"Skumjas beigsies, bet sēras nebeidzas. Sēras ir mīlestībai cits vārds." Atklāta mājaslapa vecākiem, kam nepieciešams atbalsts bērna zaudējumā

Aizkustinošā pasākumā 20. janvārī Torņakalna baznīcas Lutera draudzes centrā notika mājaslapas dziveunseras.lv atklāšana. Šī vietne ir vienīgā Latvijā, kas ir izveidota, lai sniegtu sistemātisku, praktisku, emocionālu un garīgu atbalstu sērojošiem vecākiem un ģimeņu locekļiem, kuru bērni ir gan miruši grūtniecības laikā, dzimuši nedzīvi vai miruši drīz pēc piedzimšanas, gan arī miruši no slimībām vai negadījumos, vai arī miruši pašnāvībā.

Ceļš pretī pasaulei, kura prot sērot un mīlēt

Pirms 14 gadiem tika radīta interneta vietne dveseludarzs.lv to vecāku atbalstam, kuru bērni miruši grūtniecības laikā, dzimuši nedzīvi vai miruši drīz pēc piedzimšanas (Zvaigžņu bērni). Rīgas Lutera draudzes nodibinājums “Torņakalna fonds” kopā ar draugiem un domubiedriem to ir attīstījis par jaunu vietni ar jaunu vārdu, veidolu un saturu – dziveunseras.lv.

Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls pasākumā klātesošajiem iezīmēja līdzšinējo ceļu, kas veikts līdz šim projektam. Galvenie pieturpunkti bijuši pirmā Dvēseļu dārza radīšana un atvadu brīžu rīkošana vecākiem, kas zaudējuši bērniņus dzemdībās vai īsi pēc tām. Tam sekoja otrā Dvēseļu dārza izveidošana Torņakalnā, kas kopš 2021. gada ir vienīgā vieta Latvijā, kurā tiek ievietoti nedzīvi dzimušu vai drīz pēc dzemdībām mirušu bērnu pelni. 2018. gadā tika panāktas izmaiņas Latvijas likumā, nodrošinot, ka vecākiem ir tiesības cieņpilni atvadīties no bērniem, kuri miruši neatkarīgi no grūtniecības nedēļas. 

Iniciatīva “Dzīve un sēras” paplašina atbalsta pieejamību sērojošajiem vecākiem, iekļaujot arī tos, kas zaudējuši savus dzimušos, jau dzīvojušos, bet pārāk īsu mūžu piedzīvojušos bērnus. Pērn sanāca kopā pirmā pašnāvībā mirušo bērnu vecāku atbalsta grupa. 

“Būt līdzās, bet nevairot sāpes”

Pirms tam vecāki nereti pat nedabūja apskatīt savus nedzīvi dzimušos bērniņus, kur nu vēl tos saņemt cienīgai bēru ceremonijai, tos kremējot. Reiz lasīju sociālajos tīklos sirdi plosošu stāstu par dvīnīšu mammu, kurai nācies laist abus mazuļus pasaulē nedzīvus… Un viņai atteikts pat uzlūkot savu gaidīto bērnu mirstīgās atliekas, kā arī saņemt tos kremēšanai. Paldies Dievam, mūsu sabiedrība ir augusi un sāk saprast, ka vecākiem tas ir īsts zaudējums, ka tie ir īsti bērni. Taču tāpat, kā pasākumā minēja sērojošo vecāku grupu vadītāja Aira Līcīte, līdzcilvēki mēdz uztvert otra sāpes ar neizpratni: “Nekas ar tevi jau nav noticis!” Pašam vecākam var būt sajūta, ka pasaule ir apgriezusies kājām gaisām, bet nespēt aptvert un sev nosaukt, kas tad tieši ir noticis. Bet kaut kas ir noticis – neatgriezeniski. 

