Kāpēc vecāki un skolotāji reizēm viens otru nesaprot un nesadzird? Kā šo problēmu risināt?

Vecāku un skolotāju savstarpējās attiecības būtiski ietekmē tas, ka šobrīd dzīvojam mediālā pasaulē, t.i. realitāte tiek uztverta caur medijiem, tostarp sociālajiem medijiem, kur ikviens, arī cilvēki bez pedagoģiskās izglītības, dod padomus par bērnu audzināšanu un izglītību. Lai mazinātu konfliktus, vecākiem vairāk jāuzticas skolotājiem, bet skolotājiem – jāatceras, ka bērns skolā un mājās var uzvesties dažādi. Tāpēc nereti ir situācijas, kad runājot par vienu un to pašu bērnu, skolotāji un vecāki zināmā mērā runā par “ļoti dažādiem bērniem”. 

Noticēt, ka skolotāji vēlas labāko mūsu bērniem

Vecāku un pedagogu attiecību dinamiku ietekmē tas, ka vecāku viedokli nereti ietekmē mediji, tostarp arī pašpasludināti eksperti, bet skolotājus – pedagoģiskās studijas un to saturs, kas ne vienmēr iet līdzi laikam. Ja reiz ģimene ir lēmusi, ka bērnam jāapmeklē kāda noteikta pirmsskola vai skola, būtu svarīgi arī uzticēties skolotājiem un noticēt, ka viņi vēlas labāko mūsu bērniem. Arī tādā gadījumā, protams, nav izslēgts, ka starp pusēm var veidoties kādas domstarpības vai konflikti, tāpēc ir svarīgi iemācīties tos risināt cieņpilni un neeskalēt. Pozitīvi, ka arvien vairāk pirmsskolu, piemēram, arī “CreaKids” apzināti strādā pie konfliktu prevencijas un risināšanas jau sistēmiskā līmenī. Tas nozīmē pedagogu apmācības konfliktu deeskalācijā, sarunu vadīšanā un darbā ar sarežģītām situācijām, lai domstarpības ar vecākiem netiktu uztvertas personīgi un neeskalētos. 

Bērni skolā un mājās uzvedas atšķirīgi

Runājot par konfliktu deeskalāciju, abām pusēm der atcerēties, ka bērni pirmsskolā / skolā un mājās uzvedas atšķirīgi. Ja mājas visbiežāk ir viens vai divi, trīs bērni un divi pieaugušie, tad pirmsskolā ir piecpadsmit vai divdesmit bērni un daži pieaugušie. Sāk darboties grupas dinamika, kas maina bērna uzvedību. Ja skolotāja stāsta, kā bērns uzvedas pirmsskolā, vecākiem der ieklausīties, spītīgi neturoties pie “mājās viņš/viņa tā nedara”, un otrādi – skolotājiem ir svarīgi uzzināt, kāds bērns ir mājas apstākļos. 

Katra konflikta risināšanai ir savs laiks un vieta 

Lai mazas domstarpības vai nesaprašanās nesamilztu lielā konfliktā, svarīgi atrast īsto vietu un laiku tā risināšanai. Ja vecākiem ir kādi jautājumi, labāk neķert skolotāju aiz rokas gaitenī, vedot bērnu uz pirmsskolu vai mājās no tās. Pirmkārt, tas nozīmētu konflikta risināšanu bērna klātbūtnē, bet, otrkārt, tas visticamāk nozīmētu arī dalītu skolotājas uzmanību, jo primārais uzdevums tajā brīdī ir darbs ar bērniem. Tā vietā labāk vienoties par kādu brīdi, kad abas puses var aprunāties netraucēti un skolotāja – veltīt visu uzmanību vecākiem un viņu jautājumiem. 

Nerisināt domstarpības bērna vietā 

Reizēm rodas situācijas, kad konflikts starp pieaugušajiem patiesībā ir cēlies no konflikta starp bērniem, ko pieaugušie ir pārņēmuši. Ja bērnu vidū notiek kādas domstarpības, sākumā tomēr vajadzētu mēģināt iedrošināt bērnu pamēģināt tās atrisināt pašam. Piemēram, ja kāds nodarījis pāri, ieteikt, lai bērns skaidri pasaka pāridarītājam, ka viņam tas nepatīk un kā tā nedrīkst darīt. Daļā gadījumu situācija ar to arī būs izsmelta, turklāt, bērns iemācīsies patstāvību. Ja mēs uzreiz “pārņemsim” bērna konfliktu, aicināsim uz tikšanos citu iesaistīto bērnu vecākus u.tml., problēma var samilzt. Tā var veidoties situācija, kurā bērni jau sen ir aizmirsuši problēmu un draudzējas, bet vecāki vēl risina konfliktu. 

Pareizo jautājumu spēks 

Lai mazinātu pārpratumus un konfliktu riskus, liela nozīme ir arī tam, kā pārrunājam ar bērnu viņa dienu, kādus jautājumus uzdodam. Bieži vien mēs jautājam “ko tu šodien ēdi?”, “kas bija pusdienās?”, “ar ko tu spēlējies?”. Ja zinām, ka bērnam bijis kāds konflikts ar vienaudzi, mēdzam jautāt “vai viņš/viņa tev atkal nodarīja pāri?”. Tā kā bērni līdz 12 gadu vecumam ļoti vēlas izpatikt pieaugušajiem (gan vecākiem, gan skolotājiem), viņi neviļus var atbildēt tā, lai atbalstītu domu, kas jau izteikta jautājumā. Trīs līdz piecus gadus veci bērni bieži neatceras visu savu dienu, un viņiem var šķist, ka pieaugušais jautā par kaut ko negatīvu, viņš to vēlas dzirdēt. Kā būtu, ja šo jautājumu vietā, mēs pamēģinātu “kas bija vislabākais, kas ar tevi šodien notika?”.

Vecāku un pedagogu attiecībās nav vienas pareizās puses, bet ir kopīga atbildība par bērna labbūtību. Mediālajā pasaulē, kur viedokļi un padomi nereti nonāk priekšplānā ātrāk par sarunu ar skolotāju, īpaši svarīga kļūst savstarpēja uzticēšanās un prasme runāt vienam ar otru, nevis par otru. Jo biežāk spēsim apstāties, uzklausīt un meklēt risinājumus kopā, jo mazāk konfliktu nonāks līdz eskalācijai, un mūsu bērni no tā tikai iegūs.