Tā nav tikai nespēja nosēdēt mierā, tā ir lēmumu paralīze. Influencere Madara Martini atklāti par diagnozi

Kamēr daļa sabiedrības pauda atbalstu un viņas stāstā atpazina sevi, citi viņu publiski nosodīja, pārmetot, ka diagnoze ir tikai ērts attaisnojums nevīžībai un parastam slinkumam. Latvijā pazīstamās influenceres Madaras Martini drosmīgā atklātība sociālajos tīklos izraisīja plašu rezonansi. Viņa stāstīja par to, kā pieaugušo uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) izpaužas ikdienā, neslēpa haosu savā mājoklī un atzinās, ka sākusi lietot medikamentus, lai spētu ar šo stāvokli tikt galā. 

Lai kliedētu mītus par UDHS, Madara portālam Jauns.lv atklāja savu stāstu par ilgo un nebūt ne vieglo ceļu līdz diagnozei, savukārt mācību centra “Mīlēt izglītoti” psiholoģe Simona Dimanta skaidro, kas īsti notiek šādu cilvēku smadzenēs un kā viņiem palīdzēt. 

Kafija, panna un dūmi: kā ikdiena pārvēršas haosā

Aizdomas par to, ka ikdienas grūtības nav tikai rakstura vājums, Madarai radās nejauši. Sociālajā platformā “TikTok” viņa ieraudzīja video, kurā kāda sieviete stāstīja, ka nespēj paveikt vienkāršus mājas darbus, jo uzmanība ik pa brīdim pārslēdzas uz ko citu un iesāktais tā arī netiek pabeigts. “Es domāju – tā esmu es! Man šī cīņa ir katru dienu,” atzīst Madara, raksturojot tipisku situāciju savā sadzīvē. “Piemēram, es gultā izdomāju, ka jāuztaisa kafija. Aizeju uz virtuvi, pēkšņi ieraugu krūzi, ko aiznesu un nolieku citur. Tad ieraugu kaut ko citu, paņemu to. Izdomāju, ka pirms kafijas dzeršanas taču jānomazgā rokas. Pēc tam izņemu pannu un sāku cept olu, bet pamanu, ka dvielis ir netīrs. Aiznesu dvieli uz veļasmašīnu, izdomāju, ka jāieliek mazgāties drēbes... Bet tikmēr man panna un eļļa jau sāk dūmot. Un tā tas vienkārši aiziet cits aiz cita.”

Sākotnēji viņa šaubījusies par UDHS, jo sabiedrībā šī diagnoze visbiežāk asociējas ar izteiktu hiperaktivitāti un nespēju nosēdēt mierā. Madara mierīgi varēja nosēdēt, taču viņas hiperaktivitāte slēpās citur – prātā un nemanāmās kustībās.

No trauksmes līdz “iekšējai paralīzei”

Pēdējo gadu laikā Madara saskārusies ar trauksmi, kas gāja roku rokā ar vēl neatklāto UDHS. Trauksme brīžiem bijusi tik paralizējoša, ka visas dienas garumā nebija iespējams neko ieēst vai paveikt. Ģimenes ārste sākotnēji izrakstīja medikamentus pret trauksmi. Lai gan sākumā tie palīdzēja, vēlāk stāvoklis tikai pasliktinājās. Pagrieziena punkts pienāca, kad Madara ārstei pastāstīja par vēl kādu nomācošu simptomu – iekšējo paralīzi.

“Tas rodas no tā, ka es skatos uz darbiem, kas man ir jādara, un nespēju saprast, kuru no visiem darīt pirmo vai kā vispār sākt. Tā vietā, lai sāktu kaut ko darīt, iestājas iekšēja paralīze, un es nedaru vispār neko,” stāsta Madara.

Tas pats attiecas uz “lēmumu paralīzi” – situācijām, kad jāpieņem  daudz sīku lēmumu, piemēram, kārtojot māju, ka nav skaidrs, no kura gala sākt, un smadzenes vienkārši atsakās darboties. Dzirdot šos simptomus, ģimenes ārste ieteica psihoterapeitu un nosūtīja pie psihiatra, kurš specializējas UDHS diagnostikā un testēšanā. Pēc padziļinātām pārbaudēm aizdomas apstiprinājās.

Visu aizmirsu, visu pazaudēju

Psihiatra kabinetā atklājās, ka simptomi nav radušies pēkšņi –  tā izpausmes Madarai bijušas jau kopš bērnības, taču deviņdesmitajos gados par šādiem traucējumiem maz runāja, nemaz nerunājot par diagnozes noteikšanu. “Skolas laikā es visu aizmirsu, visu pazaudēju. Sāku iet visos pulciņos, bet, tiklīdz kļuva garlaicīgi vai pārāk grūti, es padevos. Ja šķita, ka darbs būs grūts, nespēju to sākt un atliku līdz pēdējam brīdim. Visus mājasdarbus pildīju pa naktīm,” atceras influencere. Viņas galvenais dzinulis rīcībai vienmēr ir bijis stress vai spīts – ja kāds pasaka, ka viņa to nevarēs izdarīt.

