Viena bērna uzvedības dēļ cieš VISA klase! Vai tiešām viņš ir problēmas sakne?

Skolēnu uzvedība pēdējos gados ir temats, par kuru piezīmi e klasē vairs nelasa tikai vecāki vien, par to runā gan skolotāji, gan sabiedrība. Sūdzības par traucētām stundām, konflikti ar klasesbiedriem, dusmu izvirdumi un atteikšanās sadarboties. Vēl arī virkne rupju lamuvārdu, kam izskaņā arī slavenā "Man ir tiesības" frāze, bet pretī skolotājs, kura vienīgais "ierocis" cīņā ar diciplīnas trūkumu bērnu vidū, ir piezīme dienagrāmatā?
Reizēm bērns, kurš stundā provocē skolotāju vai konfliktē ar citiem, patiesībā pats netiek galā ar savām emocijām un nezina, kā citādi lūgt palīdzību.

FOTO: Shutterstock.com

Reizēm bērns, kurš stundā provocē skolotāju vai konfliktē ar citiem, patiesībā pats netiek galā ar savām emocijām un nezina, kā citādi lūgt palīdzību.

Vieniem vecākiem un skolotājiem šādas situācijas ir ikdiena, citi ar tām saskaras tikai reizēm, taču gandrīz ikvienam ir pazīstama bezspēcības sajūta, kad pieaugušo teiktais nesasniedz bērna ausis. Sociālajā tīklā “X” kāds pedagogs dalījies ar ierakstu, kas vienaldzīgos neatstāj: 

Komentāros cilvēki steidz atbalstīt skolotāju, izsakot atbalsta vārdus un reizē arī neizpratni: “Kā jūs to spējat katru dienu?” 

 

Bet, vai tiešām bērns, pusaudzis vai pamatskolēns būdams, ik rītu pieceļas ar domu: “Šorīt mans uzdevums ir nokaitināt skolotāju!"? Nebūt nē. Patiesībā bērna uzvedība ir daudz vairāk nekā tikai reakcija uz pieaugušo prasībām. Tā var būt saistīta ar neapmierinātām emocionālajām vajadzībām, nedrošības sajūtu, grūtībām regulēt emocijas, neiroattīstības īpatnībām vai arī pārdzīvojumiem, par kuriem apkārtējie pat nenojauš. 

 

Reizēm bērns, kurš stundā provocē skolotāju vai konfliktē ar citiem, patiesībā pats netiek galā ar savām emocijām un nezina, kā citādi lūgt palīdzību. Tas, protams, nenozīmē, ka agresīva vai citiem kaitējoša uzvedība būtu pieļaujama. Taču, lai to mainītu, vispirms ir jāmēģina saprast tās iemeslus. Un pat, ja uzvedība nav saprotama, tās iemesli gandrīz vienmēr būs izšķetināmi.

 

Ko darīt, ja viena bērna uzvedības dēļ cieš visa klase? Kā rīkoties agresijas brīdī, un vai skolās pietiek zināšanu un resursu, lai palīdzētu bērniem ar uzvedības grūtībām? Par to, kā iemācīties saskatīt bērnu aiz viņa uzvedības, kāpēc ar sodiem vien nepietiek un kā pieaugušajiem kļūt par drošu atbalstu bērnam, mēs, Mammamuntetiem.lv, sarunājamies ar Ģimeņu un Izglītības atbalsta speciālisti, apmācību EKS un KETBA treneri Līgu Eizenbergu. 

 

Ja bērns skolā regulāri traucē stundas, konfliktē ar skolotājiem, neievēro noteikumus vai kļūst agresīvs, pieaugušie nereti viņu ātri nodēvē par nepaklausīgu vai problemātisku. Kā saprast, vai tā ir robežu pārbaudīšana, vai arī aiz bērna uzvedības slēpjas kādas dziļākas grūtības?

 

LĪGA: Bērna sarežģītā uzvedība ļoti bieži liecina par kādām neapmierinātām vajadzībām vai grūtībām, ar kurām bērns pats vēl neprot tikt galā. Mūsu, pieaugušo - gan pedagogu un speciālistu, gan vecāku - uzdevums ir iemācīties saskatīt, kas slēpjas aiz šīs uzvedības.


Lai to spētu, nepieciešamas zināšanas, prasmes un spēja paskatīties uz bērnu kopumā, nevis vērtēt tikai viņa uzvedību konkrētajā brīdī. Vispirms ir svarīgi pārliecināties, vai bērna pamatvajadzības ir apmierinātas, vai viņš jūtas droši un vai viņam ir izveidojusies uzticēšanās un saikne ar pieaugušajiem, kas par viņu rūpējas un kas viņu ikdienā vada. Tikai tad mēs varam pilnvērtīgāk izprast, kas izraisa konkrēto uzvedību.

Ir svarīgi atcerēties, ka bērni no rīta nepamostas ar mērķi nokaitināt skolotāju, traucēt stundu vai izvest pieaugušos no pacietības. 

Arī robežu pārbaudīšana var būt signāls par nedrošību, neapmierinātām vajadzībām vai grūtībām regulēt savas emocijas un uzvedību.

