Prom no meitas uz veselu mēnesi, lai piepildītu bērnības sapni. Lāsma par Miss Universe aizkulisēm

Lāsmas Kuhtarskas stāsts par sapni, kas piepildījies: 

Dalība Miss Universe man vienmēr ir bijis bērnības sapnis. Taču, gadiem ejot, sapratu, ka vēlos šo sapni apvienot ar kaut ko vairāk – ar iespēju attīstīt savu labdarības ieceri un pievērst uzmanību jautājumiem, kas man patiesi rūp. Tāpēc nolēmu pieteikties konkursam un izmantot šo platformu ne tikai personiskam izaicinājumam, bet arī jēgpilnam darbam.
 

Latvijai šajā konkursā jau ir savs nozīmīgs sasniegums – 2005. gadā Ieva Kokoreviča iekļuva Miss Universe Top 10. Tas ir skaists atskaites punkts un atgādinājums, ka Latvija jau ir spējusi sevi apliecināt starptautiskā mērogā. Man būtu patiess gods turpināt šo stāstu un ar savu dalību veidot nākamo Latvijas pārstāvniecības posmu.
 

Iespēju pārstāvēt Latviju uztveru kā lielu atbildību un vienlaikus kā iespēju parādīt mūsu valsts potenciālu. Mēs bieži dzirdam, ka latviešu sievietes ir vienas no skaistākajām pasaulē. Es tam piekrītu, taču starptautiskā konkursā ar skaistumu vien nepietiek — nepieciešama profesionāla sagatavošanās, spēcīga komanda, finansiāls atbalsts un pārdomāta stratēģija. Ja spējam ieguldīt šādus resursus tādos starptautiskos projektos kā Eirovīzija, ticu, ka arī skaistumkonkursiem Latvijā ir potenciāls kļūt par nozīmīgu mūsu valsts reprezentācijas platformu. Mums nevajadzētu pietrūkt ne ambīciju, ne iespēju pretendēt uz augstiem sasniegumiem. Ir jāiemācās strādāt kā komandai un laikus nodrošināt pārstāvēm nepieciešamo atbalstu. Es ļoti vēlētos, lai mans dalības gads kļūtu par soli šajā virzienā.
 

Gads, kas veltīts sagatavošanās darbam

Gatavošanos Miss Universe uztveru kā vairāku gadu personīgās izaugsmes turpinājumu, taču pēdējais gads ir bijis veltīts tieši šim konkursam. Esmu trenējusi gaitu un skatuves kustības, pilnveidojusi komunikācijas un interviju prasmes, kā arī apguvusi profesionāla grima un matu sakārtojuma veidošanu, lai konkursa laikā katru dienu spētu pati par sevi parūpēties. Pat apmeklēju latino deju nodarbības, lai uzlabotu gaitu un kustību plastiku. 

Tas bija gan jautrs, gan vērtīgs piedzīvojums — aiz pārliecinošas uzstāšanās slēpjas daudz darba. Īpašs paldies Annai Berg par palīdzību stila veidošanā un kopējā tēla izstrādē. Gatavojoties konkursam, pievērsu uzmanību arī ādas kopšanai — rudens laikapstākļi bija atstājuši savu ietekmi, tāpēc vēlējos ādai sniegt papildu rūpes.

Gatavojoties bija arī negaidīts izaicinājums. Šā gada oktobrī, treniņu laikā, atklāju, ka man pēc dzemdībām ir vēdera sienas trūce, kas būtiski ietekmē līdzsvaru un fizisko sagatavotību.

Šobrīd pielāgoju fizisko slodzi un izmantoju atbalsta korseti, bet janvārī plānoju operāciju. Tas nebija tas, ko gaidīju īsi pirms starptautiskā konkursa, tomēr esmu pielāgojusi sagatavošanos un turpinu iesākto.
 

Liela darba daļa ir arī garderobes plānošana. Konkursa programmā paredzētas aptuveni 20 dažādas lokācijas un pasākumi, tāpēc katrai no tām veidoju noskaņu kolāžas jeb moodboard ar diviem vai trim iespējamiem tērpu variantiem. Jāsagatavo seši vakartērpi, septiņi kokteiļtērpu komplekti, galvenā vakarkleita, nacionālais tērps un visi nepieciešamie aksesuāri. Tas izvērtās par īstu loģistikas projektu — īpaši tāpēc, ka Latvijā ne vienmēr ir viegli atrast visu nepieciešamo un sadarbības iespējas ar zīmoliem un sponsoriem ir ierobežotas. 

