“Mums Latvija nav asinīs, bet sirdīs!” Amerikāņu ģimene par mājām sauc Liepāju un stāsta, kā redz mūs, latviešus
FOTO: no personīgā arhīva
Kad uzrunāju viņu intervijai, Anna ne mirkli nešaubās, un ticiet vai nē, viņa sniedz to skaidrā latviešu valodā. FOTO: No Annas Sjū ģimenes privātā arhīva.
Annai Instagramā sekoju jau kādu laiku, mani tiešām fascinē gan ģimenes stāsts, gan humoristiskā maniere, kādā viņa pasniedz savas sajūtas par mūsu valsti. “Palīdzu jums iemīlēties Latvijā”, vēsta viņas sociālo profilu pieteikums, un man no tiesas šķiet, ka Annas sirdī Latviju ierakstījis pats Dievs.
Kad uzrunāju viņu intervijai, Anna ne mirkli nešaubās, un ticiet vai nē, viņa sniedz to skaidrā latviešu valodā.
Ideāla dzīve Misūri štatā, ASV, nedod piepildījumu
Anna ir dzimusi Aidaho štatā, ASV, pēc iepazīšanās ar savu vīru pārcēlusies uz Kanzassitiju, Misūri štatā, kur pasaulē nākuši divi pāra bērni – dēls Raivo un meita Ženija.
“Mums tur bija patiešām skaista dzīve – viss, par ko vien varētu sapņot. Daudzi runā par amerikāņu sapni, un mums tāds patiešām bija. Taču, lai cik laba būtu mūsu dzīve, mani nepameta sajūta, ka kaut kā tomēr trūkst. It kā gribējās kaut ko vairāk. Kādu dienu par to runāju ar savu mammu. Viņa man sacīja: “Tu neizklausies īsti laimīga...”
Anna ir kristiete un tieši baznīca deva viņai pirmo iespēju iepazīties ar Latviju. “Jauniešiem ir iespēja doties misijā – ceļot uz kādu pasaules valsti, sludināt par Jēzu Kristu un kalpot citiem. Es par to biju sapņojusi visu savu dzīvi. Beidzot pienāca brīdis, kad varēju pieteikties pilna laika misijai. Kad saņēmu savu aicinājumu, atvēru vēstuli no baznīcas vadītājiem, un tajā bija rakstīts, ka savu misiju pildīšu Latvijā. Man šķiet, tā bija pirmā reize, kad pa īstam sadzirdēju vārdu “Latvija”. Ļoti spilgti atceros to brīdi, jo man nebija ne jausmas, kur pasaulē atrodas Latvija! Taču jau no tā brīža es sāku iemīlēties šajā valstī,” atceras Anna.

Omīte ar rozā cepurīti ārsta uzgaidāmajā telpā un latviešu plašās sirdis
Jautāta, vai atceras pašu pirmo dienu Latvijā, Anna ar smaidu saka, ka atceras gan. “Sēdēju ārsta uzgaidāmajā telpā un gaidīju savu vizīti, kad pienāca kāda ļoti jauka kundze – omīte ar rozā cepurīti galvā. Viņa apsēdās man blakus, un mēs sākām pļāpāt. Tā kā tā bija mana pirmā diena Latvijā, es, protams, vēl nemācēju latviski, un viņa, šķiet, arī nevarēja mani īsti saprast. Taču saruna tik un tā bija tik jauka! Es jutos ļoti laimīga un tajā brīdī sapratu, cik latvieši ir forši, sirsnīgi un smaidīgi cilvēki. Vēlāk gan bija brīži, kad šķita, ka latvieši cenšas turēties mazliet pa gabalu un nav tik atvērti vai draudzīgi, tomēr es vienmēr spēju saskatīt to, kas slēpjas aiz šīs ārējās atturības. Es redzu, ka latviešiem ir ļoti lielas sirdis. Zinu, ka daudzi uzskata latviešus par noslēgtiem un pat nedraudzīgiem, taču es tam nekad īsti neesmu spējusi noticēt. Un joprojām neticu!”
“Tajā brīdī es sapratu, ka kādu dienu noteikti vēlēšos šeit atgriezties...”
Pēc misijas brauciena Latvija Annas sirdi jau bija iekarojusi, taču doma par reālu dzīvi šeit šķita kā tāls sapnis. Tieši viņas mamma bija tā, kura pamanīja, ka Anna ASV nejūtas īsti laimīga un pajautāja, kāpēc gan viņa ar ģimeni nepārceļas uz Latviju pavisam?
