“Viņu ielika celofāna maisiņā, lai uzturētu siltumu." Kristiāns piedzima 26. grūtniecības nedēļā, ātrās palīdzības mašīnā

Ritas Staunes–Doniņas piecus gadus vecais puisēns Kristiāns ir aktīvs un ļoti zinātkārs zēns. Viņš ir ceturtais bērns ģimenē un viņam ir divi vecāki brāļi un māsa. Atšķirībā no viņiem, Kristians piedzima krietni par agru – 26. grūtniecības nedēļā. 15. novembrī tika atzīmēta Priekšlaicīgi dzimušo bērnu diena, tādēļ Ritas stāsts būs tieši par viņu – savu steidzīgo puisēnu.
Priekšlaikus dzimušais Kristiāns.

FOTO: no personīgā arhīva

Priekšlaikus dzimušais Kristiāns.

Esmu Rita Staune-Doniņa – četru bērnu mamma, sieva, speciālās izglītības pedagoģe, KiVa programmas trenere, mūziķe un vokālās studijas “VioLec” vadītāja. Mana ikdiena ir cieši saistīta ar bērniem – gan profesionālajā darbībā, gan ģimenē. Esmu cilvēks, kuram svarīga bērnu emocionālā labbūtība, attīstība un iespēja katram bērnam augt savā tempā. Esmu arī priekšlaikus dzimuša bērna mamma, un šī pieredze man devusi vēl vienu, ļoti personīgu skatījumu uz bērna attīstību, vecāku spēku un dzīves vērtībām.

 

Pie vieniem autiņiem

Šobrīd Kristiāns ir vesels, ļoti aktīvs un gudrs puika. Viņam interesē teju viss, kas notiek apkārt, un šķiet, ka viņa zinātkārei nav robežu. Viņš ātri uztver jaunu informāciju, visu grib izzināt, saprast un izmēģināt pats. Kā mēdz teikt, viņam viss ļoti ātri “aiziet”. Domāju, ka liela nozīme viņa attīstībā ir arī tam, ka viņam ir trīs vecākie brāļi un māsa, kuriem sekot līdzi, no kuriem mācīties un ar kuriem kopā augt.

 

Mūsu steidzīgais puisēns pasaulē nāca 2021. gada 10. maijā. Lai gan grūtniecības laikā, ap Lieldienām, biju nonākusi Jelgavas slimnīcā uz novērošanu, nekas īsti neliecināja, ka dzemdības varētu sākties tik priekšlaicīgi. Vēlāk, kad jau atrados Stradiņa slimnīcā, atklājās, ka esmu inficējusies ar Covid-19. Iespējams, tas bija viens no faktoriem, kas veicināja priekšlaicīgu dzemdību sākšanos, jo infekcijas slimības var palielināt šādu risku. Tomēr droši apgalvot, ka tieši tas bija iemesls, nevaru.

 

Vēl jo negaidītāks šis pavērsiens bija tāpēc, ka tikai gadu iepriekš, 2020. gadā, biju iznēsājusi mūsu meitiņu, un toreiz grūtniecība noritēja bez sarežģījumiem. Tāpēc pat prātā neienāca, ka šoreiz viss varētu izvērsties tik citādi. 

 

Pēc Lieldienām, kuras pavadīju novērošanā slimnīcā, grūtniecība turpinājās saudzīgā režīmā. Nebija ne placentas atslāņošanās, nekādu citu problēmu. Bet 26. nedēļā, šajā 10. maija rītā es teicu vīram – klau, man liekas, ka ir jāsaliek dzemdību soma, uz ko viņš atteica, ka nav jau iemesla stresot, nav jau pirmais bērns. Bet sajūta nepameta – pamatīgas velkošas sāpes, kas nepāriet, un vispār kaut kas nav labi. 

 

Visi pārējie bērni dzimuši pilnā termiņā. Pirmais bērns piedzima 2015. gadā, otrais – 2016. gadā. Mums likās, ka gads un seši vai astoņi mēneši ir ļoti laba vecuma starpība un pirmais pāris mums tā arī izdevās – tā sacīt, pie vieniem autiņiem. Arī nākamajam pārim bija līdzīgs plāns, lai meita un dēls ir ar pusotra gada starpību, bet sanāca gads un trīs mēneši. 

