Piederības sajūta sākas ģimenē: kā radīt lepnumu par savu zemi?

Kas ir piederības sajūta un kāpēc tā bērnam ir tik svarīga? 

Piederības sajūta ir dziļa, emocionāla pārliecība: “Es esmu daļa no šīs ģimenes, šīs skolas, šīs zemes. Te mani mīl, te mani gaida, te es varu būt es pats.” “Tā bērnam veido drošības sajūtu, pašvērtējumu, identitāti un uzticēšanos pasaulei. Jo lielāka piederība, jo vieglāk bērns pieņem noteikumus, veido veselīgas attiecības un izaug par cilvēku, kurš spēj noturēt veselīgu saikni ar valsti un sabiedrību,” saka Inga Akmentiņa-Smildziņa. 

Piederības sajūta neveidojas teorijās – to stiprina kopā pavadītais laiks un pieredze, tradīcijas un sarunas. Tieši ģimene ir pirmā vieta, kur bērns izjūt, ko nozīmē “būt piederīgam”. Un ģimene ir tā, kas ieliek pamatus arī patriotismam – ne skaļos lozungos, bet mazos, ikdienas darbos, kas izaug par lielu mīlestību – gan pret sevi, gan tuvāko, gan arī pret savu zemi. 

Inga Akmentiņa-Smildziņa iesaka piecus punktus, ko valsts svētku mēnesī apdomāt savā ģimenē:  

1. Patriotisms sākas ar piederības veicināšanu ģimenei. “Tik daudz runājam par laika trūkumu, bet reti pajautājam sev – vai laika tiešām nepietiek, vai varbūt prioritātes ir pārāk nenoteiktas? Speciālisti teic, ka pietiek pat tikai ar 8 kopā pavadītām minūtēm dienā, lai bērns justos uzklausīts un nozīmīgs. Piederības sajūta veidojas tad, kad bērns jūt, ka viņa vieta ģimenē nav apšaubāma – ka viņš šeit ir vajadzīgs, mīlēts un gaidīts,” saka Rimi Bērniem eksperte. Kad ģimene jūtas saliedēta, patriotisms veidojas it kā pats no sevis – kā pateicība par vietu, kur augam un esam kopā.
2. Kādā noskaņā mājās tiek runāts par Latviju? Bērni patriotismu mācās nevis no lekcijām, bet no atmosfēras mājās. Ja ikdienā dominē tikai negatīvas sarunas – par valdību, cenu kāpumu, inflāciju –, bērnam veidojas priekšstats, ka Latvija ir vieta, no kuras jābēg, nevis vieta, par kuru lepoties. Protams, vecāks drīkst justies noguris, dusmīgs vai sarūgtināts – tā ir realitāte. Taču vienlīdz svarīgi ir sarunāties arī par to, kas Latvijā ir skaists un vērtīgs, piemēram, daba, kas ir grezna un vienlaikus nav tik draudīga, kā ir citviet. Var kopīgi runāt par to, kāpēc ir teiciens, ka “Latvijā dzīvojam kā Dieva ausī”. Kā bērnam pašam šķiet? Sarunas par Latviju nav jāpadara svinīgas – tām jābūt dabiskām, ikdienišķām. No tām bērns mācās skatīties uz savu zemi ar pateicību, nevis tikai ar kritiku.
3. Vai bērns un vecāki jūtas piederīgi savai skolai? Skola ir otra vide pēc ģimenes, kurā bērns pavada visvairāk laika. Skolas vide, klases kultūra, skolotāju attieksme, draudzība, sadarbība – tas viss veido bērna emocionālo piesaisti. Vecāki te var darīt daudz: interesēties par bērna ikdienu skolā, iesaistīties skolas pasākumos, sadarboties ar pedagogiem, piedāvāt savu brīvprātīgo palīdzību kādā projektā. Jo aktīvāk vecāki iepazīst skolas vidi, jo drošāk bērns tajā jūtas. Piederības sajūta skolai bērnam iemāca piederības sajūtu sabiedrībai.
4. Izbaudīt to, kas Latvijā ir īpašs katrā gadalaikā. Ne visas valstis piedzīvo visu četru gadalaiku nomaiņu – tik skaidri un grezni. Tas ir īsts dārgums, ko var pārvērst par ģimenes tradīciju krātuvi. “Kad sagaidām salu un sniegu, mūsu ģimene kopā ar citiem radiem–zvejas entuziastiem rīko zemledus makšķerēšanu,” pieredzē dalās Inga. “Rudenī iesaku apmeklēt dažādus skatu torņus, vērojot zelta rudeni dažādās Latvijas vietās. Piemēram, aizbraukt uz izdaudzināto Kuldīgas slīpo skatu torni, Kristakrūga torni, kas ļauj pārlūkot Teiču rezervātu teritoriju, Taborkalna skatu torni, no kura baudīt skatu uz Sēlijas paugurvalni un Daugavas ieleju.” Vasarās var veidot tematiskus Latvijas apceļošanas maršrutus, piemēram, apskatīt Latvijas lielākos ezerus, senākos pilskalnus, lielākās vai senākās pilsētas utt. Šie piedzīvojumi veido emocionālās atmiņas, kas kļūst par bērna piederības sajūtas pamatu.
5. Ko šogad katrs labu esam izdarījuši Latvijas labā? “Nesen izlasīju ideju, ko paņemšu līdzi, atzīmējot Valsts svētkus savā ģimenē. Proti, svētku pusdienu vai vakariņu laikā katram ir jānosauc kaut maza lieta, ko šogad ir paveicis Latvijas labā. Piemēram, ģimene ir uzsākusi atkritumu šķirošanu, kāds palīdzējis kaimiņam, veicis ziedojumu labdarībai, aktīvi piedalījies skolas dzīvē, atbalstījis draugu grūtā brīdī. Šāda rīcība dod apziņu – arī mazais darbs ir vērtīgs, un valsts sastāv no mūsu ikdienas labiem darbiem un rīcībām,” stāsta Rimi Bērniem eksperte Inga Akmentiņa-Smildziņa.