Atbalsta grupās un tagad arī mājaslapā pieejamajos resursos to ir iespējams izdarīt ar citu cilvēku atbalstu. Grupas ir anonīmas un tām var pieteikties ŠEIT. Aira savā uzrunā aicina sērojošos vecākus uz drosmi: “Aicinājums vecākiem – noriskēt un ieskatīties lapā. Noriskēt un atnākt uz atvadu pasākumu. Noriskēt un dot bērnam vārdus.” Un, kā viņa min, uz grupām nāk arī tēvi. Gan izprast savas emocijas, zaudējot bērnu, gan iemācīties, kā būt līdzās sava bērna mātei, bet nevairot sāpes, īpaši, ja bērniņš zaudēts līdz 22. grūtniecības nedēļai, tādēļ ir sevišķi sāpīga pieredze sievietei. Arī mūziķis Kaspars Zemītis, kas pasākuma atmosfēru bagātināja ar ģitārmūziku, minēja, ka jaunā mājaslapa varētu aizsniegt visus, kam nepieciešama gaisma, arī vīriešus. 

Līdztekus sērojošo vecāku grupām, atvadu brīdis un vārda došana arī ir iniciatīvas izveidoti sēru pasākumi, kas vecākiem sniedz iespēju aptvert notikušo un piedzīvot savas skumjas caur rituālu, kas padara viņu pieredzi par notikumu, nevis sajūtu vien. Inese Stankeviča, Veselības aprūpes kapelāne, sērošanas konsultante, pasākumā skaidroja, ka latvieši ir introverti un liek savu bēdu zem akmeņa… Bet ir bēdas, kuras zem akmens nepaliksi. Un viņa atgādina – sērās draudze nevelk konfesionālas robežas, bet ir atvērta palīdzēt ikvienam. 

Uz citām durvīm netiks sūtīts neviens, atvadu pasākumos aicināti ir visi, nevis tikai draudzei vai pat ticībai piederīgie. “Cilvēkam nav jābūt kristietim, lai piedzīvotu zaudējumu.”

Gaisma, kas aizsniedz ikvienu

Aicinot ikvienu, ne tikai pašus sērojošos vecākus, bet arī to tuviniekus, kas vēlas būt atbalstoši, ielūkoties dziveunseras.lv pieejamajos resursos, būtu vietā atsaukt atmiņā mācītāja Linarda Rozentāla teikto savā uzrunā, kurš daudz runāja par gaismu kā metaforu. 

 Foto: Rojs Maizītis

Pirmkārt, jau pats bākas logo nav tikai logo – tas ir par kustību, ar kuru pasaulē atrast vietu, kurā mīlēt un sērot. Jo sēras notiek tad, kad tu saproti, ka tās tevi kaut kur grib vest starp satrakotiem viļņiem. Tas brīdis, kurā straume ved atpakaļ uz dzīvi, bet tāda “atpakaļ” jau vairs nav. 

Sēras ved uz dzīvi, kas vēl tikai būs. Sēras nav bēdas vai skumjas, lai gan tajās tas var būt bēdas un skumjas. Bēdu var palikt zem akmeņa, bet ne sēras. Neizsērotas sēras nāk mums līdzi. Pret sērām jāizturas ar mīlestību, jo tā ir prasme tikt galā ar to, kas zaudēts. 

Skumjas beigsies, bet sēras nebeidzas. Sēras ir mīlestībai cits vārds.

Otrkārt, sēras var būt process, kurā mēs no stikla lauskām, ar kurām pilnas rokas, varam kaut ko iesākt. Jo kas ir, piemēram, disko bumba, kas saistās ar prieku un svētkiem? Tā rodas no spoguļstikla lauskām. No šīm kopā salīmētām lauskām sāk parādīties gaisma, griezties dzīvē un nest gaismu sev visapkārt. 

Un ne velti arī pasākuma telpa bija sadalīta divās daļās – dzīvojošā un svinošā, ar prieku par paveikto un vēl tikai gaidāmo jaunatklātās mājaslapas projektā, kur dāvina ziedus un saka uzrunas, un bauda kafiju, un mielojas ar gardām uzkodām. Un aiz tās ir klasiska bēru ceremonijas telpa ar krēslu rindām un piemiņas vietu sērošanai. Jo dzīve ir abas – gan svinēšana, gan sērošana. 

Ielūkoties pasākuma noskaņā var pievienotajā galerijā. 

10 FOTO

"Dzīve un sēras" atklāšanas pasākums Rīgas Lutera draudzes centrā

+ 6

Skatīt visus