Šie traucējumi nešķiro pa sociālajiem, vecuma vai izglītības slāņiem... Ko vēl atklāj pētījums par pēcdzemdību depresiju Latvijā?

Izsmeļošā sarunā ārste-psihiatre Linda Rubene-Kesele mūs iepazīstina ar nupat šī gada 24. janvārī publicēto un ļoti gaidīto pētījumu par depresīvu simptomu izplatību un ar tiem saistītajiem faktoriem sievietēm pēcdzemdību periodā Latvijā*, kā arī sniedz atbildes uz citiem saistītiem jautājumiem, balstoties savā psihiatres prakses pieredzē. 

Pirmais jautājums ir par pētījuma aktualitāti, kas ir tas, kāpēc šāds pētījums vispār tika veikts? Un dažas galvenās lietas, par ko tas bija. 

– Joprojām turpinās projekts sadarbojoties Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedrai ar Rīgas Stradiņa universitātes Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedru un Rīgas Dzemdību namu. Mēs īstenojām projektu par pēcdzemdību depresiju, un līdz šim tas ir apjomīgākais projekts, kas par šo tēmu Latvijā ir bijis. Būs vēl publikācijas, bet šī ir tāda pirmā lielā, kas ir publicēta starptautiskā žurnālā. 

Mēs centāmies apvienot savstarpēji saistītus uzdevumus. Pirmkārt, skatīties  uz datu izpēti klīniskajā vidē, tātad ar reālām pacientēm Latvijā. Otrkārt, validēt dažādus skrīninga instrumentus, ar kuriem mēs varam sekot līdz depresijas simptomiem tieši Latvijas populācijā, jo šobrīd Latvijā eksistē dažādas skalas, kas nebija iepriekš validētas tieši pēcdzemdību periodā. 

Pēc rezultātiem redzam, kur jau vajadzētu pievērst sievietēm lielāku uzmanību un kas atšķiras no tā, ko mēs redzam citās pacientu grupās. Tāpēc šajā projektā kā trešo lielo uzdevumu jautājām sievietēm arī viņu viedokli par iespējamu aprūpes modeli pēcdzemdību depresijas gadījumā, lai noskaidrotu, vai tāds arī pacientiem būtu šķietami noderīgs, ko varētu realizēt arī Latvijā.

Par šobrīd publicētajiem datiem par pēcdzemdību depresiju Latvijā

– Šajā pētījumā redzam, ka pie mums pēcdzemdību depresija ir sastopama līdzīgi kā citās valstīs Eiropā. Skatoties uz dažādajiem skalu rezultātiem, aptuveni 18% sieviešu šajās 4-6 nedēļās pēc dzemdībām, kad viņas dodas pie ginekologu uz ambulatoru vizīti pēcdzemdību periodā, uzrādīja nozīmīgus depresijas simptomus. Mēs redzam vidēji tos pašus rādītājus arī citās Eiropas valstīs, kas ir diezgan nozīmīgi, jo līdz šim mums nebija konkrētu datu par šo periodu. Varējām vienīgi spekulēt, ka gan jau mēs esam tajā pašā līmenī kā citās Eiropas valstīs. Nu ir pierādījumi ar mūsu pacientēm.

Otra lieta, kas šajā publikācijā tika apskatīta, bija dažādi faktori, kurām pacientēm biežāk attīstās pēcdzemdību depresija un kurām nē. Biežākie un spēcīgākie faktori, kas mūsu datos saistījās savā starpā: 

1. ja sievietei jau bijuši kādi psihiski traucējumi, neatkarīgi no tā, kādi tie bija – depresija, trauksme vai kāds cits traucējums. Šādu traucējumu esamība būtiski palielināja risku, ka parādīsies arī pēcdzemdību depresijas simptomi,
2. ja tika veikts ķeizargrieziens.
    