   Doniņu ģimene. Foto: Linda Moroza (L.A.photography)

 

“Jā, dzīvs. Un elpo pats.”

Es sazvanīju ginekoloģi un viņa teica, lai zvanu ātrajiem. Es tobrīd dzīvoju šķērsielā burtiski blakus slimnīcā, bet mums tāpat bija jāsauc ātrie. Sāpes kļuva arvien sistemātiskākas un regulārākas. Jelgavas slimnīca gan atteica un tajā brīdī es to nesapratu, bet viss notika tā, kā tam bija jānotiek. 

 

Tā nu mēs braucām uz Stradiņiem un mūsu puisēns piedzima pa ceļam neatliekamās palīdzības mašīnā – zem Olaines pārvada. Tā bija interesanta pieredze, bet ar mani bija brīnišķīga NMPD brigāde, kas saprata, ka šīs kontrakcijas ir aizvien regulārākas, arvien stiprākas un ar īsākiem intervāliem. Pretī jau bija atbraukusi specializētā ātrās reaģēšanas brigāde ar ginekoloģi, lai maksimāli varētu izdarītu visu, ko šajā situācijā var. 

Piedzimstot mazajam es piedzīvoju gan dzemdību sāpes, gan arī eiforiju – man ir piedzimis dēls. 

No šī eiforijas mani pamodināja feldšerītes vārdi, kura bija saziņā, ko es pēc tam sapratu, ar Stradiņiem: “Jā, dzīvs un elpo pats.”

 

Tad es sapratu, ka laikam šeit sāksies – mans dzīves satraucošākais pārdzīvojums, kas testēs un pārbaudīs mūs visus. 

 

Ņemot vērā, ka nebija nekādu priekšvēstnešu, kas liecinātu, ka būs jādzemdē, es neatrados Stradiņos, lai saņemtu injekcijas, kas palīdzētu plaušiņām nobriest. Pār šādu injekciju esamību es uzzināju, tikai jau atrodoties BKUS. 

 

Visu bedraino ceļu līdz Stradiņu slimnīcai viņš bezmaz uzcītīgi signalizēja mums ar savu ņurdēšanu un mazo nāsīšu cilāšanu, ka šāds bedrains ceļš nav viņam pa prātam – turpināja uzcītīgi elpot, par ko bijām pateicīgi, jo nekas jau parastajās NMPD mašīnās nav, lai varētu šādu mazu cilvēku pārvadāt. Viņu ielika celofāna maisiņā, lai uzturētu siltumu, uzlika man uz krūtīm, apsedza ar visām iespējamām segām, un tā mēs abi divi braucām līdz Stradiņiem kopā. 

 

Patiesībā jau viena no veiksmes atslēgām laikam bija tajā, ka viņš bija diezgan liels priekš 26. nedēļas. 1.kg 120 gr un 39 cm garš, lai gan parasti 24.–26. nedēļā bērni ir zem kilograma. Mums arī vecākie bērni dzima tādi palieli, apmēram četri kilogrami piedzimstot, un paldies Dievam, ka tā. 

 

Otrkārt, mums uzreiz un pietiekami ilgu laiku bija miesa–miesa kontakts, kas ir ārkārtīgi svarīgs. Arī turpmāk es pēc iespējas vairāk ņēmu mazo “ķengurā” ( sēdēju ķengurmetodē, jo tas ir ārkārtīgi nepieciešams priekšlaikus dzimušiem bērniem). 

 

Visgrūtākais – būt informācijas vakuumā

Trakākais visā šajā dzemdību stāstā ir pirmā nedēļa, kad mēs nonācām Stradiņos, kur mūs, protams, izšķīra. Mazo aizveda uz  Jaundzimušo Intensīvās terapijas nodaļu. Par mani rūpējās atsevišķi. 

 

Tajā brīdī vēl neviens nemaz nezināja, kāpēc šīs dzemdības ir sākušās ātrāk. 

