Palīgā! Bērns spīdzina kukaiņus – kas no viņa izaugs?

Sākumā mušas, vēlāk – cilvēkus? 

Kāda izmisusi mamma nesen vecāku forumā dalījās ar situāciju, kurā pieķērusi bērnu plēšam mušām kājas. Viņa uzsvēra, ka bērnam mācīts nevienai dzīvai radībai pāri nedarīt. Vecāku viedokļi un ieteikumi komentāros šķīrās divās frontēs. Vieni bija sašutuši un apgalvoja, ka bērnam ir sadistiskas tieksmes, kas nākotnē var pāraugt vardarbīgā attieksmē pret cilvēkiem. Turklāt tas noteikti tomēr nākot no ģimenes. Otra puse uztvēra situāciju jau mierīgāk, atgādinot, ka vispār pieaugušie paši sit kukaiņus, to pat neapzinādamies, un vispār – daudzi pirmsskolas un sākumskolas vecumā mocījuši un pat nobeiguši zvēriņus, bet pēc tam to nožēlojuši. Neviens cilvēks tāpēc turpmāk nav cietis. 

Kurai pusei taisnība? Un ko par šādu bērna uzvedību saka pētījumi?

Empātijas attīstība – vēl tikai procesā 

Vispirms jāpiezīmē, ka mazi bērni tik tiešām var nesaprast, ka otram sāp un tā ir normāla bērna attīstības stadija. Spēja izprast citu dzīvo būtņu pārdzīvojumus attīstās pakāpeniski un katram bērnam mazliet citādākā ātrumā. Aptuveni 1–2 gada vecumā bērni izrāda pirmās empātijas iezīmes, redzot, kā raud cits bērns. Izpratne par to, ko jūt otrs cilvēks, veidojas ap 5–6 gadu vecumu, taču šajā laikā vēl nav izstrādājusies pietiekama impulsu kontrole. Padomāt “uz priekšu” jeb nedarīt otram to, kam var būt sāpīgas sekas, bērni iemācās apmēram no 5 līdz 12 gadiem. 

Attiecībā uz dzīvniekiem bērns var izjust pretrunīgas emocijas. Bērns var saprast, ka sunim vai kaķim sāp, bet neattiekties pret mušu, vardi vai slieku ar tādu pašu līdzjūtību. Pētījumi (1) liecina, ka bērnu izpratne par dzīvnieku spēju just sāpes un emocijas attīstās pakāpeniski un ir atkarīga arī no dzīvnieka sugas. Atklāti sakot, arī pieaugušie lielākoties izjūt atšķirīgu attieksmi pret lolojumdzīvniekiem, gaļā patērētajiem mājlopiem, zivīm un kukaiņiem, īpaši tiem, kuri tiek uzskatīti par kaitēkļiem. Protams, pieaugušais lielākoties spēj apzināties šīs atšķirības un tās vismaz mēģināt racionalizēt.  

Galvenie iemesli dzīvu būtņu mocīšanai 

1. Zinātkāre un vēlme izpētīt. Bērns var vēlēties noskaidrot, kas notiks, ja mušai izraus kāju vai vardītei pieskarsies ar kociņu. Viņš pēta cēloņu un seku sakarības, eksperimentē un mēģina saprast, kā darbojas dzīvi organismi, taču vēl nav iepazīstināts ar zinātnisko ētiku. 
2. Nepietiekami attīstīta empātija. Mazs bērns saprot ka viņam pašam sāp, ja viņš sasitas, bet vēl nespēj iztēloties, ka tieši to pašu izjūt arī cita dzīva būtne. Īpaši tad, ja tā ir maza un izskatās pavisam citādi nekā cilvēks.
3. Vēlme kontrolēt un izjust varu. Bērniem patīk atklāt, ka viņi spēj ietekmēt apkārtējo pasauli. Dzīvnieks, kas cenšas aizbēgt, reaģē uz bērna darbībām, un bērns var izjust kontroli pār situāciju, gluži kā kaķis ar peli. Dažreiz bērni to dara, ja viņus nomāc bezpalīdzības sajūta un viņi izjūt emocionālu stresu. 
4. Iemācīta uzvedība. Ja bērns redz pieaugušos vai citus bērnus izturamies vardarbīgi pret dzīvniekiem, viņš var pārņemt šādu attieksmi pret vājākiem. Bērni mācās, vērojot apkārtējos.
5. Impulsu kontroles grūtības. Bērns var saprast, ka dzīvniekam nedrīkst darīt pāri, bet nespēt atturēties no darbības, kas konkrētajā brīdī šķiet interesanta vai aizraujoša. Tas gan neatceļ nepieciešamību viņu apturēt un mācīt atbilstošu izturēšanos pret citām dzīvām būtnēm. 

Svarīgi: šie skaidrojumi nav attaisnojums dzīvnieku mocīšanai. Tie palīdz saprast, kāpēc bērns tā rīkojas un kāda pieaugušo reakcija varētu būt visnoderīgākā.

