Vai bērni tiešām spēj saredzēt "ciemiņus" no citas pasaules? Reāli stāsti, kas uzdzīs šermuļus

Viss sākās ar kādas mammas Lauras šķietami nevainīgu ierakstu sociālajos tīklos. Viņas pusotru gadu vecā meitiņa mājusi kādam, kura istabā, vismaz pēc pieaugušo domām, nemaz nav bijis. "1,5 gadniece māj kaut kam istabā. Es prasu, kam tu māj? "Onkulim.", Oook," rakstīja Laura, aicinot citas mammas pastāstīt, kas savāds rādījies viņu bērniem. Stāstu, izrādījās, daudz...
Mazulis māj tukšam istabas stūrim, divgadniece sarunājas ar mirušu vectēvu, bet bērns kapos norāda uz cilvēku, kuru neviens cits neredz. Vai bērni tiešām redz to, ko pieaugušie nespēj?

FOTO: Pixabay.com

Mazulis māj tukšam istabas stūrim, divgadniece sarunājas ar mirušu vectēvu, bet bērns kapos norāda uz cilvēku, kuru neviens cits neredz. Vai bērni tiešām redz to, ko pieaugušie nespēj?

Izrādījās, ka daudzām ģimenēm ir savi stāsti par noslēpumainiem ciemiņiem, mirušiem tuviniekiem un bērnu izteikumiem, kurus vecāki joprojām nespēj izskaidrot. 

Vai bērniem piemīt kādas īpašas spējas? Vai arī zinātnei tam visam ir pavisam racionāls izskaidrojums?

 

Vectēvs, kurš nomira, kad meita bija vēl maziņa

Viena no neparastākajām pieredzēm bijusi mammai Elīnai. Viņas meitiņai vēl nebija apritējuši divi gadi, kad kādā vakarā zobu tīrīšanas laikā bērns sācis smaidīt un skatīties uz tukšu sienu.

"Neizturēju to dīdīšanos un smaidīšanu "sienai". Prasīju: "Kas tur ir?!" Un ko viņa man atbild? "Tontons!""

Tontons bijusi ģimenes vectēva iesauka. Viņš nomiris, kad meitiņai tikko bija apritējis gads. "Mēs maz par viņu runājām. Tovakar vēl mammai zvanīju un prasīju, vai ir rādījusi viņai bildes, runājusi par viņu. Nē, neesot," atceras Elīna, piebilstot, ka arī viņai pašai esot savi neparasti stāsti un pieredze saistībā ar aizgājušo vectēvu.

 

Līdzīgu pieredzi aprakstījusi Inese, kura kopā ar ģimeni ievākusies dzīvesbiedra mirušo vecvecāku dzīvoklī.

"Viņš mēdza ar drauga omi spēlēt paslēpes. Sauca tajā iesaukā, kā draugs bērnībā, bet nu bērns to nekad nebija dzirdējis," viņa stāsta par savu tolaik trīs gadus veco dēlu.

Vēlāk arī pati Inese piedzīvojusi biedējošu nakts epizodi. 

“Pēc dažiem mēnešiem man pašai bija miega paralīze, kur redzēju drauga opi (to sapratu pēc ilgāka laika, kad ieraudzīju vecos ģimenes albumos), un bieži grabinājās atslēgas pa naktīm.”

Pēc viņas teiktā, vēlāk mājās vairākus gadus valdījis miers, taču pēc jaunākā bērna piedzimšanas savādie trokšņi atgriezušies.

 

Kapsētā onkulis atļāvis pasēdēt

Īpaši neomulīgs gadījums piedzīvots kapsētā. Aira stāsta, ka reiz paņēmusi līdzi savu četrus vai piecus gadus veco dēlu, lai apkoptu tēva kapu. Blakus kapavietai atradies soliņš, uz kura puika devies apsēsties. Mamma viņam atļāvusi tur pagaidīt, taču bērna atbilde likusi viņai sastingt.

"Dēls: "Es zinu, man onkulis atļāva." Man acis iepletās, zosene uzmetās un vēl pajautāju, kāds onkulis, uz ko dēls man vēl uz tukšu taciņu norādīja "rekur". Neomulīgi palika momentā."