 

Tas bija Covid-19 laiks, un bija jāveic testi. Saņēmu atbildi – jūs esat Covid-19 pozitīva. Līdz ar to es veselu nedēļu biju viena pati atdalīta no bērna karantīnā. Lai gan pats mazulis nebija Covid- 19 pozitīvs, pie jaundzimušā iet es nevarēju, lai nenodotu infekciju viņam vai kādam citam mazajam. 

 

Tas, iespējams, bija pats grūtākais – atrasties pilnīgā informācijas vakuumā. Nezinu, kādu iemeslu dēļ, bet bērnu ārsti pie manis tajā laikā tā arī neatnāca. Savukārt, zvanot uz intensīvās terapijas nodaļu, ne vienmēr sastapos ar saprotošu attieksmi. Reizēm bija sajūta, ka mans zvans ir lieks un jautājumi nevietā. Kādā no sarunām man to pat diezgan tieši lika saprast. Toreiz atbildēju – ja neviens nevar atnākt pie manis un izstāstīt, kas notiek ar manu bērnu, tad es zvanīšu kaut četras reizes dienā, ja tas būs nepieciešams.

 

Protams, raugoties no šodienas skatpunkta, es ļoti labi saprotu, ka bērna veselības stāvoklis nemainās ik pēc stundas un ārstiem ne vienmēr ir kas jauns sakāms. Taču tajā brīdī mammai nav vajadzīga tikai medicīniska informācija. Viņai ir vajadzīga arī cilvēcīga, cieņpilna attieksme, saruna un sajūta, ka viņas satraukums tiek sadzirdēts.

 

Un tad beidzot bija kāds intensīvās terapijas ārsts, kurš ar mani runāja tieši tā – mierīgi, cieņpilni un saprotami izstāstīja, kā manam bērniņam klājas un kas ar viņu notiek. Atceros šo sarunu vēl šodien. Un gribas teikt – kaut šādu ārstu būtu vairāk! Jo reizēm tieši veids, kādā informācija tiek pasniegta, vecākam nozīmē tikpat daudz kā pati informācija.

 

Pēc tam kad stāvoklis jau bija stabilāks, Kristiānu pārveda uz Bērnu klīnisko universitātes slimmīcu, speciālo intensīvās terapijas nodaļu mazuļiem.  Man bija jābrauc vienai mājās, tā kā es vēl biju Covid-19 pozitīva. 

Tas bija šausmīgi: tā sajūta, ka esi iznācis ārā bez bērna. Ka tu nezini, vai vispār iznāksi reiz ar bērnu – tā ir sajūta, ko nenovēli nevienam piedzīvot. 

Esmu ļoti pateicīga. BKUS ārstiem, kas bija profesionāli, saprotoši, cieņpilni un citādi atbalstoši, un runāja ar mani, cik ilgi vien bija nepieciešams, un atbildēja uz manu satraukumu par to, kā viņam ir bijis pārbruaciens un kā viņš jūtas jau jaunajā nodaļā. 

 

Pamperītis salvetes lielumā

Kamēr es biju mājās, četras vai piecas dienas mēs vedām pienu, līdz man bija negatīvs Covid-19 tests un es varēju atgriezties pie viņa Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā.

Reklāma
Reklāma

 

Tur palikām līdz 23. jūlijam, līdz viņš sasniedz 2kg svaru un saņēma pirmo injekciju, kas ir nepieciešama pēc vakcīnu kalendāra, lai nerodas nekādas sekas, kaut kādas alerģiskas reakcijas, un lai viņš elpo pats. Patiesībā kopā sakrājas daudzas tādas komponentes – lai viņš var ēst pats, lai viņš uzņem pienu tieši cik nepieciešam, lai viņa ķermeņa temperatūra nepaaugstinās vai nepazeminās, un, protams, lai viņš elpo bez kāda atbalsta. 
Kristiāns toreiz un tagad. Foto no personīgā arhīva. 
 

