Zīdīšana nav sacensības par to, kurš pareizāk un labāk. Saruna par krūtsbarošanas ilgumu

Nesen lasīju kādas zīdīšanas konsultantes komentāru zem raksta par ilgzīdīšanu: nav tādas ilgzīdīšanas, ir zīdīšana. Un punkts. 

Kāpēc tik daudzas sievietes izjūt pretrunīgas emocijas, dodot bērnam savu pienu ilgāk par gadu, diviem vai cik nu katrai šķiet – laikam es to daru jau pārāk ilgi? Turpinot rakstu sēriju par to, ko mēdz dēvēt par ilgzīdīšanu, aicināju uz sarunu klīnisko un veselības psiholoģi, dūlu un zīdīšanas atbalsta personu Līgu Vasaru-Brakmani. 

Kā tu definētu ilgzīdīšanu un vai ir kādas ilgumu noteicošas robežas?

– Cik esmu skatījusies literatūrā, neatrodu, kas vispār ir ilgzīdīšana un kā tā būtu definēta. Pasaules Veselības Organizācijas (PVO) mājaslapā ir minēta continued breastfeeding jeb turpinātā zīdīšana.

Manuprāt, šis ir kulturāls fenomens un jēdziens, jo tas, no kura brīža skaitās ilgi, ir ļoti atšķirīgi katrā kultūrā. Arī skatoties uz pieredzi Latvijā, es teiktu, ka izdalāmas divas lielākas grupas: vieniem ilgzīdīšana skaitīsies jau no viena gada, un otriem tas būs no diviem gadiem, jo PVO ir minējusi divus gadus kā ieteicamo zīdīšanas ilgumu. Bet tur ir minēti “divi gadi vai ilgāk”. Nav tādas noteiktas robežšķirtnes. 

Angliski kādreiz lietoja jēdzienu long-term breastfeeding (ilgstoša zīdīšana), ar ko katrs domāja kaut ko citu, jo kad tieši sākas tas ilgstošums? Šobrīd ir mēģinājumi mainīt terminoloģiju uz “dabiska ilguma zīdīšanu” vai ko vienkāršāku. 

Pēc kāda vecuma zīdīšanu parasti mēdz uzskatīt par ilgstošu? 

– Balstoties uz antropoloģes Ketrīnas Detvaileres (Katheryn Detwiler) pētījumu, mums, cilvēkiem, kā sugai vispār ir raksturīgi zīdīt bērnus diezgan ilgi. Šajā pētījumā viņa izšķir vairākas pazīmes, kas liecina par zīdīšanas dabiskās beigšanās laiku. Viena no šādām šķirtnēm varētu būt piena zobu izkrišanas laiks (par ko liecina arī nosaukums) ap septiņu gadu vecumu. Cits variants – primātiem bieži vien ir raksturīgi, ka viņi zīdīšanu beidz tad, kad viņu mazulis ir vismaz četrreiz pieņēmies svarā, salīdzinot ar dzimšanas svaru. Mums tas būtu jau krietni mazāks vecums. Apkopojot veselu virkni šādu pazīmju, sanāca, ka zīdīšanas laika beigas varētu būt starp bērna divarpus un septiņu gadu vecumu. Tas varētu būt dabiskais cilvēka–zīdītāja posms. 

Ir izpētīti gan neandertālieši, gan agrīnie cilvēki, kas atrasti arheoloģiskajos izrakumos. Atrastajam neandertāliešu bērnam bija mazliet pāri gadam un viņš vairs nezīda. Agrīnajam cilvēkam tie varētu būt bijuši aptuveni 3-4 gadi. Visā pasaulē dažādās kultūrās ir bijis dažāds laiks.

Jo industriālāka sabiedrība, jo zīdīšanas laiks ir mazāks. Mātēm jāatgriežas darbā, un, tiklīdz māte ir aktīvāk prom no bērna, ierastais zīdīšanas ilgums samazinās. 

