Katrs rīts bērnudārzā ir ar asarām! Viena lieta, ko vecāki bieži pārprot

Ja viņš no rīta joprojām raud, vai tas nozīmē, ka kaut kas nav kārtībā? Adaptācija jaunā vidē ir process, kura laikā bērns jaunajā pamazām iegūst drošības sajūtu - sāk uzticēties pedagogam, saprast dienas ritmu, iesaistīties rotaļās, veidot attiecības ar citiem bērniem un arvien brīvāk darboties bez vecāku klātbūtnes. Tāpēc, vērtējot adaptāciju, jāraugās nevis uz dažām minūtēm no rīta, bet uz bērna dienu kopumā, stāsta Pirmsskolas “CreaKids” filiāles vadītāja Madara Stonkus.
 

Rīta asaras vēl nenozīmē, ka bērnam pirmsskolā klājas slikti

Šķiršanās no vecākiem bērnam var būt emocionāls brīdis arī tad, ja pirmsskolā kopumā viņš jūtas labi. Daudz svarīgāks ir jautājums – kas notiek pēc tam, kad mamma vai tētis ir aizgājis? Vai bērns pēc dažām minūtēm nomierinās, vai pieņem pedagoga mierinājumu, sāk rotaļāties, interesējas par apkārt notiekošo, komunicē ar citiem bērniem? Vai dienas laikā viņam pārsvarā ir priecīgi un mierīgi brīži? 

Ja pēc vecāku aiziešanas bērns nomierinās un iesaistās dienas gaitās, rīta asaras var būt vienkārši daļa no šķiršanās procesa. Bērns vienlaikus var ļoti negribēt šķirties no vecākiem un tomēr justies droši pirmsskolā. Par veiksmīgu adaptāciju liecina pakāpeniskas, reizēm pavisam nelielas pārmaiņas, piemēra, bērns zina, pie kura pieaugušā vērsties, ja viņam kaut ko vajag. Viņš sāk orientēties dienas ritmā un paredzēt, kas sekos pēc brokastīm, rotaļām vai pastaigas. Viņam parādās iecienītas nodarbes, rotaļlietas vai draugi. Viņš spēj paēst, atpūsties un rotaļāties, un pats galvenais – bērnam vairs nav visu dienu jābūt paaugstinātā emocionālā gatavībā. 
 

Dažkārt par grūtībām vairāk pastāsta bērna uzvedība mājās

Adaptācija nebeidzas brīdī, kad bērns iziet pa pirmsskolas durvīm, jo īpaši mazākiem bērniem, kuri vakarā nevar pastāstīt, piemēram, “Man šodien bija grūti, jo visu dienu centos saprast jauno vidi.” 

Tā vietā par emocionālo slodzi var pastāstīt viņu uzvedība - pirmajās nedēļās bērns mājās var vairāk pieķerties vecākiem, ir vieglāk aizkaitināms vai noguris. Var būt vairāk dusmu un raudāšanas, var mainīties miegs vai apetīte. Atsevišķas šādas izmaiņas adaptācijas laikā nav nekas neparasts – bērns dienas laikā ir ieguldījis ļoti daudz enerģijas, pielāgojoties jaunai videi, cilvēkiem, noteikumiem un ritmam. Uzmanība jāpievērš tad, kad šīs izmaiņas ir ilgstošas, kļūst arvien izteiktākas un būtiskāk ietekmē bērna ikdienu. Piemēram, bērns ilgstoši nespēj nomierināties pēc vecāku aiziešanas, neiesaistās rotaļās, izvairās no kontakta, atsakās ēst vai atpūsties un dienas lielāko daļu pavada izteiktā sasprindzinājumā. 
 

Nav konkrēta laika, kad bērnam jāiejūtas bērnudārzā 

Nav viena konkrēta dienu vai nedēļu skaita, kad bērnam jāiejūtas bērnudārzā – bērni ir ļoti dažādi, kāds iepazīst jauno vidi dažu dienu laikā, citam nepieciešamas vairākas nedēļas vai ilgāk, tāpēc svarīgi pievērst uzmanību dinamikai – vai, salīdzinājumā ar pirmo nedēļu, bērnam kļūst kaut nedaudz vieglāk? Vai parādās arvien vairāk mierīgu brīžu? Vai viņš sāk uzticēties pedagogam un interesēties par apkārt notiekošo? Ja ilgākā laikā uzlabojuma nav vai situācija pasliktinās, vecākiem un pedagogiem kopīgi jāmeklē iemesli un piemērotākais atbalsts.
 

Vecāku un pedagogu sadarbība

Adaptācijas laikā liela nozīme ir vecāku un pedagogu sadarbībai, jo mājās un pirmsskolā bērns var būt ļoti atšķirīgs. Piemēram, bērns, kurš no rīta izmisīgi turas mammai pie rokas, pēc desmit minūtēm grupā var priecīgi rotaļāties. Un otrādi – mājās bērns var šķist mierīgs, bet pirmsskolā lielu dienas daļu pavadīt saspringumā, tāpēc liela nozīme ir informācijas apmaiņai un vecāku – skolotāju sadarbībai. Vecākiem ir svarīgi zināt, cik ātri bērns pēc šķiršanās nomierinājās, vai iesaistījās rotaļās, vai pats meklēja kontaktu ar pedagogu utt. Savukārt, pedagogam ir svarīgi zināt, ko vecāki novēro mājās. 
 

Adaptācijas laikā svarīgākais ir vērot bērnu kopumā un pamanīt pārmaiņas ilgākā laika posmā - rīta asaras var būt tikai viens īss dienas mirklis, savukārt par bērna pašsajūtu vairāk pastāsta tas, vai viņš spēj nomierināties, iesaistīties ikdienas aktivitātēs, veidot attiecības un pamazām justies arvien drošāk. Vecāku uzdevums nav panākt, lai šķiršanās katru rītu būtu bez emocijām, bet kopā ar pedagogiem palīdzēt bērnam iegūt pārliecību, ka pirmsskola ir droša un paredzama vide, kurā ir pieaugušie, kam var uzticēties, un ka dienas beigās mamma vai tētis vienmēr atgriezīsies.