 

Robežu pārbaudīšana var būt arī veids, kā bērns pārliecinās, vai pieaugušais ir drošs un uzticams. Vai viņš spēs saglabāt mieru? Vai viņš būs konsekvents? Vai viņš spēs mani vadīt arī tad, kad mana uzvedība būs sarežģīta? Bērnam ir svarīgi piedzīvot, ka pieaugušais spēj noteikt un noturēt robežas cieņpilnā veidā, vienlaikus saglabājot saikni ar bērnu. Manā skatījumā viena no mūsdienu pieaugušo grūtībām ir tieši šī spēja - būt pietiekami stingram un konsekventam, vienlaikus nezaudējot emocionālo kontaktu ar bērnu. Nereti robežu noteikšana pārvēršas cīņā par varu, lai gan bērnam patiesībā ir vajadzīga droša un uzticama pieaugušā vadība.

 

Tāpēc es aicinātu pieaugušos nesteigties bērnu nosaukt par nepaklausīgu vai problemātisku, bet vispirms uzdot sev jautājumu: ko šis bērns ar savu uzvedību mums mēģina pateikt?

 

Ko skolotājam darīt brīdī, kad bērns stundā sāk uzvesties izaicinoši, atsakās sadarboties vai kļūst agresīvs?

 

LĪGA: Skolotāja darbs ar bērna uzvedību nesākas brīdī, kad bērns stundā sāk uzvesties izaicinoši. Tas sākas daudz agrāk - ar saiknes veidošanu, bērna emocionālo vajadzību izpratni un drošas, paredzamas vides radīšanu. Ideālā gadījumā skolotājs bērnu personīgi sagaida jau pirms ienākšanas klasē vai vismaz pievērš viņam uzmanību, kad viņš ierodas. Ikdienā ir svarīgi palīdzēt bērniem atpazīt un izprast savas emocijas, apgūt apzinātības un pašregulācijas prasmes, kā arī praktizēt dažādus nomierināšanās paņēmienus.

 

Brīdī, kad bērns sāk uzvesties izaicinoši, skolotāja svarīgākais uzdevums ir saglabāt mieru un savu pašregulāciju. Neuztvert bērna provokācijas personiski, neiesaistīties emocionālā cīņā un neļaut bērna emocijām noteikt savu reakciju. Bērnam, kurš zaudē spēju regulēt savu uzvedību, ir nepieciešams pieaugušais, kurš pats spēj saglabāt regulētu stāvokli un ar ko-regulācijas palīdzību atbalstīt bērnu pašregulācijas atgūšanā.

Vienlaikus ir ļoti svarīgi atšķirt izaicinošu uzvedību un robežu pārbaudīšanu no situācijām, kurās bērns kļūst fiziski agresīvs. 

Ja bērns izaicina skolotāju, atsakās sadarboties vai pārkāpj noteikumus, visbiežāk efektīvāk ir pieiet viņam klāt, mierīgā, klusā balsī atgādināt par robežām un palīdzēt atgriezties pie sadarbības. Nav nepieciešams veidot publisku konfrontāciju visas klases priekšā, jo tā var pastiprināt bērna emocionālo reakciju un nevēlamo uzvedību.

 

Savukārt fiziskas agresijas gadījumā pirmais uzdevums vienmēr ir nodrošināt drošību un apturēt vardarbību. Katrai skolai būtu jābūt skaidram, iepriekš izstrādātam rīcības plānam šādām situācijām. Ja iespējams, bērnam jāpalīdz nokļūt mierīgākā, drošā vidē, kur viņš ar pieaugušā atbalstu un ko-regulācijas palīdzību var atgūt pašregulāciju. Šādās situācijās bieži nepieciešama kolēģu vai atbalsta personāla iesaiste. Ja bērnu nav iespējams droši izvest no klases, jābūt iespējai pārējos skolēnus organizēti pārvietot uz iepriekš noteiktu drošu vietu pie cita pieaugušā.

 

Tomēr svarīgi atcerēties, ka darbs ar bērna uzvedību nebeidzas ar krīzes situācijas atrisināšanu. Mums ir jāiemācās pamanīt bērnus ne tikai tad, kad viņi uzvedas izaicinoši, bet arī tad, kad viņiem izdodas sadarboties, ievērot robežas un izmantot savas pašregulācijas prasmes. 

Pozitīvas uzvedības pamanīšana un stiprināšana, cieņpilna attieksme un ikdienas saiknes veidošana ir būtiska daļa no uzvedības grūtību mazināšanas.

Krīzes brīdis nav piemērots laiks audzinošai sarunai vai jaunu prasmju mācīšanai. Mācīšanās var notikt tad, kad bērns ir atguvis pašregulāciju un atrodas regulētā stāvoklī, kurā viņš atkal spēj uztvert un apstrādāt informāciju. Tikai tad ir īstais brīdis individuālā, cieņpilnā sarunā ar bērnu pārrunāt notikušo, palīdzēt viņam izprast savas emocijas, uzvedību un tās sekas, kā arī kopīgi meklēt piemērotākus rīcības veidus nākotnē. Šādai sarunai jānotiek drošā vidē, nevis visas klases priekšā.

 

Vai bērna sarežģīta uzvedība skolā var būt saistīta ar to, kas notiek mājās, piemēram, ģimenes konfliktiem, šķiršanos, vardarbību vai emocionālu atstumtību? 