Padomju laika metode, kurā visi ir jābaro tikai 15 minūtes reizi trijās stundās, lielākai daļai māšu zīdīšanu izbeidza aptuveni trīs mēnešu vecumā. Ja mēs tā visu laiku būtu turpinājuši, tad pēc kādiem simts gadiem šķistu, ka dabiskais ilgums ir trīs mēneši. 

Protams, ka tā nav. Tas, kas ar laiku atšķiras, ir zīdīšanas loma. 

Kādā ziņā – loma? Vari paskaidrot sīkāk? 

– Loma gan bērna, gan mātes dzīvē, kas visos vecumposmos nav vienāda. Pirmos četrus līdz sešus mēnešus krūtspiens ir pamatēdiens. Mūsdienās gan šī nav problēma, jo jebkurā brīdī ir iespēja dot piena maisījumu un bērns paēdis. Bet bioloģiski sākumposmā zīdīšana ir absolūtais pamats bērna izdzīvošanai. 

Mātes piena loma ir ļoti dažāda: tā ir gan pamatpārtika, gan milzu stiprinājums imūnsistēmai. Tajā ir pamatvielas, kas nepieciešamas, lai zarnu trakts sāktu normāli darboties, tajā ir cilmes šūnas... Tā ir vesela ķīmiskā laboratorija, kas nodrošina daudzas un dažādas sistēmas. 

Viena no mātes piena lomām, kuru pētnieki gan vēl tikai pēta, ir tā, ka mātes pienā ir olbaltumvielu un taukskābju komplekss, saukts HAMLET,  kas cīnās pret vēzi. Notiek pētījumi, lai šo atklājumu varētu plašāk izmantot medicīnā. Šāda aizsargmehānisma esamība šķiet loģiska, jo bērni aug ļoti, ļoti strauji un arī šūnas viņiem dalās strauji – ja kāda šūna daloties kļūst ļaundabīga, ķermenim ir vajadzīgs ļoti ātri ar to tikt galā. Kļūstot arvien vecākiem, vielmaiņa kļūst lēnāka, tāpat kā jebkurš process, un arī šūnas sadalās lēnāk. Iespējams, ka tādā veidā mātes piena šūnas balsta bērna augšanas procesu bioloģiski tā, lai tas varētu augt gan ātri, gan arī droši. Daļu no veidiem, kā mātes piens balsta bērnu, mēs jau saprotam labi, piemēram, to, ka, mammai saskaroties ar bērna vīrusu, pienā izdalās antivielas pret šo vīrusu. 

Paaugoties bērns sāk rāpot un staigāt, viņš sāk ēst arī papildus barību un visu ko bāzt mutē. Te piena nozīme pārslēdzas no pamatpārtikas uz imūnsistēmas stiprināšanu un zarnu trakta atbalstu. Zīdīšanai kļūstot retākai, mātes piena sastāvā procentuāli nebūs tik daudz olbaltumvielu, bet būs vairāk imūnsistēmas stiprinājuma vielu. Tas ir palīdzoši, kad bērni aiziet dārziņā, aiziet dzīvē un saskaras ar visādiem vīrusiem, pret kuriem piens tiešām var palīdzēt. Zīdīšana vēl arī joprojām ir mierinājums bērnam un laiks, kas pavadīts āda-āda kontaktā, kas noteikti dod ieguvumu papildus pašam pienam. Šī loma saglabājas, neatkarīgi no bērna vecuma.

Pastāsti, kādi ir biežāk dzirdētie mīti un apgalvojumi par ilgu zīdīšanu! Viens no tiem, kas dzirdēts, ir par to, ka pārāk ilga zīdīšana bojā zobus. 

– Lielākie pētījumi, kas veikti Skandināvijā, kopumā rāda, ka nē. No vienas puses, piens tiešām satur cukuru, bet no otras – arī vielas, kas cīnās pret kariesu. Arī tās tiek pētītas, piemēram, zobu pastu izstrādei, lai paņemtu no dabas to, kas jau cīnās pret bojājumiem. 

