Tehnoloģijas mainās, bet bērnu audzināšanā viss paliek pa vecam. Saruna ar Zandu Rubeni

Zinot, cik dinamiska ir tehnoloģiju pasaule, uzreiz vaicāšu – kas jauns noticis, kopš iznāca jūsu grāmata “Digitālā bērnība” 2024. gadā?  

– Jāsaka, ka es grāmatu rakstīju līdz 2023. gadam. Kā zināms, grāmatas publicēšana aizņem zināmu laiku. Man visu laiku teica, lai es rakstu ātrāk, jo grāmatas saturs novecos pārāk strauji. Tā arī notika, kad grāmata bija pabeigta. Es gāju atpakaļ un iestrādāju tajā sākušos karu Ukrainā un mākslīgo intelektu, jo chatGPT bija uzsācis savu uzvaras gājienu. Mākslīgais intelekts jau nav nekas jauns, bet tāds ikdienā ikvienam cilvēkam un arī bērnam izmantojams mākslīgā intelekta rīks – tas patiešām bija kaut kas jauns.

No vienas puses, mēs varam runāt par jauniem apdraudējumiem un jaunām iespējām, ar kurām atnāk katrs jauns tehnoloģiju rīks. No otras puses jāsaka, ka bērnu audzināšanā viss joprojām paliek pa vecam. Joprojām ar bērniem ir jāsarunājās, joprojām audzināšana nozīmē komunikāciju, joprojām ir jābūt kopā ar viņiem un joprojām jāstrādā pie tā, ka, tad, kad viņi izaugs lieli, viņiem ir jāvar iztikt bez mums, lai viņi paši var tikt ar savu dzīvi galā.

Bērnības beigas 

– Ekrānu mediju parādīšanās ir īpaši tikusi pētīta – un nekas nav tā ietekmējis audzināšanu tā, kā to darījusi televīzijas parādīšanās. Televīzija kļuva par jaunu aģentu, par jaunu spēlētāju audzināšanā ģimenē. Vairs varēja neuzdot jautājumus vecākiem, draugiem, brāļiem, māsām. Jā, televīzijai nevarēja uzdot jautājumus, bet televīzijas vēstījums iesaistījās socializācijas un uzskatu veidošanas procesā.

Tās bija atbildes uz neuzdotiem jautājumiem.
– Jā, un tieši televīzijai ir veltīti pirmie izglītības filosofijas pētījumi. Nils Postmans (amerikāņu mediju pētnieks, dzīvojis no 1931. līdz 2003. gadam – red.piezīme) saka, ka televīzijas ienākšana ģimeņu ikdienā simbolizē bērnības beigas. Viss, bērnības vairs nav. Bērns var piekļūt tai pašai informācijai, kurai pieaugušais, jo bērnību no pieaudzības atšķir tas, ka ir informācija, kas uz bērniem neattiecas, kas attiecas tikai uz pieaugušajiem – nāve, sekss, vardarbība, slimības un tā tālāk. Mēs ar bērniem par to nerunājam. Mums ir kāposti, stārķi, citi stāsti. 

Un tagad iedomājieties, ja televīzija kļuva par vēl vienu spēlētāju bērnu socializācijas lokā, tad chatGPT jau var uzdot jautājumus. Jau ar interneta ietekmi mainījās mūsu sociālie paradumi. Kopš mums ir skārienjūtīgais ekrāns un mēs esam pie interneta pieslēgti 24 stundas diennaktī, ir izmainījušies komunikācijas paradumi ar cilvēkiem, ģimeni, paradumi vakarēšanā... Televīzijas skatīšanās jau ir tāds skaists, vecmodīgs paradums. Cilvēki, pateicoties internetam, sāk sarunāties daudz mazāk. Un mākslīgais intelekts, konkrēti ģeneratīvie čati, vēl vairāk attālina cilvēku no cilvēka, jo cilvēkiem tagad nevajag sarunāties. Jā, arī bērnam. Mēs varam viņam, chatGPT, tīri fiziski nemākot lasīt un rakstīt, pajautāt, un viņš mums atbildēs. Tā mēs diezgan agrā vecumā varam iegūt padomdevēju, kas nav humanoīds. No vienas puses, man draugi un radi sūtījuši video, kā piecgadīgi, četrgadīgi bērni uzdod čatam jautājumus par ļoti nopietniem terminiem – slimību nosaukumiem un tamlīdzīgi. Tas atbild, un bērns tagad jautā vēl, un vecāki lepojas. Un tas jau arī ir ieguvums – mēs varam bērnam palīdzēt veidot viņa zināšanu bāzi un izpratni par pasauli. No otras puses, bīstamība ir tajā – un to atzīst ne tikai audzināšanas kontekstā – mēs sakām “mākslīgais intelekts” un sakām par to “viņš”. Mēs personificējam mākslīgo intelektu, mēs piedēvējam tam personas, humanoīda, cilvēka iezīmes un mēdzam tā arī pret to attiekties. Es arī saku “viņš”. Es tagad piedomāju, lai pateiktu “to”, nevis pret “viņu”, bet tas ir diezgan sarežģīti. 

