Divu meitu mātes stāsts par zīdīšanu aiz spīta: "Kādas šausmas, tik liels bērns un vēl pie krūts..."

Šai mammai ir krampis. Viņa stāsta gari, aizrautīgi un ar humoru. Citādi jau nemaz nevar paveikt neko, par ko citiem ir kategoriski uzskati. Viņas pieredzes stāsts rāda, kā jaunās māmiņas var mainīt domas, nokļūstot situācijā, kurā nekad nav iepriekš bijušas. Cik svarīgi ir ieklausīties savā intuīcijā, nevis citu teiktajā. Audzēt mugurkaulu un ļauties pašplūsmai vienlaikus, tikai zināt, kad darīt ko. 

Mēs ar bēbīti sarunājām – viss grūtākais ir tagad

Pirmais bebis, ko es turēju rokās, tāds pāris dienu vecs jaundzimušais, bija vīra māsas bērniņš. Kad viņu gaidīja, es atceros, ka viņa, kā jau visas topošās māmiņas, lasija daudz informācijas, meklēja, gatavojās gan dzemdībām, gan pēdzemdībām un zīdīšanai. Mēs vēl tobrid bērnu pat īsti neplānojām, Kad tu esi jauna, brīva meitene un bērnu jautājums nav īsti aktuāls, tādas tēmas kā zīdīšana liekas – nu kas tur tik svarīgs, paņem pudeli un viss. Kā filmās rāda. Bet bērniņš piedzima, un jaunajai mamma nesanāca zīdīšana. Viņa briesmīgi krita depresijā un drausmīgi pārdzīvoja. Es atceros savu tā laika neizpratni: kā tā? Tas taču nav nekas tāds.

Laiks gāja uz priekšu un man pašai pieteicās bērniņš, arī meitiņa. Grūtniecība bija ļoti grūta un visādiem pārdzīvojumiem bagāta jau no brīža, kad grūtniecības tests vēl nebija nožuvis.

Tiku pie diagnozes hyperemesis gravidarum, kas ir smaga grūtnieču toksikoze –tā notiek burtiski nepārtraukti, 24/7. Praktiski neko nav iespējams ne apēst, ne iedzert, un, ja kaut ko arī dabū sev iekšā, tas viss un vēl vairāk nāk ārā.  Šajā sakarā es labu laiku padzīvojos Rīgas Dzemdību nama stacionārā, un lielo daļu grūtniecības biju uz slimības lapas. Vemšana, kā bija, tā palika, un es dzemdēju ar to pašu svaru, ar kādu stājos uzskaitē, ja ne pat mazāku. 

Man šķita, ka ar to arī viss grūtākais ir cauri. Likās, ka mēs ar bēbīti būsim sarunājuši, ka visi grūtumi ir tagad, un, kad mazulis piedzims, tad visam jābūt kārtībā. Pienāca tā diena, un uzreiz pēc dzemdībām vecmāte mazuli pielika pie krūts. Pirms tam man vēl bija pārdomas, kā darīsim, bet tad, kad bērniņš bija uzlikts man uz vēdera pie krūts, es pat neapsvēru tādu iespēju, ka manam bērnam varētu būt pudele. 

“Pupus nost un pudeli mutē!”

Zināms, ka pēc dzemdībām bērniņam svars pirmajās dienās krīt, laikam tie bija 10 procenti, kuros jāiekļaujas. Pēc diennakts vai pusotras kārtējā svēršanā tika konstatēts, ka šī robeža ir sasniegta, turklāt bērniņš bija piedzimis gana mazs – 3 kg un 160 g. Izrakstos būtu jāmeklē, vai tiešām tā robeža bija tik kritiska, bet esmu pārliecināta, ka ne tik ļoti. Spilgti atceros to brīdi, kad dzemdību nama personāls nevis runā ar mani, bet uzreiz vēršas pie mana vīra blakus un saka, ka steidzami ir jābrauc uz aptieku, jo, acīmredzot, ar krūts barošanu nepietiek un vajadzēs maisījumu. Atceros, cik lielas dusmas un spītība manī ieslēdzās, jo man likās, kā? Kā tas ir, ka manam bērnam tagad ir vajadzīgs maisījums? 