Viņa piebilst, ka UDHS sievietēm un vīriešiem var izpausties ļoti atšķirīgi, tāpēc sievietēm to bieži vien neatklāj agrā vecumā. 

Madarai hiperaktivitāte nozīmē nerimstošu vēlmi runāt. “Es varu runāt bez apstājas, lēkt no tēmas uz tēmu. Sēžot pie galda, man visu laiku kaut kas jādara paralēli – griežu gredzenu ap pirkstu, tinu matus, kratu pildspalvu vai kaut ko zīmēju uz lapiņas. Citādi man ir ļoti grūti sakoncentrēties uz vienu lietu,” viņa skaidro. 

Savukārt cilvēku ar UDHS spēja zibenīgi uztvert informāciju bieži noved pie tā, ka viņa pārtrauc sarunu biedrus, pusvārdā saprotot, ko viņi grib teikt. Citiem tas var šķist kā necieņa, lai gan patiesībā tās ir nepacietīgas smadzenes, kas jau aizskrējušas priekšā.

“Es neesmu sliņķe, es vienkārši nezinu, kā to izdarīt”

Būdama pašnodarbināta, Madara izjuta milzīgu spiedienu – nespēja organizēt savu laiku, bailes pievilt klientus un nokavēt termiņus, kā arī mūžīgais haoss mājās radīja neciešamu stresu. Tieši nespēja funkcionēt ikdienā pamudināja viņu sākt medikamentozo terapiju. “Daudzi to jauc ar slinkumu. Viņi domā, ka es negribu tās lietas darīt. Bet es gribu, tikai es nezinu – kā!” uzsver Madara. “Tie ir ikdienas darbi, kas citiem šķiet pilnīgi normāli, bet man – es gribu, bet nespēju. Un to ir ļoti grūti raksturot, tāpēc rodas pašpārmetumi." Medikamentu lietošana viņas ikdienu ir mainījusi kardināli, jo pēdējās nedēļās viņa bijusi tik produktīva kā vēl nekad. 

Viens no izteiktākajiem UDHS simptomiem ir domu pārbagātība un nepārtraukts iekšējais dialogs ar sevi, kas fiziski nogurdina. 

“Man galvā parasti skan desmit radiostacijas. No lielās domāšanas man savulaik pat sāpēja galva. Medikamenti palīdz sadzirdēt tikai vienu radiostaciju. Ja es izdomāju, ka man jānokrāmē galds, es aizeju un to izdaru. Man nenovērš uzmanību citas lietas, un es neizdomāju pa ceļam izkrāmēt vēl arī skapi,” atklāj Madara. Viņa gan piebilst, ka medikamenti šobrīd palīdz dzīvi ielikt “sliedēs” un pašai izveidot savas ikdienas sistēmas. Taču zāles nav jālieto visu mūžu. Psihiatre ieteikusi vēlāk pieslēgt arī psihoterapiju un citus speciālistus, kas palīdzēs veiksmīgi organizēt dzīvi ar šo diagnozi.

Madaras atklātība sociālajos tīklos “TikTok” un “Instagram” ir palīdzējusi arī viņas sekotājiem, jo daudzi atpazinuši šos simptomus sevī vai savos bērnos, citi jau gaida rindā uz diagnostiku vai lieto medikamentus, saprotot, ka aiz “slinkuma” patiesībā slēpjas neirobioloģiska atšķirība. Turklāt UDHS  nav tikai trūkums – pareizi ievirzīts, tas sniedz arī lielas priekšrocības, piemēram, spēju “hiperfokusēties” uz interesējošām lietām un pamanīt vissīkākās detaļas.

Kas īsti ir pieaugušo UDHS, un kāpēc sievietes to piedzīvo citādi?

Mācību centra "Mīlēt izglītoti" psiholoģe Simona Dimanta (Mg. psych.), kura ikdienā strādā ar bērniem, viņu vecākiem un arī ar pieaugušajiem, kam ir UDHS, portālam Jauns.lv skaidro, ka UDHS jeb uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms ir neirālās attīstības traucējumi. Tas sākas jau bērnībā, bet daudziem to pamana tikai vēlāk. Diagnozei vajag ilgstošas grūtības ar uzmanību, impulsivitāti vai nemieru, kas traucē darbā, mājās vai attiecībās. Pamatā ir grūtības ar izpildfunkcijām – plānot, sākt, noturēt uzmanību un pabeigt.

