Nesaprastās meitenes jeb nomaskējušās diagnozes, kuras sievietēm bieži atklāj tikai pieaugušā vecumā

Taču statistika rāda pārsteidzošu tendenci: aizvien biežāk pieaugušas un pat pusmūža sievietes pirmo reizi mūžā saņem uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma (UDHS) vai autiskā spektra traucējumu (AST) diagnozi. Kāpēc tā notiek? Vai bērnībā tiešām kaut kas tika palaists garām? Viņas taču bija "parastas meitenes", viņām ir darbs un ģimene – vai tiešām kāds tagad ir kaut ko pārpratis?

Atbilde slēpjas UDHS un autiskā spektra daudzšķautņainajā dabā. Tā nav tikai spēlēšanās kaktā ar vilcieniem, nerunāšana līdz piecu gadu vecumam vai nespēja nosēdēt skolas solā. Šie virspusējie priekšstati joprojām traucē ieraudzīt patieso ainu.

Trīs fakti, kas maina priekšstatu:

• Vēsturiskā nobīde pētījumos: Agrāk lielākā daļa pētījumu par UDHS tika veikti tikai ar maziem zēniem. Pētniekiem vienkārši nebija datu par to, kā šis sindroms izpaužas un kā to atpazīt meitenēm (Quinn & Madhoo, 2014; Hinshaw, 2002).
• Ne visi simptomi ir acīmredzami: Bērni ar autismu un UDHS var būt ļoti zinātkāri, runīgi un ar augsti attīstītu valodu. Viņiem var būt pavisam ierasti un sociāli pieņemami vaļasprieki – zēnam futbols, bet meitenei spēlēšanās ar lellēm vai dzīvniekiem (Hiller et al., 2014; Hull et al., 2020).
• Abas diagnozes mēdz pārklāties: Līdz pat 2013. gadam (DSM-5 vadlīniju ieviešanai) psihiatri drīkstēja diagnosticēt tikai UDHS vai tikai autismu, bet ne abus vienlaikus (American Psychiatric Association, 2013). Mūsdienu pētījumi liecina, ka 50–70% gadījumu šiem stāvokļiem ir izteikta pārklāšanās un abu traucējumu iezīmes var pastāvēt vienlaikus (Rong et al., 2021; Hours et al., 2022).

Kāpēc meitenes "pazūd" no speciālistu redzesloka?

Jau no mazām dienām meitenes nereti tiek audzinātas citādāk nekā zēni. No viņām tiek sagaidīts vairāk – sēdēt pieklājīgi, būt laipnām, izskatīties kārtīgām, rūpēties par citiem.

Pretēji stereotipam, ka cilvēki ar autismu nespēj skatīties acīs un no malas "izskatās dīvaini", meitenes ar AST un UDHS iezīmēm bieži vien apzināti trenē savas sociālās prasmes. Viņas vēro, atdarina un pielāgojas, lai tiktu pieņemtas (Hull et al., 2020). Šī "maskēšanās" kļūst par tik neatņemamu personības daļu, ka pat pašas sievietes var neapzināties savas patiesās vajadzības – un diagnoze paliek nepamanīta pat pieredzējušiem speciālistiem.

Kā izpaužas UDHS un autisms sievietēm?

Zemāk apkopotas biežākās pazīmes, slēptās kompensācijas stratēģijas un sekas, ko tās atstāj uz sievietes dzīves kvalitāti, ja netiek saņemts atbalsts.