No vienas puses, es saprotu, ka pats svarīgākais ir paēdis un vesels mazulis ar pilnu punci. Bet, no otras – kāpēc uzreiz dzīt vīru pēc maisījuma, nevis apskatīties, kā man veicas ar zīdīšanu, varbūt pozas mainīt, varbūt to pašu tējiņu padzert. 

Vai tiešām mēs bijām pie tās robežas, kurā viss, pupus nost un pudeli mutē? 

Manas krūtis bija karstas un piens bija. Varbūt kādai arī ir atnāk uzreiz ar jūru, bet manā gadījumā tā nebija. Pagāja diena vai divas, līdz piens tā kārtīgi ieskrējās. Es vīram piekodināju, ka man ir vienalga par maisījumiem, pirksi vai ne, bet bērnam es to nedošu. Atved man visas iespējamās māmiņu tējas, un es dzeršu tās un bērnu barošu ar krūti. Dzēru ķimeņu tēju un gan tās rezultātā, gan arī normālā pēcdzemdību hormonu procesā krūtis piepūtās tik lielas, ka pirmais, kas telpā ienāk, ir krūtis, pēc tam – deguns, un tad tu pati. Bija tā, ka es bērnu nevarēju pielikt pie krūts, ja pirms tam ar vakuumpumpīti nebiju mazliet nolaidusi pienu, tās bija cietas kā akmens. Sākās otrs grāvis, kurā piena jau bija krietni par daudz. 

Visu laiku sasinhronizēta ar bērniņu

Pēc tam es gāju uz Rīgas pašvaldības nodrošinātajām māmiņu nodarbībām, piemēram, par zīdīšanu no uzsākšanas līdz noslēgšanai. Tā bija mana pirmā pieredze, satiekoties ar māmiņām, kuras visas ir mammas apmēram tikpat ilgi kā es. Tur es sapratu, ka man patiesībā problēmas ar zīdīšanu nav vispār. Jā, protams, reizēm es neprotu bērniņu paņemt tā, lai ērti varētu pabarot, bet, kolīdz ir pie krūts, viņš paēd, puncis ir pilns, aizmieg un viss ir kārtībā. Un tikmēr es redzu citas mammas, kuras ir tajā pašā laivā, kurā es, bet kurām ir problēmas vispār bērniņu pielikt pie krūts, kurām ir pudeles, atslaukts piens pudelēs, maisījums, knupis tāds, šitāds, vēl kaut kāds. Man bija šoks, ka ka ir arī tā. Toreiz es saglabāju zīdīšanas konsultantes kontaktus nebaltai dienai, bet guvu arī pārliecību, ka man sanāk, ne tikai spītību, pie kuras paliku pēc dzemdībām. Tad jau tas viss gāja vienkārši pašplūsmā. 

Es ļoti labi saprotu tās mammas, kurām tas varbūt nav ērti, jo zīdīšana tomēr prasa, zināmu upuri un pielāgošanos bērniņa ritmam. Nav tā, ka es varu ieplānot ar draudzenēm tikties brančā pulksten 11.00. Tā gluži tas nenotiek. Ja tev ir mazs zīdainītis, tu dzīvo dienu pēc dienas un tādus konkrētus plānus nemaz nevari savienot ar zīdīšanu pēc pieprasījuma. 

