Aiz restēm kopā ar bērnu… Iļģuciema cietuma mammu stāsti. Foto

Iļģuciema cietuma priekšnieces vietniece Līga Gausiņa cietumā strādā kopš 2006. gada, un viņas tiešajos pienākumos ietilpst mammu un bērnu nodaļas pārraudzība. Savos garajos darba gados L. Gausiņa ir pieredzējusi daudz skarbu situāciju, taču, neskatoties uz to, spējusi saglabāt milzu ticību labajam. Ar apbrīnojamu sirsnību sieviete stāsta par visu pozitīvo, ko šo gadu laikā izdevies panākt. Protams, netrūkst arī stāstu, kas vēl joprojām liek sariesties asarām gan viņas, gan arī manās acīs…

Jau mūsu sarunas sākumā L. Gausiņa uzsver:
“Jūs nedomājiet, ka mūsu bērniem te kaut kā trūkst. Ar dažāda veida atbalstu palīdzību esam iekārtojuši telpas mammām un bērniem. Katrai mammai ir istabiņa ar gultu pašai un mazulim. Bērniem ir sagādāts glīts apģērbs un rotaļlietas. Pie mums notiek dažādi pasākumi, bērni svin svētkus. Viņiem tiek gatavots veselīgs un pilnvērtīgs uzturs. Medicīnas personāls rūpējas par bērnu veselību un palīdz mammām apgūt nepieciešamās bērnu aprūpes prasmes. Tiek darīts viss, lai bērni laikā, ko šeit pavada, justos mīlēti un aprūpēti. Jo, būsim atklāti – mājās ne vienmēr viņi būtu saņēmuši visu to, ko saņem šeit.”

Uz dārziņu ved cietuma darbinieki. Vecāku čatā – ieslodzījuma vietas medmāsiņa

Tomēr ne vienmēr bērnu dzīve cietumā ritējusi tik harmoniski. L. Gausiņa stāsta, ka kādreiz bērni cietumā dzīvojuši visai nošķirti no mammām. Mazuļi mitinājušies atsevišķās telpās, kur viņus aprūpējuši darbinieki un auklītes (citas ieslodzītās). Mammām bijis ļauts bērnus apraudzīt vien dažas stundas dienā. Šobrīd mammas kopā ar bērniem pavada visu savu laiku.

Cietuma priekšnieces vietnieces pēdējā laika lielākais lepnums ir fakts, ka cietumā augošie mazuļi var apmeklēt bērnudārzu – gluži parastu pašvaldības pirmsskolas izglītības iestādi. Agrāk kas tāds šķitis neiespējams. Jo kurš gan bērnus uz dārziņu vestu? Kurš maksātu par viņu ēdināšanu? Un kā tas viss vispār būtu iespējams? Taču ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes Eiropas Sociālā fonda Plus projekts "Drošība: atbildīga resocializācija ieslodzītajiem (DARI)" atbalstu risinājums ir rasts. Ēdināšanas izmaksas sedz fonds, un uz dārziņu mazuļus ved paši darbinieki. Nereti to dara arī Līga. Darba dienas sākumā viņa sasēdina mazuļus mašīnā un aizved līdz dārziņam, bet pirms darba dienas beigām atkal pārved bērnus mājās. Tieši mājās! Jo, kā sieviete piebilst:
“Neviens te bērniem nesaka – tu esi cietumā! Te ir viņu mammas, te šobrīd ir viņu mājas. Protams, te ir darbinieki formās, te katru dienu tiek pārskaitītas ieslodzītās. Bet bērni ir mazi – viņi to neuztver tā, kā uztvertu pieaugušie.”

Šobrīd bērnudārzu ik dienu apmeklē četri bērni, un viņi tur iejutušies ļoti labi. Ja mājas bērniem parasti vajadzīgs gana ilgs adaptācijas periods, ar šiem bērniem tā neesot. Jo viņi ir pieraduši pie sistēmas, cilvēkiem, režīma, regulārām ēdienreizēm. 

Kamēr citi bērni apskauj pakaļ atnākušos vecākus, šie mazuļi tikpat priecīgi skrien pretī cietuma darbiniekiem un ar neviltotu sirsnību samīļo tos… 

Savukārt bērnudārza vecāku čatā aktīvu dalību ņem cietuma medmāsiņa. Viņa tur uzņēmusies visu “savu” bērnu un mammu interešu pārstāvību. Naudiņu par bērnu svētkiem vai izklaidēm dārziņā lielākoties palīdz sagādāt bērnu ārpus cietuma esošie radinieki.

