“Mazo nāvīšu apkārt ir ļoti daudz” – saruna ar Dinu Cepli par nāves dūlām

Kāpēc tieši tur? Jo piedzimšana un aiziešana vienmēr ir līdzās. Intervijā ar Stārķa ligzdas idejas autori, ginekoloģi un dzemdību speciālisti Dinu Cepli skaidrojam – kas vispār ir nāves dūla un ko viņa dara.

Sāksim ar pamatiem – kas tad ir nāves dūla?

Nāves dūla ir nemedicīnisks atbalsts cilvēkiem tā sauktajā perimortālajā periodā, kad mēs gaidām kāda aiziešanu; kad šī aiziešana notiek vai tikko vai pirms kāda laika ir notikusi. Tas nozīmē, ka nemedicīnisks atbalsts nav tikai pašam mirējam, bet viņa radiniekiem, tuviniekiem, bērniem, mammām, tētiem. Perimortālais periods neskar tikai paliatīvo aprūpi, kad mēs domājam par prognozēto aiziešanu. Dažreiz aiziešana ir bijusi pēkšņa, piemēram, auto katastrofās vai pašnāvībās, un perimortālā perioda pirms tam nemaz nav bijis. Vai, piemēram, vakar es sāku atbalstīt perimortālajā periodā vecākus, kuru bērniņam noteikta nedziedināma diagnoze. Bet mazulis ir tikai 12 nedēļas vecs savas mammas puncī. Viņi ir perimortālajā periodā, jau gaidot šī bērniņa nāvi, arī piedzīvojot to, ka pēc kāda laika būs noteiktā veidā ierosināta nāve.

Nāves dūlas atbalsts radies tāpēc, ka mēs ļoti daudz domājam par uzvarām un sasniegumiem, par dzīvi un dzīvību, par palikšanu, uzplaukumu. Reti kurš tā nopietni domā arī par neizbēgamo šīs dzīves noslēgumu, kaut vai pats par savējo. Un, pat ja domā, ir maz cilvēku, kas ir gatavi tajā dalīties un par runāt, uzklausīt un pieņemt. Nāves dūlas ceļš kopumā ir, tā teikt, sabiedrības integrācijas pasākums, kurā mēs kļūstam spējīgi uzklausīt kādu, kurš piedzīvo zaudējumu vai ir to piedzīvojis. Nemukt, neslēpties, nepaslaucīt notikušo zem paklāja, bet spēt būt līdzās, neuzdodot liekus jautājumus, dodot savu sirdi, savas ausis, savu klātbūtnes sajūtu. Ir izpētīts, ka cilvēki, kas saņem atbalstu perimortālajā periodā, iziet šim posmam psihoemocionāli cauri saudzīgāk un vieglāk nekā tie, kas ir palikuši vieni un bez atbalsta.

6 FOTO

Dina Ceple

+ 2

Skatīt visus

Pēc jūsu novērojumiem, kāda Latvijā kopumā ir attieksme pret nāvi?

Ļoti dažāda – sākot ar krasu noliegumu, piemēram, bērnu nekad neņemt līdzi uz bērēm. 
Līdz ar to bērnam nav jausmas, kas tad notiek dzīves otrā galā. Kādā brīdī viņš kā pieaugušais neizbēgami ar to saskaras, un tad ir trauksme, šausmas, neziņa, bailes, pat naktsmurgi… Trauma no tā, ka es par to neko nezinu.

Ir sabiedrības daļa, kurai tas ir normāls dzīves cikls – iesākums un noslēgums. Par to drīkst runāt, par to drīkst laikus diskutēt ar saviem radiniekiem. Mums pat ir klasika – filma Tās dullās Paulīnes dēļ. Viņa ļoti apzināti piegāja šim – kāda tad viņa būs tajā noslēgumā, kā viņa izskatīsies, ko tie citi darīs. Viņa tā kā arī gribētu piedalīties savās bērēs. Es teiktu, tā ir salīdzinoši dabiska pieeja.

