Pacietības mērs IR pilns! Bet kā noteikt bērnam robežas bez kliegšanas? Ir efektīvas metodes

Audzināšana bez vardarbības balstās skaidrās robežās un prasmēs, kuras pieaugušie var apgūt. Psiholoģe Laila Pāpe un Bērnu aizsardzības centra vadītājas vietniece Anda Sauļūna piedāvā praktiskus ieteikumus, kā rīkoties vecākiem pazīstamās ikdienas situācijās, kad bērns atsakās sadarboties un pašu pacietība sāk izsīkt.
 

“Mēs atkal kavējam, bet bērns neģērbjas”

Līdz iziešanai palikušas piecas minūtes, bet bērns atsakās ģērbties vai grib vilkt laikapstākļiem nepiemērotas drēbes. Vecākam priekšā gara darba diena vai svarīga sapulce, un satraukums par kavēšanu aug. Šādā brīdī bērna pretošanās var šķist kā apzināta vecāka pacietības pārbaudīšana.
 

Laila Pāpe aicina paskatīties uz situāciju no bērna puses: “Tad, kad bērnam ir niķis vai viņš ir nepaklausīgs, vai viņš raud vai nedara to, ko mēs vēlamies, visticamāk, viņam pašam ir grūti un viņš netiek galā ar to, kas ar viņu notiek.” Arī pieaugušā reakciju var ietekmēt nogurums, steiga, citas rūpes un paša bērnībā piedzīvotais. Saspringtā brīdī mēdz nostrādāt ierastākais rīcības veids, pat ja vecāks bija apņēmies nekad nekliegt vai nesist.
 

Ko darīt? Ja rīta strīdi atkārtojas, psiholoģe iesaka pārskatīt ierasto kārtību: sakravāt somu jau iepriekšējā vakarā un ieplānot nedaudz vairāk laika. Vērts iespēju robežās analizēt arī savas iekšējās sajūtas -  vai dusmas sākās ar bērna atteikšanos ģērbties, vai bijāt saspringuši jau pirms tam?
 

Konflikta brīdī nosakiet skaidru robežu un piedāvājiet nelielu izvēli. Piemēram: “Es saprotu, ka tu gribi vilkt šortus, bet ārā ir auksts. Kuras garās bikses tu izvēlēsies - zilās vai zaļās?” Tā bērns var piedalīties lēmumā, bet prasība ģērbties atbilstoši laikapstākļiem paliek spēkā.

“Viņš kliedz un neko vairs nedzird”

Konflikts ir saasinājies, un emocijas sit augstu vilni - bērns skaļi raud, kliedz vai dusmās mētā mantas. Vecāks atkal un atkal mēģina izskaidrot, kāpēc tā nedrīkst, taču šķiet - nekas no teiktā netiek sadzirdēts. Šādā situācijā svarīgi atcerēties, ka spēcīgu emociju pārņemts bērns nespēj uztvert vecākam šķietami racionālus skaidrojumu. Sarunu par notikušo labāk atlikt līdz brīdim, kad viņš ir sācis nomierināties un spēj ieklausīties.
 

“Svarīgs pamatprincips, ko ņemt vērā – mēs ar bērnu nerunājam tad, kad viņš ir augstā emocionālā kairinājumā, kad viņš kliedz, viņš raud, viņš ir dusmīgs, viņš kaut ko mētā. Tajā brīdī jāparūpējas par drošību,” skaidro Laila Pāpe.

Anda Sauļūna atgādina, ka bērns vēl tikai apgūst prasmi regulēt emocijas. Pieaugušais palīdz viņam saprast savas sajūtas un mācīties tās izpaust. Arī vecāka rīcība konfliktsituācijā kļūst par piemēru - ja viņš dusmās iesit, bērns mācās, ka domstarpības risināt var arī šādi.
 

Ko darīt? Vispirms parūpējieties par drošību. Ja bērns skrien uz ceļa, apturiet viņu un nogādājiet drošā vietā. Ja dusmās mētā mantas, paņemiet nost priekšmetus, ar kuriem var savainoties, un pārvietojiet trauslās lietas ārpus viņa aizsniedzamības. Ja tuvumā ir citi bērni, palīdziet viņiem attālināties. Palieciet bērna tuvumā un īsi, mierīgi pasakiet: “Tu drīksti dusmoties, bet es neļaušu tev darīt pāri sev vai citiem.” Garākus skaidrojumus atlieciet līdz brīdim, kad emocijas sākušas norimt.
 