Palīdz mammām apgūt sociālās prasmes un aprūpēt bērnus

Cietumā ar mammām strādā gan psihologi, gan mediķi. Atbalsta personāls rūpējas, lai mammām veiksmīgi izdotos apgūt bērna audzināšanas prasmes, jo ir svarīgi, lai mammas būtu gatavas pildīt savus pienākumus, arī iznākot no ieslodzījuma… kad ar visu būs jātiek galā pašām. L.Gausiņa neslēpj, ka reizēm mammām nākas arī mācīt lietas, kas, iespējams, citiem liktos gluži pašsaprotamas. Nesen kāda mamma esot uzrakstījusi iesniegumu cietuma vadībai ar lūgumu viņai regulāri sagādāt saldētus frī kartupeļus. Tie viņai esot nepieciešami, jo bērnam dārziņa ēdiens negaršojot. Vakariņās gribot kartupeļus. Toreiz cietuma medmāsa esot runājusi, ka nevar bērnam katru dienu pasniegt eļļā vārītus kartupeļus. Mācījusi tos pagatavot veselīgāk. Kāda cita mamma bērnu nemitīgi bija barojusi ar cīsiņiem. Arī šeit bija vajadzīgs gana liels izglītojošais darbs. Jāpiebilst, ka cietumā bērniem tiek gatavots veselīgs, gards un sabalansēts ēdiens. Bet ne visas mammas un bērni pie kā tāda ir pieraduši… Tāpat arī mammām šeit patīkot mazuļus pārlieku ilgi barot ar piena maisījumu. Arī ar podiņmācības uzsākšanu nereti te iet ļoti gausi. Bet nemitīgie darbinieku pūliņi tomēr nesot augļus. Un mammu iemaņas aug. Reizēm darbiniekiem ar māmiņām nākoties arī pastrīdēties.,I. Gausiņa stāsta: “Reizēm mammas izdomā, ka pašas gribētu bērnus vest pie ārsta vai uz dārziņu. Un tad atkal un atkal jāatgādina, ka tā nevarēs. Viņas tomēr atrodas cietumā. Viņas ir apcietinātas. Ja sievieti nepieciešams nogādāt kaut kur ārpus ieslodzījumu, uz katru no viņām nepieciešami divi apsargi… Runājam, skaidrojam un risinam visas šīs situācijas.”

Atbrauca bāriņtiesa un aizveda pāris dienas vecu mazulīti

Protams, ka ne viss cietumā notiek rožaini un harmoniski. Nebūt nav tā, ka katra ieslodzītā, kura vien to vēlas, var palikt cietumā ar bērnu. Pirmkārt, ir daļa mammu, kuras, dzemdējot mazuli ieslodzījuma laikā, no tā atsakās un atstāj slimnīcā. Vēl kādai uz jau iepriekš dzimušajiem bērniem ir atņemtas aprūpes tiesības. Protams, tiek izvērtēts arī tas, par kādu nodarījumu mamma nonākusi apcietinājumā, un tikai tad tiek lemts, vai viņai tiks uzticēta bērna aprūpe un audzināšana.

L. Gausiņa atceras kādu ļoti emocionālu stāstu:
“Sieviete nonāca ieslodzījumā, esot stāvoklī. Pret iepriekšējiem bērniem bija bijusi vardarbīga. Apcietinājuma laikā viņai piedzima meitenīte. Kā tagad atceros – ļoti, ļoti skaists bērniņš. Atvedām mammu ar mazuli no dzemdību nama uz cietumu, bet pēc pāris dienām atbrauca bāriņtiesas pārstāvji, izņēma mazuli mammai no rokām un aizveda. Raudājām mēs visi. Bet tāda diemžēl ir dzīve šeit.”

