"Man rokā dzīvo citplanētietis!"... Mārītei nācās zaudēt plaukstu agresīva audzēja dēļ

Mārītes stāstā ir gan bailes, gan bezspēcība, gan brīži, kad šķiet – vairs nav spēka turpināt. Ir arī asaras, smiekli, rozā parūka un apņēmība pierādīt sev, ka dzīve pēc smagas slimības nebeidzas. Viņa atklāti stāsta, kā gandrīz pusotru gadu meklēja atbildes uz neizskaidrojamām sāpēm, kā uzzināja par audzēju un kā bija jāpieņem lēmums, kas ļāva viņai turpināt dzīvot.

Šodien Mārīte mācās visu darīt ar vienu roku, atkal skatās uz sevi spogulī bez vēlmes novērsties un uz dzīvi raugās citādi nekā agrāk. Viņas galvenais vēstījums citiem ir vienkāršs: nelieciet savu veselību pēdējā vietā. 

Viss sākās ar savādām sāpēm plaukstā

Mārīte ir no Liepājas. Viņa ir divu bērnu mamma, un vēl nesen viņas ikdiena bija saistīta ar pavisam parastām rūpēm - bērniem, mājām, nākotnes plāniem un domām par atgriešanos darba dzīvē. Viņa bija nagu meistare, taču Covid-19 pandēmijas un grūtniecību dēļ šajā darbā bija iestājusies pauze. 2025. gadā Mārīte cerēja atsākt strādāt. Viņa nenojauta, ka priekšā ir cīņa par dzīvību.

Pirmās dīvainās sajūtas labajā plaukstā parādījās 2023. gada decembrī. “Es sajutu savā plaukstā strāvu, tādu kā elektrību, kas izskrien cauri. Man tādas sajūtas vēl nebija bijušas, un tas likās jocīgi. Bet es tam nepievērsu uzmanību. Domāju, ka varbūt kaut kur esmu atsitusi roku, iedzēru zāles un dzīvoju tālāk,” atceras Mārīte.

Pēc aptuveni mēneša sajūta atkārtojās. Sāpes uznāca un pārgāja, reizēm plauksta sāpēja pat mēnesi, pēc tam kādu laiku lika mieru. Sākumā nekas neliecināja, ka notiek kaut kas patiešām nopietns.

2024. gada pirmajā pusē Mārīte sāka strauji zaudēt svaru. Pusgada laikā viņa bija zaudējusi aptuveni 25 kilogramus, lai gan nebija īpaši centusies notievēt.

“Es to sasaistīju ar bērna barošanu ar krūti. Domāju, ka bērns visu noēd. Un, kuram gan nepatīk, ka svars krītas? Es pat neiedomājos, ka tas varētu būt signāls, ka kaut kas nav labi.”

Kad sāpes plaukstā kļuva izteiktākas, Mārīte beidzot vērsās pie ģimenes ārstes. Vizīte, kas sākumā šķita parasta, pavēra pirmās aizdomas par iespējamu onkoloģisku slimību.

Ārste jautāja, vai ģimenē kādam bijis vēzis. Mārīte atbildēja, ka abas vecmāmiņas slimojušas – vienai bijis kuņģa, otrai dzemdes vēzis.

“Es nesapratu, kāds tam sakars ar manām plaukstas sāpēm. Ārste izvilka anketu par vēzi, un es to aizpildīju, pat smejoties, jo domāju – kā mēs līdz šim vispār esam nonākuši?”

Mārītei nozīmēja asinsanalīzes, tostarp audzēja marķieru pārbaudes. Rezultāti bija labi. Marķieri neuzrādīja novirzes, un arī pārējās analīzes neradīja aizdomas par smagu slimību. Tas viņu nomierināja. Ārste nosūtīja uz plaukstas ultrasonogrāfiju, pie neirologa un uz elektroneirogrāfiju, lai noskaidrotu, vai sāpes nav saistītas ar karpālā kanāla sindromu. Mārīte turpināja dzīvot, domādama, ka problēma, visticamāk, ir kādā nervā. Taču sāpes nepazuda.

Plauksta vairs neklausīja, bet audzēju nevarēja ieraudzīt

2024. gada rudenī sāpes kļuva daudz spēcīgākas. Mārīte atceras, kā braukusi ar automašīnu un, pārslēdzot pārnesumus ar labo roku, sajutusi asas sāpes.

