Ja šo brīdi palaižam garām, būs grūti... Kāpēc vecums līdz 5 gadiem ir pats svarīgākais posms?

Viedoklī dalās Latvijas Nacionālās bibliotēkas nozares speciāliste, UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre (2016 -2026) Baiba Moļņika:

Latviešiem ir sakāmvārds – ko sēsi, to pļausi, un attiecībā uz bērnu attīstību tas ir īpaši precīzs. Tas, ko spējam pamanīt un attīstīt bērnā agrīnā vecumā, tostarp viņa valodu, zinātkāri, spēju sadarboties un izprast apkārtējo pasauli, ir izšķiroši tam, kā viņš dzīvos un mācīsies tālāk. Ja mēs par kādu prasmju trūkumu sākam uztraukties tikai pusaudža vecumā, ir vērts sev pajautāt, vai par to nevajadzēja sākt domāt daudz agrāk.
 

Jau pirms vairākiem gadiem UNESCO aktualizēja agrīnās prevencijas nozīmi, proti, nepieciešamību laikus pamanīt bērna attīstības vajadzības. Īpaši svarīgs ir vecums līdz pieciem gadiem, kad iespējams būtiski ietekmēt to, kā attīstās bērna valoda, redze, kustības un citas spējas. Ja šo brīdi palaižam garām, vēlāk situāciju labot var būt daudz grūtāk, lai cik daudz resursu mēs ieguldītu. 

Tāpēc uz bērnu nevaram skatīties tikai no vienas nozares skatpunkta - bērns ir viens veselums, un viņa attīstībā cieši jāsadarbojas ģimenei, pirmsskolai, veselības un labklājības jomas speciālistiem. Latvijā esam atzinuši pirmsskolas izglītības nozīmi, tostarp nosakot obligātu sagatavošanu pamatizglītības ieguvei no piecu gadu vecuma, taču jautājums ir arī par to, cik lielu gabalu no resursu “pīrāga” atvēlam tieši pirmsskolai un cik augstu novērtējam tur strādājošos pedagogus. kuri strādā ar bērna personības attīstības pašiem pamatiem. Tāpēc rodas jautājums, vai mēs pietiekami apzināmies šī darba nozīmi? Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, strādājot pie  Nacionālās lasīšanas stratēģijas izveides, vēlamies īpaši pievērsties mazajiem bērniem un ģimenēm.
 

Valoda attīstās vēl pirms bērns sāk lasīt

Šobrīd daudz runājam par skolēnu lasītprasmi, taču tās pamati neveidojas tikai tad, kad bērns pirmoreiz atver grāmatu un sāk lasīt patstāvīgi. Ārkārtīgi nozīmīga ir dzīvā komunikācija ar bērnu vēl pirms tam, piemēram, sarunas, pasaku lasīšana, vārdu krājuma papildināšana un kopīga spēlēšanās. Atceros kādā UNESCO konferencē dzirdētu piemēru par pētījumu ar putnu mazuļiem - viņiem tika nodrošināta autentiska putnu dziesmu skaņa, taču bez dzīvas saskarsmes ar pieaugušajiem putniem viņi paši dziedāt neiemācījās. 

Šis piemērs ļoti spilgti atgādina, cik svarīga ir dzīva mijiedarbība –  varam piedāvāt bērnam vismodernākās lietotnes un digitālos risinājumus, taču tie neaizstāj mammas, tēta un citu ģimenes locekļu valodu. Īpaši būtiski tas ir arī latviešu valodas stiprināšanā – mēs dzīvojam pasaulē, kur bērniem jau ļoti agrā vecumā ir pieejamas dažādas valodas, un tas pats par sevi nav nekas slikts. Tieši otrādi – mazi bērni spēj brīnišķīgi apgūt vairākas valodas un saprast, ar kuru cilvēku kurā valodā runāt, taču līdztekus interesei par svešvalodām mums ļoti rūpīgi jākopj arī latviešu valoda. Runājot ar bērniem, lasot viņiem pasakas, kopīgi spēlējoties un fantazējot, mēs stiprinām ne tikai valodas prasmes, bet arī saikni ar savu kultūru.
 

Kopīgai lasīšanai ģimenes var izmantot arī bibliotēku piedāvājumu - Latvijas Nacionālās bibliotēkas lasīšanas veicināšanas kustībā “Restarts lasīšanai” ir vieta arī pašiem mazākajiem, piemēram, projekts “Grāmatu starts” domāts trīs un četrus gadus veciem bērniem un viņu vecākiem. Savukārt programmā “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija” ir jaunākā grupa “5+”, kurā pirmsskolas vecuma bērni lasa un vērtē jaunākās grāmatas kopā ar pieaugušajiem, bet vecāki paši var pievienoties vecāku žūrijai. 
 

