Vai esam sasnieguši demogrāfiskās bedres dibenu, ja reiz jāslēdz bērnudārzi?

Nevienam nav noslēpums, ka demogrāfiskā situācija Latvijā ir kritiska – saskaņā ar Izglītības un zinātnes ministrijas datiem pērn mācības 1. klasē uzsaka 19 956 pirmklasnieki, kas ir par vairāk nekā 1 000 mazāk, nekā gadu iepriekš (2024. gadā bija 20 657 pirmklasnieki). Arī dzimušo skaits sarūk – 2024. gadā piedzima 12 887 bērni, savukārt, pērn desmit mēnešos reģistrēti 9 887 jaundzimušie, kas ir par 10,1% jeb 1 108 jaundzimušajiem mazāk nekā 2024. gada attiecīgajā periodā. Taču, iespējams, daļa sabiedrības vēl neapjauš, cik nopietna ir problēma. 

Demogrāfijas krīzes sekas pirmās parasti izjūt tieši pirmsskolas, un, kad tiek runāts par demogrāfijas bedri, mēs varam teikt, ka jau jūtam bedres dibenu. 

Viens domes sasaukums cīnījās ar rindām, nākamais – slēdz pirmsskolas

Pirmsskolas jau šobrīd izjūt sarūkošu pieprasījumu un dzimstības samazināšanās skaidri liecina, ka izjutīsim to arī turpmāk. Un pirmsskolu slēgšana Rīgā ir tam spilgts apliecinājums. Ja iepriekšējais domes sasaukums bija apņēmies tikt galā ar rindām, tad, diemžēl, šobrīd jau nākas likvidēt pirmsskolas. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka arī Rīgā aizvien ir pirmsskolas, kur vēl ir rindas. Ja ģimene dzīvo Imantā, visticamāk vecāki neizvēlēsies pirmsskolu Juglā un otrādi. Tāpat ir pirmsskolas ar ļoti augstu izglītības kvalitāti, pārdomātu vidi un citām priekšrocībām, tāpēc arī vienlaikus pastāv situācija – kad vienuviet ir rindas, bet citā vietā – pirmsskolas tiek slēgtas. 

Atsperties, lai izrāptos no bedres

Ja demogrāfiskās bedres dibens ir sasniegts, rodas jautājums – kā atspersimies, lai izrāptos no tās? Lai gan izteiciens, ka “krīze ir iespēja” var šķist banāls, tā patiešām ir. Šobrīd ir pēdējais laiks ieklausīties, ko vēlas ģimenes un vecāki, un veidot tādu pirmsskolas izglītības sistēmu, kas atbilst šīm vajadzībām. Līdzīgu situāciju jau reiz piedzīvojām ar auklēm – kad no liela aukļu pakalpojumu nodrošinātāju skaita nonācām līdz aptuveni 360. Tirgus jeb vecāku izvēle noregulēja situāciju un šobrīd ir tik daudz aukļu, cik liels ir pieprasījums. 

 Dagnis Isaks. Publicitātes foto. 

Vecāku izvēle kā vienīgais objektīvais rādītājs

Mums ir visas iespējas ļaut vecāku izvēlei sakārtot arī pirmsskolu sistēmu ar vienu būtisku nosacījumu – vecākiem jāsaņem vienāds finansiālais atbalsts neatkarīgi no tā, vai viņi izvēlas pašvaldības vai privāto pirmsskolu. Tieši vecāku izvēle ir vienīgais objektīvais rādītājs, vai konkrēta iestāde patiešām atbilst bērnu un ģimeņu vajadzībām. Turklāt aprēķini liecina, ka viena vieta privātajā pirmsskolā pašvaldībai izmaksā lētāk nekā vieta pašvaldības bērnudārzā, tāpēc šāda pieeja būtu ne tikai ģimenēm draudzīgāka, bet arī ekonomiski izdevīgāka. Publiskajam finansējumam ir jāseko bērnam un vecāku izvēlei, nevis ēkai vai institūcijai. Tas ļautu veidot elastīgu, pieprasījumā balstītu sistēmu un izvairīties no situācijas, kad ilgstoši tiek uzturētas iestādes, kurām objektīvi vairs nav pieprasījuma.

Iespēja uzsākt pirmsskolu agrākā vecumā

Nākamais izaicinājums, ar kuru pirmsskolu sistēmai būs jāsaskaras, ir iespēja uzsākt pirmsskolu agrākā vecumā. Vecākiem aizvien biežāk ir nepieciešamība atgriezties darba tirgū ātrāk, un viņi bieži vēlas uzticēt bērnu pilnvērtīgai izglītības iestādei, kas spēj nodrošināt gan mazuļa vajadzībām atbilstošu ikdienu, gan pārdomātu, ilgtermiņā plānotu izglītības procesu. Tieši šādās situācijās vislabāk redzama daudzveidīgas pirmsskolu sistēmas vērtība. Dažādas pirmsskolas spēj elastīgi reaģēt uz vecāku reālajām vajadzībām – veidot jaunas pieejas, pielāgot programmas un radīt risinājumus tur, kur tie konkrētajā brīdī ir nepieciešami. Tas ļauj sistēmai attīstīties kopā ar ģimenēm. 

Mēdz uzskatīt, ka Vinstons Čērčils reiz teicis – “Nekad neļauj labai krīzei aiziet zudumā.”. Lai arī precīzs citāts vēsturiski nav apstiprināts, šīs domas būtība šodien ir īpaši aktuāla.

Demogrāfiskā krīze nav tikai skaitļi tabulās vai slēgtu pirmsskolu durvis – tas ir signāls, ka līdzšinējā sistēma vairs neatbilst sabiedrības reālajām vajadzībām. 

Šis ir brīdis, kad valsts un pašvaldībām jāatsakās no smagnējas birokrātijas un nevienlīdzīgas konkurences, bet jāpārskata pieeja pirmsskolas izglītībai kopumā, liekot centrā bērnu un ģimenes, nevis ēkas vai institucionālos ieradumus. Ja šo brīdi izmantosim gudri, demogrāfijas bedres dibens var kļūt nevis par ilgstošu stagnāciju, bet par atspēriena punktu elastīgākai, ilgtspējīgākai un taisnīgākai pirmsskolas izglītības sistēmai, kurā vecāku izvēle tiek respektēta un publiskais atbalsts seko bērnam. Neizmantot šo iespēju nozīmētu ļaut krīzei kļūt par zaudējumu, bet izmantot to – veidot pamatu pārmaiņām, kas kalpos gan šodienas ģimenēm, gan nākamajām paaudzēm.