Interesanti, kas atšķiras no tā, kas ir pasaules literatūrā – mūsu pacienšu grupai bija zemāka depresijas simptomu iespējamība, ja tās bija pirmās dzemdības mūžā. Pasaules literatūrā parasti redzam to, ka tās ir pirmās dzemdības, kurās risks būtu augstāks. Varbūt tas norāda uz dažādām veselības aprūpes sistēmas īpatnībām. Varbūt mums kaut kādā veidā atšķiras uzraudzības intensitāte pirmajai un atkārtotajai grūtniecībai, cik liels sociālais atbalsts pieejams.

Tajā pašā laikā no citiem zināmiem faktoriem, kas varētu ietekmēt stāvokli, kā vecums, izglītība, nodarbinātība, ienākumu līmenis, ko varētu sasaistīt ar depresijas simptomiem, mūsu datos neuzrādījās. Novērojam citus faktorus, kas šos simptomus var ietekmēt vairāk, piemēram, izteiktāku stresu unmiega traucējumus, ja trūkst emocionāls un praktisks atbalsts no partnera vai tuviniekiem, ja sieviete ir neapmierināta ar dzemdību un pēcdzemdību periodu aprūpi, kuru viņa ir saņēmusi. Risku palielina arī tas, vai jaundzimušajam bijušas kādas grūtības, piemēram, zemāks dzimšanas svars, kas arī diezgan bieži ir saistīts ar depresijas simptomiem. Pēc pētījuma datiem, šie faktori spēlē lielāku lomu nekā bieži sabiedrībā dzirdēti uzskati kā, piemēram, ja būtu vairāk naudas, tad varētu atrisināt arī psihiskos traucējumus.  Jā, varbūt vieglāk var saņemt palīdzību, bet vismaz mūsu datos neuzrādās, ka ienākumu līmenis pasargātu sievieti no iespējamiem depresijas simptomiem. Šie traucējumi īsti nešķiro pa sociālajiem faktoriem vai pēc vecuma, vai izglītības slāņiem tādā veidā, kas tiešām būtu nozīmīgi datos.
 

Vai tas nozīmē, ka pēcdzemdību depresija var skart jebkuru, un ir citi faktori, kas to ietekmē? Ka drīzāk tā varētu būt dzemdību pieredze, kas veicina depresijas simptomu parādīšanos?

– Tas varētu būt lielāks riska faktors, jo pieredze un atbalsts, ko sieviete saņem reālajā vidē saistībā ar ar bērnu un partneri ir ļoti nozīmīgi. Tas visticamāk spēlē lielāku lomu nekā kaut kas viegli izmērāms. Mēs varam nomērīt, vai pašai sievietei liekas, ka aprūpe bijusi gana laba vai nē, bet tas nebūs tā nebūs tāda mērvienība kā vecums vai izglītības līmenis.
 

Lielākā saistība, ko mēs redzējām, ir  iepriekšējas pieredzes ar psihiskās veselības grūtībām. Tas ir diezgan liels riska faktors, ka tās varētu atkal saasināties arī pēcdzemdību periodā, kas pilnībā saskan ar to, ko arī pasaulē dati rāda. Protams, ir arī jauni, pirmreizēji gadījumi šajā periodā. Šie rādītāji ir vairāk par risku populācijas līmenī, jo individuālā līmenī mēs jau neviens savu risku paredzēt nevaram, mēs varam to tikai izvērtēt. Mēs nevaram arī individuāli pilnīgi droši pateikt, vai kādai konkrētai sievietei pēcdzemdību depresija attīstīsies vai nē, bet mēs varam censties pamanīt tos gadījumus, kad mums varbūt būtu jāpievērš lielāka uzmanība.

Vai jums liekas, ka tas varētu būt saistīts ar medikamentozu terapiju, ja grūtniece grūtniecības laikā ir pārstājusi lietot kādus medikamentus? Vai Jūs tāds datus neievācāt?