Un tad ir dažnedažādi varianti pa vidu, kuros attieksmi pret nāvi drīzāk nosaka dzīves pieredze. Piemēram, asociēties ar veselīgu attieksmi pret aiziešanu ļoti grūti ir cilvēkiem, kuru ģimenēs ir bijis bērna zaudējums pašnāvības situācijās. Grūti to aptvert, grūti to pieņemt, grūti dzīvot tālāk, līdz ar to tas ietekmē arī viņu attieksmi pret aiziešanu. Arī, teiksim, zaudējot tuviniekus auto katastrofā. Te viņš ir – te viņa nav. Varbūt līdzcilvēki ieraudzījuši viņa ķermeni, kas ir sakropļots. Šī nāve asociējas nevis ar vienkāršu aizmigšanu gultā un atvadīšanos no radiniekiem, piemēram, ilgstošās paliatīvās aprūpes gadījumā, bet ar kaut ko ļoti traumatisku – kāds tas skats bijis, kā tas ķermenis izskatījies. Tie ir gadījumi, kuru nav mazums. Dzīve ir raiba, un attieksme pret nāvi bieži ir dzīves pieredzes ietekmēta.

Ar ko atšķiras dzemdību dūla no nāves dūlas? Vai kas tām kopīgs?

Nāves dūlas Latvijā dzima no dzemdību dūlas pieredzes. Tie, kas strādā dzemdniecībā, neizbēgami agri vai vēlu saskaras ar zaudējumu. Spontānos abortos grūtniecības laikā 6–8 nedēļās, tā sauktajos missed abortos, kad bērniņš ir aizgājis, bet joprojām ir mātes miesās. Sievietei ir trauksmainums – kā es tagad nēsāju mirušu bērnu, vai viņš manī “nesabojāsies”, kā es viņu tagad tādu mirušu varēšu piedzemdēt... Lielos grūtniecības laikos pārtraukusies grūtniecība īsi pirms dzemdībām, dzemdību laikā aizgājis bērniņš, pēc dzemdībām, kad varbūt ir bijusi kāda slimība vai dzemdību trauma…

Klāt ir nākuši IVF mēģinājumi, kad medicīniskās apaugļošanas ceļā ne vienmēr izdodas ieņemt bērnu. Ir šīs cerības un gaidas. Varbūt pat ir sanācis embrijs, bet viņš nav implantējies, viņš nav paspējis uzsākt dzīvi mātes dzemdē. Māmiņas to uztver nevis kā embrija zaudējumu vai neizdevušās medicīniskās procedūras rezultātu, bet viņas gaidītā, izlolotā, jau dziļi mīlētā bērna zaudējumu.

Pie šī piederas arī bezbērnotība. Kad mazulis nepiesakās, neraugoties ne uz kādām vecāku pūlēm, vai arī viņam nav pat iespējas pieteikties. Arī tas ir nedzimušā, nemaz neieņemtā bērna zaudējums.

Līdz ar to nāves dūlas Latvijā patiešām izrietēja no dzemdību dūlām, tomēr saņem konkrēti specializētu izglītību. Ja dzemdību dūlām tā ir viena līdz divas nodarbības trīs gadu laikā, kurās runājam par bērna zaudējumiem, tad nāves dūlām ir vesels gads, un būs arī pusotrs gads, kurā runājam tikai un vienīgi par zaudējumiem dažādās formās. Ir dažādas gradācijas, un ne visas būs nāves dūlas. Ir nāves dūlas, kas ir pievienojušās hospisam kā paliatīvās aprūpes palīgi. Mums ir neizsakāma forša friziere, kuras pienesums sabiedrībai būtu palīdzēt sievietēm ar vēzi tajā brīdī, kad jāatbrīvojas no skaistās matu rotas. To parasti dara vienatnē un savā ģimenē, iespējams, raudot, varbūt pat ar bērnu atbalstu vai vīra iesaisti, taču to var izdarīt aprūpēti, maigi, iejūtīgi, parunājot par aiziešanas domām un izveseļošanās iespējām.

Mums ir pirtniece, kas sniedz pēdējo pirti aizgājējiem vai atdzimšanas pirti turpmākai dzīvei cilvēkiem pēc zaudējuma, kad nevar un nevar palaist savu aizgājušo tuvinieku viņsaulē.

Mums ir dzīves ciklu dūla – vecmāte, kas strādā dzemdību nodaļā. Kad kāds sastopas ar bērna aiziešanu, ir ļoti grūti atrast kādu, kas ietu ar vecākiem runāt. Tur tiešām vajag pieredzi un zināšanas, kādus jautājumus uzdot, kādus varbūt neuzdot tajā brīdī, kā vienkārši būt līdzās, kā atbalstīt bez medicīniskās pieskaņas, jo medicīnisko atbalstu dzemdību nodaļā tiešām nodrošinās.