Īpašs paldies Evitai Vildei, kuras atbalsts palīdzēja īstenot manu vakarkleitas ieceri. Kleitu iedvesmojis Latvijas karogs, un tās rotājumā ir aptuveni 5000 spalvu. Šī rūpīgi veidotā detaļa piešķir tērpam īpašu raksturu un ļauj Latvijas simboliku nest līdzi uz starptautiskās skatuves. Starptautiska skatuve prasa arī starptautisku komandu. Manā sagatavošanās procesā iesaistījās arī tērpu atbalstītāji un pasniedzēji no Spānijas un Francijas — viņu zināšanas un atbalsts palīdzēja gan tērpu izvēlē, gan gaitas un skatuves kustību pilnveidošanā.

Konkursā redzams arī tas, cik dažāds var būt sagatavošanās mērogs. Dažas dalībnieces uz konkursu dodas ar aptuveni 20 koferiem un lielām komandām. 

Es pati esmu sapakojusi sešus koferus, kuros jāietilpina viss mēnesim nepieciešamais. Aiz katras pārstāves stāv savs stāsts, iespējas un cilvēki, kuri palīdz viņai šo ceļu mērot. Man šī pieredze vēlreiz apliecina, cik nozīmīga ir profesionāla sagatavošanās un komandas darbs, pārstāvot savu valsti starptautiskā mērogā.
 

Ko vedīšu līdzi no Latvijas

Pārstāvēt Latviju man nozīmē dalīties ar to, kas veido manu identitāti — mūsu dabu, tradīcijām, kultūras mantojumu un mūziku. Īpaši tuva man ir kokle, kas simbolizē saikni ar mūsu saknēm.
 

Koferos līdzās konkursa garderobei esmu ielikusi arī Skrīveru saldumus un māla svilpauniekus.

Vēlējos aizvest kaut ko tādu, kas citiem varētu būt neparasts un ko viņi, iespējams, nekad iepriekš nav redzējuši. Mums ir tik daudz unikālu lietu un tradīciju, kuras ikdienā dažkārt pat nenovērtējam.
 

Domājot par īpašu dāvinājumu, ko aizvest no Latvijas, ilgi pārdomāju, kāds priekšmets vislabāk varētu atspoguļot mūsu kultūru un vienlaikus nest vērtību arī ārpus konkursa. Izvēlējos mūsdienīgu latviešu nacionālās galvas rotas interpretāciju, ko man dāvināja Evita Vilde. Esmu nolēmusi šo kroni uzdāvināt Miss Universe labdarības iniciatīvai. Man bija svarīgi, lai tas nebūtu tikai skaists priekšmets, bet gan dāvinājums ar stāstu un nozīmi — neliela Latvijas kultūras vērtība, kas var turpināt savu ceļu arī pēc konkursa.
 

Arī nacionālais tērps ir daļa no Latvijas stāsta, ko vēlos aizvest pasaulē. Tā nosaukums ir „LAIMA — WHERE FATE MEETS FREEDOM”. Tā iecere apvieno Laimas tēlu un brīvības simboliku: centrā ir spēcīga sievišķā figūra, bet kompozīcijā iekļauti arī elementi, kas atsaucas uz Latvijas kultūras un vēstures mantojumu. Trīs zvaigznes simbolizē Latvijas vēsturiskos novadus, zeltainie stari — sauli, bet rudzu vārpas — zemi un mūsu saknes. Sarkanā un baltā krāsa, kā arī latviskie ornamenti papildina šo stāstu. Vēlos atklāt tikai nelielu ieskatu, jo pašu tērpu un tā detaļas pagaidām paturēšu noslēpumā līdz brīdim, kad to ieraudzīsiet uz skatuves. Ar prieku to parādīšu plašāk, atgriežoties Latvijā. Tērps tika izgatavots Filipīnās, un nākotnē ļoti vēlētos šāda mēroga ieceri īstenot tepat Latvijā, iesaistot mūsu meistarus un radošos cilvēkus.
 

Mērķis ārpus konkursa — ģimenes un bērni

Mana labdarības iecere ir saistīta ar ģimenēm un bērniem. Uzskatu, ka bērnu emocionālās un uzvedības grūtības nevar skatīt atrauti no vides, kurā viņi aug. Ir svarīgi jautāt, vai ģimenēm ir pietiekams atbalsts, vai vecākiem ir resursi, lai tiktu galā ar savām emocijām, un vai bērns mājās jūtas droši. 

Es ticu, ka katram bērnam ir nepieciešams vismaz viens drošs cilvēks, uz kuru vienmēr var paļauties — cilvēks, kurš uzklausa, saprot un liek justies pasargātam. 

Un ikviens no mums var kļūt par šādu cilvēku kāda bērna dzīvē.
 