Audzināšana ir sarunāšanās

– Atcerieties, ar ko es sāku. Es sāku ar to, ka audzināšana ir sarunāšanās. 
Un man patika jūsu jautājums, kas mainījies, kopš iznāca grāmata. Pirms diviem, trim gadiem es vecāku lekcijās teicu:  

ja es ‘kaut ko piespiežu’ tehnoloģijās, es prasu bērniem, jauniešiem, nevis otrādi. Nevis Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklim, bet kādam ar pīrsingu – “Ej paskaties, ko es te izdarīju.”

Viņi to neprasa mums. Bet tad, ja viņi ‘kaut ko piespiež’ savā dzīvē, viņi savukārt prasa mums…

Vairs neprasa. Tas ir mainījies. Un tas ir galvenais apdraudējums, ko es saskatu. Agrāk, ja notika kaut kas dzīvē, piemēram, temperatūra – kādas zāles dzert. Kā šo salabot, kas te noticis, kā vārīt, kā cept, ko izdarīt… Viņi vairs mums to neprasīs. 

No mākslīgā intelekta izmantošanas izvairīties mēs nevarēsim. Mēs varam mēģināt aizliegt, un ko tad darīt? Paskatamies uz audzināšanu un tehnoloģiju attīstību Rietumu kultūrā – to, ar ko mēs netiekam galā, mēs aizliedzam. 
Mēs zinām, ka mums ir jāiemācās godīgi, atbildīgi un mērķtiecīgi un prasmīgi izmantot mākslīgais intelekts mūsu kapacitātes veicināšanai. Bet ir tā otra puse, kur mākslīgais intelekts savā ziņā apdraud starppersonu komunikācijas esamību attiecībās starp cilvēkiem. Jūs arī droši vien esat dzirdējusi stāstu par to, kā mākslīgais intelekts, tāds ģeneratīvais čats, palīdzēja pusaudzim izplānot savu pašnāvību, deva skaidrus padomus, kā to izdarīt un ko darīt, lai vecāki to neuzzinātu. Tas, protams, ir ļoti, ļoti radikāls piemērs.
Bet padoma jautāšana cilvēkam ir kļuvusi mazsvarīgāka. 

Es esmu ļoti optimistisks cilvēks un nesaku, ka pasaules gals ir klāt, mākslīgais intelekts mums visu sagraus. Mums vienkārši jāiemācās un jāsaprot, kā mēs izmantojam mākslīgo intelektu arī ikdienā.
Tagad, ar jums runājot, ienāca prātā doma, ka situācijā, kur mēs esam izlaiduši no rokām sociālo mediju izmantošanas perspektīvu bērnu dzīvē, jau parādījies mākslīgais intelekts, bet tagad valstis sāk aizliegt līdz zināmam vecumam izmantot sociālos medijus. Tas jau vairs neko nelīdzēs. Ir jau nākamais solis. 

Jā, viņi jau veido paši savus universus. Jau bērnudārznieki, kā minējāt, saskaras ar chatGPT, un runa sen nav par jauniešiem. Pastāv šī populārā lieta Roblox, jau starp bērnudārzniekiem. Dzirdēts, ka bērni jau bērnudārza laikā vairs nedraudzējas savā starpā, ja viņi nav šajā Roblox draugi. Viņi prot uzrakstīt viens otra vārdus, lai atrastu tur, kaut neprot tos uzrakstīt ar roku. Kā tas ietekmēs un veidos viņiem sociālo dzīvi nekā kādreiz?
– Ir skaidrs, ka izglītībai ir jāmainās. Mēs nevaram vairs pa vecam, tas tā nedarbosies. Es, protams, esmu augstākās izglītības pārstāve, un Latvijas Universitāte jau no nākamā gada atgriežas pie noslēguma pārbaudes eksāmeniem – mutiskajiem vai turpat uz papīra ar roku rakstītajiem, jo izsekot līdzi nav iespējams. Tāpēc jau tas ir ģeneratīvais mākslīgais intelekts, ka tas attīstās un attīstās, un attīstās. Tikko mēs atrodam veidu, kā to pārbaudīt, nāk jauni un jauni jauni izaicinājumi.
Un cilvēks, – tā ir mana tēze, ko jau gadus desmit atkārtoju, – vismaz pedagoģiskās inovācijās netiek līdzi tehnoloģiskajām inovācijām. Mēs darbojamies reaktīvi, tur mēs nevaram darboties proaktīvi, bet – proaktīvi es varu darboties mājās.