“Man vairs nebija spēka kaut ko satvert. Es nevarēju līdz galam salocīt pirkstus, un bija grūti pat pagriezt stūri. Ja kāds nejauši aizskāra manu plaukstu, es varēju raudāt no sāpēm.”

Novembrī viņa devās pie neirologa. Arī tur sākotnējās aizdomas bija par karpālā kanāla sindromu. Mārītei ieteica masāžas, taču viņa atteicās, jo plauksta bija tik jutīga, ka pat pieskāriens radīja lielas sāpes. Vēlāk izrādījās, ka atteikšanās no masāžām šajā situācijā, iespējams, bija pareizais lēmums.

Izmeklējumi prasīja laiku. Uz elektroneirogrāfiju Mārīte tika tikai 2025. gada maijā. Pārbaude parādīja, ka karpālā kanāla sindroma nav. Tas radīja jaunu jautājumu – kas tad īsti notiek ar viņas roku?

 Foto: Mārtiņš Zīders, izdevniecība “Rīgas Viļņi”

Aptuveni mēneša laikā plauksta sāka pamatīgi pietūkt. Līdz tam tajā nebija bijis redzams ne bumbulis, ne kāds cits veidojums. Tagad tas sāka kļūt acīmredzams.

2025. gada 5. jūnijā Mārīte pārtrauca jaunākā dēla barošanu ar krūti. Ap to laiku plaukstā jau bija izaudzis liels bumbulis, kas traucēja satvert priekšmetus un kustināt roku, un 20. jūnijā viņa beidzot devās uz plaukstas ultrasonogrāfiju. Šī vizīte kļuva par vienu no biedējošākajām viņas dzīvē.

“Speciālists ar 50 gadu darba stāžu skatījās ultrasonogrāfijā un ilgi neko neteica. Es visu laiku jautāju, kas tur ir, kas notiek. Viņš skatījās uz mani un brīnījās. Beigās viņš nolika zondi, apsēdās un jautāja: "Kas tu esi, meitenīt? Es ar savu 50 gadu pieredzi kaut ko tādu plaukstā redzu pirmo reizi. Es pat nezinu, kas tas ir," stāsta Mārīte.

Ārsts paskaidroja, ka nepieciešama magnētiskā rezonanse. Veidojums izskatījās neparasts, un viņš pat pieļāva, ka tas varētu būt kāds dzīvs organisms – lentenis vai tārps. Mārīte nebija ceļojusi uz eksotiskām valstīm, tāpēc šāds skaidrojums viņu vēl vairāk satrauca. 

Tomēr ārsts pateica arī vārdus, kuriem Mārīte tajā brīdī pieķērās kā glābšanas riņķim: pēc viņa domām, tas neizskatījās pēc onkoloģiskas slimības. “Es domāju – labi, lai tas ir jebkas, galvenais, ka nav vēzis.”

Taču viņa vairs nespēja nomierināties. Pēc garajām Jāņu brīvdienām Mārīte steidzās pie ģimenes ārstes, rokās turot ultrasonogrāfijas attēlus.

“Es ieskrēju kabinetā un pateicu: "Man rokā dzīvo citplanētietis!"” 

Magnētiskā rezonanse atklāj patiesību

Mārīte nolēma par maksu veikt magnētisko rezonansi. Viņa atzīst, ka šodien, atskatoties uz notikušo, domā – varbūt vajadzēja to darīt agrāk.

“Ja kaut kas sāp un ilgstoši nepāriet, es tagad citiem saku – nepalieciet mierā, meklējiet atbildes. Es toreiz tik ilgi gaidīju, un pati nezinu, kāpēc.”

Arī magnētiskās rezonanses laikā ārste atzina, ka plaukstā redzams ļoti liels veidojums. Bija jāgaida izmeklējuma apraksts divas nedēļas, taču Mārīte vairs nespēja izturēt neziņu. Viņa ievadīja izmeklējumu attēlus “ChatGPT” un jautāja, kas tas varētu būt. Mākslīgais intelekts uzsvēra, ka nevar noteikt diagnozi, tomēr starp iespējamajiem skaidrojumiem minēja arī sarkomu – retu ļaundabīgu audzēju. Mārīte sāka lasīt par šo slimību, taču cerēja, ka tas nav viņas gadījums. 