Atkarības, kas izposta gan mammu, gan viņu bērnu dzīves

Lielākā daļa mammu, kas šobrīd atrodas ieslodzījumā, notiesātas par noziegumiem, kas saistīti ar narkotiku lietošanu un tirgošanu. L. Gausiņa atminas gadījumu, kad sieviete jau nezin kuro reizi bija atgriezusies ieslodzījumā. Šoreiz – devītajā grūtniecības mēnesī un vēl aizvien narkotiku reibumā. Bērns piedzima. No dzemdību nama tika pārvests uz ieslodzījuma vietu. Kādu laiku it kā viss bija kārtībā, līdz kādas savas nakts dežūras laikā Līga saņēma ziņu, ka zīdainis neelpojot. Tika izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība, bērns aizvests, un izrādījās, ka viņam ir narkotiku abstinences sindroms. Mammas lietošanas dēļ narkotiskās vielas regulāri bija uzņēmis arī mazulis. Smakšanas lēkmes diemžēl atkārtojās arī turpmāk – tikai un vienīgi mammas ieradumu dēļ.

Tāpat arī L. Gausiņa atceras gadījumu, kad cietumā par tām pašām narkotikām nonākusi pavisam jauna sieviete – inteliģenta, no labas un situētas ģimenes. Meitene bijusi stāvoklī. Pēc dzemdībām jaunā māmiņa gluži atplaukusi. Bērnu dievinājusi, aprūpējusi, mācījusi, līdz trīs gadu vecumam barojusi ar krūti un bezgala mīlējusi. Šķita – labāku mammu nemaz nevarētu iztēloties. Kad meitenītei palika četri gadi, viņai cietums bija jāpamet, bet mammai vēl kāds laiks jāpavada aiz restēm. Rūpes par mazulīti ar lielu prieku uzņēmušies vecvecāki.

Kad pienācis laiks atgriezties brīvībā, cietuma darbinieki sprieduši, ka šis būs veiksmes stāsts. Meitenei vēl visa dzīve priekšā, tik daudz resursu pieejami, lai visu sāktu no jauna. Sieviete iznākusi no cietuma, taču pēc kāda laika atsākusi lietot narkotikas. Pārdozējusi. Un nomirusi. L. Gausiņa atceras savu toreizējo izmisumu:
“Likās – kā tas iespējams? Vairāk nekā četrus gadus viņa šeit nodzīvoja, un nekādas narkotikas nevajadzēja. Viņa strādāja ar speciālistiem. Darījām viņas labā visu, ko varējām. Bet iznākums bija tik ļoti, ļoti skumjš…”

9 FOTO

Iļģuciema cietuma Mātes un bērna nodaļa

+ 5

Skatīt visus

Arī cietumā gan precas, gan dzemdē, gan bērnus ieņem

Kāzas Iļģuciema cietumā nebūt nav rets notikums. Protams, ne jau tāpēc, ka bez gredzena pirkstā vairs nespēj pavadīt ne dienu. Drīzāk tas tiek darīts tāpēc, lai būtu kāds, kas ārā gaida, kāds, kurš var atnākt uz ilglaicīgajām tikšanām. Lai būtu, pēc kā ilgoties. Lai būtu cerība.

Arī stāvoklī sievietes paliek, esot ieslodzījumā – gan ilglaicīgo tikšanos laikā, gan arī dzīvojot Olaines atklātā tipa cietumā. Tiesa gan, Olainē mammas nevar mitināties kopā ar mazuļiem. Tāpēc, ja mamma nevēlas tikt šķirta no bērna, vienīgā iespēja ir lūgt pārcelšanu uz slēgta tipa cietumu Iļģuciemā. Un šī iespēja tiek izmantota.

Mazuļi dzimst mammām, esot apcietinātām. Kad sievietei sākas dzemdības, viņa apsardzes pavadībā tiek nogādāta Rīgas Dzemdību namā vai sarežģītākos gadījumos – Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā. Apsardze pie mammas atrodas visu uzturēšanās laiku slimnīcā. Pēc tam mamma ar mazuli tiek pārvesta uz cietumu.

Jautāju L. Gausiņai, vai gadās, ka bērna tēvs nepiekrīt tam, ka viņa atvase aug cietumā, un pieprasa bērnu sev. Sievietes atbilde ir visai skarba:
“Lai tikai nāk un ņem. Diemžēl mums šeit vēl nav bijis neviens tāds gadījums…”

Viena no šādām mammām, kas cietumā mitinās kopā ar savu mazuli, ir 36 gadus vecā Anna (viņas, meitas un vīra vārdi ir mainīti). Šķietami trausla, gaišmataina sieviete, kuras acīs redzams liels dzīves rūdījums. Ieslodzījumā Anna nonāca 2024. gada februārī. Kopā ar viņu cietumā uzturas arī 11 mēnešus vecā Elīza. Meitene ieņemta starp cietuma mūriem un šeit pavadījusi visu savu līdzšinējo dzīvi.