 Es varu veidot tādas attiecības ģimenē, tādus paradumus, kur starppersonu komunikācija un cilvēku sarunāšanās starp pieaugušajiem un bērniem ir visām pusēm svarīga un patīkama. 

Jo paradokss jau ir tajā, ka mēs darām to, pie kā mēs esam pieraduši, un nedarām to, pie kā mēs neesam pieraduši. Ļoti vienkārši. Mēs esam paradumu dzīvnieki. Bērniem un īpaši pusaudžiem jau ir sava sociālā kopiena ar saviem sociāliem paradumiem, kas ir svarīgāka nekā tā, kas ir mājās. Un tomēr audzināšanas, kopā būšanas un ģimeniskuma jēga nekur nav pazudusi. Mēs esam viens otram. Mums varbūt ir kaut kādi jauni paradumi, un tomēr mums ir jādomā par pamatlietām.
 

Atkāpties atpakaļ un saglabāt līdzsvaru

– Skolās un augstskolās šobrīd notiek atsitiens –  rakstīšana ar roku un mutiskie pārbaudes darbi kļūs arvien svarīgāki. Digitālo ierīču rezultātā mums ir izaugusi paaudze, kura neraksta ar roku, nemāk izlasīt to, kas rakstīts ar roku – viņi nav pieraduši. Arī verbālā komunikācija ir kļuvusi problemātiskāka. Bērniem un pusaudžiem ir telefoni, pa kuriem netiek runātas. Varbūt mammai piezvana, ja kaut ko ļoti vajag, bet viņi nesarunājas, un tas būs arvien grūtāk. 

Mēs it kā atkāpjamies drusku soli atpakaļ, lai atgūtu atkal zināšanas, kuras jau ir noslāņojušās.
– Jā, un es atkal pieminēšu Nīlu Postmenu. Viņš 80. gados raksta, ka mēs nonāksim tādā tehnoloģiju situācijā, ka būs pie tām tradicionālajām vērtībām jāatgriežas, un tā arī patiesībā notiek savā ziņā. No vienas puses, mūsu uzdevums ir tādu balansu saglabāt, nenoliegt tehnoloģiju ieguvumu. Bet tāpēc, ka mēs esam slinki vai, pareizāk, piekusuši un gribam, lai mūs liek mierā, mums nevajag ļaut bērniem tehnoloģiju pasaulē pilnīgi pazust. Mums jāpalīdz saglabāt līdzsvaru, jo mūsu – pieaugušo, vecāku, skolotāju – funkcijas ir apdraudētas. Mēs arvien mazāk būsim tie, kam jautās padomu. 

Vai nav tā, ka šī funkcija jau tikusi zaudēta? Jūs teicāt par tiem paradumiem – ja bērns nav pieredzējis jau no bērnības, ka ar vecākiem var sarunāties, un viņš nesaņem kaut ko dzīvē, pēc tā dosies uz virtuālo pasauli. 
– Tieši tā. Arī pieaugušais. 
Ja viņš ar vecākiem var parunāties, tad būs lietas, par kurām viņš runāsies ar vecākiem. Jā, nu iespējams, ka vecāki nebūs tie, kuriem uzdos konkrētus jautājumus par kaut kādiem faktiem. 

Es neteiktu, ka šīs funkcijas ir beigušās. Es domāju, ka tas savā ziņā mainīsies, jo cilvēks ir sabiedrisks dzīvnieks, tas ir filosofijā gadsimtiem sens apgalvojums un, paldies Dievam, ka tā. Ideālajā pasaulē bērns un jaunietis, kuram ir smagi ap sirdi, nejautā padomu čatam. Viņš nav tik vientuļš, un viņam ir dzīvs cilvēks, ar ko parunāt. Tas ir tas mūsu galvenais uzdevums.

 Profesore Zanda Rubene. Foto: Ieva Leiniša, LETA. 