Tad pienāca atbilde, kas visu mainīja. Magnētiskās rezonanses slēdzienā bija norādīts, ka veidojums ir sarkomatozs. Mārīte saņēma ziņu agrāk, nekā bija gaidījusi.

“Tu sēdi, lasi to atbildi, un pēkšņi apkārt pazūd visas skaņas. Tu vienkārši pazūdi tajā visā. Nevari aptvert, kas tikko ir noticis.”

Viņa piezvanīja ģimenes ārstei, kura palīdzēja saprast nākamos soļus. Tika atvērts tā dēvētais zaļais koridors, un sākotnēji vizīte onkoloģijas centrā bija paredzēta 21. jūlijā. Taču Mārīte nespēja nosēdēt mierā vēl gandrīz trīs nedēļas. Viņa pati meklēja agrāku pierakstu un atrada iespēju tikt pie onkologa jau 7. jūlijā.

“Man bija pilnīgi vienalga, pie kāda onkologa eju un kādu ķermeņa daļu viņš ārstē. Galvenais, lai kāds mani apskata un pasaka, kas notiek.”

Onkoloģijas centrā viņu pārsteidza cilvēku skaits. Starp pacientiem bija daudz jaunu cilvēku, un, ieraugot sievietes ar lakatiņiem, Mārīte vēl domāja, ka tas viss ir ļoti tālu no viņas pašas dzīves. Viņa cerēja, ka izstāstīs ārstam savu stāstu, saņems kādu risinājumu un varēs doties mājās. Taču ārsta reakcija, pārskatot izmeklējumu dokumentus, lika saprast, ka situācija ir daudz nopietnāka.

“Viņš šķirstīja manus dokumentus, un es redzēju, kā mainās viņa acis. Viņš pateica, ka mani prom laist nedrīkst. Atcēla iepriekšējo pierakstu un teica, ka zaļais koridors jāsāk no šīs dienas.”

Ārsts nekavējoties organizēja nākamos izmeklējumus – biopsiju, datortomogrāfiju un ārstu konsīliju. Mārīte ir pateicīga viņam par iesaistīšanos un centieniem paātrināt visu procesu.

Datortomogrāfijas rezultāti bija iepriecinoši: metastāzes netika konstatētas, un plaušas bija tīras. Tomēr tas vēl nenozīmēja, ka briesmas ir garām. 14. jūlijā tika veikta biopsija. Bija jāgaida audu analīžu rezultāti, bet ārsti jau vērtēja iespējamos ārstēšanas scenārijus.

Kad onkologs piezvanīja Mārītei, viņš vispirms uzsvēra, ka asinsanalīzes ir labas un datortomogrāfija neuzrāda metastāzes. Taču pats audzējs bija milzīgs – aptuveni sešus reiz piecus reiz četrus centimetrus. Tas viss atradās viņas plaukstā.

“Ārsts man pateica, ka pat labākajā gadījumā roka būs smagi sakropļota. Viņi nevarēja apsolīt, vai pēc operācijas palikšu ar pirkstiem vai bez tiem. Sliktākajā gadījumā būs jāamputē plauksta.”

“Tā bija vienīgā reize, kad negribēju dzīvot”

Kad Mārīte izstāstīja ģimenei par iespējamo amputāciju, viņu pārņēma izmisums. Viņa atceras, ka skaļi raudājusi un kliegusi. Bija grūti aptvert, kā turpmāk varēs rūpēties par bērniem, kā dzīvos bez labās plaukstas un kā vispār būs iespējams atgriezties ierastajā dzīvē.

“Tā bija vienīgā reize mūžā, kad man bija domas, ka es negribu dzīvot. Es domāju – kā es tagad ar bērniem? Ko es vispār varēšu izdarīt? Kāda tam visam jēga?”

Viņa atceras šo vakaru kā vienu no tumšākajiem brīžiem savā dzīvē. Tomēr viņa ļāva sev izraudāties, izkliegt sāpes un izdzīvot šo pirmo izmisuma vilni. Nākamajā rītā domas jau bija citādas.

“Es pamodos un domāju – man taču ir bērni, man ir iespēja dzīvot. Kāpēc es to tā uztvēru? Un tad es pat sāku domāt, cik stilīgi varētu izskatīties ar protēzi. Tāds interesants aksesuārs, ne tā kā visiem.”

Šī domāšanas maiņa nenozīmēja, ka bailes pazuda vai ka amputācija kļuva viegla. Tā bija viņas pirmā iespēja paskatīties uz nākotni, kurā dzīve turpinās arī tad, ja ķermenis būs citāds.