“Līdz tam brīdim es patiešām nebiju apsvērusi šādu iespēju. Ar vīru bijām plānojuši četrus gadus dzīvot pie manas māsas Amerikā, taču bija pagājuši tikai divi. Tomēr pēc mammas jautājuma mēs ar vīru daudz domājām un lūdzām Dievu, līdz sapratām, ka pārcelšanās uz Latviju ir pareizais lēmums. Mana ticība Dievam ir ļoti stipra, un es vienmēr paļaujos uz Viņu. Tāpēc lūgšana un jautājums, vai šī patiešām ir pareizā izvēle, ir ļoti būtiska mana stāsta daļa. Jau no paša sākuma man radās pārliecība, ka šis ir Dieva plāns un ka Viņš vēlas, lai tieši šajā dzīves posmā mēs būtu Latvijā,” saka Anna.
Jautāta, kas mūsu valstī viņu uzrunājis visvairāk, Anna nespēj nosaukt vienu lietu. To ir ļoti, ļoti daudz. “Visu savu dzīvi esmu bijusi saistīta ar mūziku – spēlēju klavieres, dziedāju un dejoju. Īpaši aizrāvos ar dažādu pasaules tautu tradicionālajām dejām. Visas šīs lietas ir ļoti būtiska Latvijas kultūras daļa. Runājot par Latvijas kultūru, nav iespējams to nodalīt no dziedāšanas, dejošanas un citām tradīcijām. Misijas laikā Latvijā nodzīvoju astoņpadsmit mēnešus. Ar katru dienu es Latviju iemīlēju arvien vairāk un dziļāk. Kad 2016. gada martā beidzot atgriezos mājās, Amerikā, jau nojautu, ka kādu dienu vēlēšos atgriezties Latvijā. Toreiz vēl daudz nedomāju par to, kā tas varētu notikt, taču šī vēlme un doma jau bija iesēta manā prātā.
2018. gadā mēs ar vīru atgriezāmies Latvijā. Trīs mēnešus pavadījām šeit un apmeklējām arī Dziesmu un deju svētkus. Par šiem svētkiem nav iespējams runāt bez emocijām.
Sajūta, esot kopā ar tik daudziem latviešiem un svinot viņu tradīcijas, kultūru un visu labo, kas ir Latvijā, bija neaprakstāma. Tajā brīdī es sapratu, ka kādu dienu noteikti vēlēšos šeit atgriezties.”
Annas vīrs var strādāt no jebkuras pasaules vietas, dzīves vietas izvēlei tika apsvērta arī Vācija, kuras valodu pārzinājis Annas vīrs, tika domāts arī par Ukrainu, taču karš bija nopietns šķērslis. “Lai gan apsvērām arī citus variantus, patiesībā izvēle jau bija izdarīta. Mēs zinājām, ka Latvija būs mūsu nākamās mājas,” teic Anna.

“Redzēsim, kā viss izvērtīsies un kas notiks tālāk!”
Jautāta, kā ģimene un draugi uztvēra viņas izvēli pārcelties, Anna neslēpj, ka viss nebija tik rožaini: “Mani vecāki ļoti priecājās par mums un mūsu izvēli. Viņi vienmēr ir vēlējušies, lai mēs sekojam saviem sapņiem, tāpēc, redzot, ka to darām, viņi bija ļoti laimīgi.
Visgrūtāk bija par mūsu pārcelšanos pastāstīt māsai. Mēs bijām pārcēlušies dzīvot pie viņas un viņas ģimenes, un ar māsu bijām sapņojušas četrus gadus dzīvot viena otrai tuvumā. Tas bija viens no mūsu lielajiem kopīgajiem sapņiem. Saruna ar viņu bija ļoti sāpīga un emocionāli grūta, lai gan viņa mūs ļoti atbalstīja un turpina atbalstīt arī tagad. Arī pārējie draugi priecājās par mums. Domāju, ka daudzi tolaik uzskatīja, ka Latvijā dzīvosim tikai īslaicīgi, jo arī paši sākotnēji plānojām šeit palikt varbūt gadu vai divus un pēc tam atgriezties Amerikā. Tāpēc šo lēmumu neuztvērām kā kaut ko galīgu. Tas mums bija liels piedzīvojums, un domājām – redzēsim, kā viss izvērtīsies un kas notiks tālāk.”