– Datus par terapijām mēs pētījumam neievācām. Taču jau no pasaulē publicētām vadlīnijām mēs zinām, ka, ja sievietei ir kāds psihisks traucējums un viņa tādēļ saņem stabilu, sev palīdzošu terapiju, šo terapiju pārtraucot lietot, ir lielāks risks, ka šie traucējumi varētu saasināties grūtniecības vai pēcdzemdību periodā. Ja vien medikamenti ir tādi, kurus var savienot ar grūtniecību (un lielākā daļa medikamentu psihiatrijā mums patiesībā ir tādi, kurus var savienot ar grūtniecību), tad pēkšņi šo terapiju pārtraukt tikai un vienīgi tāpēc, ka ir iestājusies grūtniecība, nav pamatoti. Tas ir viens no veidiem, kā mēs ļoti palielinām risku, ka grūtniecības vai pēcdzemdību periodā kaut kas pasliktināsies.

Tāpēc, ja mums ir jau skaidri zināma, efektīva terapija, ar kuru cilvēks jūtas labi un stabili, ar kuru viņš var pilnvērtīgi darīt tās lietas ikdienā, kas viņam ir nozīmīgas, tajā skaitā arī vadīt savu grūtniecību, tad mums nevajadzētu likt tam šķēršļus, ja vien nav pamatoti to darīt. Pamatojoties uz jau eksistējošiem pasaules līmeņa datiem, mēs riskējam nodarīt lielāku kaitējumu, pārtraucot efektīvas terapijas nelaikā, nekā tad, ja medikamenti tiek turpināti grūtniecības laikā. Protams, ir daži izņēmumi, ir medikamenti, kurus, ja vien ir iespējams, būtu labāk nelietot grūtniecības laikā, bet tā nav lielākā daļa. Mums ir tik daudz iespēju mūsdienās, tāpēc šaubu gadījumā mans ieteikums parasti ir konsultēties ar speciālistu, kurš ir vairāk informēts par grūtniecības un pēcdzemdību perioda norisi arī no psihiskās veselības puses, un tad vadīties pēc šiem ieteikumiem, vai arī tās informācijas, kas ir pieejama labos, apstiprinātos avotos, ne tikai sociālajos tīklos.

Dzirdēts, ka ir uzraugošie ginekologi un vecmātes, kuras arī, iespējams, dzīvo kaut kādā iepriekšējās informācijas laukā. 

– Jā, tā mēdz būt. Medicīna attīstās nepārtraukti un ir pastāvīgi jāseko līdzi jaunākajai informācijai.

Tad principā sievietei būtu rekomendējams vērsties pēc otra viedokļa.

– Otrs viedoklis var būt noderīgs, it sevišķi, ja māc šaubas. Ikdienā tas, ko es redzu ikdienā strādājot ar pacientēm, ir ka grūtniecības vai pēcdzemdību periodā informācijas apjoms, ar ko sieviete saskaras, ir abnormāli liels, un tā informācija bieži ir pretēji noskaņota… Un tas pat nav tikai par psihisko veselību, tas ir par tādiem jautājumiem kā barot vai nebarot bērnu ar krūti, inducēt vai neinducēt dzemdības, lietot šo papildinošo vitamīnu vai nelietot. Tur varbūt tik diametrāli pretēji viedokļi, ka varbūt grūti izsekot līdzi, kas tiešām ir pamatots ieteikums un, kas balstīts bailēs. Tas, ko es novēroju: 

šis grūtniecības un pēcdzemdību perioda laiks saasina uztraukumus un pārdomas, kas ir saistītas ar drošību, ar bērna aprūpi, ar savu identitāti, un tādēļ ir ļoti viegli sievietēm šajā periodā iesēt baiļu sajūtu. 