30. jūlijā pienāca biopsijas rezultāti. Vispirms Mārīte saņēma ziņu, ka tas nav viens no visnelabvēlīgākajiem sarkomas veidiem. Pēc tam sekoja pilnais slēdziens, kurā audzējam beidzot bija konkrēts nosaukums – monofāziskā sinoviālā sarkoma. Tā ir reta ļaundabīga slimība, un Mārītes gadījumā audzējs bija agresīvs un atradās sarežģītā vietā.

Pēc atkārtota ārstu konsīlija tika nolemts mēģināt ķīmijterapiju. Cerība bija samazināt audzēju, lai būtu iespējams veikt saudzējošāku operāciju un saglabāt vismaz daļu plaukstas funkciju. Mārīte piekrita uzreiz.

Ķīmijterapija, izkritušie mati un cerība, ka audzējs sarūk

Pirmo ķīmijterapijas kursu Mārīte sāka 2025. gada 7. augustā. Viņa bija gatava cīnīties, tomēr negaidīja, cik smagi organisms reaģēs uz ārstēšanu. Pēc pirmā kursa viņai bija slikta dūša, vemšana, cistīts, galvassāpes, reiboņi un sirdsklauves.

“Tajā brīdī man likās, ka mani nobendēs nevis pati sarkoma, bet ķīmijterapija. Man bija tik slikti, ka grūti pat izstāstīt.”

Pirms ārstēšanas Mārīte bija brīdināta, ka mati izkritīs. Taču viņa nezināja, ka pazudīs arī pārējais ķermeņa apmatojums. Ārsti viņai bija arī izskaidrojuši, ka ārstēšana var apdraudēt auglību, un runājuši par iespēju saglabāt olšūnas vai olnīcu audus, ja nākotnē viņa vēlētos bērnus.

20. augustā, starp pirmo un otro ķīmijterapijas kursu, viņai sāka izkrist mati. No rīta Mārīte pamodās ar matiem uz spilvena. Viņai bija gari, brūni mati, un, lai gan tie jau iepriekš bija kļuvuši plānāki, tagad to zudums bija neizbēgams.

“Vispirms izkrita kādi 50 procenti. Es mēģināju kaut ko saglabāt, veidoju astīti, ķemmēju, bet sapratu, ka mati vienkārši krīt ārā. Nākamajā dienā pati paņēmu matu mašīnīti un nodzinu to, kas bija palicis.”

Tajā brīdī smiekli mijās ar asarām. Mārīte bija gatavojusies, zināja, ka tas notiks, bet pieredzēt to pašai bija pavisam kas cits.

Otrajā un trešajā ķīmijterapijas kursā pašsajūta bija labāka. Organisms, šķiet, jau bija pieradis pie ārstēšanas. Tiesa, asinsanalīzes pasliktinājās – samazinājās hemoglobīna līmenis un leikocītu skaits, kas ir būtiski imūnsistēmas darbībai. Tomēr audzēja marķieri joprojām bija normas robežās. Mārīte sāka justies cerīgāk. Pēc trešā kursa viņai šķita, ka veidojums kļuvis plakanāks, sāpes mazinājušās un roka atkal sākusi klausīt. Viņa varēja satvert automašīnas stūri un atkal braukt ar mašīnu.

“Man tiešām likās, ka ķīmijterapija strādā. Es skatījos uz savu roku un domāju, ka audzējs ir mazāks. Es jau biju gatava ticēt, ka viss izdosies.”

Ārsti nolēma ceturto ķīmijterapijas kursu atlikt un veikt atkārtotus izmeklējumus, lai noskaidrotu, vai ārstēšana devusi rezultātu. Datortomogrāfija joprojām bija laba - metastāžu nebija. Mārīte uz magnētisko rezonansi devās cerību pilna. Taču atbilde bija nežēlīga. Audzēja izmērs nebija būtiski mainījies. Tie paši seši reiz pieci reiz četri centimetri.

“Es lasīju slēdzienu un sākumā priecājos, bet tad sapratu, ka esmu to jau lasījusi. Viss bija tieši tāpat kā iepriekš. Tajā brīdī es pati sapratu – būs jāamputē plauksta.”

Ķīmijterapija nebija devusi gaidīto rezultātu, un iespēja saglabāt plaukstu kļuva arvien mazāka.