Situācijas, kurās jāpievērš pastiprināta uzmanība

Vienreizēja situācija, kad mazs bērns neapdomīgi nodara pāri kukainim, nav pielīdzināma ilgstošai un apzinātai dzīvnieku mocīšanai. Izskaidrojam bērnam, kāpēc tā darīt nedrīkst, piekodinam vairāk tā nedarīt un dzīvojam tālāk. Ja vien tā nav atkārtota uzvedība, tad gan jāsāk satraukties. 
 

Par īpaši satraucošu uzskatāma situācija, ja bērns:

• apzināti un atkārtoti nodara dzīvniekam sāpes;
• turpina to darīt arī pēc tam, kad viņam izskaidrots, ka dzīvnieks cieš;
• izjūt prieku vai gandarījumu par dzīvnieka ciešanām;
• apzināti izvēlas bezpalīdzīgus dzīvniekus;
• izmanto vardarbību, lai izrādītu varu vai sodītu;
• vienlaikus izturas agresīvi pret citiem bērniem vai pieaugušajiem.

Amerikas Bērnu un pusaudžu psihiatrijas akadēmija (AACAP) informatīvā materiālā par bērnu un dzīvnieku attiecībām (2) norāda: ja bērns turpina izturēties vardarbīgi pret dzīvniekiem, tā var būt būtisku emocionālu problēmu pazīme, un arī pētījumi uz to norāda (3). Šādu aizdomu gadījumā būtu nepieciešams vērsties pie speciālista. 

Intereses neveselīgā robeža 

Atgriežoties pie pieņēmuma, ka bērns, kurš dara pāri dzīvniekiem, var būt ar vardarbīgām tieksmēm, jāsaka, ka saikne starp cietsirdību pret dzīvniekiem bērnībā un vardarbīgu uzvedību pieaugušā vecumā joprojām tiek pētīta un atklājumi nenorāda uz tik ciešu sakarību. Agrāk tik tiešām populāra bija ideja, ka bērns, kurš moka dzīvniekus, ļoti iespējams, nākotnē kļūs par slepkavu. To savā teorijā (jeb tā sauktajā Makdonalda triādē) 1963. gadā iekļāva psihiatrs Džons Makdonalds. Viņš izvirzīja trīs pazīmes, pēc kurām var sasaistīt uzvedības izpausmes bērnībā ar iespējamu vardarbību pieaugušā vecumā, proti, 

1. cietsirdība pret dzīvniekiem;
2. piromānija jeb apzināta uguns dedzināšana;
3. ilgstoša nakts enurēze (čurāšana gultā).
    

Protams, ir arī citi faktori, kas jāņem vērā – piedzīvotas galvas traumas un tajās radušies smadzeņu bojājumi, piedzīvota vardarbība ģimenē un citi. Šobrīd Makdonalda teorija vairs nav populāra un tikusi atspēkota vairākkārt (4, 5), lai gan arī mūsdienu pētījumos ir konstatēta saistība starp vardarbību pret dzīvniekiem un citām agresīvas vai antisociālas uzvedības izpausmēm. Tomēr vairs netiek uzskatīts, ka viena uzvedība izraisa otru, drīzāk tā signalizē par faktoriem, kas bērnā atmodinājuši šo instinktu un nespēju kontrolēt tā impulsus. 

Cietsirdība pret dzīvniekiem var būt: 

• agrīna uzvedības problēmu pazīme;
• liecība par empātijas un emociju regulācijas grūtībām;
• reakcija uz paša bērna pieredzētu vardarbību vai traumatisku vidi;
• uzvedības modelis, ko bērns pārņēmis no apkārtējiem.

Tātad dzīvnieku mocīšana var būt signāls, kam jāpievērš uzmanība, bet nebūt ne nākotnes noziedznieka diagnoze. Fakts, ka bērns reiz norāvis mušai kājas, vēl nenozīmē, ka viņš izaugs par maniaku, tikai to, ka tajā brīdī bērnam radusies tik dziļa interese par to, kas notiks, ja tā izdarīs, ka vecāku pamācības uz laiku zaudējušas ziņkārei. 

Avoti:

1. Burich, L & Williams, J 2020. 'Children’s welfare knowledge of and empathy with farm animals: A qualitative study'.
2. AACAP, Pets and Children, guide https://aacap.org/AACAP/AACAP/Families_and_Youth/Facts_for_Families/FFF-Guide/Pets-And-Children-075
3. Lee-Kelland R, Finlay F., 2018. Children who abuse animals: when should you be concerned about child abuse? A review of the literature. Archives of Disease in Childhood
4. Parfitt CH, Alleyne E., 2020. Not the Sum of Its Parts: A Critical Review of the MacDonald Triad. Trauma Violence Abuse. 
5. Joubert, D., Welsh, K., Edward, L.J., 2021. Validity of the MacDonald Triad as a forensci construct: Links with psychopathology and patterns of agression in sex offenders. Legal and Criminological Psychology.