 

Arī Santa piedzīvojusi savādu brīdi kapsētā. Kad viņa kopā ar meitu devusies prom no mātes kapa, bērns pēkšņi pagriezies atpakaļ, pasmaidījis un pamājis ar roku.

Meitene pēc tam mierīgi turpinājusi iet tālāk, it kā nekas neparasts nebūtu noticis.

 

Vēl kāda mamma aprakstījusi gadījumu Rundāles pilī, kur pirms vairākiem gadiem kopā ar aptuveni četrus gadus veco krustdēlu apmeklējusi sarkofāgu izstādi. 

Izejot no izstādes, zēns pēkšņi pajautājis: "Mazi bērni taču nedrīkst mirt?" Kad sieviete vaicājusi, vai viņš kaut ko redzējis, puika apstiprinājis, ka pie viena no sarkofāgiem pamanījis mazu zēnu greznā apģērbā.

"Tagad puisis liels, stāstīju šo atgadījumu! Neko neatceras," raksta sieviete.

 

Bērns māj kādam dzīvokļa koridorā; arī kaķis savādi skatās

Ne visi stāsti ir par šķietami neredzamiem cilvēkiem. Dažkārt bērni pārsteidz vecākus ar zināšanām par pagātni. 

Līva atceras, ka viņas divarpus gadus vecie dvīņi pēkšņi sākuši runāt par dzeltenu blakusvāģi šķūnī.

“Mani dvīņi divu ar pus gadu vecumā stāstīja par dzelteno blakusvāģi, šķūnī... kādreiz tēva mājās tāds bija, bet viņi nevarēja to zināt.”

Pēc tam bērni vienkārši paziņojuši, ka esot noguruši, un devušies gulēt. "Bet es lielām acīm blisinājos griestos," atceras mamma.

 

Līdzīgi pārsteigta bijusi Diāna. Viņas dēls jau pirms gada vecuma mēdzis kādam māt dzīvokļa koridorā. Arī ģimenes kaķis tur reizēm savādi skatījies. Kad bērns paaudzies un spējis atbildēt uz jautājumiem, viņš paskaidrojis, ka tur esot Anna.

 

Arī Kitijas divgadīgais bērns regulāri pieminējis šo pašu vārdu. “Mūsu 2gadnieks no rītiem cēlās, gāja virtuvē un māja griestiem, kad prasīju, kam tu māj, viņa atbilde bija Anna.” 

Ģimenē nevienas pazīstamas Annas neesot bijis, tomēr bērns vairākus mēnešus viņu izmisīgi meklējis. 

 

"Tur ir puika, un viņš grib gulēt manā gultiņā"

Kāda cita mamma atceras, ka viņas aptuveni divarpus gadus vecais bērns pirms gulētiešanas lēkājis pa gultu un atteicies klausīt. Kad mamma nosaukusi viņu par nepaklausīgu, bērns iebildis, ka nepaklausīgs esot puika.

"Es prasu: kāds puika, te neviena nav. Un tad man rāda griestu stūrī: tas puika. Palika neomulīgi."

Pēc pāris dienām bērns vēl pastāstījis, ka šis puika vēloties gulēt viņa gultiņā, taču viņš negribot, jo tad pašam nepietikšot vietas.

Reklāma
Reklāma

 

Vēl biedējošāku stāstu atklājusi Santa, kuras meita kāpņu telpā bieži skatījusies uz pagraba pusi un kādam mājusi.

“Kad prasīju, kas tur ir, tad teica, ka bēdīga meitene, kas vienmēr raud. Un viņa nevar iziet ārā no kāpņu telpas.”

Mamma atzīst, ka viņu īpaši satraukusi doma, vai šī noslēpumainā meitene nevarētu sekot bērnam uz mājām. 

 

Savukārt Sindija atceras, ka viņas mazulis vēl zīdaiņa vecumā dažkārt pārtraucis ēšanu, skatījies uz tukšu sienu un griestiem un smaidījis. Vēlāk, kad bērns jau paaudzies, viņš, kopā ar tēti krāsojot grāmatu, pēkšņi pastiepis zīmuļus aizkaru virzienā un sacījis: “Nāc!”