Ir viegli sievieti nobiedēt, jo bažas ir augstas, bērns ir tik ļoti nozīmīgs un sava pašsajūta ļoti bieži paliek otrajā plānā. Radīt bailes ir salīdzinoši viegli, bet pēc tam izskaidrot, izglītot un censties sievieti novirzīt neitrālākā pozīcijā, kur viņai ir pietiekoši liela kapacitāte izvērtēt to, kas notiek – to ir diezgan grūti izdarīt, un to es redzu arī ar savām pacientēm. Mēs konsultāciju laikā ļoti daudz strādājam ar izglītošanu, ar to, kādi ir un nav riski, ko mēs varam sagaidīt, ko mēs nevaram sagaidīt, kāda ir iespēja, ka mēs varam sagaidīt konkrētas lietas. Bet pietiek ar vienu nespeciālistu psihiskās veselības jomā, kurš ir pateicis – nevajag dzert zāles vai vispār nevajag iet pie ārsta, – lai, tā teikt, ‘pārmācīšana’ uz šo neitrālo pozīciju aizņemtu ļoti, ļoti daudz laika un ne vienmēr to izdodas sasniegt tam atvēlētajā laika periodā, jo grūtniecība un pēcdzemdību periods neilgst mūžību. Mūsu laiks ir limitēts, un, lai mēs varētu tajā periodā sasniegt labāko rezultātu, protams, būtu labāk, ja mums arī kā speciālistiem visiem būtu pieejamas un atjauninātas zināšanas ar aktuālo informāciju.

Ja mēs skatāmies 20-30 gadus atpakaļ, tad jā, stipri iesakņojās pārliecība, ka sieviete-grūtniece nobiedē pilnīgi visus speciālistus izņemot ginekologu vai vecmāti, jo speciālistu māc bažas, ka viņš/-a nezina, vai viņi vispār grūtnieci var ārstēt, kā to darīt un kas notiks ar viņu un ar bērnu. Bet mūsdienās mums informācija ir pieejama arvien vairāk un vairāk. Mēs neesam vairs tik kategoriski. Arī tad, ja speciālists nav ar šo situāciju strādājis ikdienā, kas ir pilnīgi saprotama situācija, mēs dzīvojam laikmetā, kur informācijai mēs varam piekļūt ļoti ātri, tikai jāzina, kur viņu meklēt. Mums ir pieejamas daudzas datu bāzes, piemēram, par medikamentiem un to savienojamību ar zīdīšanu. Šīs informācijas atrašana var aizņemt vien dažas sekundes. Es neuzskatu, ka speciālistam būtu jākaunas, ja viņš nezina, vai kādu medikamentu var lietot, barojot bērnu ar krūti. Var droši izmantot 15-20 sekundes, lai šo informāciju atrastu. Speciālistam nav jāzina viss par visu, bet ir jāspēj šī informācija atrast, vai jālūdz palīdzība kolēģiem, kas specializējas attiecīgajā jomā.

Kā atšķirt pēcdzemdību skumjas no depresijas? 

– Pēcdzemdību skumjas ir salīdzinoši bieži sastopams stāvoklis, ko neuzskatām par pataloģiju vai kaut ko nepareizu. Tas skar līdz pat 80% sieviešu pirmajās nedēļās pēc dzemdībām. Mēs vairāk saistām šo stāvokli ar straujajām hormonālajām pārmaiņām, kas notiek pirmajās dienās, uz kā fona var parādīties arī garastāvokļa svārstības, miega traucējumi. Garastāvokļa svārstības var būt no skumjām līdz pat eiforijas sajūtai. Pārsvarā šie “baby blues” simptomi atrisinās paši no sevis. Nepieciešams laiks un atbalsts no apkārtējiem cilvēkiem un simptomi mazināsies. Maksimums šie simptomi saglabājas ne ilgāk kā divas nedēļas pēc dzemdībām. 