UDHS pazīmes

• Uzmanības koncentrēšanas grūtības: Grūtības noturēt uzmanību uz monotoniem, neinteresantiem vai ikdienišķiem uzdevumiem, neuzmanības kļūdas.
  • Kompensācija: Ieradums visu pārbaudīt daudzas reizes – pārlasīt vienu e-pastu piecas reizes, vairākkārt pārbaudīt somas saturu pirms iziešanas no mājas.
  • Sekas: Milzīgs laika un enerģijas patēriņš, kavēšana, finansiāli zaudējumi nozaudētu lietu dēļ, hronisks stress, kauns par kļūdām un zems pašvērtējums.
• Grūtības uzsākt uzdevumus: Nespēja piespiest sevi sākt darbus, kas prasa ilgstošu garīgu piepūli. Nepieciešams kritisks termiņš vai apkārtējo spiediens, lai iekustētos.
  • Kompensācija: Darbu veikšana pēdējā brīdī uz adrenalīna rēķina.
  • Sekas: Paviršs rezultāts steigā, konflikti ar tuviniekiem vai kolēģiem, kuriem apnicis gaidīt solītā izpildi, sajūta, ka esi "slinks" vai "neveiksminieks".
• Grūtības plānot un organizēt: Grūtības reāli novērtēt uzdevumam nepieciešamo laiku, noteikt prioritātes un pārslēgties starp darbiem.
  • Kompensācija: Neskaitāmu plānotāju, kalendāru un darāmo darbu sarakstu iegāde un veidošana, kas tā arī netiek līdz galam izmantoti.
  • Sekas: Vienam uzdevumam var tikt veltīts pārāk ilgs laiks un citiem pārāk mazs, dažām detaļām pārmērīga uzmanība, bet citas palaistas garām
• Iekšējs nemiers: Sievietēm hiperaktivitāte retāk izpaužas kā skriešana vai lēkāšana – biežāk tas ir nepārtraukts domu skrējiens, nespēja atpūsties (jo miers šķiet garlaicīgs), pārlieka runāšana, pagātnes situāciju un nākotnes scenāriju nemitīga analizēšana.
  • Kompensācija: Apzināta savas runāšanas un kustīguma apspiešana, pārejot uz "iekšējo hiperaktivitāti" – nemitīgu spriedzi un dialogiem pašai ar sevi galvā.
• Impulsivitāte: Sarunu biedra pārtraukšana, impulsīvi pirkumi, pārsteidzīgi lēmumi, nepadomājot par ilgtermiņa sekām, grūtības paturēt pie sevis personīgu informāciju.
  • Kompensācija: Stingri solījumi sev "vairāk tā nedarīt", skarba paškritika vai mēģinājumi racionāli attaisnot impulsīvo rīcību.
  • Sekas: Finansiālas grūtības, sarežģījumi attiecībās, pastāvīga cīņa ar pārsteidzīgu lēmumu sekām.
• Emociju disregulācija: Straujas garastāvokļa svārstības, ļoti spēcīga gan pozitīvo, gan negatīvo emociju izjušana, izteikta jutība pret kritiku un noraidījumu.

Autiskā spektra traucējumu (AST) pazīmes

• Sociālā komunikācija: Grūtības intuitīvi uztvert nerakstītos sociālos noteikumus, tieša vai burtiska valodas uztvere, spēcīgs nogurums pēc saskarsmes (pat ja var būt liela vēlme pēc emocionālas tuvības).
  • Kompensācija: Rūpīga citu cilvēku uzvedības vērošana un kopēšana, iepriekšēja gatavošanās sarunām, scenāriju un atbilžu izspēlēšana galvā.
  • Sekas: Bieži pārpratumi komunikācijā, pārmērīga skaidrošanās, dziļa iekšēja sajūta, ka "es neiederos" un "ar mani kaut kas nav kārtībā".
• Ierobežotas, dziļas intereses un vajadzība pēc rutīnas: Intensīva aizraušanās ar konkrētām tēmām, liela vajadzība pēc paredzamības.
  • Sekas: Citas dzīves jomas var palikt novārtā; grūtības uzturēt virspusējas sarunas par ikdienišķām tēmām; spēcīgs distress un trauksme, ja pēkšņi mainās plāni vai izjūk ierastā rutīna.
• Sensorā jutība un pārslodze: Pastiprināta jutība pret skaņām, gaismu, apģērba tekstūrām vai smaržām. Pēc atrašanās stimuliem bagātā vidē (lielveikalos, pasākumos, garās sapulcēs) iestājas sensorā un emocionālā pārslodze.
  • Kompensācija: Centieni neizcelties, piespiežot sevi palikt nekomfortablā vidē ilgāk, nekā nervu sistēma spēj izturēt.
  • Sekas: Nepieciešams ilgs laiks vienatnē, lai nervu sistēma atjaunotos; hronisks paaugstināts stresa līmenis.
• Pašnomierinošās kustības (stimings): Dabiska vajadzība kustināt kājas, šūpoties vai kustināt rokas, lai regulētu nervu sistēmu.
  • Kompensācija: Šo kustību aizstāšana ar sociāli pieņemamākām, mazāk uzkrītošām darbībām – matu virpināšanu, nepārtrauktu apģērba piekārtošanu, spēlēšanos ar gredzeniem vai pildspalvu.