 

LĪGA: Jā, neapšaubāmi. Bērna uzvedība skolā var būt cieši saistīta ar to, ko viņš piedzīvo ārpus skolas. Vecāku konflikti, šķiršanās, vardarbība, atkarības ģimenē, emocionāla atstumtība, tuvinieka zaudējums vai citas emocionāli sarežģītas situācijas var būtiski ietekmēt bērna drošības sajūtu, pašregulācijas spējas un uzvedību.

 

Manuprāt, viena no mūsdienu problēmām ir arī nepietiekama pieaugušo iesaiste bērnu ikdienā. Nereti bērni pavada ļoti daudz laika pie viedierīcēm, bez pietiekamas pieaugušo klātbūtnes, vadības un kontroles pār digitālo saturu. Nekontrolēts ekrānlaiks un datorspēļu lietošana var ietekmēt bērna miegu, emocionālo pašsajūtu, pašregulāciju un spēju koncentrēties. Reizēm rodas sajūta, ka bērnu audzināšanā arvien lielāku vietu ieņem viedierīces, nevis attiecības ar pieaugušajiem. Šo seku izpausmes pedagogi nereti sastop skolā.

 

Savā praksē, strādājot ar bērniem un viņu vecākiem, es īpašu uzmanību pievēršu bērna un vecāka savstarpējai saiknei. Reizēm novēroju, ka bērns izvairās no acu kontakta ar vecāku, novēršas, neizrāda drošības sajūtu viņa klātbūtnē vai ar grūtībām iesaistās kopīgās aktivitātēs un sadarbībā. Šādi novērojumi man liek pievērst lielāku uzmanību tam, kā bērns piedzīvo attiecības ar pieaugušo un vai viņam ir pietiekami daudz drošas, atsaucīgas klātbūtnes.

Vēl viens novērojums ir bērnu izteiktā pieķeršanās viedierīcēm. Ir bērni, kuriem ir ārkārtīgi grūti nolikt ierīci malā, iesaistīties citās aktivitātēs vai pieņemt, ka ierīce kādu laiku nebūs pieejama. 

Dažkārt pirmais jautājums pēc nodarbības ir: “Kur ir mana ierīce?” Man tas ir signāls, ka vērts pievērst uzmanību tam, kā bērns regulē savas emocijas, kur viņš meklē mierinājumu un kāda loma viņa ikdienā ir attiecībām ar drošiem, gādīgiem pieaugušajiem.

 

Tomēr ir svarīgi saprast, ka pēc bērna uzvedības vien nevar droši noteikt, kas notiek viņa ģimenē. Viena un tā pati uzvedība var būt saistīta gan ar traumatisku pieredzi, gan neiroattīstības īpatnībām, mācīšanās grūtībām vai citiem faktoriem. Tāpēc skolotāja uzdevums nav izdarīt pārsteidzīgus secinājumus vai noteikt diagnozi, bet gan pamanīt bērna uzvedības izmaiņas, vērot, kādās situācijās grūtības parādās, un censties izprast iespējamos cēloņus.

 

Īpaši svarīgi ir vērot ne tikai bērna uzvedību, bet arī tās izmaiņas laika gaitā. Neiroattīstības traucējumu, piemēram, UDHS, pazīmes parasti sāk izpausties agrā bērnībā, lai gan tās var kļūt izteiktākas, pieaugot apkārtējās vides prasībām. Savukārt pēkšņas uzvedības izmaiņas vai jau esošo grūtību saasināšanās var liecināt par papildu emocionālu slodzi, stresu vai traumatisku pieredzi, taču iespējami arī citi iemesli. Turklāt neiroattīstības traucējumi un traumatiska pieredze var pastāvēt vienlaikus. 

 

Bērns ar UDHS vai citām attīstības grūtībām var piedzīvot arī pārmērīgu kritiku, emocionālu atstumtību vai vardarbību, tostarp situācijās, kad pieaugušajiem trūkst zināšanu un prasmju, kā atbalstīt bērnu. Tāpēc svarīgi bērnu nevērtēt tikai caur diagnozes prizmu, bet skatīties uz viņa pieredzi kopumā.

Lai pedagogs spētu atpazīt, kas varētu slēpties aiz bērna uzvedības, ir nepieciešamas zināšanas un praktiskas iemaņas. Ir svarīgi mācīties atpazīt emocionālas pārslodzes, nedrošības, traumas un pašregulācijas grūtību pazīmes.

Tieši tāpēc nozīmīgas ir tādas apmācības kā “Emocionāli kompetenta skola”, kurās pedagogi var iegūt zināšanas, trenēt prasmes un mācīties izprast bērna uzvedību plašākā kontekstā.

 

Manuprāt, pats svarīgākais ir tas, lai skolotājs ikdienā paturētu prātā — iespējams, bērna uzvedība ir saistīta ar grūtībām, par kurām mēs neko nezinām. Šāda izpratne palīdz mainīt mūsu attieksmi pret bērnu un izvēlēties atbalstošāku, cieņpilnāku reakciju.


Kā skolotājam sabalansēt viena bērna individuālās vajadzības ar pārējās klases tiesībām uz drošu, mierīgu mācību vidi?
 

