“Es vairs negribu mācīt Jūsu bērnus.” Kāpēc skolotāji izdeg un kāpēc tas skar ikvienu ģimeni

Sabiedrībā bieži runājam par pedagogu trūkumu. Skolas meklē skolotājus mēnešiem ilgi, studenti ne vienmēr izvēlas šo profesiju, bet daļa pieredzējušo pedagogu aiziet. Parasti tiek minēts atalgojums, birokrātija vai darba slodze. Tie ir svarīgi iemesli. Taču ir vēl kāds faktors, par kuru runā daudz retāk – ikdienas attieksme pret skolotāju.

Reizēm, pašiem to nemanot, pieaugušo rīcība rada vidi, kurā skolotājs kļūst nevis par partneri, bet par cilvēku, kuram nepārtraukti jāpierāda sava vērtība. Un to bērni redz.

Skolotājs grib vienkārši mācīt

Ja pajautātu lielākajai daļai pedagogu, kāpēc viņi izvēlējās šo darbu, reti kurš atbildētu: “Lai risinātu konfliktus visas dienas garumā.”

Skolotāja darbs pēc būtības ir skaidrs. Sagatavot stundas. Izskaidrot tēmu. Izveidot pārbaudes darbus. Pārbaudīt skolēnu veikumu. Palīdzēt saprast kļūdas. Iedrošināt. Pamanīt bērnu, kuram nepieciešams atbalsts. Tieši tam būtu jāvelta lielākā daļa darba dienas. Taču realitātē nereti stunda sākas citādi. Viens skolēns skaļi runā pretī. Otrs staigā pa klasi. Kāds lasa savu grāmatu, jo “negribas klausīties”. Cits spēlējas ar rotaļlietu un paziņo: “Ja atņemsiet, pateikšu mammai.” Kāds zīmē, jo viņu neinteresē tas, kas notiek stundā. Vēl kāds vienkārši dzīvo savu dzīvi, kamēr pārējie cenšas sekot līdzi mācību vielai. Pārējie bērni tajā brīdī vairs nemācās. Viņi skatās uz skolotāju. Vēro reakciju. Pārbauda robežas.  Un viena mācību stunda pārvēršas par disciplīnas atjaunošanas mēģinājumu. Kur neviens neapgūst mācību vielu, process ir apstājies. 

Viena bērna uzvedība var atņemt iespēju mācīties divdesmit citiem

Bieži dzirdam teikumu: “Viņš jau tikai bērns.” Jā. Bērni pārbauda robežas. Tas ir normāli. Taču nav normāli, ja robežas neviens nepalīdz nostiprināt. Skolotājs nevar vienlaikus mācīt programmu, individuāli palīdzēt tiem, kuri nesaprot, novērst konfliktus, pārliecināt vienu skolēnu apsēsties, lūgt citam nolikt rotaļlietu, atbildēt uz izaicinošiem komentāriem un vienlaikus nodrošināt kvalitatīvu mācību procesu pārējiem. Katrs bērns klasē ir pelnījis mierīgu vidi. Arī tas klusais bērns pēdējā solā. Tas, kurš nekad netraucē. Tas, kurš gaida, kad skolotājs beidzot varēs izskaidrot uzdevumu. Tieši viņš bieži kļūst par lielāko zaudētāju.

“Mājās viņš tā nerunā”

Ir vēl kāda frāze, ko skolotāji dzird pārāk bieži. “Mājās viņš tā nerunā.” Un ļoti iespējams – tā patiešām ir. Varbūt bērns mājās nerunā necenzētiem vārdiem, jo baidās no vecāku reakcijas. Varbūt runā, bet pieaugušie to vairs nepamana, jo šāda valoda ģimenes ikdienā kļuvusi par normu. Varbūt šos vārdus viņš iemācījies pagalmā, internetā vai no vienaudžiem.

Taču ir viena lieta, ko ir svarīgi pateikt skaļi – 

skolā nav mācību stundas, kurā māca lamāties. Nav arī tādas stundas, kurā māca runāt pretī skolotājam, grūstīt klasesbiedrus, sist citus bērnus vai mest virsū krēslus.