Vēja pilsēta Liepāja liek justies droši
Anna ar ģimeni šobrīd dzīvo Liepājā, viņa nenoliedz, ka Latvijā ir daudz brīnišķīgu pilsētu, taču Liepāja liek justies droši, “Tā ir lieliska vieta, kur dzīvot,” saka Anna. Protams, lēmumu ietekmējis arī tas, ka misijas laikā, 2005. gadā, Anna jau veselu gadu bija šeit dzīvojusi.
“Šeit ir daudz ko darīt kopā ar bērniem un ģimeni, pilsēta atrodas tuvu dabai, un te dzīvo brīnišķīgi cilvēki. Man vienmēr ir bijis svarīgi, lai apkārt būtu labi un atsaucīgi cilvēki. Zinu, ka mēdz teikt – kurzemnieki ir noslēgti un ne pārāk atvērti, taču esmu ļoti iemīlējusi gan liepājniekus, gan kurzemniekus. Šajā zemes stūrītī ir mana sirds!”

Ko iesākt ar diviem amerikāņiem un viņu bērniem?
“Mēs bijām pārcēlušies jūnija beigās un sākumā dzīvojām īstermiņa īres mājoklī. Viss mazliet atgādināja brīvdienas vai ceļojumu. Sākotnēji 2023. gadā bijām plānojuši apciemot Latviju, apceļot valsti un šeit pavadīt aptuveni sešas nedēļas. Taču pēc sarunas ar mammu un mūsu lēmuma pārcelties uz Latviju ceļojums pārvērtās par pārcelšanos uz dzīvi šeit.
Tāpēc pirmās nedēļas patiešām šķita kā sapnis. Mūsu prātos vēl īsti nebija aptverams, ka viss notiek pa īstam. Turklāt mēs ar vīru abi pirmajās divās nedēļās bijām diezgan smagi saslimuši. Pēc tam sākām gaidīt iespēju uzsākt savu jauno dzīvi. Vēl pirms pārcelšanās bijām iegādājušies māju, taču es to līdz tam brīdim nemaz nebiju redzējusi. Mans vīrs bija to apskatījis, kad parakstīja pirkuma dokumentus un līgumu, bet es māju pirmo reizi ieraudzīju tikai pēc pārcelšanās. Aptuveni pēc mēneša pārvācāmies no īstermiņa īres mājokļa uz mūsu pastāvīgo māju, kurā dzīvojam joprojām.
Šis process sagādāja arī lielas grūtības. Mēs zinājām, ka šī ir vieta, kur vēlamies audzināt savus bērnus, taču tas nenozīmēja, ka viss būs viegli. Pirmos divarpus gadus pēc katras vētras caur logiem mājā sūcās ūdens, bija nepieciešams ļoti nopietns remonts, ko sākotnēji nemaz nebijām paredzējuši. Tomēr līdzās grūtībām bija arī daudz brīnišķīgu un negaidītu pārsteigumu.
Piemēram, neilgi pēc pārcelšanās uzzinājām, ka mūsu bērniem būs iespēja apmeklēt bērnudārzu. To nemaz nebijām gaidījuši. Patiesībā domājām, ka mūsu bērnus neuzņems nevienā bērnudārzā, jo meitai tolaik bija tikai divarpus gadi, bet dēlam – četri.
Tomēr tika atvērts jauns bērnudārzs, un kādu dienu mums piezvanīja no tā, lai pajautātu, vai nevēlamies tur pieteikt savus bērnus. Tā mums bija viena no lielākajām svētībām, jo tieši tā sākām veidot savu kopienu, iepazinām jaunus draugus un pamazām pa īstam iejutāmies Latvijā. Domāju, ka sākumā cilvēki īsti nezināja, ko iesākt ar diviem amerikāņiem un viņu mazajiem bērniem. Taču ar laiku mēs visi sākām pierast cits pie cita, iejusties, un kļuva arvien labāk.”

Bet kā ar latviešu valodu?
Kad ar Annu sazinājos pirmo reizi, visa komunikācija no manas puses noritēja angļu valodā, bet tad Anna ieminējās, ka viņa interviju vēlētos sniegt latviski. Liels bija mans pārsteigums, cik labi viņa runāja.