LĪGA: Manuprāt, šis ir viens no sarežģītākajiem jautājumiem, ar ko šobrīd saskaras izglītības sistēma. Ikvienam bērnam ir tiesības uz drošu, mierīgu mācību vidi, un vienlaikus ikvienam bērnam ir tiesības būt pieņemtam, iekļautam un saņemt nepieciešamo atbalstu neatkarīgi no viņa neiroattīstības īpatnībām, diagnozēm vai piedzīvotajām traumām. Šīs tiesības nedrīkstētu pretstatīt vienas otrām.

 

Šo jautājumu nevar atrisināt skolotājs viens pats. Ir nepieciešama sadarbība starp pedagogiem, skolas vadību, atbalsta speciālistiem un vecākiem. Turklāt ne tikai tā bērna vecākiem, kuram ir uzvedības grūtības, bet arī pārējo bērnu vecākiem. Ir ļoti svarīgi, lai vecāki spētu sadzirdēt skolotājus, skolotāji - vecākus un lai mēs visi būtu gatavi uzklausīt arī cits citu.

 

Diemžēl praksē nereti redzam pretējo. Vecāku WhatsApp grupās tiek rakstītas aizskarošas vai pat draudošas ziņas, aiz muguras apspriesti un nosodīti bērni ar uzvedības grūtībām un viņu vecāki, reizēm tiek pazemoti gan bērni, gan pieaugušie. Taču šāda attieksme nepalīdz atrisināt nevienu problēmu. Tā tikai vairo spriedzi, nedrošību un savstarpēju neuzticēšanos.

Un šeit mēs nonākam pie daudz plašāka jautājuma - kādā sabiedrībā mēs vēlamies dzīvot? Vai tādā, kurā meklējam vainīgos, nosodām un atstumjam, vai tādā, kurā spējam pieņemt atšķirīgo, uzklausīt cits citu un kopīgi meklēt risinājumus?

Tomēr jāpatur prātā, ka iekļaušana nekādā gadījumā nenozīmē, ka pārējiem bērniem būtu jācieš no vardarbības vai pastāvīgas nedrošības. Drošības nodrošināšana ir pieaugušo atbildība. Skolai ir jāspēj noteikt skaidras robežas, nodrošināt nepieciešamo atbalstu bērnam ar uzvedības grūtībām un vienlaikus aizsargāt pārējos skolēnus. Tas prasa gan zināšanas, gan resursus, gan vienotu rīcību.

 

Praktiski tas nozīmē, ka skolai un ģimenei ir nepieciešama vienota pieeja un skaidrs, kopīgi izstrādāts atbalsta un rīcības plāns. Bērnam ar uzvedības grūtībām jāsaņem individuāls atbalsts, kas balstīts viņa vajadzību un uzvedības cēloņu izpratnē, nevis tikai sodīšanā par nevēlamu uzvedību. Vienlaikus visiem bērniem nepieciešamas skaidras, paredzamas robežas, un skolotājam jāzina, pie kā vērsties pēc palīdzības, ja viņš viens pats vairs nespēj nodrošināt drošību klasē. Skolotāju nedrīkst atstāt vienu ar šo atbildību.

 

Tikpat svarīga ir vecāku gatavība sadarboties un būt elastīgiem. Reizēm tas var nozīmēt aktīvāku iesaistīšanos skolas ikdienā, kādu laiku pabūt kopā ar bērnu, kopīgi nodrošināt papildu atbalsta rīkus vai individuāli vienoties par atbalstu sarežģītākos dienas brīžos. Atsevišķās situācijās var būt nepieciešama arī īslaicīga, saskaņota bērna dienas ritma pielāgošana, piemēram, vecākam atbraucot pakaļ bērnam agrāk. Taču tam jābūt pārdomātam risinājumam, nevis pastāvīgai atbildības pārlikšanai uz ģimeni. Arī vecākiem ir svarīgi mācīties izprast bērna grūtības un apgūt prasmes, kas palīdz viņam atgūt drošības sajūtu un pašregulāciju. Savukārt skolai jābūt gatavai pielāgot savu atbalstu bērna vajadzībām. Tas ir visaptverošs komandas darbs, kurā katram ir sava loma un atbildība.

Manuprāt, mums kā pieaugušajiem ir jāsāk ar sevi. Mēs nevaram mācīt bērniem cieņu, empātiju, sadarbību un iekļaušanu, ja paši savstarpējās attiecībās rīkojamies pretēji. 

Nevienam nav tiesību pazemot bērnu, viņa vecākus vai skolotāju. Taču ikvienam ir iespēja izvēlēties cieņpilnu komunikāciju, sapratni un vēlmi sadarboties.

Tikai tad, kad pārstāsim mest akmeņus cits cita dārziņā un sāksim sevi uztvert kā daļu no vienotas komandas, mēs varēsim veidot drošāku, iekļaujošāku un uzticamāku skolas vidi un galu galā arī sabiedrību.

 

Kā noteikt robežas bērnam, kuram, iespējams, ir traumatiska pieredze, vienlaikus neliekot viņam justies vēl vairāk atstumtam?