Pēc nomierināšanās pārrunājiet notikušo: kas bērnu sadusmoja, ko viņš vēlējās un kā nākamreiz to varētu pateikt vai izdarīt citādi? Palīdziet atrast konkrētu rīcību, piemēram, lūgt palīdzību vai nosaukt dusmas vārdos. Bērns drīkst dusmoties, taču robeža paliek skaidra - sist un mest mantas nedrīkst.
 

Ja bērns vēl nerunā vai lieto tikai dažus vārdus, vienkāršiem vārdiem pasakiet, kas notika, un parādiet, ko viņš var darīt nākamreiz. Piemēram, ja bērnam sagāžas uzceltais kluču tornis un viņš sadusmojas, varat teikt: “Tornis sagāzās. Tu sadusmojies. Klučus mest nedrīkst.” Pēc tam parādiet bērnam, kā viņš var lūgt palīdzību arī bez vārdiem. 

Piemēram, aicinot viņu pastiept jums klucīti, ja viņš vēlas, lai palīdzat uzbūvēt torni, varat teikt: “Ja vēlies, lai tev palīdzu, padod man klucīti”. 
 

“Esmu teicis simtreiz – nekas nemainās”

Vecāks atkal lūdz sakārtot mantas, ielikt netīrās drēbes veļas grozā vai ļaut pabeigt sarunu, nepārtraucot ik pēc teikuma. Lai gan tas pārrunāts neskaitāmas reizes, situācija atkārtojas un aizrādījumi kļūst skaļāki: “Cik reižu man tev jāsaka?” Tomēr ar atkārtotu prasību vien var nepietikt - bērnam, iespējams, ir vajadzīga palīdzība, lai saprastu un iemācītos, kā tieši rīkoties.
 

Laila Pāpe aicina pievērst uzmanību vēlamās uzvedības veicināšanai. Viens no veidiem ir konkrēta pateicība par paveikto – bērnam svarīgi saņemt uzmanību arī tad, kad viņš sadarbojas, nevis tikai aizrādījumus, kad kaut kas nav izdevies.
 

Ko darīt? Vispirms pārliecinieties, ka bērns saprot, ko no viņa sagaidāt, un spēj to paveikt. Piemēram, vispārīgo “sakārto mantas” aizstājiet ar konkrētu uzdevumu: “Saliec klučus šajā kastē.” Ja nepieciešams, sāciet kopā. Ja bērns nesadarbojas, mēģiniet noskaidrot, kas traucē - neskaidrs uzdevums, grūtības pārtraukt rotaļu vai kas cits.
 

Kad izdodas, pamaniet to uzreiz: “Paldies, ka saliki klučus kastē! Tagad uz grīdas ir vieta, kur staigāt.” Tā bērns saprot, kuru viņa rīcību novērtējat un kāpēc tā ir vajadzīga. Laila Pāpe uzsver arī konsekvenci - prasībām jābūt paredzamām. Ja pēc rotaļāšanās mantas ir jāsakārto, saglabājiet šo kārtību arī nākamajās reizēs, palīdzot bērnam to pakāpeniski apgūt.
 

“Es jau sakliedzu. Ko tagad?”

Pacietība ir izsīkusi, balss pacelta, un tikai pēc tam vecāks saprot - gribēju rīkoties citādi. Var rasties vainas sajūta un vilšanās sevī. Tomēr arī šajā brīdī iespējams apstāties un mainīt situācijas turpinājumu. 
 

Laila Pāpe atgādina, ka citāda reakcija jāapgūst pakāpeniski: “Gluži tāpat kā mēs no bērna neprasām, lai viņš klausās tajā brīdī, kad viņš ir stresā, arī mums tās prasmes būtu jātrenē miera stāvoklī.”
 

Ko darīt? Ja pamanāt, ka sākat kliegt, apstājieties. Kad jau spējat runāt mierīgāk, atvainojieties bērnam par savu rīcību un vajadzīgo pasakiet vēlreiz - mierīgā, stingrā balsī. Piemēram: “Piedod, man nevajadzēja uz tevi kliegt. Taču mantas mest nedrīkst. Pasaki man vārdos, par ko esi dusmīgs.”
 