Kristiāns bija ārkārtīgi liels cīnītājs. Pirmajā intensīvās terapijas nodaļā, pirms pārgājām uz 16.2. nodaļu (Neonatoloģijas klīnikas apakšnodaļa, kas nodrošina aprūpi jaundzimušajiem un priekšlaikus dzimušiem bērniem – red.piezīme), mēs pavadījām nepilnas desmit dienas. Mēs nebijām ārkārtīgi ilgi, jo, lai arī maziņš, viņš bija arī stabils, un nebija tādu nekādu baigo ekscesu. Principā viņš tobrīd uzcītīgi auga un es biju klātesoša ik brīdi. 


Es biju viena no tām  laimīgajām, kurām bija tā priekšrocība dzīvoties ar bērniņu jau kopā. Protams, mūs tāpat uzraudzīja, bet es pati liku pienu barošanas sistēmā, mainīju pamperīšus, kas bija mazas kabatas salvetes lielumā un mēs vairāk varējām kopā pavadīt laiku. Bērnam nekas nav svarīgāks kā mammas pieskārieni. 

 

Pēc savas karantīnas, ierodoties BKUS jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā, es iegāju palātā pie sava mazā cilvēciņa un tur medmāsiņa, kura gatavojās mainīt autiņbiksītes, man pajautāja, vai nomainīšu pati. Tik sīciņu bērniņu es nebiju rokās turējusi nekad un es trīcošām rokām mainīju to pamperi. Šis bija tas mirklis, kad man pāris sekunžu laikā izgāja cauri jautājums un miljons domas, kāpēc es esmu šeit – un vienīgais iemesls bija tam, lai mans mazais “tīģerēns” būtu vesels. Ir nepieciešams kārtīgi emocionāli savākties. Vai nu tu spēj vai nespēj, vari vai nevari. Bija jau māmiņas, kuras tīri emocionāli nevarēja, kuras atnāca pie bērna uz mirklīti, izplūda asarās, un tad ir vairāk pašas mammas mierināšana. Un tā var būt – tas ir grūti visiem,  katram individuāli. 

 

Man ir dota spēja stresa situācijās rīkoties visai racionāli, pragmatiski, varbūt šis ir tas, kas palīdzēja. 

 

Tas, ka Kristiāns ir  ceturtais bērniņš, gan neko tur daudz nepalīdzēja, jo šī neziņa ir pilnīgi neatkarīga no iepriekšējās pieredzes. Tas viss ir pilnīgi cits un pilnīgi jauns. Tu tur esi viens pats ar to mazo bērniņu. Ar cerību, ar ticību un ar tādu paļaušanos. Paļaušanos tādā ziņā, ka tu nespēj neko kontrolēt. Tajā nākamajā posmā, kad mēs tikām uz nodaļu, tu saproti – vienīgais, kas ir tavs labākais draugs un ienaidnieks, ir laiks. Tas ir arī, nekas vairāk. 
 

Mēs bijām dziedošākā palāta 

Psiholoģiskais atbalsts mammām slimnīcā, vismaz mūsu laikā, bija  ļoti ierobežots, kas, no vienas puses, ir saprotami, jo mēs šeit esam bērna, ne sevis dēļ. No otras puses, kāpēc nē – tev ir panika, tev nav informācijas vai informācija ir ierobežota. Tu vienkārši esi starp tām palātām, tu ieskaties vienā, otrā.. Un redzi daudzas raudošas mammas. 

 

Vienreiz gan pie mums – jau nodaļā – nāca psiholoģe, bet vairāk tamdēļ, lai saprastu, vai es esmu kontaktā ar savu bērnu. Emocionālais atbalsts man bija tāds, ka es ņēmu līdzi savu ukuleli un dziedāju… Dziedāju visu, ko varēju, klausījāmies daudz mūzikas un turpinājām “ķenguroties”. Mūzika manā dzīvē ir caur un cauri. 

 

Mēs bijām dziedošākā palāta, tas savā ziņā man palīdzēja arī savas emocijas izdziedāt un noteikti palīdzēja. Kā mācējām, tā mēģinājām pārdzīvot un kaut kādā ziņā mums sanāca. 

 

Atbraucot uz mājām, man personīgi tas  bija viens no grūtākajiem posmiem. Tu atgriezies no ārstu kontroles uz mājas dzīvi, tas ir ļoti mulsinoši. Tas bija pārdzīvojumu pilns laiks. Mēs bijām nopirkuši visus iespējamos gadžetus, kas mums signalizētu par to, ja elpošana apstātos apnojas dēļ. Ja tā, jābrauc atpakaļ uz slimnīcu. 