"Tētim palika neomulīgi," raksta mamma.

 

Savāds notikums īrētā dzīvoklī Liepājā

Īpaši satraucoša bijusi Līgas pieredze, kad ģimene brīvdienās apmetusies īrētā dzīvoklī Liepājā. Naktī sieviete pamodusies un ieraudzījusi savu piecgadīgo meitu stāvam pie durvīm un šņukstam. Viņa pasaukusi bērnu atpakaļ gulēt.

No rīta meitene pārējiem pastāstījusi, kas noticis. “Sieviete ar gaišiem matiem, nu tādiem kā omei, teica, lai es ejot prom.”

"Paldies Dievam, ka tās durvis nevarēja tik viegli attaisīt, nezinu, kur būtu aizgājusi," atzīst Līga. Meitene šo notikumu atceroties vēl tagad, bet ģimene nolēmusi konkrētajā dzīvoklī vairs nepalikt.

 

Visi šie stāsti ir māmiņu personīgās liecības. Tie atspoguļo viņu pieredzi un pārdzīvojumus, taču paši par sevi nepierāda, ka bērni patiešām redzējuši garus vai citas pārdabiskas būtnes. Un tomēr – kāpēc tik daudzi bērni stāsta par līdzīgām lietām? 

Lai gan šādi stāsti var šķist pārdabiski, bērnu attīstības psiholoģijā ir vairāki skaidrojumi, kāpēc mazuļi mēdz sarunāties ar neredzamiem cilvēkiem, stāstīt par savādiem tēliem vai šķietami atcerēties notikumus, kurus paši nav piedzīvojuši.

 

Bērnu iztēle ir daudz spilgtāka, nekā pieaugušie iedomājas

Amerikas Pediatrijas akadēmijas (American Academy of Pediatrics) publicētajā skaidrojumā pediatre Data Munši norāda, ka iedomāti draugi bērnībā lielākoties ir pilnīgi normāla attīstības sastāvdaļa. 

Aptuveni divu gadu vecumā bērni sāk arvien aktīvāk atdarināt pieaugušo uzvedību un izspēlēt dažādas situācijas. Trīs gadu vecumā viņi jau spēj veidot sarežģītākus iztēles stāstus, bet četru vai piecu gadu vecumā robeža starp izdomāto un reālo pasauli dažkārt var kļūt neskaidra.

Iedomātais draugs bērnam var šķist tikpat nozīmīgs kā īsts rotaļu biedrs. Viņš var ar to sarunāties, strīdēties, dalīties ar rotaļlietām vai pat atvēlēt vietu gultā. Tas nenozīmē, ka bērns melo. Viņa iztēles pasaule var būt ļoti spilgta, un viņš var patiesi pārdzīvot tajā notiekošo. Iedomātie draugi var palīdzēt attīstīt sociālās prasmes, empātiju un spēju izprast citu cilvēku emocijas, saka pediatre.

 

Kā bērns var zināt kaut ko, kas noticis pirms viņa dzimšanas?

Īpaši grūti izskaidrojami šķiet gadījumi, kad bērns nosauc miruša radinieka iesauku vai apraksta sen pazudušu priekšmetu. Tomēr psiholoģijā pastāv jēdziens atmiņas avota noteikšana (source monitoring). Tā ir spēja atšķirt, no kurienes iegūta konkrēta informācija – vai cilvēks kaut ko pats redzējis, dzirdējis no citiem, noskatījies vai tikai iztēlojies.

Pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā Developmental Psychology, psiholoģes Kārena Tjerī un Melānija Spensa secināja, ka pirmsskolas vecuma bērni ir uzņēmīgāki pret maldinošu informāciju nekā vecāki bērni un pieaugušie. Viens no iemesliem ir tas, ka viņiem vēl attīstās spēja precīzi noteikt savu atmiņu izcelsmi. Piemēram, bērns var atcerēties kādu vārdu vai priekšmetu, bet neatcerēties, ka to reiz dzirdējis pieaugušo sarunā vai redzējis attēlā. 