Bērna zinātkāre –  vērtība, ko nedrīkstam pazaudēt

Kāpēc pirmsskolas vecums ir tik svarīgs? Tāpēc, ka bērna zinātkāre šajā laikā ir dabiska. Viņš ir ienācis pasaulē un vēlas to izpētīt. Visi zinām šo vecumu, kad bērns nemitīgi jautā: kāpēc tā, kāpēc šitā, bet kāpēc vispār? Manuprāt, ir ļoti svarīgi šo zinātkāri nenomākt, īpaši mūsdienās, kad esam pieraduši atrast atbildi teju uz ikvienu jautājumu dažu sekunžu laikā. Taču, ja bērnam vienmēr iedodam gatavu atbildi, neļaujot pašam domāt, meklēt un nonākt pie secinājumiem, mēs riskējam vājināt viņa vēlmi izzināt pasauli. Ja šo dabisko interesi pazaudējam pirmsskolā, pēc tam skolotājam ir jāiegulda ļoti daudz pūļu, lai to atkal atmodinātu. Pirmsskolas uzdevums nav tikai sagatavot bērnu skolai, iemācot noteiktas zināšanas un prasmes, tikpat svarīgi ir saglabāt viņa vēlmi jautāt, atklāt un mācīties.
 

Ģimenes un pirmsskolas sadarbība

Mēs visi vēlamies saviem bērniem vislabāko un dažkārt vecāki cenšas nodrošināt pēc iespējas vairāk nodarbību – valodas, sportu, dejas, mūziku. Varbūt arī īstenot kādu savu nepiepildīto sapni par baletu vai futbolu, taču ir vērts pajautāt, kādu rezultātu mēs īsti vēlamies sasniegt? Vai vēlamies, lai bērns izaug par slavenu futbolistu, balerīnu vai zinātnieku, vai tomēr vispirms būtu laimīgs cilvēks? Te ļoti svarīga ir arī ģimenes un pirmsskolas sadarbība, jo visu atbildību nevar uzlikt tikai uz izglītības iestādes pleciem.

Ja pirmsskolā bērns lasa, zīmē un pēta, bet mājās šīs aktivitātes nekādā veidā neturpinās, veidojas pārrāvums. Svarīgi gan atcerēties, ka sadarbība nav tikai uzdevumu došana vecākiem. Atcerēsimies kaut vai Miķeļdienas darbiņus, kad ģimenes mājās no kabačiem, tomātiem un citiem dārzeņiem gatavo dažādus veidojumus. Nereti tas pārvēršas sacensībā, kuram būs skaistākais darbs un kura vecāki būs vairāk pacentušies, bet varbūt daudz vērtīgāk būtu visiem kopā apsēsties un veidot vienu kastaņu virteni vai cept pīrādziņus? Šādā kopīgā darbā bērns mācās sadarboties, novērtēt citus un priecāties par kopīgu rezultātu. Tā nav mazāk svarīga mācīšanās par kādu individuālu sasniegumu. Tieši šeit veidojas arī pilsoniskās atbildības un kopības izjūtas pamati.

Pirmsskolā veidojas ne tikai prasmes, bet personība

UNESCO izglītības pieejā ir vairāki būtiski principi – mācīties zināt, mācīties darīt, mācīties būt un mācīties dzīvot kopā. Manuprāt, tie īpaši precīzi raksturo pirmsskolas nozīmi, jo bērna attīstību nevar reducēt tikai uz to, cik daudz viņš zina vai prot izdarīt. Tikpat svarīgi ir, vai bērns spēj sajust sevi kā daļu no pasaules, apzināties savas spējas, atrast to, kas viņam padodas, un vienlaikus novērtēt cilvēkus sev apkārt. Vai viņš spēj priecāties ne tikai par savu, bet arī par kopīgi paveikto? Tieši tāpēc mums jāmācās novērtēt arī to, kas notiek ārpus ierastajām mācību nodarbībām - kopīga darbošanās, spēlēšanās, kultūras iepazīšana un svētku svinēšana arī ir mācību process. 
 

Novembrī, runājot par patriotismu un piederību Latvijai, ir vērts atcerēties, ka arī tās ir vērtības, kas veidojas ikdienā - caur valodu, kopīgām tradīcijām, attiecībām un spēju būt kopā ar citiem. Arī lasīšana ir daļa no šīs piederības – nesen apritēja 500 gadi kopš pirmās latviešu valodā izdotās grāmatas, un drukātais vārds ir palīdzējis saglabāt mūsu valodu un veidojis pašu domu par savu valsti. Cilvēks, kurš lasa un spēj kritiski domāt, tāpēc ieguldījums lasīšanā ir ieguldījums arī sabiedrības noturībā. Un pirmsskola ir viena no pirmajām vietām ārpus ģimenes, kur bērns to visu piedzīvo,