Latviešu folklorā ir vīkšējas, kas taisa svētkus – arī kāzas un bedības. Un vāķētājas ir tās, kas mājās apkopj mirušā ķermeni pēc aiziešanas. Toreiz un arī šobrīd Latgalē joprojām daudz kur ir cilvēki, kas aiziet mājās un sauc šīs vāķētājas uz mājām. Tā mums viena no nāves dūlām ir arī vāķētāja, kas nozīmē, ka viņai arī ir sarunas ar tuviniekiem, kā palīdzēt atvadīties.

Vai dūla ir profesija vai amats – kā to var definēt?

Tā ir profesija. Eiropas profesiju klasifikatorā ir profesija “dūla”. Arī Latvijas profesiju klasifikatorā, pie  mazajām atbalsta sniedzēju grupām. Bet tikai dzemdību dūla, tāpēc ka šobrīd ir Latvijā akreditēta dūlu izglītība, nāves dūla pašlaik vēl tikai iet savu ceļu uz akreditāciju.

No kurienes nāk šī profesija? Vai tai ir kāds noteikts avots?

No Grieķijas. Senajā Grieķijā kādreiz bija sievietes, kalpones vai tobrīd pat verdzenes, kas palīdzēja otrai sievietei dzemdībās, pēdzemdību procesā. No grieķu valodas nāk arī vārds “dūla”.

Un nāves dūlas?

Nāves dūla, domāju, pamatā ir Amerikas izcelsmes, un arī šobrīd Amerikā ir visplašākā nāves dūlu izglītības programmu iespēja. Nebūt nav jāmācās klātienē un Latvijā. Var mācīties attālināti, un viņiem ir dažnedažādas programmas, piemēram, nāves dūlas, kas ir tieši uz paliatīvo un vecu cilvēku aprūpi orientētas. Ir zaudējuma dūlas, kas nav saistīts tikai un vienīgi ar lielām nāvēm, jo ir arī tā sauktās mazās nāves – suņa, kaķa aiziešana. Cilvēki ļoti pārdzīvo savu mājdzīvnieku nāvi, sevišķi, ja tas ir vecs cilvēks, kas ar savu sunīti vai kaķīti nodzīvojis ilgstoši, un tagad dzīves kompanjons ir devies labākos medību laukos. Tas ir zaudējums.

Ja mēs skatāmies uz nāvi kā tādu, patiesībā ir daudzas mazas nāvītes – piemēram, bērnībā ejot pa pļavu un saminot gliemežus. Mēs varam par to neaizdomāties un domāt – re, kā forši kraukšķ – vai tomēr aizdomāties, ka, paklau, kāds gliemezis šeit ir mana smaguma dēļ beidzis savu dzīvi. Un, redz, kur tā nāve man ir līdzās esoša. Protams, es visdrīzāk neiešu pie psihologa vai psihoterapeita runāt par to, kā jūtos, saminot gliemezi. Taču ir tāda zaudējuma dūla, nemedicīniskais atbalsts, kas var uzklausīt: “Klausies, es beidzot aizdomājos par to, kā tas ir, ka es esmu viens liels nāves cēlonis skudrām, vabolēm un gliemežiem.”

Mazo nāvīšu, mazo zaudējumu apkārt ir ļoti daudz, un ne tikai izpratnē par dzīvības zaudēšanu. Mums vispār sabiedrība ir vērsta uz uzvaru. Kad mēs esam kaut ko labu izdarījuši, mēs ar to padalāmies, un priekos mums ir daudz draugu. Kad mums ir izdevies projekts, mēs saņemam finansiālu apbalvojumu vai emocionālu gandarījumu. Un tad ir vecums pēc piecdesmit, kur varbūt nemaz vairs viss tik augstu neiet, kur jāsāk domāt par kaut kādām vecuma vainām un kaitēm. Varbūt par darba zaudējumu, varbūt par sava bērna laulības izjukšanu tādā brīdī. Tas viss ir zaudējumi, un tad ir arī zaudējuma dūla. Nu, cik tu zvanīsi savai draudzenei un stāstīsi, ka tavam bērnam iet slikti laulībā un tu par to pārdzīvo. Tas ir tavs zaudējums, ka nav kaut kas sanācis tavam bērnam. Tāpēc ir pieejams mācīts speciālists, kas ir ar mieru par to runāt. Vienai no mūsu dūlām ir uzdevums ar savu suni iet pastaigāties ar kādu cilvēku, kuram gribas parunāt par saviem zaudējumiem. Viņš nevēlas to uzkraut ģimenei, bērniem, piemēram, saistībā ar parādsaistībām, kad saprot, ka ir zaudējis lielu naudu. Vīrieši dažbrīd beidz dzīvi pašnāvībā, nespējot tikt galā ar finansiālam grūtībām. Šis bija gadījums, kad cilvēks saprata, ka viņam vajag par to parunāt, bet ne ar sievu vai bērniem, – lai dzirdētu, ko pats saka, un pieņem citu lēmumu ārpus savas dzīves izbeigšanas.

