Kāpēc pusaudzis izvēlas ''slikto'', nevis ''labo'' draugu kompāniju? Stāsta pieredzējusi sociālā darbiniece

Evija Rutmane desmit gadus strādājusi 10 gadus kā sociālā darbiniece darbā ģimenēm ar bērniem vēsturiskajā Lielvārdes novadā un 3, 5 gadus vadījusi Atbalsta nodaļu ģimenēm ar bērniem Ogres novada sociālajā dienestā. Profesionāle savā darbā ir pieredzējusi daudz – gan ļoti skumjas situācijas, gan arī prieka pilnus brīžus, kad ir bijusi iespēja palīdzēt – bērnam, vecākiem un visai ģimenei. Palīdzēt sākt jaunu un kvalitatīvu dzīvi. Šoreiz ar Eviju sarunājamies tieši par pusaudžiem raksturīgām problēmām un iespējām tās risināt.

Diezgan klasiska situācija – pusaudzis ignorē vecākus, neiesaistās ģimenes aktivitātēs, bieži uzturas ārpus mājas, atskās paskaidrot, kur un ar ko kopā atradies. Reizēm vecāki pieņem, ka tā jau tie pusaudži dara. Bet kad jāsāk tiešām reāli uztraukties?

Ja pusaudžu uzvedība, ieradumi krasi mainās, turklāt izmaiņas ir nevis epizodiski, dažreiz, bet regulāri, sistemātiski, ilgāku laika posmu. Piemēram, pēkšņi pusaudzis nevēlas iet uz skolu, strauji pasliktinās sekmes, pārtrauc kontaktēties ar draugiem vai krasi mainās draugu loks, beidz rūpēties par savu izskatu, krasi mainās ierastais dienas režīms.

Ja runājam par uzvedības problēmām, saprast, vai runa ir par uzvedības problēmām, vai tomēr ne, orientēties var palīdzēt atbildes uz pāris jautājumiem, uz kuriem, analizējot esošo situāciju, var atbildēt paši vecāki, piemēram, vai esošā uzvedība negatīvi ietekmē pusaudža dzīvi – attiecības ar līdzcilvēkiem, mācības u.tml.? Vai problemātiska uzvedība izpaužas vienā sociālajā vidē, piemēram, mājās, vai vairākās pusaudža sociālajās vidēs? Vai problemātiska uzvedība saglabājas, ja es kā vecāks mainu savu audzināšanas pieeju, ikdienas ieradumus attiecībā uz savu pusaudzi?

Būtiski gan būtu, lai vecāks savam pusaudzim regulāri parāda un pauž to, ka viņš ir gatavs uzklausīt, pieņemt un atbalstīt savu bērnu arī tad, kad pusaudža emocionālās svārstības, uzvedība, robežu pārbaude, vecāka autoritātes apšaubīšana un noliegšana ir atbilstoša pusaudžu vecumposmam, negaidot mirkli, kad parādās signāli, ka pusaudža uzvedība liecina par uzvedības un / vai atkarības problēmām.

Bieži vien vecāki visu noveļ uz bērna draugiem. Tā teikt – slikta kompānija, pavedina bērnu uz visādām muļķībām. Bet vai un kā vispār no šādas ietekmes bērnu pasargāt? It īpaši, ja bērns uzskata, ka šie cilvēki ir viņa tuvākie un bieži vien arī vienīgie draugi?

Runājot par to, ka “pie visa vainīgi draugi”, man rodas pretjautājums – “kādēļ bērns ir izvēlējies “slikto”, nevis “labo” kompāniju, kādēļ bērns nedraudzējas ar tiem, kuri, piemēram, labi mācās, brīvajā laikā sporto, lasa un piedalās erudīcijas viktorīnās?”. Bērns izvēlas kompāniju, kurā jūtas saprasts, pieņemts, kompāniju, ar kuras dalībniekiem ir kopīgas intereses – jā, arī nevēlēšanās iet uz skolu, nevēlēšanās atgriezties mājās, aizmirsties apreibinoties ir “kopīga interese” un tās pamatā ir kāda bērna vajadzība, kura nav pamanīta vai ir ilgstoši ignorēta. Ilgstoša nespēja “tikt līdzi mācībās”, vecāki, kuru brīvais laiks paiet strīdos vienam ar otru, vecāki, kuri ir emocionāli nepieejami, piedzīvota vardarbība, problemātiska atkarību izraisošo vielu lietošana ģimenē, nepieņemšana klases un / vai vienaudžu kolektīvā u.c., vieno visus “sliktās” kompānijas bērnus.  Viens “sliktajā kompānijā” gūst apstiprinājumu, ka “izglītībai nav nekādas vērtības”, kādam, kad sataisītas nepatikšanas, vecāki beidzot pievērš uzmanību, kāds, lietojot vielas, jūtas kā vienaudžu kompānijas dvēsele, bet visus viņus vieno tas, ka viņiem ir līdzīga dzīves pieredze. 

Bet tik ļoti taču gribas palīdzēt, palikt apakšā to mīksto spilventiņu…

Atgriežoties pie jautājuma, kā bērnus pasargāt no “sliktās kompānijas”, vislabākais veids būtu pamanīt pirmās bērna grūtību pazīmes, nereti tās pamanāmas jau pirmajos dzīves gados, piemēram, netipiska bērna kognitīvā, valodas un sociālā attīstība. Bieži vecāks to nevar pamanīt. Būtiski, ka bērna pediatrs, bērnudārza audzinātājs vai atbalsta personāls to pamana un ne tikai pamana, bet kopā ar vecākiem sāk šīs grūtības izvērtēt un, ja nepieciešams, organizēt un nodrošināt atbalstu bērnam un bieži vien arī pašiem vecākiem. Jā, ļoti būtiski arī, ja ārsti, pedagogi u.c. nepaliek vienaldzīgi, redzot, ka vecāks pats saviem spēkiem netiek galā ar bērna audzināšanas un aprūpes jautājumiem, bet gan sniedz atbalstu paši un / vai mudina saņemt atbalstu, piemēram, vēršoties sociālajā dienestā, aizejot pie psihologa u.tml.