 

Nebija viegli arī tas, ka pēc kāda laika nāk arī mīļie tuvie cilvēki – paplašinātā ģimene – nāk pie tevis un, labu gribot, saka, ka viss taču būs kārtībā. Tajā mirklī ir labāk neteikt neko, vienkārši – mēs esam tev klāt. Neviens jau man nevar solīt, ka tā tiešām būs. Kristiānam piedzimstot, bija asins izplūdumi galvā un nevar paredzēt, vai uzsūksies tā, kā tam ir jābūt, vai tomēr būs kādas komplikācijas.

 

Es pati nemeklēju psihologa palīdzību, lai gan, visai iespējams, to vajadzēja, un varbūt arī vajag tagad. Bet es atradu un veidoju sarunas ar cilvēkiem, kas ir kouči vai kas tamlīdzīgs, tās gan es izmantoju. Man vienbrīd likās, ka, prasti izsakoties, es nojūgšos ar savām domām, ar savām pārdomām, ar savām izdomām, kāda būs vai nebūs mūsu nākotne. Un tad vajag, lai neviens neuzdod nevienu lieku jautājumu, lai gan, iespējams, jautājumi ir tas, kas visvairāk ir vajadzīgs. 

 

Tāpēc arī es priecājos, ka vēlāk pievienojos biedrībai “Esmu klāt”, kas ir priekšlaikus dzimušo bērnu vecāku biedrība – viņi ir savējie. Veido kopīgas satikšanās, pasākumus, akcijas “Iepriecini māmiņu stacionārā” un daudz citas aktivitātes. Mājas lapā ir pieejama informācija par priekšlaikus dzimušiem bērniņiem. Viņi ir ciešā sasaistē ar Latvijas Neonatalogu biedrību un ārstiem. Tur es sastapu savējos cilvēkus – tos, kuri zina, kā ir būt priekšlaikus dzimuša bērna vecākam.

 

No prasmes līdz prasmei

Pirmajos divos gados mēs dzīvojam no vienas prasmes līdz nākamajai prasmei: vai viņš to paspēs apgūt, vai viņš to izdarīs, vai viņš to neizdarīs, domājot ļoti lielos lēcienos uz priekšu – vai viņš būs “normāls”. Neviens nevar garantēt, vai intelektuāli un fiziski ar attīstību viss būs kārtībā. Redzēt katru mazo solīti uz priekšu – lai veltos, lai sāktu staigāt, lai apsēstos, lai sāk runāt, lai apgūst valodu. Un par katru sasniegumu sajūta ir – o, super, tas mums ir izdevies! Divu gadu laikā, kad mēs braucām uz pārbaudēm katru mēnesi, ar katru pārbaudi iestājās miers.

 

Bet tad, kad tu atgriezies no ārstu kontroles uz mājas dzīvi, ir ļoti mulsinoši. Tas bija pārdzīvojumu pilns laiks. Mēs bijām nopirkuši visus iespējamos gadžetus, kas mums signalizētu par to, ja elpošana apstātos apnojas dēļ. Ja tā, jābrauc atpakaļ uz slimnīcu. 

 

Tētiem varbūt ir pat grūtāk

Tētis tika pie maziņā tika ap Jāņiem, jo Covid laikā bija ierobežojumi. Manuprāt, tētiem varbūt ir pat grūtāk, īpaši, ja tu netiec ne pie sievas vai draudzenes, ne bērnu apmeklēt.

Mūsu gadījumā ģimenē auga vēl trīs bērni, māsa bija maziņa, bet brāļi bija jau lielāki 5 un 6 gadus veci, mūsu tētim nācās atbildēt uz daudz dažādiem jautājumiem – kā tas ir, ka mamma ir aizvesta ar bērniņu, kur tad ir mamma, kāpēc viņas nav, kur tad ir brālītis, kāpēc viņš nav mājās? 