LĪGA: Manuprāt, pats svarīgākais ir saprast, ka robežu noteikšana sākas daudz agrāk nekā brīdī, kad bērns tās pārkāpj. Tā sākas ar saiknes veidošanu. Skolotājam ir jāatrod laiks, lai iepazītu bērnu, izrādītu patiesu interesi par viņu un veidotu drošas, uzticamas attiecības. Bērnam ir svarīgi sajust, ka pieaugušais viņu pamana, pieņem un novērtē ne tikai tad, kad viņš uzvedas labi vai izpilda prasības.

 

Reklāma
Reklāma

Bērnam, kurš piedzīvojis traumatisku pieredzi, robežas reizēm var izraisīt īpaši spēcīgas emocionālas reakcijas. Tāpēc ir svarīgi, kā mēs šīs robežas nosakām. Tām jābūt skaidrām, konsekventām un paredzamām, bet vienlaikus cieņpilnām. Pieaugušais var būt stingrs attiecībā uz uzvedību, nezaudējot siltumu un saikni ar bērnu.

 

Ir būtiski nošķirt bērnu no viņa uzvedības. Mēs varam nepieņemt konkrētu rīcību, vienlaikus turpinot pieņemt pašu bērnu. Piemēram, sarunā ar bērnu skolotājs var teikt: “Tu esi brīnišķīgs cilvēks, un man patīk ar tevi pavadīt laiku. Taču tas, ko tu tikko darīji - siti, apsmēji vai nodarīji pāri citam - nav pieņemami. Mūsu klasē ikvienam ir tiesības justies droši. Es nevaru ļaut tev darīt pāri citiem, un es arī nekad neļaušu, ka kāds cits dara pāri tev.”

Šāds vēstījums bērnam palīdz saprast, ka viņš pats nav slikts vai nevēlams, taču par savu uzvedību ir jāuzņemas atbildība. Robežas nav veids, kā bērnu atstumt, bet gan pieaugušā rūpes par viņa un apkārtējo drošību.

 

Svarīgi ir arī neiesaistīties cīņā par varu. Ja bērns ir emocionāli pārņemts, viņam vispirms nepieciešams pieaugušā atbalsts, lai ar ko-regulācijas palīdzību atgūtu pašregulāciju. Krīzes brīdī mēs nodrošinām drošību un palīdzam bērnam regulēties, nevis cenšamies viņu audzināt vai pārliecināt. Tikai tad, kad bērns atkal ir regulētā stāvoklī, ir iespējams individuāli un cieņpilni pārrunāt notikušo, palīdzēt bērnam izprast savas rīcības sekas un kopīgi meklēt piemērotākus uzvedības veidus.

 

Un, iespējams, pats svarīgākais - pēc konflikta attiecības ir jāatjauno. Bērnam ir jāpiedzīvo, ka arī tad, ja viņš ir kļūdījies, pārkāpis noteikumus vai viņa uzvedība bijusi sarežģīta, pieaugušais no viņa nenovēršas. Viņš joprojām ir pieņemts, piederīgs un vērtīgs.

 

Robežas un saikne nav pretstati. Tieši drošas attiecības ļauj bērnam pakāpeniski iemācīties šīs robežas pieņemt un ievērot.

 

Kā rīkoties, ja skolotājs ir izmēģinājis dažādas pieejas, bet bērna uzvedība nemainās?

 

LĪGA: Vispirms ir svarīgi atcerēties, ka bērna uzvedības maiņa ir process, kas prasa laiku, pacietību un konsekvenci. Pamats šim procesam ir drošas, uzticamas saiknes veidošana ar bērnu. Ja bērns nejūtas droši un neuzticas pieaugušajam, arī dažādas uzvedības korekcijas metodes var nesniegt gaidīto rezultātu.

 

Vienlaikus jāatceras, ka jaunas prasmes un uzvedības modeļi neveidojas pēc viena vai diviem mēģinājumiem. Tie ir jāpraktizē atkārtoti, dažādās situācijās un pietiekami ilgā laika periodā. Tāpēc ļoti svarīga ir pieaugušo konsekvence - vienota pieeja, paredzamas robežas un regulārs atbalsts. Tomēr, ja izvēlētā pieeja nedarbojas, tā ir jāpārskata, nevis bezgalīgi jāatkārto.

 

Ja, neraugoties uz ieguldīto darbu, bērna uzvedība nemainās, būtiska ir sistemātiska novērošana. Ir vērtīgi fiksēt konkrētas situācijas - kad uzvedība parādās, kas noticis pirms tās, kā bērns reaģē un kas seko pēc tam. Šādi iespējams pamanīt atkārtojošus uzvedības modeļus un labāk izprast, kādas vajadzības vai grūtības varētu slēpties aiz bērna uzvedības.

 

Ļoti svarīga ir sadarbība ar vecākiem un skolas atbalsta personālu - sociālo pedagogu, psihologu vai citiem speciālistiem. Nepieciešamības gadījumā var piesaistīt arī ārpus skolas strādājošus speciālistus, tostarp ģimenes atbalsta speciālistu vai izglītības atbalsta speciālistus, asistentu, mentoru, kurš var palīdzēt izvērtēt bērna vajadzības un situāciju plašākā kontekstā. Jo vairāk informācijas iegūstam par bērna ikdienu dažādās vidēs, jo precīzāk varam izvēlēties atbilstošus atbalsta pasākumus.

