprast citu cilvēku jūtas, savas uzvedības seku ietekmi uz apkārtējiem un mācīties labot savas kļūdas, piemēram, atvainojoties vai mainot uzvedību.

Svarīgi ir arī tas, kā pieaugušie paši izturas pret savām kļūdām. Ja bērns redz, ka vecāks spēj atzīt – “Es kļūdījos,” – atvainoties un mierīgi meklē risinājumu, nevis kļūst dusmīgs, kliedz un destruktīvi uzvedas, vainojot citus pie savām neveiksmēm, bērns nolasa pareizo uzvedības modeli, ko vēlāk arī pats pielieto dzīvē. 

Kļūdas nav audzināšanas trūkums vai bērna vājums. Atbalstoša pieaugušo klātbūtne, sapratne un pacietība palīdz bērnam no katras kļūdas paņemt vērtīgāko – pieredzi.