Ar Annu tiekamies brīdī, kad viņu cietumā ieradies apciemot vīrs. Turpmākās 48 stundas abi varēs pavadīt kopā – speciālās telpās, kas pielāgotas ilglaicīgajām tikšanās reizēm. Šīs tikšanās ir visu ieslodzīto gaidītākais notikums – uzreiz aiz atbrīvošanas. Telpas, protams, kā jau cietumā, ir aiz slēgtām durvīm, taču, ieejot Annas istabiņā, šķiet, ka laulāto sajūsmu tas nemazina ne par matu. Abi burtiski staro kā tikko iemīlējušies.

Uz galda stāv Elīzas tēva Viktora sagādātie ciema kukuļi. Blakus rotaļājas abu 11 mēnešus vecā meita, kura priecīgi iemācījusies dudināt: “Tete, tete, tete.” Neskatoties uz to, ka tēti viņai izdodas satikt vien reizi 45 dienās – un arī tad ne vienmēr.

Nozieguma iniciators bija bijušais vīrs – bez tēva palika trīs bērni

Anna nevēlas atklāt, par kāda tieši nozieguma izdarīšanu šobrīd atrodas apcietinājumā. Zināms vien tas, ka – atšķirībā no lielākās daļas citu šobrīd ieslodzīto mammu – viņa nav bijusi saistīta ar narkotiku tirdzniecību. Tomēr sieviete nenoliedz, ka padarītais bijis ļoti nopietns.

“Es nekādā ziņā nenoliedzu savu vainu. Es vienkārši pieļāvu ļoti, ļoti lielu kļūdu. Taču tas viss nebija atkarīgs tikai no manis. Lietā bija iesaistīts mans bijušais vīrs un vēl divas sievietes. Šobrīd es par to visu vairs nespēju un negribu domāt,” saka Anna.

Kriminālprocess tika ierosināts jau 2014. gadā, bet cietumā Anna nonāca tikai 2024. gadā. Tātad desmit gadus viņa dzīvojusi pastāvīgā spriedzē, apmeklējusi tiesas sēdes un ik dienu baidījusies no brīža, kad tiks aizvesta uz cietumu.

“Tagad, kad tas ir noticis, savā ziņā jūtu pat atvieglojumu. Ir sajūta, ka beidzot viss ir galā. Atliek vien sagaidīt atbrīvošanu un sākt dzīvi no jauna.”

Bērniem tēvs zem zemes, mamma – cietumā

Elīza ir Annas ceturtais bērns. Atgriežoties brīvībā, viņu mājās gaidīs vēl trīs atvases – 11 un 9 gadus vecas meitas un sešgadīgs dēls. Viņu tēvs – Annas bijušais vīrs un nozieguma iniciators – vairs nav starp dzīvajiem.

Anna atklāj, ka viņš izdarījis pašnāvību:
“Mēs izšķīrāmies, kad jaunākais dēls vēl bija pavisam mazs. Tiesu, izmeklēšanu un stresa dēļ viņš kļuva arvien agresīvāks, daudz kur vainoja mani. Ar laiku es kopā ar bērniem pārcēlos uz citu dzīvesvietu un iesniedzu šķiršanos. Viņš gan tik ātri mierā nelikās – nāca uz jauno māju, bļaustījās, terorizēja mani. Aptuveni pusgadu pēc šķiršanās viņš izdarīja pašnāvību.”

Anna gan uzsver, ka šis solis nebija tieši saistīts ar šķiršanos:
“Viņš zināja, ka, visticamāk, nāksies pavadīt ilgus gadus cietumā. Viņš vienkārši psiholoģiski nespēja ar to tikt galā.”

Jaunākais dēls bijis pārāk mazs, lai notikušo pilnībā apzinātos un atcerētos. Abām meitām gan tēva zaudējums bijis smags trieciens – kontakts ar viņu bijis ļoti tuvs. Pēc bijušā vīra nāves Anna meklējusi bērniem psihologa palīdzību. Taču, tiklīdz brūces bija sākušas kaut nedaudz dzīt, sekoja nākamais trieciens – uz cietumu tika aizvesta mamma. Vecākā meita pat kļuva par šī notikuma aculiecinieci.