Mārīte zaudēja plaukstu, lai varētu dzīvot

2025. gada oktobrī Mārīte devās pie mikroķirurgiem. Saruna bija īsa, bet tās nozīme – milzīga. Ārsti paskaidroja, ka saudzējoša operācija nav iespējama. Audzējs bija tik liels, ka, izgriežot to kopā ar nepieciešamo drošības zonu, no plaukstas gandrīz nekas nepaliktu pāri. Turklāt nebija garantijas, ka audzēju izdosies pilnībā izņemt, saglabājot roku. Lai turpinātu dzīvot un mazinātu slimības atgriešanās risku, bija jāamputē plauksta. Mārīte šo lēmumu saprata, taču tas nenozīmēja, ka viņai bija viegli to apzināties.

Pēc ārstu vizītes sākās savāds gaidīšanas laiks. Viņa nezināja operācijas datumu, taču saprata, ka dzīve drīz mainīsies neatgriezeniski. Pazuda miegs. Mārīte atceras, ka dažkārt četras dienas pēc kārtas nespēja normāli izgulēties. Viņai joprojām bija divi bērni, par kuriem jārūpējas, un nebija laika pilnībā apstāties, lai izsērotu gaidāmo plaukstas amputāciju.

“Man tajā brīdī dzīve bija kā tādas šūpoles. No vienas puses, negribējās, lai dienas skrien tik ātri, jo es zināju, kas mani sagaida. No otras puses, es gribēju, lai tas viss ātrāk beidzas. Roka jau tik ļoti sāpēja.”

31. oktobrī pienāca zvans no mikroķirurga. Operācija bija noteikta 12. novembrī. Līdz pēdējam brīdim Mārīte nezināja, cik tālu būs jāamputē. Ārstiem pirms operācijas bija jāpārliecinās, vai audzējs nav izplatījies tālāk pa roku. Par laimi, veidojums joprojām bija lokalizēts plaukstā. Nebija nepieciešams amputēt roku augstāk.

“Man lielākais sapnis bija, lai amputācija būtu plaukstas līmenī. Ja būtu jāņem vairāk, es droši vien arī to pieņemtu, bet es ļoti cerēju, ka tā nebūs.”

12. novembrī notika operācija. Mārīte zaudēja labo plaukstu.

Viņas tēvs līdz pēdējam bija cerējis, ka amputācija nenotiks. Pat tad, kad Mārītes mamma pēc operācijas piezvanīja un pateica, ka viss ir beidzies veiksmīgi, viņš jautāja: “Tomēr amputēja?”

Tēvs bija cerējis, ka operācijas laikā kaut kas mainīsies un ārsti tomēr spēs plaukstu saglabāt. Taču tā nenotika. Mārītei sākās pavisam jauna dzīve.

Mācīties no jauna – pat uzklāt grimu un sagriezt tomātu

Kad Mārīte pirmo reizi pēc operācijas atgriezās mājās, viņas dēli ieraudzīja apsaitēto roku. Līdz tam bērni, iespējams, vēl līdz galam nesaprata, kas notiek. Taču, ieraugot, ka mammas roka ir kļuvusi īsāka, viņi sāka apjaust notikušo.

“Man šķita, ka tajā brīdī arī viņi kaut kā pieauga. Viņi sāka vairāk pamanīt, vairāk atcerēties. Bija sajūta, ka viņi saprot – ir noticis kaut kas ļoti nopietns.”

Sākumā ikdienas darbi bija milzīgs izaicinājums. Labā roka Mārītei bija dominējošā, un tagad viss bija jāmācās no jauna. Pat tik vienkārša lieta kā grima uzklāšana prasīja daudz ilgāku laiku. Ja agrāk tas aizņēma aptuveni pusstundu, tagad reizēm bija nepieciešamas pat divas stundas.

Arī ēst gatavošana kļuva par pārbaudījumu. Kā ar vienu roku sagriezt tomātu vai gaļu, ja nav otras rokas, ar ko pieturēt dēlīti vai produktu?

“Es sākumā nevis griezu, bet cirtu tos tomātus. Viss braukāja pa dēli, un es nesapratu, kā to izdarīt. Bija ļoti grūti.” 

Tomēr Mārīte nolēma neļaut citiem visu darīt viņas vietā.