Ja kaut kas tomēr turpinās ilgāk par divām nedēļām vai sākas kaut kad vēlāk, tad nepieciešams aizdomāties, vai tā tomēr nav pēcdzemdību depresija vai pēcdzemdību trauksme. Pēcdzemdību depresija ir smagāks stāvoklis, tā iet kopā ar tādiem simptomiem kā enerģijas trūkums, prieka zudums, interešu zudums, pazemināts garastāvoklis bez iemesla, vainas sajūta, zems pašvērtējums, smagākas miega problēmas. Par miega problēmām pēcdzemdību periodā mēs parasti skatāmies nevis, ka sieviete mostas tāpēc, ka ir jāparūpējas par bērnu, bet, ja viņai ir iespēja gulēt, jo bērniņš guļ un viss ir kārtībā, it kā būtu laiks atvēlēts, lai varētu gulēt arī pati, bet tas neizdodas. Ja nav iespējams aizmigt arī šajos apstākļos vai sanāk bieža trauksmaina mošanās, nevis vienkārši seklāks miegs, ko mēs parasti gaidām pēcdzemdību periodā, tad mēs sākam domāt par miega traucējumiem. 

Lai gan depresijas epizodes var atrisināties arī pašas no sevis, mēs nevaram paredzēt, cik šis laiks būs ilgs. Depresijas epizode var noslēgties pēc dažām nedēļām, bet tā var turpināties arī piecus, desmit gadus vai ilgāk. Tāpēc ārstēšanās būtu rekomendējama, jo šis smagākais stāvoklis negatīvi ietekmē ikdienas darbus, rūpes par sevi, rūpes par bērnu, izteikti pasliktina pašsajūtu. Labāk gan māmiņai, gan bērnam būs, ja palīdzība būs saņemta laicīgi. 

Par kāda veida palīdzību mēs runājam? Viens veids ir vēršanās pie speciālistiem, bet kas vēl ir tas, kas ir palīdzoši?

– Pirmkārt, ir diezgan svarīgi saprast, cik smagi ir simptomi, jo tas, kāda būs ieteicamā palīdzība, parasti atšķiras arī no tā, cik šie simptomi ir smagi. Ja tie joprojām ir vieglā simptoma līmenī, tad var palīdzēt arī dzīvesveida intervences, piemēram,  atbalstošāks dienas režīms, fiziskas aktivitātes, regulāras maltītes, vieglas psiholoģiskas intervences, dažreiz arī pašpalīdzības tehnikas, pietiekams atbalsts no tuviniekiem. Ja mēs sākam kombinēt visas šīs lietas kopā, tad dažreiz ar to ir arī gana labi. 

Arī vieglu simptomu gadījumā var palīdzēt arī intensīvāka psihoterapija, un dažos gadījumos var izmantot arī medikamentozu terapiju, lai gan parasti, ja tas ir pēdzemdību periods, pie viegliem simptomiem mēs parasti ar medikamentiem nesākam, ja vien mums nav ļoti labs pamatojums, kāpēc to darīt.  

Savukārt tad, kad simptomi jau ir vidēji smagi, tad ar visām šīm dzīvesveida pārmaiņām nebūs gana. Tās būs palīdzošas un tāpat var situāciju uzlabot, bet bez kaut kādas intensīvākas iejaukšanās būs grūti tikt šim posmam pāri. Parasti mēs jau skatāmies intensīvāku psihoterapiju, vai medikamentiem, vai visefektīvāk – apvienot terapijas savā starpā. Psihiskajā veselībā lielākoties vislabāk strādā dažādu intervenču kombinācijas.
 

No praktiskās pieredzes varu teikt, ka man ir ļoti maz pacientu, kuriem tiešām nostrādā tikai un vienīgi viena lieta, ko viņi dara, lai uzlabotu savu veselību. Pārsvarā jau tas tā realitātē nenotiek, ka cilvēks, piemēram, tikai lietotu medikamentus un nedarītu absolūti neko citu, lai savu veselību uzlabotu. 

Un tajā smagajā situācijā, kad ir smagi depresijas simptomi – šis būs stāvoklis, kur gan mēs bez medikamentozās terapijas nevarēsim iztikt, vai bez citām intensīvākam terapijām. Tur tiešām būs vajadzīga lielāka palīdzība. 