Runājot par atšķirībām starp dzimumiem, psiholoģe norāda uz būtisku niansi: "Pētījumos par dzimumu atšķirībām svarīgi skatīties, kādā vecumā cilvēki tika pētīti. Bērnībā zēniem biežāk redzam hiperaktivitāti un impulsivitāti. Meitenēm biežāk ir uzmanības grūtības, kas nav tik pamanāmas. Tāpēc meitenes pamana un diagnosticē vēlāk."

Turklāt ar gadiem hiperaktivitāte mazinās, bet uzmanības grūtības saglabājas ilgāk. Pieaugušajam tā bieži vairs nav skraidīšana, bet iekšējs nemiers. Pieaugušo vecumā vīriešu un sieviešu simptomi kļūst līdzīgāki, un arī dzimumu attiecība izlīdzinās.

"Daudzas sievietes iegulda milzu pūles, lai izskatītos „normālas”. To sauc par maskēšanu. Tāpēc diagnozi viņas nereti saņem tikai tad, kad jau ir trauksme vai depresija," skaidro psiholoģe.

Haoss pats par sevi nav diagnoze

Nereti cilvēki, kuri nespēj uzturēt kārtību, tiek vainoti nevīžībā vai rakstura vājumā. Taču vai nespēja uzturēt kārtību un hronisks haoss mājās tiešām var būt klīniska UDHS pazīme? Un kāpēc tieši mājas kārtošana un ikdienas sadzīves menedžments cilvēkiem ar UDHS mēdz izraisīt paralīzi jeb pilnīgu nespēju rīkoties?

"Jā, var. Bet haoss pats par sevi nav diagnoze," skaidro Simona Dimanta. "Nekārtība var būt arī no noguruma, depresijas vai smaga dzīves posma. Par UDHS runājam, ja grūtības ir ilgstošas, sākušās jau bērnībā un traucē arī citās jomās."

Pievēršoties tam, kāpēc tieši ikdienas solis mājās rada vislielākās grūtības, speciāliste atklāj smadzeņu darbības mehānismu: "Kāpēc tieši mājas darbi? Tie ir garlaicīgi, atkārtojas un nekad nebeidzas. Uzmanība strādā uz dopamīna – uz interesi un atlīdzību. UDHS gadījumā smadzeņu atlīdzības sistēma darbojas citādi. Kārtošanā atlīdzība ir maza un tālu. Turklāt kārtošana ir simtiem sīku lēmumu: ar ko sākt, kur likt, ko izmest. Tā ir liela slodze izpildfunkcijām. Cilvēks redz visu kaudzi uzreiz, nezina, ar ko sākt, un sastingst."

To apliecina arī pētījumu dati – vienā pētījumā izteiktas lietu krāšanas pazīmes bija aptuveni katram piektajam pieaugušajam ar UDHS, bet kontrolgrupā – 2 %. Tas bija saistīts tieši ar uzmanības grūtībām. "Kā es mēdzu teikt par bērniem: nevis negrib, bet nespēj. Pieaugušajiem tas ir tieši tāpat," uzsver Dimanta.

Nepabeigti darbi, bet arī hiperfokuss

Haoss mājoklī nav vienīgā pazīme. Ir arī citas specifiskas, ikdienišķas sadzīves situācijas, kurās izpaužas pieaugušo UDHS, bet kuras apkārtējie vai pats cilvēks bieži vien pat neiedomājas saistīt ar šo diagnozi. Psiholoģe izceļ raksturīgākos piemērus:

• Neatvērti sūtījumi: rēķini un vēstules paliek neatvērti, līdz atnāk atgādinājums vai soda nauda.
• „Laika aklums”: vienmēr šķiet, ka vēl ir piecas minūtes, un tad sanāk kavēt. Laika uztveres grūtības pieaugušajiem ar UDHS ir labi aprakstītas.
• Nepabeigtie darbi: daudz iesāktu projektu, hobiju un kursu, kas paliek nepabeigti.
• Ikdienas meklējumi: pazaudētas atslēgas, telefons, dokumenti. Katru rītu.
• Veļas kalni: veļa nedēļām stāv mašīnā vai kaudzē uz krēsla.
• Emocionālās svārstības: spēcīgas emocijas, ātra aizvainošanās un dusmu uzliesmojumi. To sauc par emociju regulācijas grūtībām, un pieaugušajiem ar UDHS tās ir biežas.
• Hiperfokuss: stundām aizrauties ar interesantu lietu un aizmirst paēst.

"Bieži cilvēks pats domā, ka vienkārši ir izklaidīgs vai nekārtīgs un nevīžīgs. UDHS ir iedzimts. Savā darbā es bieži redzu, ka vecāks pazīst sevi tieši tad, kad diagnozi saņem viņa bērns," pieredzē dalās speciāliste.