Ja bērnam ir diagnosticēti neiroattīstības vai citi traucējumi, ir svarīgi ņemt vērā attiecīgās diagnozes īpatnības un speciālistu rekomendācijas. 

Vienlaikus jāvērtē arī bērna individuālās vajadzības, jo viena un tā pati diagnoze dažādiem bērniem var izpausties ļoti atšķirīgi.

 

Reizēm ir nepieciešams pārskatīt arī pašu mācību vidi. Iespējams, bērnam ir grūti ilgstoši atrasties lielā klasē, izturēt intensīvu sociālo mijiedarbību, troksni vai citas vides prasības. Tad kopā ar vecākiem un speciālistiem var meklēt piemērotākus risinājumus - mazāku grupu, individuālu atbalstu, pielāgotu mācību procesu vai citus bērna vajadzībām atbilstošus izglītības organizēšanas veidus. Atsevišķos gadījumos var izvērtēt arī citas izglītības ieguves formas, ievērojot bērna tiesības uz izglītību un sociālo iekļaušanu.

 

Dažkārt bērns patiešām dara labāko, ko konkrētajā brīdī spēj, bet apkārtējā vide no viņa prasa vairāk, nekā viņš šobrīd spēj izpildīt. Tas nenozīmē atteikšanos no robežām vai prasībām - tas nozīmē meklēt veidu, kā bērnam palīdzēt tās pakāpeniski sasniegt.

 

Manuprāt, pats svarīgākais ir nepadoties un neuztvert bērnu kā problēmu, kuru neizdodas atrisināt. Ja bērna uzvedība nemainās, tas nenozīmē, ka bērns nevēlas sadarboties. Iespējams, mēs vēl neesam pietiekami labi sapratuši viņa grūtības vai atraduši piemērotāko atbalsta veidu. Mūsu uzdevums ir turpināt meklēt risinājumus kopā ar bērnu, viņa ģimeni un speciālistiem, nevis atstāt bērnu vienu ar viņa grūtībām.

 

Vai Latvijas skolās skolotājiem ir pietiekami daudz zināšanu un resursu, lai strādātu ar bērniem, kuriem ir sarežģīta uzvedība vai traumatiska pieredze?

 

LĪGA: Es teiktu, ka kopumā - nē, zināšanu un resursu joprojām nav pietiekami. Taču situācija nav viennozīmīga.

 

Es sastopu brīnišķīgus pedagogus, kuri apzināti pilnveido savas zināšanas, lasa profesionālo literatūru, interesējas par jaunākajiem pētījumiem un ir gatavi pārskatīt savu pieeju. Viņi meklē risinājumus, sadarbojas ar vecākiem, piesaista speciālistus un arī lielās klasēs spēj veidot drošu, pieņemošu vidi.

Manuprāt, skolotājs savā ziņā ir līderis - ne tikai bērniem klasē, bet arī klases vecāku kopienai ar izglītību saistītajos jautājumos. Viņam ir milzīga ietekme uz to, kāds veidojas klases mikroklimats. Vai tajā valda savstarpēja cieņa, uzticēšanās un sadarbība, vai arī bailes, pārmetumi un konflikti.

Taču, lai šādu vidi veidotu, ir nepieciešamas zināšanas.

 

Savā profesionālajā praksē, tostarp vadot programmas “Emocionāli kompetenta skola” apmācības, esmu piedzīvojusi situācijas, kurās pedagogiem informācija par piesaisti, emocionālo drošību, bērna nervu sistēmas darbību un uzvedību kā iespējamu neapmierinātu vajadzību izpausmi ir pilnīgi jauna. Dažkārt redzu patiesu pārsteigumu, kad runājam par to, ka bērna sarežģīta uzvedība ne vienmēr ir neaudzinātība vai apzināta nepaklausība. Daudziem pedagogiem šīs zināšanas paver pavisam jaunu skatījumu uz bērnu.

Sarunās ar skolotājiem esmu dzirdējusi, ka viņu profesionālajā sagatavošanā liela uzmanība pievērsta mācību priekšmetu metodikai, bet viņi būtu vēlējušies padziļinātāk apgūt bērnu attīstības psiholoģiju, emocionālās regulācijas procesus, traumas ietekmi un praktiskas pieejas uzvedības grūtību risināšanai. Es negribētu vispārināt visu augstskolu programmas, taču šīs pedagogu pieredzes liecina, ka šādas zināšanas būtu nepieciešams stiprināt.

 

Tāpēc, manuprāt, pedagogu izglītošana šajos jautājumos ir jārisina valstiskā līmenī. Nevaram visu atbildību uzlikt tikai pašiem skolotājiem, sagaidot, ka viņi pēc darba, par saviem līdzekļiem un savā brīvajā laikā apgūs to, kas nepieciešams ikdienas darbā.

Un ir vēl kāds ārkārtīgi būtisks jautājums - pašu pedagogu psihiskā veselība un emocionālā labklājība.