Viena no lietām, kas man ļoti patīk, kas tagad mums pieejama, Rīgas teritorijā arī par pašvaldības apmaksātiem līdzekļiem, ka sievietēm – visām, ne tikai tām, kurām ir kādi pēcdzemdību depresijas vai citi simptomi, – ir pieejamas PEP mammu konsultācijas. Šobrīd Rīgā noris projekts “Piedzimstot bērniņam”, kur ir iespējams saņemt šīs konsultācijas. Es teiktu, ka profilaktiski un arī vieglu simptomu gadījumā tas ir tiešām lielisks atbalsts, lai šie simptomi neattīstītos tālāk. Tā arī ir viena no intervencēm, kas mums ir sākusi eksistēt tikai pēdējos gados. Dzirdu ļoti labas atsauksmes no pacientēm, kas ir izmantojuši šo pakalpojumu. Šis pakalpojums daudziem ir sasniedzamāks nekā, piemēram, psihologa konsultācija, kas būs intensīvāka palīdzība, bet tajā pašā laikā prasīs arī lielāku iesiasti no paša cilvēka. Iespējams arī, ka tas konsultācija notiek mājas apstākļos, kas šim periodam ir īpaši nozīmīgi, jo mēs redzējām to arī savu projektu ietvaros, kad mēs intervējām šīs pacientes.

Projektu veicot mēs informējām visas sievietas, kurām bija pozitīvi simptomi par viņu rādītājiem, kā arī par situācijām, kad viņām skaidri apstiprinājās pēcdzemdību depresijas diagnoze. Mēs skaidrojām par palīdzības ceļiem, kas ir šobrīd pieejami Latvijā – par to, ka būtu jāvēršas pie ģimenes ārsta, ka mums ir pieejamas psihologa konsultācijas, ka mums eksistē psihiatrija, kas ir valsts apmaksāta, kur var vērsties arī uzreiz, un mēs rekomendējām to palīdzību meklēt… Bet, sekojot sievietēm līdzi pēc dažiem mēnešiem, mēs redzējām, ka, pat zinot to, kāda ir savu simptomu smaguma pakāpe, ka šī diagnoze jeb traucējums ir klātesoši, sievietes pārsvarā palīdzību nemeklēja.

Līdz ar to, kā mēs redzam pēc pieredzes, strādājot šajā pētījumā un projektā, informētība vien nav gana, lai palīdzību varētu saņemt. Ir jāskatās plašāk un jāsaprot nākotnē, kā tiešām sievietēm šo palīdzību nodrošināt, lai viņas to arī saņemtu. Šis process ir vairāk nekā tikai izglītošana. Sabiedrība ir vairāk informēta par šo stāvokli. Bet tas visos gadījumos nav gana – ar izglītību vien šeit nepietiks.

Iespējams, ka trūkst vēl atbalsta sistēmas, lai tā jaunā mamma tiktu pie speciālista. Vai kaut kādu iekšējo resursu trūkums.

– Jā. Mūsu psihologu intervijas, kuras viņi veica projektu ietvaros un kuru dati tiks publicēti nākotnē, būs vairāk tiek analizēts tas, kāpēc palīdzība netika meklēta. Un, ja netika meklēta, tad kas tika darīts tā vietā? Varam gaidīt, ka gan jau nākamā gada laikā arī būs plašāk pieejami arī šie dati. 

Man personīgi tas bija tiešām viens no lielākajiem pārsteigumiem, ka, pat zinot visus šos faktorus, savu risku un stāvokli, ka tas pilnībā atbilst depresijai, tāpat palīdzība netika turpmāk meklēta. Iemesli noteikti ir dažādi. 