“Es nevienam neļāvu sev palīdzēt, jo domāju - ja visi tagad skries un visu darīs manā vietā, kā es pati iemācīšos? Man taču būs jādzīvo tālāk. Un tā es pamazām iemācījos.”

Viņa mācījās izmantot kreiso roku, pielāgot kustības un atrast jaunus veidus, kā paveikt ikdienas darbus. Ne viss izdevās uzreiz, un ne katra diena bija viegla. Taču pamazām tas, kas sākumā šķita neiespējams, kļuva par daļu no ikdienas. Arī attiecības ar savu ķermeni mainījās.

“Sākumā bija grūti skatīties spogulī. Es paskatījos un novērsos. Tad mēģināju skatīties arvien ilgāk un sev domās atkārtoju, ka tā joprojām esmu es. Es joprojām esmu skaista. Tas viss ir veselības un dzīvības vārdā.”

Tagad, gandrīz gadu pēc amputācijas, viņa spēj uz sevi spogulī skatīties mierīgi. Viņa nav kļuvusi par citu cilvēku. Viņas ķermenis ir mainījies, taču viņa joprojām ir tā pati Mārīte - sieviete, mamma un cilvēks ar saviem sapņiem.

Rozā parūka, kas nejauši kļuva par simbolu

Ķīmijterapijas laikā Mārīte zaudēja matus, taču vēlējās atrast veidu, kā justies labi arī bez tiem. Viņa internetā pasūtīja parūku, domājot, ka tā būs līdzīga viņas dabīgajiem, garajiem, brūnajiem matiem. Taču pasūtījumā nejauši bija nonākusi arī rozā parūka.

“Es pat nezināju, ka tā rozā parūka ir ielikta grozā. Kad atnāca sūtījums, es to ieraudzīju un domāju – kur es tagad ar šo iešu?”

Tomēr Mārīte to uzvilka. Un vairs nenovilka. Rozā parūka kļuva par viņas atpazīstamības zīmi – spilgtu, drosmīgu un dzīvespriecīgu tēlu laikā, kad viņas dzīvē bija tik daudz smagu pārbaudījumu. Šī parūka kļuva arī par daļu no stāsta, ko Mārīte vēlāk sāka atklāti stāstīt sociālajos tīklos.

Pirms tam viņa nebija īpaši aktīva sociālajos tīklos. Taču, tuvojoties 34. dzimšanas dienai, viņa nolēma uztaisīt fotosesiju rozā parūkā, parādot savu jauno tēlu un jauno sevi. Pēc fotosesijas cilvēki sāka jautāt, kas noticis ar viņas roku. Parādījās dažādas versijas, un Mārīte saprata, ka vēlas izstāstīt patiesību. Sākumā viņa dalījās ar notikušo “Instagram” stāstos, bet vēlāk saprata, ka šo pieredzi vajag izstāstīt rakstiski.

“Man pašai bija grūti to visu stāstīt. Taču es sapratu, ka par to ir jārunā. Daudzi cilvēki par šādām lietām klusē, bet tās nedrīkst noklusēt.”

Viņas ierakstus ieraudzīja daudz cilvēku. Pieauga sekotāju skaits, Mārīte iepazinās ar citiem cilvēkiem, saņēma atbalsta vārdus un pateicības. Viņa saprata, ka savā pieredzē nav viena un ka atklāts stāsts var palīdzēt arī citiem – gan tiem, kuri saskaras ar slimību, gan tiem, kuriem vienkārši vajadzīgs atgādinājums par dzīves patieso vērtību.

“Es negribu nevienu biedēt”

Pēc amputācijas mainījusies arī Mārītes ikdiena sabiedrībā. Viņa atzīst, ka vasarā, kad cilvēki valkā īsākas piedurknes, apkārtējo skatieni dažkārt ir jūtami.

“Es pati jau beigās vairs tik ļoti neskatījos uz citu cilvēku reakcijām. Biežāk to pamanīja cilvēki, kuri bija kopā ar mani.”

Reiz poliklīnikā viņa sastapusi mazu meitenīti, kura, ieraudzījusi Mārīti, jautājusi mammai: “Kur ir roka?”

Šādos brīžos Mārīte jūtas neērti, jo nevēlas nevienu nobiedēt. Tomēr viņa saprot, ka cilvēki ir dažādi un ne vienmēr zina, kā reaģēt uz to, ko ikdienā nav pieraduši redzēt. Viņa nevēlas slēpties vai atteikties no savas dzīves tikai tāpēc, ka kāds varētu paskatīties ilgāk.