Vai tas nozīmē, ka visiem zīdītiem bērniem būs veseli zobi? Nē, noteikti nē. Tā ir kombinācija no dažādiem faktoriem. Aizejot pie ārsta ar bērnu, kuram ir bojāti zobi, tiks uzdota vesela virkne jautājumu par zobu kopšanu, vai tā tiek veikta pareizi. Ja uz tiem varam atbildēt apstiprinoši, mazu bērnu mātei var pajautāt, vai joprojām zīda. Ja mamma atbild, ka jā, tad tas var arī likties īstais iemesls, ka, re, tieši no tā zobi arī bojājas. Bet tas parasti nav kaut kas viens. Protams, kādam konkrētam bērnam varbūt kaut kas būtu jāierobežo, piemēram, ļoti bieža zīdīšana nakti, bet tas būs kontekstā ar gēniem, pārējo dzīvesveidu, elpošanu caur muti naktī un zobu kopšanu. 

Ir arī smieklīgie mīti, kas dzirdēti. Piemēram, ja mēs ļausim puisīšiem ilgi zīst krūti, tad viņi pēc tam būs lieli smēķētāji. 

Kāpēc tikai puisīši? Meitenītes acīmredzot tik traki nesmēķē?

– Nē, man vienkārši pašai puisīši (smejas), tāpēc man tas teikts. Šeit vispār klibo loģika, jo varētu būt otrādi – ja zīšanas reflekss paliek neapmierināts, tas drīzāk varētu izraisīt to, ka kaut ko visu laiku gribas mutē ielikt, tik pat labi knupīti, vai košļāt jakas malu, un, kas zina, varbūt vēlāk nonāk līdz cigaretēm... Bet nu nav tādas cēloņsakarības. 

Vēl ir dzirdēts par to, ka tas var radīt seksuālas dabas traucējumus. Šeit atkal ir stāsts par kultūru. Jau minētā antropoloģe ir aprakstījusi savos darbos savu pētījumu Āfrikā, šķiet, Mali, kur publiska zīdīšana ir absolūti normāla. Bērnus baro, kur un kad vien ienāk prātā, un krūtis netiek uzskatīts par seksualizētu objektu. Krūtis ir orgāns, kas ir paredzēts piena ražošanai, lai pabarotu bērnus. Ir bijis, kad man saka: kā var bērnu tā publiski barot ar krūti? Tāpat kā ēdināt ar desmaizi!

Protams, katrai konkrētai sievietei tas var likt justies citādi – arī ļoti intīmi, tādā ziņā, ka sieviete var izjust savas krūtis kā apsedzamas, seksuālas un nejusties komfortabli šādi zīdīt. 

Atgriežoties pie tā, kas īsti ir ilgzīdīšana, mammas man ir teikušas – tiklīdz mans bērns piecēlās kājās vai spēja man pateikt, ka grib pienu, es vairs nespēju viņam to dot.

 Likās, ka kaut kāda robeža ir pārkāpta. Un, ja mammai ir šī sajūta, tai pārkāpt arī nevajag. Tas tiešām ir individuāli, bet tai pašā laikā tas ir arī kulturāls fenomens. 

Bērnam traumējoša nebūs zīdīšana, bet tāda var būt apkārtējo attieksme. Bērnā nav priekšstata, ka mammas krūts ir kaut kas tabu vai nepieņemams. Tajā brīdī, kad to sāk no malas komentēt – “Nu kā tu tā, tu taču tik liels puisītis, un tu šitā, nu fuj!” –, tas gan var būt kaitējoši.   