Un tomēr skolotāji ar to sastopas. Dažkārt pirmklasēns dusmās pasaka rupju lamuvārdu. Citreiz bērns izaicinoši paziņo: “Tu man neko neizdarīsi.” Vēl smagāk ir brīži, kad konflikts pāraug fiziskā agresijā – tiek grūstīti klasesbiedri, sperts, sists vai dusmās pacelts krēsls un mests citu virzienā. Tajos brīžos skolotājam dažu sekunžu laikā jāpieņem lēmumi, kas pasargā visus klasē esošos bērnus. Viņš vairs nav tikai pedagogs – viņš kļūst par krīzes situācijas risinātāju. Bet mācību saturs paliek novārtā, neviens neraksta izsaukuma teikumus, nepasvītro teikuma galvenos locekļus, nerisina piemērus stabiņā. Sāpīgākais ir tas, ka pēc šādām situācijām nereti seko nevis jautājums: “Kā mēs kopā varam palīdzēt bērnam?”, bet gan noliegums: “Mans bērns tā nevarēja izdarīt.” Taču bērna uzvedības atzīšana nenozīmē viņa nosodīšanu. Gluži pretēji – tā ir pirmā iespēja kaut ko mainīt. Skolotājs nav bērna rakstura autors. Viņš strādā ar bērnu tikai daļu dienas. Pārējo laiku bērns mācās no apkārtējās vides – ģimenes, vienaudžiem, sociālajiem tīkliem un tā, kā pieaugušie risina konfliktus savā starpā. Ja mēs vēlamies, lai bērni klasē runātu cieņpilni, cienītu robežas un spētu dusmas izteikt bez vardarbības, šo prasmi nevar iemācīt tikai skolā. Tā veidojas tad, kad mājas un skola sūta vienu un to pašu vēstījumu – cieņa nav izvēles iespēja, tā ir norma.

“Mājasdarbus nepilda, bet vainīgs ir skolotājs”

Vēl viena aina, ko pedagogi pazīst pārāk labi. Mājasdarbi netiek pildīti nedēļām. Pārbaudes darbā rezultāts ir zems. Un pēc tam sākas sarakste:

“Kāpēc tik slikta atzīme?”

“Kāpēc bija tādi jautājumi?”

“Kāpēc mans bērns nesaprata?”

Protams, vecākiem ir tiesības interesēties par bērna mācībām. Taču ir būtiska atšķirība starp sadarbību un vainīgā meklēšanu. Ja bērns regulāri nepilda mājasdarbus, atsakās strādāt stundās un neiesaistās mācību procesā, zemais vērtējums nav pārsteigums. Atzīme nav sods. Tā ir atgriezeniskā saite par apgūto. 

Brīvdienas, kurās skolotājs turpina strādāt

Daudzi skolotāji pazīst sajūtu, kad sestdienas vakarā telefonā iedegas paziņojums. 

“Labvakar! Gribēju pajautāt…” Seko jautājums par vērtējumu. Par mājasdarbu. Par pārbaudes darbu. Par to, kāpēc bija tieši tādi uzdevumi. Vai mēs pieņemtu, ja mūsu priekšnieks svētdienas vakarā rakstītu par darba lietām, kuras mierīgi varētu atrisināt pirmdien? Droši vien ne. Tomēr skolotāji bieži dzīvo ar sajūtu, ka viņiem jābūt pieejamiem vienmēr – darba dienā, vakarā, brīvdienās un svētkos. Tas rada nepārtrauktu spriedzi. Cilvēkam nav iespējas psiholoģiski iziet no darba. Un tieši tā sākas izdegšana.

Izdegšana nenotiek vienā dienā

Izdegšana nav vienkāršs nogurums. Tā veidojas pakāpeniski. Sākumā skolotājs iegulda vairāk. Paliek pēc stundām. Sagatavo interesantākus materiālus. Meklē veidus, kā ieinteresēt bērnus. Pēc tam sāk parādīties vilšanās.  “Kāpēc cenšos, ja mani nepārtraukti apšauba?” Vēlāk nāk emocionāls izsīkums. Skolotājs vairs nepriecājas par savu darbu. Viņš vienkārši iztur dienu. Un kādā brīdī parādās doma: “Es vairs nevaru.” Ne tāpēc, ka nemīl bērnus. Tāpēc, ka pats ir palicis bez spēka. Viens no spēcīgākajiem audzināšanas instrumentiem nav vārdi. Tas ir piemērs.

Ja bērns dzird, kā mājās saka: “Ko tā skolotāja vispār saprot?” “Pasaki viņai…” “Viņa pati vainīga,” bērns iemācās svarīgu secinājumu – skolotājs nav jārespektē. 

Nākamajā dienā klasē viņš runā tāpat. Ne tāpēc, ka piedzimis nepieklājīgs. Tāpēc, ka atkārto redzēto. Savukārt, ja bērns dzird: “Mēs noskaidrosim.” “Izrādīsim cieņu.” “Runāsim mierīgi.” Viņš iemācās pavisam citu modeli.

Ir vēl kāds jautājums, kuru, manuprāt, sabiedrība sev uzdod pārāk reti – ko patiesībā dara skolotājs, pirms viņš pirmo reizi nostājas klases priekšā?

