Bērniem trūkst normālas pārtikas, nesamaksāti rēķini krājas kaudzē, bet lūgt palīdzību – kauns
FOTO: Shutterstock.com
Kāpēc nevajadzētu kautrēties lūgt palīdzību sociālajam dienestam.
Elīna šajā nozarē darbojas jau 20 gadus, un tajā viņa nonākusi nejauši. 2005. gadā viņa strādājusi pašvaldībā citā amatā, kad viņai piedāvāts vadīt Grobiņas pagasta sociālo dienestu, un darba specifiku viņa apguvusi jau strādājot. Vēlāk Elīna vadījusi Grobiņas novada sociālo dienestu, bet nu jau piecus gadus vada Dienvidkurzemes novada Sociālo dienestu. Sākumā viņas padotībā bijis viens darbinieks, tagad dienestā strādā 102 darbinieki. “Ja vari kādam palīdzēt, tad ir gandarījums,” Elīna pārliecinājusies.
Kāpēc lūgt palīdzību ir kauns
“Joprojām ir priekšstats, ka katram ar savām problēmām jātiek galā pašam,” secina Kristīne Vidzeniece. Daudzi baidās, ka viņus nesapratīs vai komentēs viņu rīcību. Citi uzskata, ka palīdzība vairāk vajadzīga kādam citam. “Līdzcilvēks visbiežāk nodomā: man vēl nav tik slikti, citiem noteikti klājas grūtāk.” Kristīne atgādina, ka cilvēkam nav jākaunas par to, ka dzīvē pienācis brīdis, kad nepieciešama palīdzība. “Cilvēks kaunas nevis tāpēc, ka būtu izdarījis ko sliktu, bet tāpēc, ka nonācis tādā situācijā, kuru pats nespēj atrisināt. Taču lielu daļu situāciju savā dzīvē mēs nevaram kontrolēt, un grūts brīdis var pienākt jebkuram.”
Sociālajā dienestā kautrēšanos var redzēt jau pirmajā tikšanās reizē, stāsta Elīna Pirtniece-Niķele. Cilvēki nezina, kā sākt sarunu. “Es aicinu cilvēku apsēsties un ievilkt elpu. Pasaku, ka informācija paliks šeit, kabinetā. Ļoti daudz nozīmē tas, kā cilvēku uzņem.” Gadās, ka kāds lūdz tikties ārpus dienesta telpām, jo baidās satikt pazīstamus. “Mēs, latvieši, esam tādi noslēgti. Reizēm cilvēks pats sevi pārliecina, ka tā ir viņa privātā dzīve un neviens tajā nedrīkst jaukties.”
Kad paša spēkiem vairs nepietiek
“Nevienam nav ar visām grūtībām jātiek galā vienam,” iedrošina Kristīne. “Drīkst konsultēties un izrunāties jau tad, kad jūti, ka kļūst grūti.” Ja palīdzības lūgšanu atliek pārāk ilgi, grūtības tikai samilzt. “Krājas parādi, pasliktinās veselība, un emocionāli kļūst arvien grūtāk. Viss saliekas vienā lielā komplektā, un cilvēks nezina, no kura gala sākt.”
Elīna piekrīt: “Mēs jau arī sakām, ka jānāk pēc iespējas ātrāk, pirms viena problēma noved pie nākamās. Tad rast risinājumu ir vieglāk.” Pēc viņas pieredzes, tos, kuri līdz tam dzīvojuši stabili, krīzē visbiežāk iegrūž pēkšņs darba zaudējums, tuvinieka nāve vai smaga slimība ģimenē.
Mīts par palīdzības lūdzēju
“Viens no stereotipiem, ar ko joprojām sastopamies, ir priekšstats, ka palīdzību lūdz cilvēks bez darba, kurš lieto alkoholu, kam nav dzīves mērķa un kurš netiek ar sevi galā. Bet tā tas nav,” skaidro Elīna. Kādreiz sociālais dienests galvenokārt piešķīris pabalstus, bet tagad tas piedāvā arī psihologa konsultācijas, aprūpi mājās, atbalstu vardarbībā cietušajiem, ģimenes asistenta un mentora pakalpojumus. “Mums jāpalīdz arī tad, ja kāds dzīvē kļūdījies. Mēs nedrīkstam cilvēkam pārmest vai viņu nosodīt. Sākumā jāmotivē, jāpaskaidro un jāsniedz palīdzīga roka.”