Kā izkļūt no apburtā loka? Metodes, kas patiešām strādā

Ja reiz "bardaks" mājās ir UDHS simptoms, kā šādam cilvēkam reāli palīdzēt? Ir skaidrs, ka parasta mājokļa sakārtošana viņa vietā nepalīdz, jo pēc nedēļas haoss atgriežas. Izrādās, eksistē specifiskas mājokļa un ikdienas organizēšanas metodes, kas strādā tieši cilvēkiem ar šo diagnozi.

"Tieši tā. Sakopt viņa vietā nozīmē iedot zivi, nevis makšķeri. Sistēma nav mainījusies, tāpēc haoss atgriežas. Palīdz tas, kas noņem slodzi no galvas un pārnes to uz vidi," skaidro Dimanta un iesaka praktiskus risinājumus:

• Mazāk lietu. Mazāk mantu nozīmē mazāk lēmumu.
• Katrai lietai sava, redzama vieta: atvērtas kastes, uzlīmes, caurspīdīgi trauki. Ko neredz, tā nav.
• Mazi soļi. Nevis „sakārtot virtuvi”, bet „salikt traukus mašīnā”. Taimeris uz 10–15 minūtēm.
• Viena vieta svarīgākajām lietām, piemēram, trauks atslēgām pie durvīm.
• „Body doubling”: kāds vienkārši ir blakus, kamēr cilvēks dara. Daudziem tas palīdz sākt. Pētījumu par to vēl ir maz.
• Kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT) māca tieši plānošanu, organizēšanu un sākšanu. Tā mazina gan UDHS simptomus, gan trauksmi un depresiju.
   

"Par bērniem es saku, ka pieaugušais ir bērna dopamīns. Pieaugušajam šo lomu var pārņemt vide, sistēmas un atbalsta cilvēks."

Dzīve kopā ar cilvēku, kuram ir UDHS 

Dzīve kopā ar cilvēku, kuram ir UDHS, var būt izaicinoša arī ģimenei. Kā partnerim vai tuviniekiem atšķirt, kad cilvēks tiešām fiziski un emocionāli nespēj izdarīt sadzīves darbus UDHS dēļ, un kad tas tomēr ir parasts slinkums vai nevēlēšanās iesaistīties?

"Es ieteiktu jautāt nevis „slinks vai nav?", bet "nevar vai negrib?"," iesaka psiholoģe. "Ja cilvēks stundām var strādāt pie sev interesanta projekta, bet nespēj nomazgāt traukus, tas nav slinkums. Tas ir tipisks UDHS svārstīgums – uzmanība seko interesei, nevis gribai."

Speciāliste min dažas pazīmes, kas palīdz atšķirt UDHS izpausmes no nevēlēšanās:

• Cilvēks pats cieš no haosa, kaunas un grib to mainīt.
• Viņš sāk, bet apstājas vai aizmirst pusceļā.
• Darbi sokas daudz labāk, ja ir izveidota ārēja struktūra – saraksts, ieslēgts taimeris vai kāds cilvēks blakus.
   

Ko šādā situācijā darīt tuviniekiem? Psiholoģe aicina nevis kritizēt, bet kopā vienoties par sistēmu, piemēram, sadalīt darbus mazos soļos, dažreiz darīt kopā, atgādināt bez pārmetumiem.

"Kauns neko nemāca. Tas paralizē vēl vairāk. Un vēl viena būtiska lieta. UDHS izskaidro, bet neattaisno. Cilvēks joprojām ir atbildīgs par to, lai meklētu palīdzību un sistēmas, kas viņam strādā. Un tuviniekiem arī ir tiesības uz atbalstu," noslēgumā uzsver psiholoģe Simona Dimanta.

Diagnostika un ārstēšana Latvijā: kur meklēt palīdzību?

Kad rodas aizdomas par UDHS, būtiski zināt, kur meklēt palīdzību un kā mūsdienās notiek pieaugušo UDHS ārstēšana. Dimanta skaidro, ka Latvijā šo diagnozi nosaka un medikamentus izraksta psihiatrs. Pie psihiatra var vērsties bez ģimenes ārsta nosūtījuma. Taču pieaugušo UDHS diagnostika un ārstēšana Latvijā no valsts puses netiek apmaksāta – pieaugušajam tas jāapmaksā pašam.

Ārstēšanai parasti ir divi virzieni:

1. Medikamenti. Latvijas Zāļu reģistrā šobrīd ir metilfenidāts un lisdeksamfetamīns. Medikamentus izvērtē un izraksta tikai psihiatrs. Pētījumos konstatēts, ka tieši medikamenti visskaidrāk mazina pamatsimptomus īstermiņā.
2. Psihoizglītība, KBT, koučings un ģimenes iesaiste. Vislabāk abi šie virzieni darbojas kopā.

Informāciju un pasākumus, arī par pieaugušo UDHS, piedāvā Latvijas UDHS biedrība (udhs.eu).