Anna stāsta, ka liels atbalsts valodas apguvē bijis viņas vīrs. “Viņš divus gadus dzīvoja Ukrainā, kur apguva krievu valodu un nedaudz arī ukraiņu valodu. Taču, tiklīdz pieņēmām lēmumu pārcelties uz Latviju, viņš jau no paša sākuma teica, ka mācīsies latviešu valodu. Un viņš to arī dara – cik vien iespējas ļauj, viņš cenšas runāt latviski, un to dara jau kopš pašas pirmās dienas. Es nevaru izteikt, cik ļoti mani tas iespaido. Kā viņa sievai man ir ārkārtīgi aizkustinoši redzēt, cik ļoti viņš mani mīl un ka ir iemācījies manu mīļāko valodu. Taču vēl vairāk mani aizkustina tas, cik ļoti viņš ciena Latviju un latviešus un cik augstu vērtē latviešu valodu. Viņš patiesi vēlas to apgūt.
Mans vīrs nekad nav apmeklējis latviešu valodas nodarbības – nav mācījies pat vienu dienu, taču joprojām runā ļoti labi. Man šķiet, ka Dievs viņam patiešām ir palīdzējis apgūt šo valodu, lai viņš varētu labāk kalpot šeit, Latvijā, un veiksmīgāk iejusties sabiedrībā.
Varbūt viņa piemērs var iedrošināt arī citus, kuri domā, ka latviešu valodu nav iespējams apgūt. Redzot viņu, es saprotu, ka viss ir iespējams. Ja cilvēkam ir patiesa vēlme, viņš var sasniegt ļoti daudz.”
Tā ir jūtama pilnīgi visur!
Jautāta, kas ir tā lieta, kas Latvijā šķiet īpaša, bet pašiem latviešiem liekas pavisam ikdienišķa, Anna stāsta:
“Latvijai ir ļoti dziļa kultūra, bagāts kultūras mantojums un senas tradīcijas, kas ir patiesi īpašas. Varbūt es to pamanu vēl skaidrāk tāpēc, ka nāku no Amerikas, kur dzīvo ļoti dažādu kultūru cilvēki un sabiedrība ir kā liels kultūru sajaukums. Mums nav vienas tik izteiktas kopīgas kultūras, ko varētu raksturot kā savu. Taču Latvijai tāda ir, un tā ir jūtama pilnīgi visur.
Latviešu kultūra ir viegli pamanāma ik uz soļa. Nav grūti pievienoties kādam tautas deju kolektīvam, folkloras kopai vai korim. Šādas iespējas ir plaši pieejamas.
Atceros savu pirmo deju koncertu. Mēs uzstājāmies Aizputē, un kāds man teica: „Oj, šodien būs tikai 600 dejotāju!” Es pārsteigta jautāju, vai koncertu filmēs un vai mana ģimene Amerikā to varēs noskatīties. Taču šis cilvēks atbildēja, ka nē, jo tas esot pavisam neliels koncerts.
Es biju pārsteigta! Seši simti dejotāju, kuri visu dienu gatavojušies šim koncertam, un tas tiek uzskatīts par nelielu pasākumu, kuru pat nepārraidīs televīzijā! Domāju, ka latviešiem tas šķiet pavisam ikdienišķi, taču man kā amerikānietei tas ir ārkārtīgi iespaidīgi, svarīgi un nozīmīgi.

Tajā brīdī mūs pārņēma tik spēcīgas emocijas, ka acīs sariesās asaras…
Ģimenes mīļākie svētki Latvijā ir Jāņi, taču svinēts tiek viss, ko svin arī paši latvieši.
“Lāčplēša diena mums ir īpaši nozīmīga. Atceros pirmo gadu, kad devāmies uz lāpu gājienu. Mēs tur stāvējām un īsti nezinājām, ko darīt. Mums pat nebija savu lāpu, taču kāds mums tās iedeva. Pirms gājiena sākuma klausījāmies dziesmu “Saule, Pērkons, Daugava”, un tajā brīdī mūs pārņēma tik spēcīgas emocijas, ka acīs sariesās asaras. Bija sajūta, ka esam daļa no kaut kā daudz lielāka.
Lai cik ļoti mēs centāmies iejusties Latvijā, līdz tam brīdim vēl nebijām spējuši to izdarīt tik pilnībā, kā vēlējāmies. Taču tajā vakarā jutāmies tā, it kā patiešām piederētu Latvijai. Mēs bijām daļa no tās.
Tāpēc katru gadu šis gājiens mums ir īpaši svarīgs. Tas ir laiks, kad būt kopā ar latviešiem, svinēt un atcerēties tos, kuri cīnījās par mūsu valsts brīvību un palīdzēja nosargāt neatkarīgu Latviju. Arī 18. novembri svinam ar lielu pateicību par to, ka mums ir brīva valsts un brīva Latvija.”