 

Kā tikt ar to galā? Tu nevari būt klātesošs. Ir tikai sazvanīšanās un, paldies Dievam, ka tā. Mēs šobrīd varam sazvanīties video zvanos un visādi citādi. Liels atbalsts bija arī mūsu vecāki, kas izklaidēja lielos brāļus.


Protams, tā pirmā tikšanās, kad tētis beidzot satiek un var uzlikt sev mazo uz krūtīm, ar viņu kopā pasēdēt, ir āprātīgi emocionāla. 

Es atceros, kā mans vīrs teica – ak Dievs, cik viņš ir maziņš! Un man savukārt tad likās – viņš taču jau ir tik liels! Tās ir ļoti atšķīgas pieredzes. 

Bet nezinu, kam ir grūtāk, vai būt klāt ikdienas lietās un situācijās, vai dzīvot iegūstot tikai sausu informāciju no telefona sarunām un piedevām vēl pietiekami daudz raudas un neatbildamu jautājumu arī no manis. 


Tas, ka tēti arvien vairāk iesaistās, ir ārkārtīgi apsveicami. Nav jau viegli arī tētim būt vienam un viņam nav jābūt vienam pašam, bet jāatrod resursi reizēm pat ārpus ģimenes. Mums ir pieņemts, ka viņi jau stipri, viņi tiks galā, bet nē – tas ir emocionāls pārdzīvojums visiem. 

Kristiāns tagad spēlē HS Rīga. Foto no personīgā arhīva. 
 

Nemēģināt skriet sprintu

Citiem vecākiem šādā situācijā visprātīgākais būtu nepalikt vieniem pašam. Un nevainot sevi – jo tas vienkārši tā var būt. Es sākumā ļoti vainoju sevi – likās, ka šī ir tāda kā izgāšanās eksāmenā, uz kuru esi gatavojies pēc vislabākās sirdsapziņas, bet nekā – Tu tomēr nesasniedzi finišu. Tas sasniedza Tevi nesagatavotu un turklāt vēl klāt satrieca gabaliņos. 

 

Lielisks resurss ir biedrība, tāpēc nebaidies prasīt palīdzību, jo šis ir tas, ko biedrība arī dara. Mēs mēdzam aizbraukt pie ģimenēm, jo reizēm feini ir tikai izrunāt savu sāpi ar cilvēku, kas ir gājis tam cauri un zina. Es ieteiktu meklēt palīdzību, par kuru tu zini, ka tā būs kvalitatīva, nevis kaut kādos solījumos balstīta. Var kaut vai uzrakstīt biedrībai Instagram profilā vai Facebook. Mēs reaģējam, atbraucam, mēs palīdzam – īpaši tajos pirmajos, grūtajos mirkļos, un ne tikai mammām, arī tētiem. Ir bijis gadījums, kad tētis uzraksta, ka, hei, mēs esam slimnīcā un mums ir grūti, varbūt kāds var sazināties un pastāstīt, ko darīt, un mēs ļoti labprāt to darām.

 

Tuviniekiem es ieteiktu varbūt neteikt uzreiz – klausies, viss būs kārtībā, mēs tak esam stipri un tā tam jābūt. Bet aicinātu teikt – es esmu tepat, ja tev mani vajag, zvani vai raksti brīdī, kad tev vajag. 

 

Foto no personīgā arhīva.


Jebkurš posms, kas katram būs pilnīgi individuāls un noteikti nav otra līdzīga, ir jāizdzīvo soli pa solītim, viens pakāpiens pēc otra, nemēģinot skriet sprintu. Es katru dienu aprakstīju blociņā, simboliski pāršķirot nākamo lapaspusi, tā krājot un svinot dienu no dienas, līdz pienāca 22. jūlijs un manā blociņā ir pēdējās pilnās dienas ieraksts, ko pāršķirt un zināt – esam nākamajā nodaļā. 

 

Laiks ir tavs labākais draugs un sabiedrotais, un lielākais ienaidnieks vienlaikus. Liekas, ka laiks ir tas, kas tevi ārkārtīgi dzen izmisumā, bet patiesībā tas ir vienīgais, kas mums tajā mirklī pieder.

Saistītie raksti