Laura Zvirbule: “Mēs nevaram iet ielās un reklamēt, ka ir glābējsilītes.” Kā šobrīd klājas BabyBox projektam Latvijā?

Kas pēdējos gados ir aktuālākais šajā projektā? Mazliet ir sajūta, ka ir tāds kā klusums, jo kādreiz bija daudz kampaņu, bija ļoti dzirdams par glābējsilītēm, bet šobrīd šķiet, ka ir pieklusums. Vai tā ir, vai tā vienkārši ir sajūta?

– Kopējā situācija ir tāda, ka Latvijā ir 8 glābējsilītes un tās visas dara savu darbu. Kopā līdz šim ir atstāti 62 jaundzimušie, no kuriem Rīgā ir vislielākais skaits – 34. Pagājušajā gadā atstāts viens bērniņš. Savukārt 2024. gadā ir atstāti 4 mazuļi.

Stāsts par klusumu sākas ar mirkli, kad stājās spēkā Eiropas datu regula. Pirms tam par katru mazulīti, kas tika atstāts, informējām medijus, kuri tālāk informēja sabiedrību. Tas bija veids, kā atgādināt par glābējsilītēm, kā arī papildus informēt par atstāto mazulīti – ja nu gadījumā viņš ir pazudis vai nozagts. Ar datu regulas stāšanos spēkā mēs vairs nedrīkstējām publiskot informāciju, ko varētu sasaistīt ar mazulīšu privāto informāciju. Tika pieņemts lēmums neziņot par bērnu atstāšanu plašāk kā tikai glābējsilītes mājaslapā.

Savā ziņā iestājās nespēja runāt, jo šis projekts ir tik sensitīvs, ka īsti jau nevar par to runāt vairāk kā atbildot uz mediju uzdotu jautājumu. Tāds arī varētu būt skaidrojums, kāpēc šķietami ir klusums, kaut arī projektā viss notiek.

Vispārīgā datu aizsardzības regula stājās spēkā 2018.gadā. Vai tas nozīmē, ka līdz tam notika aktīvāka sabiedrības informēšana? 
– Ja paskatāmies statistiku par atstātajiem bērniņiem, mums pirmo bērniņu atstāja jau 2009.gadā, kad Rīgā rudenī tika atvērta pirmā glābējsilīte. Tas bija Jānis Laimīgais, kas bija pats pirmais glābējsilītes mazulītis. 

Jā, es atceros. Tas bija liels notikums.
– Un tad no 2010. līdz 2018. gadam tika atstāti vidēji pieci bērni katru gadu. Mēs par katru gadījumu ziņojām, paralēli vērām vaļā glābējsilītes citās Latvijas pilsētās, un notika aktīva komunikācija. 2018.gadā mēs pārstājām runāt par to, cik bērnus atstāj.  Šajā gadā tika atstāts viens pats mazulītis. Informācijas trūkums parādīja to, ka glābējsilīte netika izmantota.

Kā es to skaidroju? Es gribētu cerēt, ka tas nav saistāms ar to, ka tieši tajā gadā tika atrasti divi miruši jaundzimušie, bet es domāju, ka cilvēki nezināja, kā saglabāt bērnam dzīvību, un diemžēl spēra krimināli sodāmu soli. 

Tas notika Rīgā? 

– Manuprāt, viens gadījums bija Vārmes pagastā, bet es precīzi nepateikšu. Labā ziņa ir tāda, ka mediji pievērsa tam uzmanību un par šiem gadījumiem tika publiskota informācija. 

Ja es pareizi saprotu, tad Jēkabpilī, kas ir viduspunkts starp Sēliju, Vidzemi un Latgali, glābējsilītes nav. Tur bijuši gadījumi ar atstātiem mirušiem bērniem. Attiecīgi vai tās trūkums ir jūtams? 

– Redzi, kad mēs izvēlējāmies glābējsilīšu lokācijas, viņas principā pārklāja visu Latviju tādā sasniedzamā attālumā. Ja sabiedrība zina par šādu iespēju, tad tā var to izmantot. 

Vēl ir jāsaprot, ka kopš 2018.gada ir pagājis ilgs laiks. Pietiekami liela sabiedrības daļa ir kļuvusi savā ziņā pieauguši vai vismaz seksuāli aktīvi, kuri, iespējams, nav par šo projektu informēti. Tas, ko mēs glābējsilīšu projekta ietvaros izdarījām apmēram 2024.gadā – mēs apzinājām dažādas organizācijas visā Latvijā, kas sniedz bezmaksas atbalstu tieši krīzes situācijā nonākušām sievietēm vai grūtniecēm. Šo sarakstu ievietojām glābējsilītes mājaslapā, bija preses konferences par to. Un redz, te atkal redzam – kā mēs sākām par to runāt, tā šajā gadā bija četri atstāti mazulīši.