Pedagogs nav cilvēks, kurš vienkārši “prot mācīt”. Viņš tam gatavojas gadiem. Viņš studē universitātē, apgūst pedagoģijas pamatus, bērnu attīstības psiholoģiju, mācību metodiku, vērtēšanas principus un klases darba organizēšanu. Viņš mācās, kā bērnam soli pa solim iemācīt lasīt, kā izskaidrot latviešu valodas gramatiku, kā padarīt matemātiku saprotamu un kā vēstures faktus pārvērst stāstā, kuru bērns spēj uztvert un atcerēties. Viņš mācās būt skolotājs. Taču universitātē viņu negatavo ikdienas cīņai par elementāru cieņu. Nevienā studiju kursā nemāca, kā četrdesmit minūtes vienlaikus apturēt lamāšanos, novērst kautiņu, pārliecināt bērnu nomest krēslu, kuru viņš dusmās gatavojas mest, un pēc tam vēl paspēt kvalitatīvi izskaidrot jauno vielu pārējiem divdesmit bērniem.  Skolotāju gatavo mācīt. Nevis katru dienu cīnīties par to, lai vispār būtu iespējams sākt stundu.

Kāpēc skolotāji aiziet?

Kad dzirdam ziņās, ka Latvijā trūkst pedagogu, tas izklausās pēc kārtējā statistikas rādītāja. Daži simti neaizpildītu vakanču. Procenti. Grafiki. Taču aiz katra šī skaitļa stāv pavisam konkrēti bērni un skolotāji.

Pedagogu trūkums nozīmē nevadītas stundas. Tas nozīmē, ka vienu skolotāju aizvieto cits, kurš jau tā strādā pilnu slodzi. Tas nozīmē apvienotas klases, kurās vienam pedagogam jānotur uzmanība vēl lielākam bērnu skaitam. Tas nozīmē kolēģus, kuri atsakās no pusdienu pārtraukuma, lai pagūtu pārbaudīt darbus vai sagatavoties nākamajai stundai. Bet tad pienāk brīdis, kad galvā sāk skanēt jautājumi, kurus skaļi pasaka tikai retais. 

• Kāpēc man katru dienu ir jācīnās ar bērniem, lai viņiem kaut ko iemācītu, ja viņi paši to negrib?
• Kāpēc man četrdesmit minūšu laikā jāpārliecina kāds atvērt burtnīcu, nolikt telefonu vai beigt traucēt citiem, kamēr pārējie bērni gaida, kad beidzot varēs sākt mācīties?
• Kāpēc man jādzird necenzēti vārdi, kas tiek mesti manā virzienā? 

Viņi aiziet tāpēc, ka vairs nespēj izturēt sajūtu, ka katru dienu jācīnās nevis par bērnu zināšanām, bet par elementāru cieņu pret savu darbu. Mēs bieži sakām, ka bērni ir mūsu nākotne. Bet reti aizdomājamies, kas šo nākotni ik dienu veido. Neviens bērns pats sev neiemācīs lasīt. Neviens pats neizpratīs matemātiku, vēsturi vai dabaszinības tikai tāpēc, ka mācību grāmata atrodas somā. Zināšanas nenonāk bērna galvā pašas no sevis – tās kāds pacietīgi skaidro, atkārto, labo un iedrošina mēģināt vēlreiz. Tie ir skolotāji.

Paradokss ir acīmredzams. Bez skolotāja nav iespējams iegūt izglītību. Bez skolas nav liecības. Bez 9. klases apliecības nav iespējams turpināt daudzus izglītības ceļus – iestāties profesionālajā skolā, turpināt mācības vidusskolā vai spert nākamos soļus ceļā uz profesiju.

Mēs sagaidām, ka viņi pamanīs, ja bērnam būs grūti, iedrošinās, ja viņš zaudēs ticību sev, un palīdzēs, ja viņš atpaliks. Nevienam nav jāpiekrīt skolotājam visos jautājumos. Domstarpības būs vienmēr. Taču tās var risināt cieņpilni. Jo bērni aug ļoti ātri. Šodienas pirmklasnieks pēc dažiem gadiem būs devītklasnieks, un vēl pēc brīža – pieaugušais. Tas, ko viņš šodien redz starp skolu un ģimeni, kļūs par viņa priekšstatu par autoritāti, cieņu un sadarbību. Ja mēs vēlamies sabiedrību, kurā cilvēki prot sarunāties, cienīt citu darbu un uzņemties atbildību, tas sākas tieši šeit – klasē, mājās un mūsu ikdienas attieksmē. Jo patiesībā skolotājs neprasa privilēģijas. Viņš lūdz tikai to pašu, ko ikviens no mums sagaida savā darbavietā – iespēju strādāt profesionāli, justies droši un tikt cienītam kā cilvēkam. Un varbūt tad arvien retāk būs jādzird teikums: “Es vairs negribu mācīt Jūsu bērnus.” Tā vietā daudz biežāk varēsim dzirdēt pavisam citu: “Es joprojām ticu tam, ka šis darbs ir pats labākais.”