Zīdoša mamma slima, bet drīkst tikai...paracetamolu? Ko mammām nesaka par zāļu lietošanu?

“Ja barojat bērnu ar krūti, jums labāk neko citu nelietot – tikai paracetamolu.” Šādu vai līdzīgu ieteikumu, visticamāk, dzirdējusi ne viena vien zīdoša mamma, kura saslimusi un devusies uz aptieku pēc palīdzības. Vēl sarežģītāka situācija rodas, ja klepus, kakla sāpes vai iekaisums prasa nopietnāku ārstēšanu. Pat jautājums par šķietami nekaitīgu augu izcelsmes līdzekli var beigties ar atteikumu to pārdot, tiklīdz farmaceits uzzina, ka sieviete baro bērnu ar krūti. Bet, ja ārsts piemin antibiotikas, reizēm līdz ar recepti izskan arī brīdinājums, ka zīdīšana, iespējams, būs jāpārtrauc.
 

Šāda pieeja rada zīdošām sievietēm nevajadzīgu dilemmu: vai nu paciest slimības simptomus un atlikt ārstēšanos, vai arī riskēt ar zīdīšanas pārtraukšanu. Taču vai tiešām vairums medikamentu zīdīšanas laikā ir aizliegti? Vai antibiotiku lietošana automātiski nozīmē, ka bērns vairs nedrīkst saņemt mātes pienu? Un vai atteikums ieteikt konkrētu preparātu vienmēr balstās zinātniskos pierādījumos, vai dažkārt tā ir vienkārši pārmērīga piesardzība un zināšanu trūkums?
 

Lūk, kādas mammas privātā pieredze: 
“Kad mazulītim bija 2 mēneši, nonāca slimnīcā ar smagu iekaisumu un iespējamu sepsi. Man nācās lietot tādas antibiotikas, kuras tiešām nebija savienojamas ar zīdīšanu. Kas man likās “interesanti”, ārste pirms likt pārtraukt zīdīšanu, manā klātbūtnē pavaicāja mākslīgajam intelekta, kā rīkoties... tas man lika pārdomāt, cik ļoti varu uzticēties šajā jautājumā ārsta profesionālajām zināšanām...” 
 

Vēl kāda mamma raksta: 
“Nupat biju saaukstējusies, viss kā parasti: klepus, iesnas, kakla sāpes. Aptiekā vēlējos iegādāties kādu atkrēpojošu klepus sīrupu, bet, līdz ko farmaceite uzzināja, ka esmu zīdoša māmiņa, man tika atteikts pilnīgi viss. Esot jāprasa ārstam. Tā arī darīju, ārsts atzina, ka ir tikai viens vienīgs klepus sīrups, ko drīkstu lietot, bet, ja būšot vajadzīgas antibiotikas, tad zīdīšana ir jāpārtrauc. Jautāju, kāpēc tā? Man atbildēja, ka jāpārtrauc un viss!”
 

Patiesībā medikamentu lietošana zīdīšanas laikā nav jautājums, uz kuru var atbildēt ar vienu universālu aizliegumu. Jāņem vērā konkrētā aktīvā viela, tās daudzums, kas var nonākt mātes pienā, bērna vecums un veselības stāvoklis, kā arī ārstēšanas nepieciešamība un iespējamie riski, ja mamma paliek neārstēta. Daudzi medikamenti ir savienojami ar zīdīšanu, tostarp arī noteiktas antibiotikas. Tas, protams, nenozīmē, ka zīdīšanas laikā drīkst lietot jebkuru preparātu bez konsultēšanās ar speciālistu. Taču tas nozīmē, ka lēmumam par ārstēšanu jābūt balstītam konkrētās vielas izvērtējumā, nevis automātiskā pieņēmumā, ka zīdošai mammai zāles ir aizliegtas.
 

Mēs, portāls Mammamuntetiem.lv, uz sarunu aicinājām Rīgas Dzemdību nama neonatoloģi, zīdīšanas konsultanti Karīnu Mahļinu, kā arī farmaceiti, Latvijas Farmaceitu biedrības valdes locekli Ēriku Pētersoni.

Nevēlēšanās iedziļināties, laika un zināšanu trūkums

Neonatoloģe Karīna Mahļina atzīst, ka gana bieži praksē nākas dzirdēt gadījumus, kad māmiņām iesaka pārtraukt zīdīšanu, ja nepieciešams lietot medikamentus. Speciāliste norāda, ka nereti pat ārstiem trūkst zināšanu par konkrētu medikamentu savienojamību ar zīdīšanu, bet daļēji tā ir arī nevēlēšanās uzņemties lieku risku vai nevēlēšanās iedziļināties konkrētajā situācijā.