Lai vērstos sociālajā dienestā, trūcīgas personas statuss nav obligāts. “Tas ir mīts.” Dienvidkurzemes novadā bez statusa var saņemt, piemēram, ēdināšanas atlaidi daudzbērnu ģimenēm un bērna piedzimšanas pabalstu. “Pie mums vēršas ļoti dažādas ģimenes, ne tikai tās, kurām ir finansiālas grūtības.”
Arī stiprajiem vajag atpūtu
Mēs “Tabitas sirdī” palīdzam ģimenēm un vientuļiem cilvēkiem krīzes situācijās, audžuģimenēm, aizbildņiem un adoptētājiem, kā arī ģimenēm, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām. Šīs ģimenes palīdzību lūdz reti. “Pārsvarā tās ir cīnītājas,” novērojusi Kristīne. Vecāki izdara neiedomājamo, bet aizmirst parūpēties paši par sevi. “Esam saskārušies ar uzskatu: es nedrīkstu smieties un pat priecāties, jo tad mani nosodīs. Kā es te tagad smiešos, ja man ir slims bērniņš?”
Ap mūsu biedrību izveidojusies kopiena, kas apvieno vairāk nekā 130 ģimenes, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām. Reizi vai divas mēnesī mammas var uz pāris stundām izrauties no ikdienas, piemēram, uz kādu darbnīcu vai iedvesmas vakaru. Reizi gadā vairāk nekā 70 mammu ierodas uz veselu atpūtas dienu, ko viņas pašas sauc par oficiālu brīvdienu. Pašas mammas to neprasa, bet mēs to esam saskatījuši kā vajadzību. Lai spētu visu izturēt un neizdegtu, vajadzīgs arī emocionāls atbalsts. Domājam arī par tēviem. Sadarbībā ar dažādiem atbalstītājiem esam sākuši rīkot tikšanās, kurās tēvi var atpūsties, aprunāties ar citiem tēviem, dalīties pieredzē un gūt iedrošinājumu ikdienai.
Šobrīd sniedzam atbalstu aptuveni 180 audžuģimenēm dažādās Latvijas vietās. Audžuģimenē bērns bieži ienāk pēkšņi, jo viņš steidzami jāizņem no bioloģiskās ģimenes. Mājās vēl nav vajadzīgā izmēra apģērba, apavu vai ratiņu mazulim. Kamēr tiek kārtotas formalitātes, palīdzam ar pirmās nepieciešamības lietām, lai bērnu varētu uzņemt un sūtīt uz bērnudārzu vai skolu. Cenšamies iepriecināt arī audžumammas, jo viņu aprūpē nereti ir vairāki bērni ar smagu pieredzi un uzvedības un emocionālajām grūtībām. Šie cilvēki dara ļoti īpašu darbu. Ne katrs to var, un liela daļa no mums no tā izvairās. Tāpēc mūsu palīdzība ir arī mūsu paldies.
Pirmais solis
“Lai saņemtu atbalstu, pirmais solis ir sazināties ar mums,” skaidro Elīna. Ja atnākt uz sociālo dienestu šķiet par grūtu, var piezvanīt. “Konsultēsim vai novirzīsim pie atbildīgā darbinieka. Ja jautājums nav saistīts ar sociālo dienestu, pateiksim, kur vērsties.”
Pie mums “Tabitas sirdī” var vērsties arī tuvinieks vai draugs, ja redz, ka kādam vajadzīga palīdzība. Tomēr Kristīne atgādina, ka svarīgi ir respektēt arī paša cilvēka vēlmi pieņemt atbalstu. “Mēs nevaram vienkārši piezvanīt un pateikt: kaimiņš teica, ka jums ir problēmas.” Aicinām ikvienu būt par cilvēku, kurš nenosoda un nekomentē, bet pamana un uzklausa.
Tos, kuri cīnās paši, Kristīne iedrošina: “Lūgt palīdzību ir drosme, nevis vājums. Tas nozīmē, ka cilvēks uzņemas atbildību par savu dzīvi. Grūtības nenosaka mūsu vērtību. Reizēm mums šķiet, ka grūtības nozīmē, ka ar mums pašiem kaut kas nav kārtībā. Taču tā nav, jo ikviens dzīvē var nonākt situācijā, kad nepieciešama līdzcilvēku sapratne un palīdzība.”