Savā darbā esmu sastapusi ļoti nogurušus, izdegušus skolotājus, kuriem pašiem kļūst arvien grūtāk regulēt savas emocijas un saglabāt mieru sarežģītās situācijās. Šādā stāvoklī ir ļoti grūti palīdzēt regulēties bērnam. Reizēm pieaugušā reakcijas var pat pastiprināt konfliktu vai nodarīt bērnam emocionālu kaitējumu. Es bieži saku: “Satraukušās smadzenes nespēj nomierināt citas satraukušās smadzenes, toties mierīgas smadzenes var nomierināt satraukušās smadzenes.” Šis teiciens ļoti vienkārši raksturo ko-regulācijas būtību — lai palīdzētu bērnam atgūt emocionālo līdzsvaru, pieaugušajam vispirms jāspēj regulēt pašam sevi.

Es to nesaku, lai vainotu pedagogus. Tieši pretēji - mēs nevaram prasīt no skolotāja neierobežotu emocionālo kapacitāti, ja viņam pašam netiek nodrošināts nepieciešamais atbalsts.

Interesants piemērs ir Somija, kur pedagogu sagatavošanā uzmanība tiek pievērsta ne tikai akadēmiskajām zināšanām un pedagoģiskajām prasmēm, bet arī topošo skolotāju veselības stāvoklim un spējai droši veikt profesionālos pienākumus. Somijas SORA regulējums paredz, ka noteikti veselības vai funkcionālo spēju ierobežojumi var būt šķērslis pedagogu studijām, ja tie būtiski ietekmē spēju droši strādāt ar bērniem. Tas nenozīmē, ka katram pedagogam nepieciešams psihoterapeita atzinums, taču parāda, ka profesionālās piemērotības jautājums tiek skatīts plašāk par akadēmisko kvalifikāciju.

 

Manuprāt, arī Latvijā ir jādomā par pedagogu emocionālās kompetences attīstīšanu - spēju atpazīt un regulēt savas emocijas, veidot drošas attiecības, konstruktīvi risināt konfliktus un saglabāt emocionālu stabilitāti sarežģītās situācijās. Līdztekus tam nepieciešams profesionāls atbalsts, supervīzijas, pieejama psiholoģiskā palīdzība un darba apstākļi, kas mazina izdegšanas risku.

Ja mēs vēlamies emocionāli drošu skolu bērniem, mums ir jārūpējas arī par pieaugušajiem, kuri šo drošību ikdienā veido.


Ko darīt situācijā, kad bērna uzvedība apdraud viņu pašu vai citus skolēnus?

 

LĪGA: Šādā situācijā pirmais un svarīgākais uzdevums ir nekavējoties apturēt vardarbību un nodrošināt visu iesaistīto drošību - gan pārējo bērnu, gan paša bērna, kurš ir zaudējis kontroli pār savu uzvedību.

 

Ja bērns fiziski uzbrūk citam, met priekšmetus vai apdraud sevi, pieaugušajam ir jārīkojas nekavējoties. Tas var nozīmēt nostāšanos starp bērniem, bīstamu priekšmetu aizvākšanu vai citas tūlītējas darbības apdraudējuma novēršanai. Ja nepieciešama fiziska iejaukšanās, tai jābūt samērīgai, iespējami saudzīgai un ierobežotai tikai ar to, kas nepieciešams tūlītēja apdraudējuma novēršanai, ievērojot normatīvos aktus un skolas drošības kārtību. Fizisku spēku nedrīkst izmantot kā sodu vai līdzekli paklausības panākšanai.

 

Šādās situācijās ir ļoti svarīgi, lai skolai jau iepriekš būtu izstrādāts skaidrs krīzes rīcības plāns. Skolotājam ir jāzina, kam dot signālu un kurš nāks palīgā. Tas var būt sociālais pedagogs, psihologs, skolas vadības pārstāvis vai cits konkrēti norīkots darbinieks.

 

Ja iespējams, viens pieaugušais paliek ar bērnu, kuram nepieciešama palīdzība atgūt regulētu stāvokli, bet otrs rūpējas par pārējo skolēnu drošību. Ja bērnu iespējams droši pavadīt uz mierīgāku vietu, to var darīt. Savukārt, ja bērnu pārvietot nav droši, no telpas uz iepriekš noteiktu drošu vietu dodas pārējie skolēni pieaugušā uzraudzībā.

Te ir svarīgi atcerēties, ka ne katrs bērns, kurš ir satraukts, automātiski jānogādā citā telpā. Un iziešanu no klases nekādā gadījumā nevajadzētu izmantot kā sodu. 

Tā vietā, lai bērnam draudētu: “Ja tu neuzvedīsies, tūlīt pat iesi ārā!”, mēs varam teikt: “Es redzu, ka tev šobrīd ir grūti. Varbūt tev palīdzētu iziet ārā, mazliet uzelpot, padzerties ūdeni vai iziet nelielu aplīti? Vai vēlies, lai kopā aizejam pie sociālā pedagoga, kurš tev var palīdzēt?”

 

Iziešana no telpas nav sods - tā var būt regulācijas iespēja. Mēs palīdzam bērnam atpazīt savas vajadzības un pakāpeniski apgūt prasmes, kas viņam ļauj atgūt emocionālo līdzsvaru. Protams, ja pastāv tūlītējs apdraudējums, pieaugušajiem vispirms jānodrošina drošība, nevis jāgaida, kad bērns pats piekritīs piedāvātajam risinājumam.

