Skolotāja: Mācību līdzekļu nodrošinājums Latvijas skolās neatbilst izglītības kvalitātes prasībām

Skolotāja Jekaterina Grahoļska-Krjukovska.

Jautājums par mācību līdzekļu pieejamību Latvijā ilgstoši ir bijis aktuāls, taču pieejamie dati arvien skaidrāk parāda, ka problēma nav epizodiska, bet sistēmiska. OECD TALIS 2024. gada pētījuma rezultāti liecina, ka 65 % Latvijas skolotāju darbu negatīvi ietekmē mācību līdzekļu trūkums vai neatbilstība, kas ir augstākais rādītājs no visām 54 valstīm, savukārt 76 % skolotāju norādīja, ka esošā mācību līdzekļiem paredzētā dotācija ir nepietiekama. Tas nozīmē, ka mācību līdzekļu nodrošinājums Latvijā ne tikai neatbilst izglītības kvalitātes prasībām, bet arī tieši ietekmē pedagogu spēju pilnvērtīgi organizēt mācību procesu.

Valsts finansējums veido tikai 19 % no mācību grāmatu iegādes summas

Pašreizējais finansēšanas modelis būtiski ietekmē situāciju. Latvijas valsts finansējums ir mainīgs un veido apmēram 19 % no summas, kas ir nepieciešama mācību grāmatu iegādei, kaut gan tas paredzēts arī mācību burtnīcu un digitālo materiālu nodrošināšanai. Tas nav pietiekams, lai nodrošinātu pilnu mācību līdzekļu komplektu visiem skolēniem, un sistēma lielā mērā balstās uz pašvaldību līdzfinansējumu, kas nav vienlīdzīgs. Tādējādi rodas nevienlīdzība starp izglītības iestādēm, jo mācību līdzekļu pieejamība ir atkarīga no konkrētā reģiona finanšu iespējām, nevis vienotas valsts pieejas.

Papildus finansējuma trūkumam būtiskas nepilnības konstatējamas arī kvalitātes nodrošināšanā. Drukāto mācību līdzekļu jomā normatīvais regulējums pastāv, taču praksē tas netiek konsekventi īstenots. Digitālo mācību līdzekļu jomā regulējums ir nepietiekami attīstīts, un šo materiālu kvalitāte netiek sistemātiski izvērtēta. Vienlaikus digitālās pieejamības jautājums nav pilnībā atrisināts – aptuveni 14 % pedagogu norāda, ka viņu izglītības iestādēs trūkst atbilstoša interneta pieslēguma, kas būtiski ierobežo digitālo risinājumu izmantošanu praksē.

Sistemātisku datu trūkums

Būtiska problēma ir arī sistemātisku datu trūkums. Lai gan Latvija piedalās starptautiskos pētījumos, piemēram, OECD TALIS 2024, un pat ir starp 9 no 18 analizētajām valstīm, kurās ir izstrādātas vadlīnijas mākslīgā intelekta integrēšanai izglītībā, lēmumu pieņemšana par mācību līdzekļiem joprojām nenotiek kā nepārtraukts, datos balstīts process. Tas rada situāciju, kurā sistēmas attīstība balstās uz atsevišķām iniciatīvām, nevis uz konsekventu un pierādījumos balstītu pieeju.

Par problēmas apmēru liecina arī pētījuma “Latvijas mācību līdzekļu nodrošināšanas sistēmas pilnveides iespējas” dati, kurā piedalījās 168 respondenti. Tā rezultāti apstiprina, ka runa nav par individuāliem viedokļiem, bet gan par plašāku sistēmisku problēmu. Piemēram, aptaujāto skolotāju vidū 21 % norādīja, ka mācību grāmatas nav pieejamas, savukārt 18 % atzina, ka izmantotās mācību grāmatas ir vecākas par 5 gadiem.

Izvērtējot sistēmu kopumā, secināms, ka tā ir nepietiekami koordinēta un balstās uz atsevišķiem risinājumiem, nevis vienotu pieeju. Lai gan tehniskais nodrošinājums skolās kopumā ir uzlabojies, kvalitatīvu mācību līdzekļu pieejamība joprojām ir nevienmērīga, bet kvalitātes kontrole – fragmentēta. Lai uzlabotu situāciju, nepieciešama mērķtiecīga rīcība. Tas ietver valsts finansējuma palielināšanu līdz vismaz 50 % no summas, kura nepieciešama viena skolēna pilna mācību līdzekļu komplekta iegādei. Nepieciešams arī sakārtot pašvaldības mācību līdzekļu nodrošināšanas līdzfinansējuma kārtību, administratīvi nosakot to taisnīgu sadalījumu. Vienlaikus jānodrošina kvalitatīvu digitālo mācību līdzekļu pieejamība, jāievieš sistemātisks kvalitātes monitorings un jāstiprina valsts loma mācību līdzekļu izvērtēšanā.

Mācību līdzekļu nodrošinājums Latvijā šobrīd nav tikai finansējuma jautājums. Tas ir jautājums par sistēmas spēju nodrošināt vienlīdzīgas iespējas visiem skolēniem un atbalstīt pedagogu darbu. Kamēr šie jautājumi netiks risināti koordinēti un ilgtermiņā, izglītības kvalitātes uzlabošana paliks ierobežota.