Lielākoties sabiedrībā valda uzskats, ka, ja ir kaut kādi psihiski traucējumi, tad ar izglītošanu un informētību, ar to, ka mēs pasakam cilvēkam, ka viņam ir jāiet un jāmeklē palīdzība, mēs bezmaz esam savu darbu izdarījuši un tagad viss būs labi. 

Bet reālā dzīve tomēr pierāda, ka tas nav gana, lai mēs tiešām nodrošinātu labāku veselību šajā laika periodā.

Vai pastāvošais uzskats, ko var pamanīt gan māmiņu forumos, gan kaut kur sabiedrībā vispār uzplēksnī, ka agrāk tās depresijas nebija, audzināja bērnus un nesūdzējās, kaut kā neietekmē šīs jaunās māmiņas motivāciju meklēt palīdzību, jo nu, “kā tad es tā atzīšos kaut kādā vājumā”?

– Es teiktu, ka tas pilnīgi noteikti ietekmē, jo atkal, ja mēs runājam par psihisko veselību kā tādu, tā tomēr ir ļoti saistīta ar identitāti. Ja ir pārliecība, ka ‘es esmu stipra’, ‘man ir jātiek galā pašai’, ‘es taču varu izdarīt’, un, ‘ja es nevaru tikt galā bez, piemēram, speciālista vai bez atbalsta sistēmas, vai bez atpūtas, ja es neesmu šis supercilvēks, kuram ir jātiek galā ar visu, tad es kaut kādā veidā esmu nepietiekama vai vāja, vai ne gana laba mamma, vai ne gana laba persona kā tāda’. Un tas ir ļoti smagi – dzīvot ar šāda tipa pārliecību. Tā ietekmē cilvēkam visas sfēras, tai skaitā, palīdzības meklēšanu. Taču šī pārliecība nav patiesa! Tas ir iemācīts uzskats no sabiedrības, no bērnības, no apstākļiem, kurš absolūti nekādā veidā nebalstās realitātē.  Pierādījumi ir tādi, ka cilvēki ir ar dažādām īpašībām. Un palīdzības meklēšana nav absolūti nekādā veidā saistīta ar cilvēka vērtību vai spējām, vai to, cik viņš ir labs vai slikts. Tomēr šīm pārliecībām nav jābūt loģiskām. Var būt arī tādas, kas ir dzīves laikā veidojušās nelabvēlīgas un kādā brīdī ir bijušas noderīgas un vajadzīgas, bet, tiekot līdz tā pieaugušā vecumam, sāk traucēt un neļauj īsti sasniegt mērķus, kas cilvēkam ir. 

Tāpēc, atgriežoties pie tā, ka skatījuma caur neitrālo pozīciju – izvērtējot dažādus plusus un mīnusus, riskus un ieguvumus tādā neitrālā, nevis bailēs vai satraukumā balstītā veidā – tas visticamāk būs noderīgāk. Tajā pašā laikā šī nebūs situācija, ko var atrisināt nedēļas, mēneša, vienas grūtniecības vai viena pēcdzemdību perioda laikā. Tas ir diezgan intensīvs individuāls darbs.

Tas, ko man vienkārši gribētos uzsvērt, ir, ka palīdzības meklēšana absolūti nekādā veidā nav vājuma pazīme. Es drīzāk teiktu pretējo. Ja cilvēks spēj uzņemties un saņemt atbalstu no apkārtējiem cilvēkiem, tad tas drīzāk liecina par viņa spējām un resursiem, par to, cik daudz viņam to ir, nevis par to, ka viņš kaut kādā veidā būtu nepietiekams.

 

*Lazareva, M., Renemane, L., Cipare, S., Rubene-Kesele, L., Vinogradova, V. V., Kise, L., Byatt, N., & Rancans, E. (2026). Mapping Postpartum Depression in Latvia: Prevalence and Associated Factors Among Women Receiving Outpatient Care. Journal of Clinical Medicine, 15(3), 946. https://doi.org/10.3390/jcm15030946 (pieejams brīvā piekļuvē)