“Viņš man stāstīja par visu, ko mans dēls nekad nedarīs!” Mamma dalās ar pieredzi, kas viņu salauza

Džūdijai šāds vērtējums bija grūti pieņemams. Viņa nevēlējās ticēt, ka diagnoze var noteikt visu, ko viņas dēls spēs vai nespēs piedzīvot. Pēc konsultācijas Džūdija raudāja, bet tobrīd trīs gadus vecais Tims, ar savām mazajām rociņām noslaucīja mammas asaras. Viņš centās viņu mierināt. Tajā brīdī māte ieraudzīja to, ko viņa jau bija nojautusi: viņas dēls spēja just līdzi un izrādīt mīlestību, pat ja viņa saziņas veids atšķīrās no citu cilvēku gaidītā.
 

Gadus pēc autisma diagnozes Tims sāka izmantot zīmējumus, lai sazinātos ar savu mammu, daloties savās jūtās, humora izjūtā un mīlestībā pret viņu.
 

Bērns atrod veidu, kā sazināties, pat, ja ir diagnoze

“Kad Tims piedzima 1988. gadā, tā bija manas dzīves laimīgākā diena. Pēc tam viss gan nebija tik viegli. Pirmais, ko pamanīju – viņš negulēja, visu laiku bija satraukts, daudz raudāja, bija nemierīgs. Puikam augot, viņam visu laiku bija jābūt kustībā, viņš nespēja atrasties vienā telpā ar daudz cilvēkiem un bija ārkārtīgi izvēlīgs attiecībā uz ēdienu. Viņa acīs varēja redzēt bailes. Dienu pēc Tima trešās dzimšanas dienas mēs tikām pie speciālista – tā bija sliktākā diena manā mūžā,” atceras Džūdija. 
 

Ārsts diagnosticējis Timam autismu un, pēc mātes vārdiem, vienkārši norakstījis viņa dzīvi. “Viņš man pastāstīja visu, ko Tims nekad nedarīs, ka viņš būs nejūtīgs un nespēs mīlēt. Man bija fiziska reakcija, ne tikai garīga un emocionāla, bet bija sajūta, ka kāds izsūc no manis dzīvību. Sliktākais, ko ikviens var izdarīt, ir atņemt visu cerību, un tieši to viņš arī izdarīja,” saka Tima mamma. 
 

“Kad izgāju no ārsta kabineta, man sākās histērija. Es ieliku Timu autokrēsliņā, un tajā brīdī viņa mazās rociņas sniedzās pie manas sejas un noslaucīja asaras. Es zināju, ka tas mazais puisītis mani mīl,” atceras Džūdija. 
 

Tims auga, un zīmēšana kļuva par vienu no viņa nozīmīgākajiem pašizpausmes veidiem. Viņš radīja savu supervaroņa tēlu, kas ar laiku kļuva par daļu no viņa radošās pasaules. Māksla viņam pavēra iespējas izpausties un veidot saikni ar citiem. Tas, kas sākumā varēja šķist šķērslis, kļuva par ceļu uz viņa paša spēju un talantu atklāšanu.
 

Džūdijas un Tima stāsts atgādina, ka bērna diagnoze nav viss stāsts par šo bērnu. Tā nepasaka visu par viņa jūtām, attiecībām, spējām vai nākotni. Dažkārt bērns savu mīlestību izrāda citādi, nekā pieaugušie to sagaida. Tāpēc ir tik svarīgi ne tikai klausīties speciālistu vērtējumos, bet arī vērot pašu bērnu — viņa rīcību, reakcijas un veidus, kā viņš mēģina veidot saikni ar apkārtējiem.
 

Redzēt bērnu, nevis tikai diagnozi

Šis stāsts nav par to, ka diagnozēm vai speciālistu atzinumiem nebūtu nozīmes. Tas ir par to, ka neviens sākotnējais vērtējums nevar pilnībā aprakstīt konkrētu cilvēku un viņa nākotni. Vecākiem, kuri saņem sarežģītu diagnozi, var būt vajadzīgs laiks, lai pieņemtu jauno situāciju, uzdotu jautājumus un atrastu piemērotāko atbalstu savam bērnam. Taču bērnam vienlaikus ir vajadzīgs kas ļoti vienkāršs - lai viņu pieņemtu, censtos saprast un dotu iespēju augt. Džūdijas un Tima stāsta centrā ir mātes pārliecība, ka viņas dēls ir kas vairāk par citu cilvēku prognozēm. 
 

Avots: ABC News Australia