Par bērniem rūpes uzņēmies Annas vīrs Viktors

Mūsu tikšanās laikā Viktors ar sajūsmu vēro savu pirmdzimto un ar teju dievinošu skatienu raugās Annā. Ir skaidrs – viņa ir viņa lielā dzīves mīlestība. To Viktors pierādījis ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem.

Pēc sievas apcietināšanas tolaik 28 gadus jaunais vīrietis nekavējoties uzņēmās pilnu atbildību par visiem trim Annas vecākajiem bērniem.

“2023. gada jūnijā apprecējāmies, un labi, ka tā. Citādi es nemaz nebūtu varējis uzņemties atbildību par bērniem,” viņš stāsta. “Uzreiz pēc Annas aresta skrēju kārtot visus dokumentus, lai bērni varētu palikt pie manis un nebūtu jānonāk audžuģimenē. Tas izdevās. Tā arī audzinu visus trīs, un šķiet, ka tieku galā diezgan labi. Palīdz arī radi un vecāki.”

Kad pārim jautāju, kā radi un draugi reaģējuši uz Annas nonākšanu aiz restēm, viņi atzīst – viss noticis samērā mierīgi. Par šādu iespējamību Anna savus tuvākos bija brīdinājusi jau iepriekš, tāpēc šoks neesot bijis tik liels. Protams, bērniem tas bijis un joprojām ir ļoti smags pārdzīvojums.

Bērni mammu apciemo pa vienam – tā iespējams katram veltīt vairāk laika, turklāt ilgstošās tikšanās telpā visai kuplajai ģimenei vienkārši nepietiktu vietas. Visbiežāk šie apciemojumi beidzas ar asarām, jo bērniem nav skaidrs, kad atkal izdosies satikt mammu un mazo māsiņu.

Ilgstošās tikšanās cietumā iespējamas tikai reizi 45 dienās. Anna gan strādā cietumā dažādus darbus, un tas ļauj nopelnīt arī papildu tikšanās laiku ar saviem tuvajiem.

Kā ir audzināt mazuli aiz cietuma mūriem?

Lai arī cietumā augošajiem mazuļiem nodrošināts viss nepieciešamais, Anna atzīst – cietums tomēr paliek cietums. Istabiņas esot ļoti mazas, bet vienīgajā bērnu laukumiņā izklaides iespēju neesot daudz.

Kad jautāju, kā Anna saprotas ar pārējām mammām, sieviete ir lakoniska:
“Man nav intereses šeit ar kādu īpaši sadraudzēties. Protams, gadās arī strīdi, bet man nervi ir stipri, un ar šādām situācijām tieku galā ātri.”

Visgrūtākais esot tas, ka mamma ar bērnu ir kopā 24 stundas diennaktī – nav neviena, kam pat uz brīdi varētu uzticēt mazuli, lai vienkārši pabūtu vienatnē. Neskatoties uz to, Anna nolēmusi neizmantot iespēju sūtīt Elīzu uz bērnudārzu, jo uzskata – šajā vecumā bērnam vissvarīgākā ir mammas klātbūtne.

“Galvenais – nekad, nekad neatgriezties”

Šobrīd Anna ieslodzījumā pavadījusi vienu gadu. Teorētiski vēl palikuši trīs, taču sieviete cer uz priekšlaicīgu atbrīvošanu jeb, kā viņa pati to dēvē, “sprādzi” – elektronisko aproci, ar kuras palīdzību tiek kontrolētas notiesātā darbības ārpus cietuma.

Un cerībām ir pamats – Anna iepriekš nav bijusi sodīta, turklāt viņas uzvedība cietumā atbilst visiem nepieciešamajiem kritērijiem.

Mazās Elīzas mamma ir pārliecināta par visiem simts procentiem – cietumā viņa vairs nekad neatgriezīsies. Anna sapņo par atgriešanos savā darbā lauku saimniecībā, meitas iekārtošanu bērnudārzā, manikīra kursiem un varbūt pat par sen lolotā sapņa piepildīšanu – kļūt par profesionālu fotogrāfi.

Un pats galvenais – būt brīvībā kopā ar saviem mīļajiem.

Portāls mammamuntetiem no sirds novēl Annai, lai viņai izdodas īstenot visus savus plānus