Tas nenozīmē, ka mammas neparastos stāstus būtu izdomājušas. Taču, lai apgalvotu, ka bērns patiešām zinājis kaut ko neiespējamu, būtu nepieciešams droši izslēgt visus parastos informācijas iegūšanas veidus.

 

Kāpēc bērni naktī redz cilvēkus, kuru tur nav?

Vēl viens skaidrojums saistīts ar miega un nomoda robežstāvokļiem. ASV medicīnas centra Cleveland Clinic speciālisti skaidro, ka cilvēki reizēm piedzīvo tā sauktās hipnagogiskās un hipnopompiskās halucinācijas. Tās rodas attiecīgi iemigšanas un pamošanās laikā. 

Šādās epizodēs cilvēks var redzēt siluetus, sejas, dzīvniekus vai pat šķietami sajust kāda klātbūtni telpā. Redzētais var būt ārkārtīgi pārliecinošs, lai gan tam nav ārēja, fiziska avota. Šādas pieredzes iespējamas arī cilvēkiem bez psihiskiem traucējumiem.

Tas varētu būt viens no iespējamiem skaidrojumiem, piemēram, stāstam par piecgadīgo meiteni, kura naktī īrētā dzīvoklī redzējusi sievieti, kas likusi viņai doties prom. Tomēr pēc viena atstāstīta gadījuma nav iespējams noteikt, vai tā patiešām bijusi ar miegu saistīta uztveres epizode.

 

Vai tas varētu būt kaut kas pārdabisks?

Stāsti par bērniem, kuri redz mirušus cilvēkus vai šķietami atceras pagātnes notikumus, dažādās kultūrās sastopami jau sen. Dažās tradīcijās pastāv uzskats, ka mazi bērni ir īpaši jutīgi pret garīgo pasauli. Tomēr līdz šim nav iegūti pārliecinoši, neatkarīgi atkārtojami zinātniski pierādījumi, ka bērni spētu redzēt mirušo garus vai sazināties ar tiem.

Tas, ka kādu konkrētu notikumu ģimene nespēj izskaidrot, vēl nenozīmē, ka tā cēlonis ir pārdabisks. Vienlaikus arī zinātne nevar pēc sociālo tīklu komentāriem precīzi rekonstruēt, kas katrā no aprakstītajām situācijām noticis. 

Svarīgi atšķirt bērna subjektīvo pieredzi no tās interpretācijas. Bērns var patiesi justies tā, it kā istabā atrastos vēl kāds, taču tas pats par sevi nepierāda šādas būtnes fizisku klātbūtni.

 

Kā vecākiem reaģēt, ja bērns stāsta par neredzamu cilvēku?

Speciālisti iesaka šādos brīžos saglabāt mieru. Nevajadzētu bērnu izsmiet, apsaukt par meli vai biedēt ar stāstiem par spokiem. Tā vietā var mierīgi pajautāt, ko viņš redzējis vai iztēlojies un kā tas viņam licis justies. Svarīgi neuzdot uzvedinošus jautājumus, piemēram, vai tas bijis mirušais vectēvs, jo bērni var būt īpaši uzņēmīgi pret pieaugušo ieteiktajām atbildēm.

Amerikas Pediatrijas akadēmija norāda, ka iedomāti draugi lielākoties nav iemesls satraukumam. Tomēr, ja bērns no šīm pieredzēm ļoti baidās, nespēj tās pārtraukt, stāsta par draudošām balsīm vai vienlaikus būtiski mainās viņa uzvedība, ieteicams konsultēties ar pediatru. 

Tātad – vai bērni redz to, ko pieaugušie nespēj? Zinātniski pamatotākā atbilde ir tāda, ka bērni pasauli patiešām uztver citādi. Viņu iztēle, atmiņa, miega pieredze un spēja nošķirt fantāziju no realitātes vēl tikai attīstās. Taču vecākiem, kuri reiz dzirdējuši savu divgadnieku tukšā istabā sakām "onkulis", pat visracionālākais izskaidrojums, iespējams, ne vienmēr spēj pilnībā aizgaiņāt zosādu.

Saistītie raksti