Kāda ir jūsu attieksme pret asistēto pašnāvību vai eitanāziju? 

Es nodalīšu asistēto pašnāvību no iespējas izbeigt dzīvi. Ja ir runa par eitanāziju, kur kāds cits piedalās tavā nāvē, es domāju, ka tas nav godīgi. Joprojām domāju, ka tas ir ļoti smags lēmums – uzlikt atbildību par savas nāves iestāšanos jebkuram citam, piemēram, ārstam.

Bet es zinu, ka Igaunijā jau ir izstrādātas tehnoloģijas, kur cilvēks pats, saņemot zināmas atļaujas, varētu ar gāzi un ar medikamentiem, nospiežot pogu, sevi iemidzināt.

Ja šis ir paliatīvās aprūpes pasākums, kur tu saproti, ka tavai dzīvei ir zināms noslēgums, un šajā savā aiziešanā tev nav jāiesaista citi cilvēki tādā ziņā, ka viņiem nav jāpieņem lēmums par tavu aiziešanu, ja tu to vari izdarīt tā, kā to vēlies, tad es esmu par.

Kāds ir nāves dūlu ētikas kodekss? Ko drīkst jautāt, ko nejautāt, ko drīkst runāt, ko ne?

Ētikas kodekss laikam ir kopīgs visiem cilvēkiem. Nāves dūlām savs atsevišķs kodekss Latvijā šobrīd nav izstrādāts, un es arī nedomāju, ka tiks. Taču ir daudzas nodarbības, kur mēs par to runājam no psiholoģiskā aspekta. Pie mums nāk pedagogi, teologs, psihologi, ģimenes ārsti, kapelāne, vecmātes, nāk runāt cilvēki no hospisa. Tad no visiem aspektiem mēģinām salikt kopā šo uzvedības, rīcības, atbalsta modeli – kas ir tas, kas ir izpētīts, kas šiem cilvēkiem palīdz sajusties sadzirdētiem, uzklausītiem, atbalstītiem, pieņemtiem viņu sērās, un kas ir tas, ko varbūt nevajadzētu teikt. Piemēram, attiecībā uz maziem bērniem noteikti nepalīdz, ja saka – tev jau vēl būs bērni. Vai: “Nekas, tu jau drīz varēsi atkal palikt stāvoklī”, “Daba deva, daba ņēma”, “Varbūt labāk, ka tā”… Ja jāsaka šitādi teicieni, tad varbūt labāk paklusēt.

Šis ir no negatīvām emocijām neatdalāms darbs. Tā kā dūlai ļoti daudz jāsastopas ar šīm emocijām, kā notiek attīrīšanās? Pabeidzi darbu, atnāci mājās… Kā pārstrādāt pašam to, kas ir piedzīvots?

Jā, tas ir tāds grūts jautājums, man liekas, jebkuram palīdzošajā profesijā strādājošam cilvēkam. Arī par to mums ir vesela nodarbība, kur psihoterapeits izstrādā paradumus pret izdegšanu un par stresa menedžmentu. Taču pārsvarā tās ir zināmās prakses: pastaiga, izgulēšanās, nomazgāšanās dušā, mierīga paēšana un darbs ar sevi psiholoģiski – vai tas būtu ar psihoterapeitu, vai došanās dabā, vai baznīcā un ar Dievu, vai supervīzijās, intervīzijās, ar kolēģiem. Tas ir emocionāli smags darbs. Tāpēc arī šo nāves dūlu, tāpat arī dūlu vispār, Latvijā vajag pietiekami daudz, jo šo situāciju ir daudz, un kapacitāte, ko kāds var paņemt uz saviem pleciem, ir noteikta, lai neapdraudētu savu dzīvi un netraucētu savu ikdienu. Mums ir vajadzīgi arvien vairāk zinošu cilvēku, kas var būt līdzās – ja viena dūla piekūst, atbalsta darbu var pārņemt kāds aizvietotājs.