Lai kā arī neizklausītos, tas nozīmē, ka tas ir labi. Jo vairāk bērnu glābējsilītēs, jo vairāk izglābtu bērnu.

– Jā, tieši tā. Stāsts ir par to, ka, protams, mēs kā projekts meklējam iespējas, kā par to runāt. Sadarbībā ar Rīgas pašvaldību uztaisījām piecu sēriju podkāstu ar nosaukumu “Redzēt plašāk”. Tā kā mēs zinām diezgan daudzus iemeslus, kāpēc bērniņš tiek atstāts glābējsilītē, tad šajās podkāstu sarunās mēs ņēmām biežākos iemeslus un gājām soli atpakaļ, kā nenonākt līdz šai situācijai – ko darīt, kā risināt problēmas, lai nekad nevajadzētu nonākt situācijā, kurā bērniņš ir jāatstāj. 

Tie ir vienīgie veidi, kā mēs vispār varam par šo projektu runāt preventīvi. Tas nav reklāmas projekts. Mēs nevaram iet ielās un reklamēt, ka ir glābējsilītes. Šajā gadā, kad sāksies pavasaris un siltāks laiks, mūsu plāns ir pie visām glābējsilītēm nomainīt informāciju. Valstī ir vienotais krīzes atbalsts – tālrunis 116123. Mēs esam par to vienojušies ar biedrību “Skalbes”, kas apkalpo šo tālruni. Viņiem ir bijusi instruktāža par to, kā runāt ar sievietēm, kuras ir nonākušas šādā krīzes situācijā. Pie glābējsilītēm būs šis vienotais tālruņa numurs, kur zvanīt. Pa tālruni cilvēku, kuram ir vajadzīgs kaut kāda veida atbalsts, varēs novirzīt tālāk tur, kur viņš var sev tuvākajā lokācijā šo atbalstu saņemt. Tas ir mūsu šī gada plāns. 

Par to, kā mums iet, noteikti informēsim. Pagaidām vēl esam naudas atbalsta meklējumos. Projekts ir sadarbībā ar Latvijas Bērnu fondu, un ziedotāju naudiņa ir mūsu iespēja kaut ko izdarīt. Katram, kurš vēlas šīs naudiņas  mums dot, ir iespēja to izdarīt Latvijas Bērnu fondā.

Tātad līdz šim pie katras glābējsilītes ir bijuši citi tālruņa numuri, kas ir konkrētās pašvaldības kontakti – vai nu privātpersonas, vai nu pašvaldības institūcijas, kur šo atbalstu var saņemt. Šie tālruņa numuri ir atšķirīgi, bet mēs tagad ejam uz vienoto. 

Vai tos tālruņus līdz šim arī izmantoja? 

– Izmantoja. 

Tas nedaudz izbrīna, jo šķiet, ka, piemēram, reģionos cilvēkiem varētu būt bail no anonimitātes zaudēšanas, jo tur jau visi viens otru pazīst... 

– Jā, tāpēc ir tā, ka mums reģionos šobrīd ir sociāli atbildīgas privātpersonas, kas paudušas savu privāto vēlmi palīdzēt. Un jā, šie cilvēki saņem telefona zvanus, ir arī risinājuši, palīdzējuši tikt galā ar situāciju.  Un turpina vēl šobrīd to darīt, kamēr tiek ieviests centralizētais tālrunis. Tur krīzes centrs “Skalbes” sniegs informāciju, kādu palīdzību un kur konkrētajā reģionā var saņemt. Tās pārsvarā ir nevalstiskās organizācijas, kuras piedāvā visāda veida atbalstu – gan materiālu, gan psiholoģisku. Ir vietas, kur ir palikšanas iespējas un vēl cita veida atbalsts. 

Vai silīšu novietojums parasti ir kaut kur dzemdību nodaļu tuvumā?

– Nē, glābējsilītes visās slimnīcās ir pie uzņemšanas nodaļas, jo ir nepieciešams, lai signālu saņem tieši tā nodaļa, kura strādā 24/7. Un tāpēc glābējsilītes ir pārsvarā tuvumā uzņemšanas nodaļām. Ir vietas, kur, piemēram, ir viena māsa vai viens ārsts pa nakti nodaļā. Tāpēc pārsvarā tā ir uzņemšanas nodaļa, kas saņem šo signālu, un tālāk jau ārsti apskata un novirza bērniņu uz bērnu vai jaundzimušo nodaļu. 

Jautājums sakarā ar tiesvedības procesu pret Moldovas pilsoni, kura bija Ķengaragā atstājusi bērniņu. Ko iesākt ārzemju cilvēkiem, lai viņi nenokļūst tādā situācijā? Mums tomēr Latvijā ir daudz ukraiņu bēgļu, un vēl daudzu citu. Vai ir kāda pasaules prakse vai piemērs, no kuriem mēs varam mācīties, lai tā informācija sasniedz arī nelatviešus?

