Helikoptera pilots 17 gadu vecumā: Alekša stāsts par profesijas izvēli
FOTO: Publicitātes foto
Helikoptera pilots Aleksis Šagbazjans
No malas var šķist, ka agrā vecumā apgūta profesija nozīmē skaidru nākotnes plānu, tomēr patiesībā tā ir tikai viena daļa no dzīves. Arī tad, ja jaunietis jau ir sasniedzis to, par ko daudzi pieaugušie tikai sapņo, tas nenozīmē, ka viņš precīzi zina, ko vēlēsies darīt pēc desmit vai divdesmit gadiem. Turklāt profesijas izvēlē svarīgs ir ne tikai iespējamais atalgojums un karjeras izaugsme, bet arī tas, vai izvēlētais ceļš ļaus justies laimīgam un brīvam.
Ne vienmēr jaunietim jau sākumā ir jābūt milzīgai aizrautībai vai skaidram dzīves mērķim, dažkārt pietiek ar iespēju kaut ko pamēģināt, lai interese rastos pakāpeniski. Mans ceļš aviācijā sākās aptuveni četrpadsmit gadu vecumā ar nelielu, ļoti vieglu lidmašīnu – bija interesanti, tomēr nevarētu teikt, ka pēc pirmā lidojuma uzreiz sapratu, ka tas ir mans dzīves aicinājums. Daudz vairāk vēlējos braukāt ar jauno velosipēdu, nekā uzņemties jaunus pienākumus un mācīties par pilotu, es atteicos. Tomēr vēlāk, kad vecāki jautāja, vai vēlos mācīties par helikoptera pilotu, sapratu, ka šāda iespēja negadās visiem – nezināju, ko tas prasīs, cik sarežģītas būs mācības un cik daudz laika nāksies ieguldīt, taču šķita, ka būtu muļķīgi atteikties.
Brīži, kad nākas piespiest sevi mācīties
Cilvēkiem, kuri nav saistīti ar aviāciju, droši vien šķiet, ka sarežģītākā daļa ir pati lidošana – pacelties, noturēt helikopteru gaisā un droši nosēsties, taču man daudz lielāks izaicinājums bija teorija, fizika un izpratne par to, kā helikopters darbojas. Nepietiek tikai iemācīties pareizi kustināt vadības ierīces, ir jāsaprot, kāpēc helikopters vispār spēj lidot, kas notiek ar dažādām sistēmām un kā rīkoties situācijās, kad kaut kas nedarbojas tā, kā paredzēts. Pilota licenci ieguvu Vācijā, kur bija jākārto gan teorētiskie, gan praktiskie pārbaudījumi. Teorijas apjoms bija milzīgs, un ar jautājumu atbilžu iegaumēšanu vien nepietika – bija arī jāsaprot, kāpēc konkrētā atbilde ir pareiza. Šī pieredze man iemācīja, ka arī tad, ja sākotnēji kaut kas šķiet pārāk sarežģīts, ar laiku un darbu var panākt daudz. Vienlaikus negribētu radīt iespaidu, ka viss nāca viegli vai ka man vienmēr bija milzīga motivācija – bija arī grūtāki brīži, kad vajadzēja sevi piespiest mācīties, un tas droši vien ir pazīstams ikvienam, neatkarīgi no izvēlētās nodarbošanās.