Gadiem strādājot šajā jomā, esmu uzzinājusi, ka sieviešu, kuras zīda bērnu ilgāk pa diviem gadiem, ir daudz vairāk nekā mēs iztēlojamies. Tikai viņas par to klusē. Viņas baro bērnu paslepšus tieši tāpēc, lai nepiedzīvotu komentārus pašas un arī domājot par bērniem, lai bērnam nav jāpiedzīvo jau pietiekami saprātīgā vecumā nez kāda kaunināšana. Tāpēc tas vairāk notiek mājās, saņemot atbalstu tikai vienai no otras. 

Es domāju, ka dabīgā procesā virzība arī ir tāda, ka sākumā mēs to darām jebkur, jo bērns nespēj pagaidīt un viņa vajadzības ir milzīgas un tūlītējas. Bērnam augot lielākam, ja viņam nav kādu īpašu vajadzību, kas viņa attīstību paturētu tādā kā mazākā vecumā, mēs arī nostādam lielākas robežas: kur to mēs darām, kā mēs darām, cik ilgi darām.

Vai ilgai zīdīšanai ir arī kādi reāli riski vai negatīvās puses?

– Esmu dzirdējusi tos drausmīgos tekstus, ka mātes apmierina kaut kādas savas vajadzības uz bērnu rēķina. Es domāju, ka tā nav. Vienu tādu gadījumu pasaulē gan esmu lasījusi, kur man radās izjūta, ka šai mammai ir tiešām milzīga vajadzība pēc uzmanības, tik ļoti viņa izcēla to, ka viņas bērni jau ir ļoti lieli, iet skolā un joprojām zīž pienu. Bet es viņu personīgi nepazīstu, tāpēc tas nav apgalvojums, drīzāk pārdomas. 

Tas, kur es saredzu savā ziņā risku, ir brīdis, kad mammām ir nostiprinājusies sajūta – tajā skaitā tām, kuras baro bērnus ar maisījumu vai no pudelītes –, ka viņa nedrīkst bērnam pateikt nē. Viņai sen jau vairs šis neliekas ne pieņemami, ne patīkami, viņai tas traucē, viņa jūtas iztukšota un dusmīga, bet ir sajūta, ka bērnam nē pateikt nedrīkst. Un tad gan es varu teikt, ka drīkst. Pamazām, pakāpeniski. Ja mamma ir pārgurusi, viņai nav vienmēr jāsaka jā zīdīšanai. Un jā, bērns var just par to spēcīgas emocijas. Viņš var būt dusmīgs vai bēdīgs par to, ka viņš kaut ko nevar dabūt. Viņam, tādam maziņam, nav pilnīgi skaidrs, kāpēc kaut kas notiek tā, kā tas notiek, un visu mēs viņam izskaidrot nevaram.

Tad parunāsim par zīdīšanas noslēgšanu jau šādā mazliet lielākā bērnā vecumā, nevis vēl zīdainim. Ja izskaidrot nevaram, kā citādi to izdarīt?

– Mēs varam viņam parādīt. Piemēram, uzlikt piecus klucīšus un teikt, ka tu šodien līdz vakaram vari pieniņu tik reizes, cik te ir klucīši, un tad katru reizi vienu noņemt. 
Varbūt mēs to darīsim tik ilgi, kamēr skan šī dziesmiņa? Vai mēs to darīsim tikai šajā istabā un šajā krēsliņā, nevis jebkur? Kad bērnam tiek uzliktas kaut kādas robežas, tas ļauj arī mammai nejusties, ka pilnībā tiek pārkāptas viņas robežas. 

Un tas, ka viņš ar to var būt sākumā neapmierināts... Tas tā ir un tā būs ar daudzām lietām. Ne viņi būs diži laimīgi, ka viņiem zobus tīra, ne ka viņiem mājasdarbi jāpilda. Dzīvē tādas situācijas būs gana daudz, kur mēs viņiem nospraudīsim robežas, un tas ir OK. 