Par digitālajām ierīcēm pirms mākslīgā intelekta tika teikts, ka maziem bērniem līdz skolas vecumam, līdz 9 gadu vecumam, iespējams, pat līdz 12 gadu vecumam, bet īpaši līdz 7 gadu vecumam, nevajadzētu tehnoloģijas izmantot vieniem pašiem. Tas ir jādara kopā ar pieaugušo. Te ir jautājums, vai tas telefons ir patiešām vajadzīgs. Tā ir ierīce, kurā ir chatGPT, vēl maksas aplikācija septiņgadīgam vai deviņgadīgam bērnam. Nu kam? Paņem mammas telefonu. Jautājums, ko mēs izvēlamies kā vecāki tajā brīdī? Savu izjūtu, ka mēs gribam nedaudz atpūsties un lai mums liek mieru, vai domājam plašās ilgtermiņa kategorijās? 
Būt par vecāku mūsdienās ir ārkārtīgi sarežģīts un smags darbs. Es visu laiku saku – cik labi, ka manējie jau ir izauguši. Man bija mazi bērni, kad nebija interneta, tad, kad absolūti normāli bija atstāt bērnu ar auklēm. Man nebija jābūt 24 stundas diennaktī kopā ar bērnu un ar to jānodarbojas. Tagad mammas padomātu, ka esmu briesmonis, šausmonis. Bet tas bija tā laika normālais. Šobrīd ir tā perfektā, intensīvā audzināšana ģimenē, intensive parenting. Vecāki ir noguruši, viņi ir pārguruši. Pētījumi liecina – kad bērns sasniedz trīs gadu vecumu, vecāki jau ir tuvu pie gala un ļoti grib viņus uz bērnudārzu, grib tās pidžamballes, lai bērni tur paliek pa nakti.

Viņi paši grib, lai bērni ātrāk aug. 
– Jā, bet tas ir loģiski. Tagad normālais ir ņemt bērnu visur līdzi, arī uz restorānu. Bet tev taču gribas paēst un parunāt. Ko mēs darām? Mēs noliekam viņam priekšā digitālo aukli.
Un te ir mana tēze, kas reabilitē manu paaudzi un manas paaudzes mammas – aukle, ko mēs piesaistījām, vismaz bija humanoīds – dzīvs cilvēks, kas ļāva bērnam mācīties un pierast pie dzīvas komunikācijas ar dzīvu cilvēku. Mazu bērnu un tehnoloģiju izmantošanas pētnieki ir pateikuši, ka pats sliktākais, kas var notikt, ir tehnoloģijas izmantošana par aukli. 

Bet tas ir cilvēcīgi.
– Tas ir cilvēcīgi. Un es te gribu teikt, ka ar mākslīgā intelekta ienākšanu, notiks atsitiens jeb izmaiņas arī šajā jomā. Diezgan drīz mēs sapratīsim, ka sarunāties ar cilvēkiem ir svarīgāk nekā iemācīties 5 gadu vecumā darboties ar chatGPT. Varbūt vērtīgi ir 10 gadu vecumā to iemācīties – arī tas ir vērtīgi.
Ir tāds UNESCO ziņojums par izglītību 2050. Tur ir teikts, ka ir trīs galvenās kompetences jeb prasmes, kas cilvēkam būs vajadzīgas. Pirmkārt, tas ir zinātniskums – arī tāds ikdienišķs zinātniskums, piemēram, pret konspirācijas teorijām. Otrkārt, digitālās, dažādu tehnoloģiju kompetences. Un treškārt, galvenokārt – cilvēcīguma kompetences.
Tāpēc arī sociālo un humanitāro zinātņu pētījumi kļūst arvien nozīmīgāki, lai kā tas daudziem šķistu nesvarīgi, jo tieši humanitārās un sociālās zinātnes pēta problēmas, kas radušās sabiedrībā, tai skaitā – eksakto zinātņu izgudrojumu rezultātus. 

Tehnoloģiju radītās problēmas nav iespējams atrisināt ar tehnoloģiju palīdzību.

Viens no šādiem sociālajiem jautājumiem ir arguments tā paša chatGPT lauciņā, proti to, ko bērns nesaņemtu reālajā dzīvē – to, ka notiek validēšana visu laiku, ka ‘jā, tu pareizi saki, jā, tas ir ļoti labs jautājums.” Savukārt pie īstiem cilvēkiem var saņemt, ka “varbūt tev nav taisnība, varbūt padomā par kaut ko citu, nevis šo.”
– Par mani gudrāki cilvēki mākslīgā intelekta jautājumos teikuši, ka, ja mēs ieprogrammēsim chatGPT, piemēram, ka cilvēka dzīvība ir svēta un viņš... TAS! Tas nedrīkst dot mums padomus, kas apdraud mūsu dzīvību, vai mēģināsim ieprogrammēt empātiju, tas pārstās būt ģeneratīvais mākslīgais intelekts, mēs būsim viņu ierobežojuši. 

Un te ir tas paradokss, jo patiešām – ja jūs redzat, ka jūsu bērnam ir problēmas ar tehnoloģiju izmantošanu, ir jāmeklē vaina ārpusē, nevis tehnoloģijās. 

Tehnoloģijas noņemšana neko nedos, jo tehnoloģijas šajā brīdī ir mehānisms, kas viņam ļauj kompensēt to, kas ārpusē nav kārtībā. Līdz ar to aizliegšana nav instruments. Es arī pirms mākslīgā intelekta teicu, ka nevis mēģinām mazināt laiku, ko bērns pavada ar tehnoloģijām, bet mēģinām vairot laiku un dzīves kvalitāti ārpus.