Arī darba jautājums joprojām ir atvērts. Mārīte cer atrast darbu, lai gan viņas iepriekšējā profesija – nagu meistares darbs – pēc notikušā vairs nav tik vienkārši turpināma.

“Es joprojām ceru atrast kādu darbiņu. Esmu gatava darīt jebko.”

Sapnis par bionisko roku

Viena no iespējām, par kuru Mārīte domā, ir protēze. Taču viņas iecere ir daudz ambiciozāka par vienkāršu risinājumu ikdienas vajadzībām. Viņa cer sadarboties ar Latvijas inženieriem, lai izveidotu bionisko roku.

“Doma ir sastrādāties ar Latvijas inženieriem un izveidot bionisko roku. Latvijā tas faktiski vēl nav darīts, bet pagaidām viss ir procesā, un par to vēl ir pāragri runāt.”

Tas vēl ir tikai ieceres sākums, taču Mārīte par nākotni domā ar interesi un cerībām. Viņa vēlas atgūt pēc iespējas vairāk patstāvības un izmēģināt iespējas, kas varētu atvieglot ikdienu. Viņas stāstā šī iecere ir vēl viens apliecinājums tam, ka pēc zaudējuma var rasties jauni mērķi. Dzīve nav atgriezusies iepriekšējās sliedēs, taču tā turpinās citādi.

“Dzīve mani nolika un apstādināja”

Mārīte atzīst, ka slimība viņai likusi pilnīgi citādi paskatīties uz dzīvi. Agrāk viņa vienmēr kaut kur skrēja. Bija dzīvojusi un strādājusi ārzemēs, pēc tam atgriezusies Latvijā, meklējusi savu vietu un domājusi, kurp doties tālāk. Viņa bija pieradusi nemitīgi darīt, plānot un meklēt nākamo soli.

“Man visu laiku teica: "Mārīt, apstājies! Kur tu skrien?" Es visu laiku biju vienā skriešanā. Un tad dzīve mani vienkārši nolika un apstādināja.”

Tagad viņa daudz vairāk novērtē vienkāršas lietas. Laiku ar bērniem, iespēju būt mājās, iespēju pamosties un turpināt dzīvot.

“Pirmām kārtām es iemīlēju sevi. Es apstājos. Tagad daudzas lietas, par kurām agrāk uztraucos, šķiet tikai dzīves sīkumi. Dzīve ir jāuztver vienkāršāk.”

Tas nenozīmē, ka viņai vairs nav grūtu dienu. Joprojām ir ikdienas izaicinājumi, darba meklējumi, rūpes par nākotni un nepieciešamība regulāri sekot veselībai. Mārītei reizi gadā jādodas uz pārbaudēm un jāveic datortomogrāfija. Taču tagad viņa zina, cik daudz var mainīties un cik svarīgi ir izmantot iespēju dzīvot, kamēr tā ir dota.

“Lūdzu, neatlieciet sevi uz pēdējo vietu!”

Mārīte nezina, kāpēc tieši viņai attīstījās tik reta un agresīva sarkoma. Viņa ir domājusi par iespējamām šūnu mutācijām, par to, kāpēc audzējs izveidojās un kāpēc to tik ilgi nevarēja atklāt. Skaidras atbildes viņa nav saņēmusi. Viņa arī nezina, kā viss būtu izvērties, ja magnētiskā rezonanse būtu veikta agrāk. Viņa nevēlas apgalvot, ka agrāka izmeklēšana noteikti būtu ļāvusi izvairīties no amputācijas. To vairs nav iespējams noskaidrot. Taču viņas pieredze ir iemācījusi vienu būtisku lietu: ja kaut kas ilgstoši sāp, ir jāmeklē atbildes un jāatgriežas pie ārsta, ja simptomi nepāriet vai mainās.

“Es vēlreiz gribu uzsvērt – lūdzu, neatlieciet savu veselību un sevi uz pēdējo vietu. Nelieciet sevi pēdējā vietā. Ja kaut kas sāp un ilgstoši nepāriet, ejiet pie ārstiem. Neuzskatiet, ka labas asinsanalīzes nozīmē, ka viss noteikti ir kārtībā. Man tās bija labas, arī audzēja marķieri bija normas robežās, bet plaukstā auga audzējs.”

Sabīne Plauka, jauns.lv