Otra šāda satraucoša sajūta, kad mēs mēģinām mazināt barošanu, ir tāda, ka nekādi citādi bērnu nevarēs nomierināt. Ka dārziņā bērns nevarēs aizmigt bez krūts. Bet tētis un omīte taču liek gulēt citādi? Dārziņā bērns atradīs vēl citādāku veidu, kā iemigt. Reizēm gadās, ka tad, kad bērns aiziet dārziņā, viņš daudz vairāk vakaros un naktīs vēlas pienu, jo tas ir viņa mierinājums un, iespējams, viņš tiešām saskaras ar visādiem jauniem vīrusiem, tāpēc viņam vairāk to gribas. Bet, ja mēs jūtam, ka viss, vairs nevaru, jābeidz zīdīt, bet bērns joprojām grib pienu, varam piedāvāt viņam mierinājumu citādāk. 

Es tevi varu samīļot. Es redzu, tu esi bēdīgs. Mēs varam mācīties arī dziļo elpošanu – kā nopūst svecīti. Mācam arī citus variantus, kā nomierināties, lai ar laiku zīdīšana vairs nav vienīgais mierinājuma veids. 

Ja mammai liekas, ka viņai nav neviena cita varianta, kā mierināt, tas iedod bezspēcības sajūtu. Arī to, ka varbūt bērns pietiekami neapgūst spēju nomierināties, bet tas viss ir procesā, un, lai bērns to mācītos un apgūtu, nav simtprocentīgi jānoņem zīdīšana. Mums vienkārši jābūt gataviem kādā brīdī izturēt bērnā arī grūtās emocijas.

Zīdīšana var beigties mammai to pakāpeniski izbeidzot, bet reizēm tā beidzas pilnīgi bez mammas iejaukšanās. Bērnam ir arvien mazāka interese par to un tad atskārsti, ka jau vairākas nedēļas viņš nav nācis prasīt pienu. Arī man ir šāda pieredze, gan ne ar visiem bērniem, ka viņi tiešām vienā dienā paši pārstāja prasīt pienu. Gana daudz mammas sarunās ir minējušas šādu pieredzi. 

Vēl man liekas ļoti jauki, ja vecāki sarīko tādu kā noslēguma ballīti, nosvin šī dzīves posma beigas kā priecīgu pasākumu, kas reizēm var kalpot par motivāciju arī nu jau lielākam bērnam  saņemties uz šīm pārmaiņām. Reizēm izdodas sarunāt līdzīgi, kā to mēdz darīt ar knupīti – veicot kādu rituālu. Ar knupīšiem zinu, ka, piemēram, knupis tiek “aizsūtīts” pavisam maziem bērniņiem, kuriem to vajag vairāk. Savulaik bija bērnības svētki – ziņa, ka tu vairs neesi mazais bērns. Bet jādomā arī, kā šo mammas klēpī kopā pavadīto laiku aizstāt, jo bērnam zīdīšanas laikā bija nedalīta uzmanība. Tā varētu būt samīļošanās klēpī, kaut kādas pieskārienu rotaļas, masāža vai kas cits, kas arī nodrošina ķermenisko saikni un nepieciešamo tuvumu. Ir ļoti svarīgi, lai šis process beidzas nevis ar zaudējuma, bet pārejas sajūtu. Viens dzīves posms beidzas, un sākas jauni piedzīvojumi!

Noslēgumā vēlos piebilst, ka zīdīšanas ilgums ne vienmēr ir sievietes izvēle. Netrūkst sieviešu, kuras būtu gribējušas savu pienu bērnam dot ilgāk, bet esošajos apstākļos tas nav bijis iespējams, un tas var būt emocionāli sāpīgi pat gadiem vēlāk. Zīdīšana noteikti nav sacensības par to, kurš pareizāks un labāks, tas, kurš deva pienu vienu mēnesi vai četrus gadus. Katra mamma savam bērnam dod visu to labāko. Daudz svarīgāks jautājums par to, kas tieši ir īsi vai ilgi, man šķiet, kā atbalstīt mammas tajā, ko viņas vēlas sasniegt.