Vecāku atbalsts nenozīmē, ka viss tiks izdarīts tavā vietā
Par savu pieredzi un attiecībām ar vecākiem runājām arī podkāstā “Atklāti ar Annu” – mans tētis Haralds Šagbazjans ir cilvēks ar lielu pieredzi autosportā un uzņēmējdarbībā, tāpēc, protams, viņa attieksme pret darbu, mērķiem un sasniegumiem ir ietekmējusi arī mani. Viņš vienmēr uzsvēris, ka dzīvē nekas nenotiek pats no sevis un ka jāizmanto visas iespējas, taču man šķiet svarīgi nošķirt divas lietas – vecāki var palīdzēt atrast virzienu, sniedzot iespēju izmēģināt kaut ko jaunu un atbalstīt, bet viņi nevar izdarīt visu mūsu vietā. Bez tēta atbalsta, visticamāk, nebūtu nonācis līdz aviācijai tik agrā vecumā, taču licence nebūtu iegūta, ja pats nebūtu mācījies un kārtojis eksāmenus. Vēlmes un rezultāts ir divas dažādas lietas – var ļoti gribēt kaut ko iegūt, bet ir jābūt gatavam arī kaut ko darīt, lai līdz tam nonāktu. Tajā pašā laikā nedomāju, ka jauniešu dzīvei būtu jāsastāv tikai no pienākumiem un mērķu sasniegšanas, man joprojām ir svarīgi izbaudīt savu jaunību, satikt draugus un darīt lietas, kurām nav nekāda sakara ar nākotnes karjeru.
Vai septiņpadsmit gados jau izvēlēta profesija nozīmē mazāk brīvības?
No vienas puses, jūtos drošāk, jo man jau ir konkrētas prasmes, iegūta licence un iespēja turpināt attīstīties aviācijā. Zinu, ka nākotnē šīs prasmes man var palīdzēt sevi nodrošināt. No otras puses, reizēm aizdomājos, vai tas, ka tik agri esmu izvēlējies vienu virzienu, nerada arī zināmu spiedienu. Ja jau esi ieguldījis tik daudz laika un darba, šķiet, ka būtu muļķīgi to visu atstāt un sākt kaut ko pavisam citu. Tajā pašā laikā nevaru būt drošs, vai pēc desmit gadiem mani interesēs tieši tas pats, kas šobrīd.
Jauniešiem kopumā tiek uzdots diezgan sarežģīts jautājums – par ko tu vēlies kļūt? Turklāt nereti tiek sagaidīta ļoti konkrēta atbilde, it kā septiņpadsmit vai astoņpadsmit gados jau būtu jāpieņem lēmums par visu turpmāko dzīvi.
Es nevaru uz šo jautājumu atbildēt ar pilnīgu pārliecību – jā, man patīk lidošana, bet patīk arī komunicēt ar cilvēkiem, un esmu domājis, ka varētu sevi izmēģināt arī pārdošanā vai uzņēmējdarbībā. Man interesē darbs, kurā ir saskarsme ar cilvēkiem, un nākotnē manas intereses varētu mainīties.
Nauda nav vienīgais iemesls, kāpēc izvēlēties profesiju
Kad biju mazāks, man bija diezgan tipiski sapņi par lielu naudu, dārgām automašīnām un visu pārējo, kas no malas izskatās pēc veiksmīgas dzīves. Tagad, kļūstot vecākam, arvien vairāk domāju par to, vai tiešām tas ir galvenais, ko vēlos sasniegt. Protams, nauda ir svarīga, jo ikvienam ir jāspēj sevi nodrošināt, taču negribētu dzīvot tā, ka visa ikdiena paiet nepārtrauktā stresā par darbu un pienākumiem. Daudz svarīgāka ir apmierinātība ar dzīvi, sajūta, ka esi brīvs darīt lietas, kas patīk.
Jauniešiem būtu vērtīgi vairāk izmēģināt dažādas lietas, nevis tikai domāt par to, kura profesija nākotnē ļaus visvairāk nopelnīt. Lielākā priekšrocība nav gatavs dzīves plāns, bet gan pieredze un pārliecība, ka spēj apgūt kaut ko sarežģītu. Esmu priecīgs, ka septiņpadsmit gados man jau ir pilota licence, taču neuzskatu, ka tādēļ esmu sasniedzis vairāk nekā mani vienaudži, kuri vēl tikai meklē savu ceļu. Katram ir savas intereses, iespējas un temps, un svarīgi, lai pirmā profesijas izvēle kļūtu par ierobežojumu visai turpmākajai dzīvei.