Kā ģimene gatavojas Latvijas valsts svētkiem 18. novembrī?
“Mēs joprojām mācāmies, kā svinēt 18. novembri. Šajā laikā notiek koncerti, dažādi pasākumi un arī skrējieni. Vismaz Liepājā ir iespēja piedalīties svētku skrējienā. Pagaidām mūsu ģimenei vēl nav izveidojušās savas īpašās 18. novembra tradīcijas, taču es tās meklēju un cenšos mācīties no jums visiem!
Lai gan mēs ar vīru neesam uzauguši latviešu ģimenē, mūsu bērni uzaugs Latvijā. Varbūt mēs neesam latvieši pēc asinīm, taču sirdī mēs tādi esam un vēlamies, lai arī mūsu bērniem būtu savas latviskās tradīcijas, uz kurām viņi vienmēr varētu paļauties.
Mēs saprotam, ka šīs tradīcijas am sākt veidot tieši mēs paši. Tāpēc gandrīz katru dienu šajā mēnesī kopā ar bērniem pārrunājam, kāpēc svinam šos svētkus, ko mēs atceramies un kāpēc darām to, ko darām.
Visu savu dzīvi esmu dzīvojusi brīvā valstī, un agrāk nebiju daudz domājusi par to, ko patiesībā nozīmē dzīvot brīvā valstī. Taču, dzīvojot Latvijā, arvien vairāk sāku par to domāt.
Latvieši ir izcīnījuši savu brīvību. Viņi gadiem ilgi ir strādājuši, lai viņiem būtu sava neatkarīga valsts. Viņi ir darījuši visu, kas bijis viņu spēkos, lai varētu dzīvot brīvā valstī. Dzīvojot starp latviešiem, es arvien vairāk izjūtu, cik svarīgi ir turpināt rūpēties par šo brīvību un to aizstāvēt. Brīvība nav kaut kas nemainīgs. Tā ir dzīva un elpojoša. Tā ir vērtība, par kuru mums pastāvīgi jārūpējas. Jo ilgāk dzīvoju Latvijā, jo labāk to saprotu.
Domāju, ka tieši tāpēc man radās vēlme sākt dalīties savā pieredzē sociālajos tīklos un stāstīt, cik brīnišķīga ir Latvija un cik laba valsts tā patiesībā ir.
Man šķiet, ka cilvēki dažkārt sāk aizmirst, cik nozīmīgi ir tas, ka mums ir brīva Latvija. Varbūt ir vieglāk saskatīt visas problēmas un aizmirst, cik daudz mums patiesībā ir, par ko būt pateicīgiem.
Mums vairs nav jācīnās tā, kā to darīja iepriekšējās paaudzes, taču tas nenozīmē, ka varam pārstāt rūpēties par savu valsti. Mums ik dienu ir jārūpējas par Latviju un tās brīvību, cenšoties uz visu raudzīties ar pozitīvu skatījumu, nevis ļaujoties pesimismam, kas rodas, ja redzam tikai problēmas.
Man patīk domāt par to, ko cilvēki jautās maniem bērniem par viņu izcelsmi. Viņi varētu teikt, ka nāk no Amerikas, taču patiesībā tas nebūs gluži precīzi, jo viņi uzaugs Latvijā. Šeit ir viņu dzimtene, šeit viņi pieder.
Vārdi „dzimtene”, „piederība” un „valsts” man tagad ir ieguvuši pavisam īpašu nozīmi. Lai gan neesmu dzimusi Latvijā, es varu to pieņemt kā savu valsti. Es varu šeit iesakņoties un justies piederīga Latvijai, pat ja neesmu šeit piedzimusi.
Es Latvijas cilvēkiem vēlētos novēlēt, lai viņi no jauna spētu ieraudzīt savu valsti un no jauna tajā iemīlēties. Lai viņi atkal sajustu patiesu pateicību pret tiem, kuri ir cīnījušies par Latvijas brīvību, un lai ar šīm jaunajām acīm un jaunu spēku paši izvēlētos turpināt rūpēties par savu brīvību un neatkarīgo valsti. Es vēlētos, lai šī sajūta, ko tik spēcīgi izjūtam tieši valsts svētku laikā, turpinātu dzīvot mūsos visa gada garumā.