Cik Latvijā ir praktizējošas vai sertificētas nāves dūlas?

Pirmās astoņas, un es ceru, ka tūlīt būs vēl. Mums šobrīd ir četras grupas, katrā pa 15 cilvēkiem, un uz priekšu vēl pilnas grupas.

Tas nozīmē, ka ir jau kāds kurss noslēdzies?

Viens. Sešpadsmit cilvēku uzsāka, astoņi pabeidza.

Kāds ir pieprasījums, un cik šāds pakalpojums apmēram izmaksā?

Ir krietni pāragri par to vēl runāt, jo pirmā dūlu grupa pabeidza šā gada pavasarī. Kas nozīmē, ka tās ir astoņas sievietes, kas tik tikko sāk savu darbu. Parasti šis pakalpojums iesākumā ir bez maksas, vismaz, kamēr dūla mācās. Kad pabeidz, tad atkarībā no tā, kā cilvēks vērtē sevi un savu pienesumu otra cilvēka dzīvē. Bet es zinu, ka šobrīd dūlas pakalpojums maksā apmēram 35 līdz 55 eiro.

Kā cilvēki atrod nāves dūlas?

Ļoti interesanti: viņi ieraksta ChatGPT savu situāciju, un tas pastāsta, ka jāmeklē nāves dūlas. Tad viņi piezvana uz mūsu skolu. Es viņiem prasu, kur viņi dzīvo, kādas ir viņu vajadzības, un mēģinu viņiem piedāvāt tuvumā dzīvojošu nāves dūlu.

Kas ir tās īpašības, kas ir nepieciešamas, lai kļūtu par nāves dūlu?

Primārā īpašība, kas varbūt pat apvieno visas nāves dūlas, ir tā, ka nāve ir kaut kādā veidā viņiem pieskārusies. Tie nav cilvēki no ielas, kas pēkšņi ir izdomājuši kļūt par nāves dūlu. Tie ir cilvēki, kas savā veidā jau ir saskārušies ar šo perimortālo pieredzi un nu saņēmuši vai nesaņēmuši attiecīgo atbalstu, un izgājuši tam cauri ar saviem pieredzes elementiem, zaudējumiem vai ieguvumiem, un tādā veidā vēlas palīdzēt citiem iziet tam cauri vieglāk.

Otra – tā ir spēja empātiski klausīties, jo nāves dūlas galvenais darbs nav pamācīt kādu dzīvot, bet parādīt, ka mēs esam līdzās, mēs joprojām esam dzīvības pusē, ja kāds stāv tā bezdibeņa malā un varbūt nevar saprast, kāpēc līdzcilvēks ir devies uz to sauli. Būt viņam līdzās viņa skumjās, tātad palīdzēt nostāvēt dzīvības pusē.

Un to nedara tik daudz ar muti kā ar ausīm, ar ķermeni: silts apskāviens, silta sega, silts dzēriens, pasēdēšana līdzās, viegls pieskāriens rokai.

Vēl ir vajadzīgs laiks. Mēs parasti domājam par saviem talantiem, kuri tie ir un kurus var uztrenēt. Bet mirēji dalās ar dāvanām. Piemēram, kad mēs ejam pie kāda, kurš ir ceļā uz to sauli, tad laiks it kā apstājas. Tu nevari viņu ātrāk apģērbt vai ātrāk pabarot, vai ātrāk apkopt. Viņš tev uzdāvina miera dāvanu. Tev ir jāatstāj savs nemiers aiz durvīm, lai spētu saņemt viņa miera dāvanu. Un tās ir tās īpašības, ko varam iegūt tikai tad, kad mums ir laiks, kad mums ir spēja apstāties. Lielas, lielas ausis un maza mutīte. Un redzīgas acis, iejūtīga sirds. Tas ir tas, kas ir vajadzīgs.