“Problēma ir tajā, ka nevienas zāles netestē uz grūtniecēm vai zīdošām māmiņām. Tas nav ētiski, tas nav droši. Ir ierobežotas iespējas šajā grupā veikt plašus, randomizētus pētījumus, tāpēc arī lielā daļā zāļu instrukciju būs šis teikums: “Ja esat grūtniece vai barojat bērnu ar krūti, pirms medikamenta lietošanas jākonsultējas ar ārstu!” Otra lieta – nav specifiskas apmācības par šo jautājumu. Ārsti netiek speciāli apmācīti medikamentu drošības novērtēšanā zīdīšanas laikā, bet esošās publikācijas balstās uz piesardzību, nevis padziļinātu pētījumu analīzi.”

Arī farmaceite Ērika Pētersone uzsver, ka neviens farmaceits nevar zināt visu par visiem medikamentiem un to saderību ar zīdīšanu, un tas arī nav nepieciešams, bet labā prakse būtu izvērtēt katru gadījumu individuāli: “Medikamentu lietošana zīdīšanas laikā ir specifiska joma, kurā katra situācija jāizvērtē individuāli. Pirms ieteikt konkrētu medikamentu, jānoskaidro vairākas būtiskas detaļas, piemēram, mazuļa vecums, vai bērns dzimis laikā, cik bieži māmiņa baro ar krūti un cik ilgi paredzēts lietot zāles. Tāpēc svarīgākais ir nevis visu zināt no galvas, bet gan prast atrast un izvērtēt uzticamu informāciju. Farmaceitu rīcībā ir specializētas informācijas  datubāzes un pierādījumos balstīti informācijas avoti, kas palīdz izvērtēt medikamentu drošumu zīdīšanas laikā un sniegt katrai māmiņai individuālu, pamatotu ieteikumu.”

Ērika Pētersone uzsver, ka vispirms farmaceits izvērtē vai pacients var ārstēties mājās ar bezrecepšu līdzekļiem vai tomēr ir nepieciešams vērsties pie ārsta. Pie ārsta jādodas, ja:

• temperatūra ir augsta ilgāk par trim dienām, 
• ja ir elpas trūkums vai sāpes krūtīs, 
• ja klepus ilgst vairāk nekā trīs nedēļas vai ja kakls sāp tik stipri, ka grūti norīt.  

Klasiski tiek uzdoti dažādi precizējoši jautājumi, piemēram,  cik vecs ir mazulis, vai viņš dzimis laikā un ir vesels, cik ilgi mammai ir simptomi, un vai ir temperatūra, vai viņa jau lieto kādas zāles? Ieteikums ārstēšanai būs atkarīgs no sniegtām atbildēm. 

Neonatoloģe papildina farmaceites teikto, sakot, ka ir būtiska atšķirība, vai bērniņš ir priekšlaikus dzimis, vai dzimis laikā, tāpat būtisks ir mazuļa vecums un zīdīšanas biežums. Proti, pusotru gadu veca bērna zīdīšana tikai naktīs būtiski atšķiras no mēneša veca zīdaiņa zīdīšanas ik pē 1,5 stundām...

Kur mammas pašas var pārbaudīt zāļu savienojamību ar zīdīšanu?

Latvijā mammas, kuras baro bērniņu ar krūti, pašas var pārbaudīt, vai konkrētie medikamenti, ārstniecības augi vai citi preparāti ir savienojami ar zīdīšanu. Viena no noderīgākajām bezmaksas datubāzēm ir Spānijā veidotā e-lactancia, kurā, ievadot medikamenta vai aktīvās vielas nosaukumu, iespējams uzzināt par tā saderību ar krūts barošanu un iespējamiem riskiem. Vēl viens uzticams informācijas avots ir ASV Nacionālās medicīnas bibliotēkas veidotā LactMed datubāze, kurā apkopoti zinātniskie dati par zāļu un citu vielu nokļūšanu mātes pienā un iespējamo ietekmi uz mazuli. Tomēr svarīgi atcerēties: šīs datubāzes ir informatīvs palīgs, nevis ārsta vai farmaceita konsultācijas aizstājējs. 
 

Neonatoloģe Karīna Mahļina apstiprina, ka šīs vietnes ir uzticami avoti un tās var tikt izmantotas. Tur var noskaidrot ne tikai savienojamību ar zīdīšanu, bet arī to, kā “medikaments uzvedas mammas organismā”, cik daudz izdalās mātes pienā, kāda ietekme tiek novērota bērniņam, vai vispār ir ietekme, tāpat arī to, vai ir kāds līdzīgas iedarbības medikaments, kas ir drošāks. Ārste gan atzīst, ka vietnēs ietvertā informācija ir medicīniska rakstura un ne visiem ir vajadzīgās zināšanas, lai pareizi interpretētu rakstīto, tāpēc primāri šīs vietnes būtu jāizmanto ārstam, kas izraksta zāles zīdošai māmiņai. 