Bērnu, kurš piedzīvo spēcīgu emocionālu krīzi, nedrīkst vienkārši atstāt vienu un bez palīdzības. Vienlaikus pieaugušajam jāievēro droša distance un jāizvairās no darbībām, kas varētu vēl vairāk pastiprināt apdraudējumu.

 

Kad tūlītējais apdraudējums ir novērsts, mūsu uzdevums ir palīdzēt bērnam atgūt pašregulāciju. Šajā brīdī nav nepieciešams lasīt morāli, pieprasīt paskaidrojumus vai likt bērnam atvainoties. Mēs runājam mierīgi, īsi un skaidri, mazinām apkārtējos kairinājumus un, cik iespējams, nodrošinām bērnam drošu vidi.

 

Ja apdraudējums ir nopietns, pastāv traumu risks vai situāciju nav iespējams droši kontrolēt, nekavējoties jāiesaista atbilstošie neatliekamās palīdzības dienesti. Nepieciešamības gadījumā tiek informēti un iesaistīti arī bērna vecāki.

 

Man ir ļoti svarīgi uzsvērt vēl kādu aspektu - bērna cieņas saglabāšanu. Bērns, kurš piedzīvojis šādu emocionālu krīzi, pēc tam var izjust ļoti spēcīgu kaunu. Viņš, iespējams, pats ir nobijies no savas uzvedības un no tā, ka nav spējis sevi kontrolēt. Tāpēc ir svarīgi situāciju risināt pēc iespējas diskrēti, neapspriest notikušo publiski, nekaunināt bērnu klasesbiedru priekšā un nepieļaut viņa pazemošanu.

 

Kad bērns ir atguvis regulētu stāvokli, mēs varam atjaunot saikni un pārrunāt notikušo, palīdzēt viņam izprast savas rīcības sekas un meklēt veidus, kā līdzīgās situācijās rīkoties citādi. Tikpat svarīgi ir parūpēties arī par bērniem, kuri piedzīvojuši apdraudējumu, un nepieciešamības gadījumā palīdzēt atjaunot drošības sajūtu klasē. Arī ar pārējiem skolēniem ir jārunā par notikušo, vienlaikus saglabājot konfidencialitāti un nepazemojot bērnu, kurš rīkojies agresīvi.

 

Katrs šāds incidents ir jādokumentē. Ir svarīgi fiksēt, kas notika pirms incidenta, kā bērns rīkojās, kādas darbības veica pieaugušie, cik ilgi situācija turpinājās un kā tā tika atrisināta. Šādi novērojumi palīdz pamanīt atkārtojošus uzvedības modeļus, izvērtēt izmantotās intervences un izstrādāt efektīvāku atbalsta plānu.

 

Mūsdienās dokumentēšanu var atvieglot arī tehnoloģijas, piemēram, iespēja ierunāt savus novērojumus un pēc tam tos strukturēt rakstiskā tekstā. Tomēr, izmantojot mākslīgā intelekta rīkus, ir īpaši svarīgi ievērot bērnu personas datu aizsardzību, konfidencialitāti un skolas noteikto kārtību. Sensitīvu informāciju nedrīkst ievadīt neapstiprinātos rīkos.

 

Manuprāt, šādās situācijās ir jāatceras, ka bērns, kurš zaudējis kontroli pār savu uzvedību, pats tajā brīdī var būt ļoti ievainojams. Mūsu uzdevums ir apturēt bīstamo uzvedību, vienlaikus pasargājot bērnu - viņa fizisko drošību, emocionālo labklājību un cieņu.

 

Ja jums būtu jāpasaka viena pati svarīgākā lieta, ko pieaugušajiem vajadzētu atcerēties, sastopoties ar bērna sarežģītu uzvedību, kas tā būtu?

 

LĪGA: Es gribētu aicināt pieaugušos atcerēties, ka aiz bērna uzvedības vienmēr ir bērns ar savām vajadzībām. Pirms reaģējam uz sarežģītu uzvedību, ir vērts sev pajautāt - kas šim bērnam šobrīd ir nepieciešams? Vai viņš jūtas droši, pieņemts, sadzirdēts un piederīgs?

Un vēl es aicinātu katru pieaugušo pirms savas reakcijas uzdot sev vienu jautājumu: vai tas, ko es tūlīt darīšu vai teikšu, stiprinās mūsu attiecības un saikni vai arī mūs attālinās vienu no otra?

Ar saikni es domāju drošas, uzticamas attiecības, kurās bērns jūtas pamanīts, pieņemts un svarīgs. Tā nav visatļautība vai robežu trūkums. Tā ir bērna pārliecība, ka pieaugušais ir viņa pusē arī tad, kad viņam ir grūti, kad viņš kļūdās vai nespēj tikt galā ar savām emocijām. Mēs varam noteikt stingras robežas, apturēt nepieņemamu uzvedību un vienlaikus saglabāt cieņpilnas, drošas attiecības un saikni.Bērnam nav jānopelna mūsu pieņemšana ar labu uzvedību. Tieši drošās attiecībās viņš var iemācīties uzvesties citādi.

Saistītie raksti