Nākamā gada pavasarī plānoju turpināt līdzekļu piesaisti LBAF, lai palīdzētu organizācijai
atbalstīt vēl vairāk ģimeņu. Ģimenes ir Latvijas nākotne — tās veido sabiedrību un valsti, kuru atstāsim nākamajām paaudzēm. Vēl viena man personīgi svarīga tēma ir celiakijas atpazīstamība.
 

Dzīvojot ar šo slimību, esmu gadiem mācījusies, kā ar to sadzīvot, un vēlos veicināt izpratni par cilvēku ikdienas izaicinājumiem un nepieciešamo atbalstu.
 

Šobrīd Miss Universe ietvaros norisinās arī „Beyond the Crown” balsojums, kurā skatītāji var atbalstīt dalībnieču sociālās iniciatīvas. Mans video par labdarības ieceri ir atrodams Miss Universe oficiālajā YouTube kanālā. Aicinu to noskatīties un, ja mana iniciatīva jūs uzrunā, nobalsot par manu projektu oficiālajā balsošanas vietnē.

Personīgi mirkļi pirms došanās ceļā

Gatavojoties konkursam, filmējām arī video intervijas Rīgas ielās. Tā bija interesanta pieredze — tūristi bieži nāca klāt, vēlējās fotografēties un izrādīja lielu interesi, savukārt mūsu pašu cilvēki nereti bija atturīgāki un ne vienmēr vēlējās atbildēt uz jautājumiem. 

Tas man lika aizdomāties par to, cik noslēgti dažkārt esam. Varbūt mums reizēm vajadzētu būt mazliet drosmīgākiem, atvērtākiem un lepnākiem par sevi un savu valsti.
Šogad Miss Universe konkursā atkal piedalās visas trīs Baltijas valstis — Latvija, Lietuva un
Igaunija. Pēc iepriekšējā gada pārtraukuma, kad Lietuva konkursā nepiedalījās, man šķiet īpaši skaisti, ka šoreiz esam pārstāvētas visas kopā.
 

No visiem sagatavošanās darbiem emocionāli visgrūtākais ir lēmums uz mēnesi doties prom no savas meitas. 

Šī būs pirmā reize, kad esmu prom no mājām ilgāk par vienu dienu. Mēs par to esam daudz runājušas un izveidojušas plānu katrai dienai, lai viņai būtu zināma ikdienas kārtība un stabilitātes sajūta. Kā mamma vēlos, lai viņa saprot, ka arī sievietei ir savi sapņi un mērķi, kurus ir vērts īstenot, vienlaikus vienmēr zinot, ka viņa ir mana prioritāte.
 

Šajā ceļā ļoti daudz nozīmē mana mamma un draugi. Viņu palīdzība, iedrošinājums un zināšanas ir bijušas īpaši svarīgas. Pagājušais gads man nebija viegls, un bija brīži, kad šaubījos, vai spēšu visu paveikt viena. Taču, tiklīdz iesniedzu pieteikumu konkursam, atpakaļceļa vairs nebija. Esmu sapratusi, ka nav iespējams visu izdarīt perfekti vienlaikus — ir jāizvēlas prioritātes. Šogad manas galvenās prioritātes ir mana meita un Miss Universe.
 

Arī došanās ceļā jau sagādājusi sirsnīgus mirkļus. Mani seši koferi ar manu vārdu un karalienes fotogrāfiju Madrides lidostā piesaistīja uzmanību. Lai gan cilvēki mani personīgi nepazina, daudzi pienāca klāt, novēlēja veiksmi un uzmundrināja. Šie sirsnīgie vēlējumi mani patiesi aizkustināja. Priekšā ir saspringts grafiks — pasākumi, fotosesijas, intervijas un tikšanās. Visvairāk gaidu iepazīšanos ar citām sievietēm no visas pasaules. Konkursā satiekas gan divdesmitgadīgas, gan trīsdesmitgadīgas dalībnieces, un katrai ir savs dzīves stāsts, pieredze un skatījums. Man šķiet, ka tieši šī dažādība, sarunas un iespēja iepazīt citas kultūras ir viena no vērtīgākajām Miss Universe pieredzes daļām.
 

Tagad, jau lidmašīnā, ar sakārtotu grimu, tērpu un Latvijas karogu rokās, īpaši spilgti izjūtu šī brīža nozīmi. Tas ir bērnības sapnis, kuram esmu veltījusi daudz darba, bet tagad tas ir kļuvis arī par atbildību — nest Latvijas vārdu pasaulē un parādīt, cik daudz mūsu valstij ir, ar ko lepoties. Es nezinu, kāds būs konkursa gala rezultāts, taču zinu, ar kādu attieksmi vēlos tajā piedalīties — ar cieņu, atvērtību un lepnumu par savu valsti.