Mēģinājām izmantot arī knupi, bet neizdevās. Bija viena diena, man šķiet, ka manam pirmajam bērnam bija mēnesis vai pusotrs, kad es centos nolikt gulēt bērniņu tā, kā tev ir stāstīts un rādīts – pabaro, uztaisi atraudziņu, paauklē un noliek gulēt ar knupīti. Man nesanāca. Atceros: es esmu pārgurusi, negulējusi miljons dienu, es vairs neatceros vispār, kas ir pilnas nakts miegs, tā ir vienkārši manas dzīves norma tajā brīdī, un pašai nāk raudiens, un bērns raud. Es vienkārši nespēju izturēt, ka es to knupi beigās vienkārši ar dusmām iemetu atvilknē un teicu – labi, ja tev nevajag, mums knupis nebūs. Ja godīgi, pēc tā kļuva tikai vieglāk. Jo, vismaz pēc manas pieredzes, ja tev nav knupis, tu visu laiku esi sasinhronizēta ar to bērniņu. Kaut kādā zemapziņas līmenī jūti, kad viņš gribēs ēst. Un, kad viņš grib ēst, tu uzreiz viņu pieliec pie krūts, viņš paēd, kļūst omulīgs. Citas reizes viņš paēd un aizmieg tāpat tev blakus. 

Ir kaut kādi brīži, kad ir attīstības lēciens, vai zobi sāk nākt, kad situācija ir tāda, kas varbūt atbilst apzīmējumam, ka bērns karājas pie pupa, ka mamma ir knupis. Bet, nenoliedzami, lai arī grūti, savā ziņā jau viegli arī. Nu nav tā, ka man bērniņš būtu mēnesi no vietas karājies pie krūts, bet patiesībā pāris dienas, kad tu nevari vispār atkāpties no bērniņa. Bet, ja tu viņa vajadzību pēc mammas un krūts, un pēc mierinājuma esi sniedzis, manā pieredzē viņš ļoti ātri kļūst mierīgs, nomierinās un ar to apgūst arī pašnomierināšanās taktiku. Ja vajadzēja krūti, krūts bija viss. 

Es nenoliegšu, ka pirmo pusotru gadu, manas vajadzības dzīvot striktā grafikā bija bišķiņ tā kā noliktas malā. Mana prioritāte bija bērns. Bet vai es par to jūtos slikti? Nē. Es tomēr esmu uzvarējusi ar šo visu stāstu. Tagad manam pirmajam bērniņam ziemā būs pieci, otram bērniņam ir 2,5 gadi un abi ir ļoti omulīgi, mierīgi cilvēki. Pašpārliecināti, spēj savākties arī, ja gadās kaut kādi pārdzīvojumi un kašķi. Man šķiet, ka sakne šai spējai savākties un nomierināties kā reiz ir tajās pavisam mazajās dienās, kad bērniņam vajadzēja tikai padot signālu, un bija blakus mamma, un bija krūts. 
 

Pēc gada visiem kļūst svarīgi zināt – vai es vēl zīdu?

Ar pirmo bērnu es tādā pašplūsmā zīdīju, bet pēc gada vecuma pēkšņi visiem bija ļoti svarīgi zināt, vai tad es to bērnu vēl zīdu, un kad tad es to pārtraukšu. Man tam bija ļoti konkrēta atbilde – manam bērnam krūti pašlaik vajag, Man tā nav problēma. Ja tev tā ir problēma, tad tā ir tava problēma. Pāris reizes tiem lielajiem interesentiem tā pasaki un viņi nomierinās un vairs nejautā. Bija brīdis, kad skatījās ar lielām acīm – kādas šausmas, tik liels bērns un tev tā krūts vēl. Es vienkārši gana ātri laikam iemācījos, ka man šie svešie nelūgtie viedokļi īsti neskar. 

Man liekas, ka tā pamata problēma, kāpēc mūsdienās tik maz ir mammu–zīdītāju un mammu–ilgzīdītaju, ir, ka mums visu laiku ir jābaidās par citu viedokļiem, jo visiem tādi ir. Diezgan ātri jāiemācās savs mugurkauls izaudzēt arī par šādiem ar bērnkopību saistītiem jautājumiem. 

Ja tu par visu uztrauksies un sekosi pilnīgi visiem svešu un ne tik svešu cilvēku ieteikumiem, bet nesekosi līdzi savai iekšējai mammas intuīcijai par to, kā tieši tev un tavam bērniņam vajadzētu būt, tad var iebraukt auzās. 

Es pārtraucu šīs sarunas. Katrā ziņā sausais atlikums ir tāds, ka bērniņi bija paēduši, ir izauguši lieli gudri, stipri, veselīgi.
 