– Mhm. Redz, pie glābējsilītes informācija līdz šim bija trīs valodās – latviešu, angļu un krievu valodā. Šobrīd mēs pāriesim uz divām valodām, būs latviešu un angļu valoda. Pie katras glābējsilītes ir informācija ar aicinājumu zvanīt, izteikt savu problēmu, jo tad, ja tu pasaki šo problēmu skaļi, būs iespēja to risināt. Ja tu šo problēmu nepasaki skaļi un, dievs nedod, pieņem krimināli sodāmu rīcību kā savu risinājumu, tā diemžēl ir katra personīga izvēle. 

Es vēlos šeit vērst uzmanību, ka sievietei pēc dzemdībām nereti ir depresija, un gribētu aicināt līdzcilvēkus būt atbildīgiem, būt redzošiem un sniegt roku palīgā, jo mēs katrs tomēr varam paskatīties mazliet tālāk par paši sevi, saskatīt un ieraudzīt pazīmes, kas var liecināt, ka kaut kas tomēr nav labi. 

Tā ir ļoti laba doma, jo man šķiet, ka mēs arī dzīvojam aizspriedumos, īpaši pret citu valstu cilvēkiem, un varbūt arī tāpēc mēs nepamanām kaut kādas lietas. Atgriežoties pie minētā, runājot par periodu pirms 2018.gada, jūs teicāt par nozagtiem bērniem.Vai tiešām ir arī šādi gadījumi izsekoti? 

– Nē, nē, nav šādi gadījumi. Kārtība ir tāda, ka tad, kad glābējsilītē atstāj bērnu, slimnīcā vispirms ir medicīniskā aprūpe, kurā apskatās, vai ar mazulīti viss ir kārtībā. Tālāk sākas process, kurā, ja mazulīti ieliek ar dokumentiem, viņam nav atradeņa statuss. Tas ir brīdis, kurā tiek meklēti mazulīša vecāki, un šādi gadījumi ir bijuši. Ja mazulītim ir miesas bojājumi, tiek ierosināta krimināllieta un meklēts vainīgais. Jebkurā gadījumā slimnīca ziņo policijai, jo mēs nekad nevaram zināt – varbūt šis bērns kādam ir pazudis, kāds viņu ir atradis un ielicis glābējsilītē. Varbūt šis bērns kādam ir tiešām paņemts, nozagts un ielikts glābējsilītē. Policija tiek informēta jebkurā gadījumā, un, ja pie policijas neatnāk kāds un nepasaka, ka man ir pazudis bērns, tad, protams, viņi nemeklēs vecākus. Ja tomēr atnāk un pasaka, ka bērns ir pazudis, viņi pārbaudīs, vai šis bērns, kas ir ievietots glābējsilītē, gadījumā nav jūsu bioloģiskais bērns. Bet nē, mums nav bijuši gadījumi, ka kādam ir nozagts bērns. Vienkārši tā ir kārtība, pie kuras mēs pieturētos, ja šāds gadījums būtu. 

Latvija ir maza, un parasti jebkurš ārkārtas gadījums ar jaundzimušiem bērniem parādās publiski un tiek atspoguļots. Jūs gan arī teicāt, ka jūs paši neko reklamēt nevarat. Tas, ko var darīt, ir informēt ar mediju palīdzību. Varbūt jums ir kāds vēstījums, ko mēs varam nodot tālāk kā ģimenes portāls? 

– Pilnīgi noteikti. Tas, ko es ļoti gribu, ir, lai mēs kā sabiedrība atveram savu sirdi. Lai mēs paskatāmies mazliet plašāk ārpus sevis, ārpus pat varbūt savas ģimenes, un paskatāmies uz tiem, kas mums ir apkārt, vai kaut kas neliecina par kādām problēmām. It īpaši, ja tās ir sievietes ar maziem jaundzimušiem bērniem vai grūtnieces. Tā ir neaizsargātā auditorija, un diezgan bieži situācija ir tāda, ka, ja sieviete ir pamesta, viņai var nākt sliktākas domas galvā, piemēram, svētku laikā. Tas ir brīdis, kurā vajadzētu būt līdzās un palīdzēt. Mums kā Latvijai ir ļoti jādomā par katru grūtnieci un katru bērniņu, kurš piedzimst, un pēc iespējas jādara viss, lai viņiem viss būtu kārtībā.

62 bērni ir daudz, tās ir vairāk kā divas klases Latvijā. Un labāk atstāt bērnu glābējsilītē nekā apstākļos, kas apdraud tā veselību un arī dzīvību. 

Nepaliec viena: 

116123 – biedrības “Skalbes” krīžu tālrunis, kur visu diennakti iespējams saņemt emocionālu atbalstu un uzzināt par psiholoģiskās palīdzības iespējām.