Paracetamols kā panaceja? 

Paracetamols parasti ir viena no pirmajām izvēlēm, ko iesaka zīdīšanas periodā, ja mammai nepieciešams mazināt sāpes vai pazemināt paaugstinātu ķermeņa temperatūru. Tas tiek uzskatīts par saderīgu ar krūts barošanu, un gan ārsti, gan farmaceiti kā pirmo izvēli iesaka tieši šo medikamentu. Kāpēc? 
 

Kā skaidro farmaceite Ērika Pētersone, paracetamols ir diezgan sens medikaments ar labu zinātnisku bāzi un  viens no drošākajiem pretsāpju un pretdrudža līdzekļiem grūtniecēm un mammām laktācijas perioda laikā, kā arī paracetamola lietošanas laikā gandrīz nav ziņojumu par blakusparādībām zīdaiņiem. Bet laktācijas periodā pie noteiktās indikācijām var izvērtēt arī ibuprofēna lietošanu.
 

Arī neonatoloģe apstiprina, ka paracetamols ir droša izvēle, jo tikai maza daļa medikamenta nonāk mātes pienā, turklāt tam ir īss sabrukšanas periods, kas nozīmē, ka tas ātri sadalās un tiek izvadīts no mātes organisma. 
 

Antibiotikas jau sen vairs nav bubulis

Karīna Mahļina atzīst, ka patiesībā lielāka daļa antibiotiku ir savienojamas ar zīdīšanu, tāpēc ārstu uzstādījums to pārtraukt, nav pareizs. Piemēram, lielākoties visas penicilīna grupas antibiotikas ir savienojamas ar zīdīšanu. Bet, ja mammai izrakstītas tādas antibiotikas, kas ar zīdīšanu nav savienojamas, ir vērts interesēties, vai konkrētās zāles var aizvietot. 
 

“Ir daudz antibiotiku, kuras ir saderīgas ar krūts barošanu un kuras ārsts var droši nozīmēt arī mammai, kas baro bērnu ar krūti. Neliels zāļu daudzums var nonākt mātes pienā, taču vairumā gadījumu tas nerada būtisku risku mazulim. Atsevišķos gadījumos bērnam var novērot izmaiņas vēdera izejā, šķidrāku vēdera izeju, izsitumus vai piena sēnīti,” teic speciāliste

Dabīgs nenozīmē drošs

Bet kā ar dabiskas izcelsmes zālēm? Homeopātiju? Zīdīšanas laikā ir svarīgi atcerēties, ka ne viss dabīgais automātiski ir drošs. Tas attiecas gan uz ārstniecības augiem, zāļu tējām un dažādiem dabīgas izcelsmes preparātiem, gan homeopātiskajiem līdzekļiem. Arī šīs vielas var saturēt aktīvas sastāvdaļas, kas nonāk mātes pienā un var ietekmēt mazuli. 
 

“Diemžēl tas ir viens no izplatītākajiem mītiem sabiedrībā.  “Dabīgs” nenozīmē “nekaitīgs”,  jo arī augi satur bioloģiski aktīvas vielas, kas palīdz tikt galā ar vienu vai otru simptomātiku, un starp citu arī mājās audzētiem augiem aktīvo vielu saturs var atšķirties, atkarībā no vides, augsnes, ūdens, saules ko tas ir saņēmis augšanas periodā.  Šīs aktīvās  vielas nonāk arī mātes pienā un var ietekmēt mazuli tāpat kā jebkuras citas zāles.
 

Turklāt  par daudzām parastajām jeb ķīmiskajām zālēm un to lietošanu zīdīšanas laikā ir zināms vairāk nekā par augu preparātiem. Piemēram, paracetamolu barojošas māmiņas lieto jau gadu desmitiem, un tā drošums ir labi izpētīts. Par lielāko daļu augu ekstraktu šādu pētījumu nav. Tāpēc daudzu augu preparātu lietošanas instrukcijās ir rakstīts, ka zīdīšanas laikā tos lietot neiesaka. Tas nav tāpēc, ka būtu pierādīts kaitējums, bet tāpēc, ka nav pierādīts drošums. Tas arī nebūt nenozīmē, ka viss augu izcelsmes ir aizliegts, jo piemēram, kumelīšu tēja mērenā daudzumā vai medus pret klepu mammai parasti ir pieņemama izvēle,” saka farmaceite.

Situācijas, kad zīdīšana patiešām jāpārtrauc vai jāapsver tās īslaicīga pārtraukšana

Lai gan lielākajā daļā gadījumu mātes slimība vai nepieciešamība lietot medikamentus nav iemesls pārtraukt zīdīšanu, ir atsevišķas situācijas, kad tas tomēr var būt nepieciešams.