Kāpēc diagnoze bieži tiek sajaukta ar citām problēmām?

Atšķirībā no vīriešiem, kuri iekšējo spriedzi biežāk izpauž uz āru, sievietes savus pārdzīvojumus internalizē – vērš pret sevi. Nepārtraukta tēlošana, pielāgošanās un savu dabisko izpausmju apspiešana prasa milzīgus resursus (Quinn & Madhoo, 2014).

Tāpēc sievietēm, kuras nesaņem atbalstu savam UDHS vai autismam, laika gaitā nereti attīstās blakussaslimšanas: trauksmes un somatoformi traucējumi, depresija, ēšanas traucējumi, atkarības vai izdegšana. Jo vairāk šādu "slāņu" uzkrājas, jo grūtāk speciālistiem ieraudzīt patieso cēloni.

Gan autisms, gan UDHS ir spektrs – katram cilvēkam ir unikāla šo iezīmju kombinācija un intensitāte. Taču savlaicīga izpratne, precīza diagnoze un individuāli pielāgotas atbalsta stratēģijas ļauj sievietei noņemt nogurdinošo masku un dzīvot pilnvērtīgu, mierīgu dzīvi saskaņā ar sevi.

Atruna: Šis raksts ir sagatavots informatīvos nolūkos un nav paredzēts pašdiagnostikai. Ja atpazīsti sevī minētās iezīmes un tās traucē ikdienas dzīves kvalitātei, ieteicams vērsties pie psihiatra vai klīniskā psihologa, kas specializējas neirodaudzveidības jautājumos pieaugušajiem.

Izmantotie avoti:

1. American Psychiatric Association. (2013). Diagnostic and statistical manual of mental disorders (5th ed.). American Psychiatric Publishing.
2. Hiller, R. M., Young, R. L., & Weber, N. (2014). Sex differences in autism spectrum disorder based on DSM-5 criteria: Evidence from clinician and teacher reporting. Journal of Abnormal Child Psychology, 42(8), 1381–1393.
3. Hinshaw, S. P. (2002). Preadolescent girls with attention-deficit/hyperactivity disorder: I. Background characteristics, comorbidity, cognitive and social functioning, and parenting practices. Journal of Consulting and Clinical Psychology, 70(5), 1086–1098.
4. Hours, C., Recasens, C., & Baleyte, J. M. (2022). ASD and ADHD comorbidity: What are we talking about? Frontiers in Psychiatry, 13, 837424.
5. Hull, L., Petrides, K. V., & Mandy, W. (2020). The female autism phenotype and camouflaging: A narrative review. Review Journal of Autism and Developmental Disorders, 7(4), 306–317.
6. Quinn, P. O., & Madhoo, M. (2014). A review of attention-deficit/hyperactivity disorder in women and girls: Uncovering this hidden diagnosis. The Primary Care Companion for CNS Disorders, 16(3).
7. Rong, Y., Yang, C. J., Jin, Y., & Wang, Y. (2021). Prevalence of attention-deficit/hyperactivity disorder in individuals with autism spectrum disorder: A meta-analysis. Research in Autism Spectrum Disorders, 83, 101759.