Tā mēs peldējām pa straumi. Pusotra gada vecumā, kad sākās bērnudārzs, man arī radās jautājums, ka nu varbūt šis ir tas brīdis, kad to krūti vajag ņemt nost. Tas bija privātais dārziņš un iepazīšanās sapulcē, kā reiz, šis bija viens no jautājumiem. Es to uzdevu. Kādai mammai bija liels šoks, kur tu krūti, šausmas. Bet bērnudārza vadītāja un audzinātājas neizteica tādu nē, mūsu bērnudārzā nedrīkst nākt bērni, kuri vēl pie krūts karājas. Viņas vienkārši teica, ka lai paši saorganizējat un minēja, ka varbūt būs grūti aiziet gulēt. Tāpēc es pieņēmu, ka jau viņas man nesaka, ka nedrīkst, un mans iekšējais kompass arī saka, ka nevajag pārstāt, tad mēs turpinājām pēc bērnudārza. Un, teikšu godīgi, adaptācija mums aizgāja normāli. Bija burtiski pāris dienas no brīža, kad bērniņš pirmo reizi vispār bez mammas kaut kur ir palicis, līdz brīdim, kad man ir pilntiesīgs bērnudārznieks. Tā nebija pat nedēļa līdz pilna laika bērnudārzam – no rīta līdz vakaram. Un es gribu domāt, ka tas varbūt arī savā ziņā saistīts ar šo krūtsbarošanu. 
 

Pāris reizes izbaroju arī tandēmā

Kad pirmajam bērniņam bija gads un deviņi mēneši, pieteicās otrs bērniņš. Es biju domājusi, ka nedarīšu gluži tā, ka, uzsākot bērnudārza gaitas, aizdzen cilvēku jaunā dzīvē un tad uzreiz ņem pupu nost, bet meklēšu citu iespēju. Pirms to atradu, pieteicās otrais. Arī ar otro bērniņu man bija traki ar sliktumiem, vēl bija ilga hormonāla asiņošana un kas tik vēl ne. Un es godīgi sakot, vienkārši turpināju to pašu pašplūsmā. Man nebija resursa domāt par nošķiršanu no krūts. Arī asiņošana nebija nekas tāds, kas ginekoloģei liktu teikt, ka nē, jums ir jāņem pirmais bērniņš nost no krūts. Viņa vienkārši pasmaidīja un teica, var kaut vai vēl līdz dzemdībām un ilgāk. Es to arī tā pieņēmu.
 

Kad lielākais bērniņš gribēja, devu. Nebija tā, ka katru dienu visu laiku vajadzēja. Bija dienas, kad par mani aizmirsa. Tad pēkšņi, piemēram, uznāk saukstēšanās vai stress, un tad atkal vajadzēja vairāk. Es par sevi nekad neatgādināju, bet arī neliedzu. 

Savu nervu saudzēšanas nolūkā biju sarunājusi ar vīra mammu, ka pirmo bērniņu viņa paņems pie sevis uz nedēļu pirms nospraustā dzemdību datuma, lai mums nebūtu jādomā par to, kā mēs pēdējā brīdī viņu vedīsim pie omes, kamēr man tajā pašā mašīnā dzimst bērns. Kaut kur starp pusotru un nepilniem diviem gadiem bija tas brīdis, kad es vairs netaisīju piena banku. It kā jau saka, ka no gada vecuma nevajag, bet, ja bija brauciens pie omes, biju to pienu banku sagatavojusi, līdzi pudele, bet tajā reizē man tas vispār nebija prātā. Grūtniecības laikā neko nepumpēs, jo negrib netīšām izsaukt nākamās dzemdības priekšlaicīgi. 

Bērniņš aizbrauca pie omes bez pudeles, bez piena, bez nekā. Piedzima otrais. Un, kā saka, sistēma nebija apstājusies, pirmpiens bija uzreiz, lai gan biju lasījusi un dzirdējusi, ka otrajiem bērniņiem šādos gadījumos nebūs pirmpiens. Nekā. Ķermenis ir ļoti gudrs, un hormoni izdara savu. Superbiezais dzeltenais pirmpiens bija nevis pilītēs, bet drausmīgi daudz. Man šķiet, ka otrajam bērniņam vēl nebija diennakts, kad mēs jau bijām no visa mekonija tikuši vaļā un tikuši līdz normālai vēdera izejai.