Atvainošanās neatceļ robežu. Tā parāda, ka arī pieaugušais uzņemas atbildību par savu uzvedību un mēģina rīkoties citādi. Vēlāk pārdomājiet, kurā brīdī dusmas sāka pieaugt un ko nākamreiz varētu darīt agrāk. Mierīgā brīdī izmēģiniet arī vārdus, kurus gribētu izmantot kliegšanas vietā. 
 

“Visi uz mums skatās!”

Bērns veikalā vai sabiedriskajā transportā skaļi raud un protestē. Apkārtējie atskatās, kāds nopūšas vai izsaka aizrādījumu. Vecākam līdzās satraukumam par bērnu rodas kauns un vēlme pēc iespējas ātrāk panākt klusumu.
 

Anda Sauļūna aicina sabiedrību kopumā censties būt pieņemošākai pret bērniem un atgādina: iespējams, vecāks tieši šobrīd mēģina izmantot jaunu prasmi – nodrošina drošību un gaida, kad bērns nomierināsies un spēs sarunāties. Nosodoši skatieni, bērna vai vecāka kaunināšana un bērna biedēšana šo uzdevumu tikai apgrūtina.
 

Ko darīt? Atgādiniet sev, ka bērna raudāšana pati par sevi nenozīmē, ka rīkojaties nepareizi. Koncentrējieties uz bērna vajadzībām un drošību, dodiet viņam laiku nomierināties. Apkārtējo neapmierinātība nav iemesls atteikties no mierīgas rīcības.
Ja esat blakus un šādu situāciju redzat no malas, palīdzēt var vienkāršs iedrošinājums vai konkrēts piedāvājums: “Vai varu jums kā palīdzēt?” Tas var mazināt vecāka saspringumu un sajūtu, ka visi viņu nosoda.
 

“Tiklīdz runāju pa telefonu, bērns sāk mani raustīt”

Vecākam jāatbild uz telefona zvanu, bet bērns tieši tajā brīdī sāk raustīt aiz drēbēm,  ķerties pie kafijas krūzes un skaļi cenšas pārtraukt sarunu. Ir grūti turpināt zvanu, un pieaug aizkaitinājums. Taču aiz šīs uzvedības var slēpties vienkārša vajadzība - bērns vēlas vecāka uzmanību.
 

Laila Pāpe aicina padomāt, ko bērns ar savu rīcību cenšas panākt: “Visticamākais, viņš vēlas uzmanību.” Ja vecāks pievēršas bērnam tieši pēc raustīšanas vai krūzes ķeršanas, bērns var iemācīties, ka šādi izdodas piesaistīt uzmanību.
 

Ko darīt? Ja telefona saruna ir paredzama, pirms tās veltiet bērnam piecas vai desmit minūtes nedalītas uzmanības - kopā paspēlējaties vai aprunājaties. Pēc tam īsi paskaidrojiet, kas notiks: “Tagad man jāparunā pa telefonu. Kad beigšu, atkal varēšu tev pievērsties.” Piedāvājiet bērnam kādu nodarbi telefonsarunas laikā un pēc zvana izpildiet solīto. Tas negarantē, ka bērns vairs netraucēs, taču dod iespēju atsaukties viņa vajadzībai jau pirms saspringtā brīža. Mērķis ir pamazām mācīt, kā saņemt uzmanību citā veidā, vienlaikus ņemot vērā bērna vecumu un spēju pagaidīt.
 

Palīdzību var meklēt, pirms iestājusies krīze

Prasmes audzināt bērnu nerodas automātiski līdz ar bērna piedzimšanu. Ir lieliski, ja cieņpilnas un pozitīvu attīstību veicinošas audzināšanas zināšanas un prasmes var apgūt pats savā ģimenē vai draugu lokā, bet tās var apgūt vai papildināt arī, piemēram, vecāku izglītošanas kursos, konsultācijās un atbalsta grupās. Par pieejamajām iespējām var interesēties Bērnu aizsardzības centrā un savas pašvaldības sociālajā dienestā. Vecāku atbalstam veltīts arī Bērnu aizsardzības centra informatīvo pasākumu cikls “Mīlestība ir drošība” ar vēstījumu “Tā pati roka. Cita izvēle”. Informācija par atbalstu bērniem un vecākiem pieejama vietnēs atbalstsberniem.lv/vecakiem un https://www.bac.gov.lv/lv/vecakiem.