• Noteiktas infekcijas un mātes saslimšanas: Aktīvas tuberkulozes gadījumā tieša zīdīšana var būt īslaicīgi jāpārtrauc, kamēr māte uzsāk atbilstošu ārstēšanu un tiek izvērtēts infekcijas pārnešanas risks. Ja mammai ir herpes izraisīti izsitumi uz krūtsgala vai krūts, no skartās krūts zīdīt nedrīkst līdz bojājumu pilnīgai sadzīšanai. Ja herpes bojājumi ir tikai uz vienas krūts, no otras, veselās krūts, zīdīšanu parasti var turpināt, ievērojot higiēnas prasības.
• Onkoloģiskas saslimšanas un to ārstēšana: Ķīmijterapijas laikā zīdīšana parasti nav pieļaujama, jo medikamenti var nonākt mātes pienā un kaitēt bērnam. Arī atsevišķas mērķterapijas un citas onkoloģiskās ārstēšanas metodes var nebūt savienojamas ar zīdīšanu. Tomēr ne visi onkoloģiskie medikamenti ir vienādi, tāpēc lēmums jāpieņem individuāli kopā ar ārstējošo ārstu.
• Ārstēšana ar noteiktiem radioaktīviem preparātiem: Ja mammai nepieciešama diagnostika vai ārstēšana ar radiofarmaceitiskiem līdzekļiem, dažkārt zīdīšana uz noteiktu laiku jāpārtrauc. Pārtraukuma ilgums atkarīgs no konkrētās izmantotās vielas.
• Īslaicīga ārstēšana ar zīdīšanai nesavietojamiem medikamentiem: Ja mammai nepieciešams lietot medikamentu, kas konkrētajā devā vai lietošanas režīmā nav savienojams ar zīdīšanu, var būt nepieciešams to uz laiku pārtraukt. Šajā laikā pienu var atslaukt un izliet, lai saglabātu piena veidošanos, bet mazulim nodrošināt piemērotu alternatīvu ēdināšanu. Pēc nepieciešamā pārtraukuma, kad medikaments vairs nerada risku bērnam, zīdīšanu var atsākt. Pārtraukuma ilgums katram medikamentam ir atšķirīgs, tāpēc to noteikti jāsaskaņo ar ārstu vai farmaceitu.

Svarīgi atcerēties: zīdīšanas pārtraukšana ne vienmēr nozīmē tās izbeigšanu pavisam. Daudzās situācijās iespējams tikai īslaicīgs pārtraukums, pēc kura zīdīšanu var turpināt. Turklāt pirms lēmuma pieņemšanas vienmēr jāizvērtē, vai konkrētajam medikamentam vai ārstēšanas metodei nav drošākas alternatīvas, kas ļautu zīdīšanu saglabāt.
 

Neonatoloģe Karīna Mahļina uzsver, ka zīdošai māmiņai noteikti nevajadzētu samierināties ar vienu viedokli, un jautājumā par zīdīšanas noslēgšanu medikamentu dēļ vienmēr būtu noderīgi konsultēties ar speciālistu, kas pārzina šo jomu, piemēram, pediatru, neonatalogu, sertificētu zīdīšanas konsultantu, kas ir arī ārsts. 
 

Arī farmaceite Ērika Pētersone uzsver: “Pēc personīgās pieredzes vēlos teikta, ka ja māmiņai ir šaubas par zālēm, nepārtrauciet zīdīšanu vai neatmetiet terapiju. Praksē ir pieredzēti gadījumi, kad māmiņas baidoties par mazuļa labsajūtu un veselību neuzsāk kādu no ārsta nozīmētām terapijā un sekas pēc tikt galā ar sekām pēc tam ir daudz grūtāk. Aicinu jautājumos kas skar zāļu lietošanu un veselību vienmēr konsultēties ar farmaceitu vai ārstu.”
 

Uzziņai: 

• e-lactancia: Spāņu pediatru izveidots portāls, kas sniedz ticamu informāciju par medikamentu savienojamību ar zīdīšanu.
• LactMed (PubMed sadaļa): Amerikāņu nacionālās medicīnas datu bāzes (PubMed) sadaļa, kas paredzēta medikamentu un laktācijas savienojamības izpētei.
• Šie avoti izmanto krāsu un vārdiskus apzīmējumus (piemēram, "zaļš" – droši, "dzeltens" – piesardzīgi ar nosacījumiem), lai norādītu medikamenta drošības līmeni.
• Šī informācija ir teorētiska un jāpārrunā ar ārstu, lai pieņemtu individuālu lēmumu.