Vai mans bērns ir gatavs septembrī uzsākt skolas gaitas?

Saskaņā ar attīstības psiholoģijas teorijām, piemēram, Žana Piažē kognitīvās attīstības teoriju un Ērika Ēriksona psihosociālās attīstības posmiem, bērna attīstība norit pakāpeniski. Katrā vecumposmā dominē noteiktas prasmes un uzdevumi, kas ir jāapgūst.

Ja kādā no attīstības posmiem vecumam atbilstošās prasmes netiek pilnvērtīgi apgūtas, vēlāk tās apgūt kļūst sarežģītāk, jo nākamajos posmos pievienojas jaunas apgūstamās prasmes. Skolas vidē tas ir īpaši labi pamanāms.

Nereti vecāki ar lepnumu stāsta, ka četrgadīgs bērns skaita līdz 100 vai runā angliski, taču pirmsskolas pedagogs pamana, ka bērnam ir grūtības turēt rokās šķēres vai zīmuli,kā arī vārdu krājums ir mazs. 

Visbiežāk šāds bērns skaitļus ir iemācījies mehāniski – kā pantiņu, bez izpratnes par skaitīšanas jēgu.

Šajā vecumposmā daudz svarīgāk ir attīstīt smalko motoriku: griezt ar šķērēm, līmēt, krāsot, veidot. Ja šīs prasmes netiek apgūtas pirmsskolā, bērnam tās nāksies apgūt jau skolā, kad lielākā daļa klasesbiedru tās jau pārvalda un mācību uzdevumi uz to arī balstās. Skaitīt līdz 100 bērns noteikti iemācīsies matemātikas stundās atbilstoši skolas programmai un savam vecumam.

Svarīgi ir izvērtēt arī bērna praktiskās prasmes ikdienas situācijās. Vai bērns spēj koncentrēties, sagatavoties nākamajai stundai, patstāvīgi pārģērbties sporta nodarbībām, ēst bez palīdzības? Vai viņš var 15–20 minūtes darboties pie viena uzdevuma, nezaudējot uzmanību un nesākot rotaļāties ar mantām?

Praktiskā pieredze rāda, ka bērniem ar vāji attīstītu smalko motoriku rakstīšana sagādā lielas grūtības. Rokraksts ir grūti salasāms, pedagogam ir sarežģīti novērtēt darbu, un tas bieži jāpārraksta, kas bērnam parasti nepatīk un rada papildu stresu.

Lai gan zīmēšanas un krāsošanas prasmes vecākiem bieži nešķiet prioritāras, arī tās būtiski ietekmē mācību procesu. Prasme iekrāsot laukumu, ievērot zīmējuma robežas, zīmēt pēc norādījumiem ir svarīga, jo daudzos mācību priekšmetos bērniem jāveido plakāti, jāattēlo pasaku sižeti vai jāveic radoši uzdevumi.

Emocionālā gatavība skolai

Emocionālā gatavība ir viens no būtiskākajiem skolas gatavības aspektiem. Skola nozīmē jaunu vidi, jaunas prasības un neizbēgami arī vilšanās un kļūdas. Bērns prot lasīt un skaitīt, bet emocionāli vēl nav gatavs skolas režīmam, ļoti satraucas par kļūdām, sāk raudāt vai atsakās turpināt uzdevumu, nespēj sagaidīt savu kārtu, asi reaģē situācijās, kad nevar panākt savu, kliedz: “Bet es gribu!”, vai pastāvīgi vēlas spēlēties ar mantām un klasesbiedriem, mācību process viņam kļūst par lieku elementu dienas ritmā. Tas liecina, ka bērns emocionāli vēl nav “izaudzis” skolai.

Teorijā emocionālā gatavība cieši saistīta ar pašregulāciju – spēju kontrolēt savus impulsus un emocijas. Tā ietver arī prasmi gaidīt savu kārtu, dalīties, risināt konfliktus un ievērot noteikumus. Pašregulācija ir viens no galvenajiem faktoriem, kas ietekmē bērna spēju pielāgoties jaunai videi.

Nogurums un skolas slodze

Viena no pazīmēm, ka bērns vēl nav gatavs skolai, ir ātrs nogurums, aizkaitināmība un intereses zudums par mācībām.  Dienas vidū bērns var sākt raudāt, atteikties pildīt uzdevumus vai vienkārši sēdēt un neko nedarīt, jo ir pārguris un viņam pietrūkst diendusas. Uzturēšanās skolā no plkst. 8.00 līdz 16.00 vai pat ilgāk ir ļoti liela slodze septiņus vai astoņus gadus vecam bērnam, un ne visi tam ir fiziski gatavi.

Aktīvi bērni un temperaments

Bieži pirmsskolas pedagogi ar bažām jautā par ļoti aktīviem bērniem: “Kā viņš skolā ies?” Taču jāatceras, ka katram bērnam ir savs temperaments un enerģijas resurss. Aktīvam bērnam skolas vide ir jāpielāgo viņa vajadzībām, nevis jāmēģina viņu “salauzt”.

Aktīviem bērniem ir svarīgi piedāvāt sporta nodarbības, kas palīdz ne tikai izlādēt enerģiju, bet arī iemācīties to kontrolēt. Īpaši labi piemēroti ir sporta veidi ar disciplīnu, noteikumiem un komandas darbu, piemēram, basketbols, peldēšana vai džudo.

Vecums un skolas uzsākšana

Dažkārt vecāki izvēlas sūtīt bērnu skolā jau piecu vai sešu gadu vecumā, uzskatot, ka tādējādi bērns ātrāk pabeigs skolu. Tiek uzskatīts, ka divdesmit gadu vecumā jauniešiem mācības vairs nav prioritāte, viņi vēlas strādāt un dzīvot patstāvīgi, nevis sēdēt skolas solā. Tomēr jāņem vērā, ka piecgadīgs bērns klasē kopā ar septiņus vai astoņus gadus veciem bērniem ir būtiski jaunāks. Vecuma starpība nozīmē atšķirīgas intereses, vajadzības un emocionālo briedumu, kas var apgrūtināt adaptāciju un iekļaušanos kolektīvā.

Savukārt situācijās, kad bērna septītā dzimšanas diena iekrīt novembrī vai decembrī, vecākiem jāizvērtē, vai sūtīt bērnu skolā jau septembrī. Ja visi grupas biedri rudenī dodas uz skolu, bet bērns vēl vienu gadu paliek pirmsskolā, viņš kļūst par visvecāko grupā un atkārtoti apgūst to pašu mācību saturu. Ja šis saturs iepriekšējā gadā jau ir apgūts sekmīgi, atkārtošana var nebūt motivējoša. Turklāt arī 1. klasē mācības parasti sākas ar pašiem pamatiem, un pastāv risks, ka brīdis, kad bērnam bija izteikta vēlme un motivācija mācīties, būs jau pagājis.

Bērna gatavība skolai nav vienkāršs “jā” vai “nē” jautājums. Tā ir dažādu attīstības aspektu – kognitīvo, emocionālo, sociālo un praktisko prasmju – kopums, kas katram bērnam veidojas individuāli.