Tā mēs ar otro uz rokām atgriezāmies mājās, ome atveda pirmo. Sākumā domāju, kā tad tagad būs, vai prasīs to krūti vai neprasīs, vai būs greizsirdība, kā tas pirmais bērns pieņems otro un kā vispār mums tagad veiksies. Sākumā bija pastiprināta interese par pupošanu, bet tāpēc, ka bēbītis grib, un kā tad tā – es te visu laiku biju tas mazais un tagad te vienam citam vajag. Bet es arī neliedzu. Godīgi sakot, es arī pāris reizes izbaroju tandēmā. Pēc tam gan ir tādas sajūtas, kā maratonu būtu noskrējusi, vispār nav spēka.

Bēbīšu piens ir domāts bēbīšiem

Bet kas notiek ar lielāko bērnu, ja viņš pupo paralēli mazākajam? Redz, izrādās, ka bēbīšu pienam ir krietni citādāks sastāvs, un tas lielajam ļoti, ļoti mīkstināja punci. Tas sakrita ar posmu, kad lielākais bērns bija gatavs atteikties no pamperiem un bija paziņojis, ka ir liels bērns, ks gribētu no pampera biksītēm tikt vaļā un staigāt kokvilnas biksītēs. Tas bija tāds pārējas posms, kurā trenējām šo lietu. Bet cilvēkam tagad reāla caureja. Vienu reizi cilvēks noguris un aizgājis pusdienlaikā, un ir pamodies ar šmuci biksītēs. Tad mums ar vecāko meitiņu bija saruna, ka tas taču ir tāpēc, ka tu esi tagad lielā māsa, un mammai tagad ir bēbīšu pieniņš, kurš domāts bēbīšiem. Lieliem bērniņiem no tā paliek mīksts puncītis un re, kā iznāca. Bērns jau bija apzinātā vecumā, lai to saprastu.

Varbūt tajā pašā dienā, varbūt nākamajā, bet burtiski turpat uz karstām oglēm vecākā meitiņa paziņoja, ka jā, tiešām, es tagad esmu lielā māsa. Es tev palīdzēšu ar mazo, viņa man teica un daudz arī palīdzēja ģērbšanā un pamperu maiņā. Viņa ir liela meitene un viņai nevajag ne pamperus, ne pienu. Tobrīd mazākajai bija kādi divi mēneši. Lielākajai divi ar pusi gadu. 

Un tā nu vienkārši vienā dienā beidzās mans pupošanās stāsts ar pirmo bērniņu. 

Ar otro pupotāju bija savā ziņā līdzīgi, arī divi gadi. Pēkšņi vairs ne vienmēr atceras, es arī nekad neatgādināju, un cilvēks tā kā ir gatavs, tā kā vēl reizēm prasa to krūti, bet reizēm pat tā kā joku, tā ne līdz galam nopietni. Tajā brīdī, kad es to uztvēru, arī ar otru meitiņu mums bija šī pati saruna, ka, hei, divi gadi, tu esi liela meitene, un lielai meitenei pupu nevajag, tas jau bebīšiem. Arī šī saruna rezultējās tajā, ka viņa pateica, ka jā, viņai pupu nevajag un viss. Nebija nekādas prasīšanas, nekādi pārdzīvojumi, nekas. Nebija nekādi knupji, kas jāņem nost. Viss vienkārši organiski, kā bija sācies, arī apstājās.

Nu, redzēs, kā būs ar drīz gaidāmo trešo.

*Pasaules Veselības organizācijas vadlīnijas nosaka, ka mazulis ekskluzīvi jāzīda (tikai ar mātes pienu) līdz 6 mēnešu vecumam, un zīdīšanu vēlams turpināt līdz 2 gadu vecumam un ilgāk.