Ja tomēr bērns nokļuvis “sliktajā” kompānijā – pirmkārt, vecākiem ieteiktu nemeklēt vainu sevī, bet gan mēģināt saprast, iespējams, kopā ar speciālistiem, kas ir bērna uzvedības un / vai atkarību problēmu cēloņi. Īpaši pusaudžu vecumā aizliegums tikties ar draugiem, pat, ja vecāku ieskatos tie ir “slikti”, īsti nedarbojas, parasti tikai vēl palielina plaisu starp bērnu un vecāku. Bet, ja, piemēram, “sliktajā” kompānijā bērns jūtas uzklausīts un saprasts, šīs sajūtas radīšana ģimenē būs viens no soļiem prom no “sliktās” kompānijas. Ja bērns jūtas atstumts savā klases kolektīvā vai pat pakļauts vienaudžu mobingam, to novēršot tiks sperts vēl viens solis prom no “sliktajiem” draugiem.

Otrkārt, vecākam pašam vai ar speciālistu atbalstu, būtu jāpaskatās uz saviem ieradumiem, uzvedību, attieksmi pret bērnu. Ja vecāks grūtu darba dienu, strīdu ar kādu, stresu mazina, lietojot kādas vielas, visticamāk, to darīs arī bērns. Ja vecāks konfliktsituācijas risina kliedzot, pazemojot otru cilvēku, sitot, to iemācīsies arī bērns. Ja vecāks nemitīgi kontrolēs savu pusaudzi, moralizēs, pārmetīs, pamācīs, pusaudzis pieņemšanu un mīlestību meklēs citur. Arī vecāka ieradumiem, uzvedībai, attieksmei pret bērnu jāmainās, lai mainītos bērns.

Treškārt, jārēķinās, ka, ja bērns nokļuvis “sliktajā” kompānijā, aiziešana no kompānijas prasīs ilgu un neatlaidīgu vecāku darbu, un bieži ar vecāku darbu un centieniem tomēr nepietiek, nepieciešams arī speciālistu, dažādu sociālo vai medicīnisko pakalpojumu atbalsts.

Jāsaka gan, ja runājam par situācijām, kad bērnam jau ir vielu atkarība, uzvedības problēmas, kas izpaužas kā likumpārkāpumi, nepieciešams gan speciālistu atbalsts, palīdzība un iejaukšanās, būtu vēlama arī sociālās vides maiņa, piemēram, dzīvesvietas maiņa (šķiršana no “sliktās” kompānijas).

Vecāks saprot, ka nu jau ir pārkāptas visas iespējamās robežas – bērns nemācās, smēķē, lieto apreibinošas vielas, nāk un iet, kad vien vēlas utt. Nelīdz ne draudi, ne lūgšanās. Pie speciālista bērns atsakās iet – kādi ir tie soļi, ko vispār Latvijā var iesākt vecāks šādā situācijā?  Kas ir tās metodes, kas visbiežāk tiek pielietototas darbā ar problemātiskiem bērniem un pusaudžiem?

Pirmkārt, aicinātu vecākus nebaidīties vērsties pēc palīdzības, vienalga, kādi cēloņi tam, kādēļ bērns sācis lietot vielas, neiet uz skolu, klaiņot u.tml. Šādā situācijā jāmeklē atbalsts un palīdzība gan pašam vecākam, gan bērnam. Turklāt, ja problēma jau tik samilzusi, nepieciešama vairāku speciālistu vai sociālo pakalpojumu piesaiste.

Diemžēl jāsaka, ka Latvijā katrā pašvaldībā ir ļoti dažāda speciālistu un sociālo pakalpojumu pieejamība. Ir pašvaldības, kur varam runāt jau par sistemātisku un pēctecīgu atbalstu, ir pašvaldības, kur praktiski nav gandrīz nekā.

Ja domājam par Latviju kopumā, pirmais solis varētu būt vēršanās pie bērna izglītības iestādes psihologa vai sociālā pedagoga un / vai pašvaldības sociālā dienesta sociālā darbinieka darbā ar ģimenēm ar bērniem. Šiem speciālistiem būtu jābūt tiem, kuri pārzina pieejamos pašvaldības resursus, kā arī resursus, kas pieejami visā Latvijā. Turklāt pašvaldības sociālie dienesti nodrošina dažādus sociālos pakalpojumus, piemēram, atkarības profilakses speciālistu, individuālās un grupu nodarbības pusaudžiem ar uzvedības un / vai atkarības problēmām, psihologa pakalpojumus, sistēmiskās konsultācijas, jauniešu mentora pakalpojumus, ģimenes asistenta pakalpojumus. Tiek rīkotas dažādas izglītojošas grupas vecākiem, piemēram, “Ceļvedis, audzinot pusaudzi”, u.c., Diemžēl, kā jau minēju, sociālo pakalpojumu klāsts katrā pašvaldībā atšķiras. Būs pašvaldības, kurās ir visi manis nosauktie pakalpojumi un vēl vairāk, piemēram, Rīgā pieejams “Sociālās rehabilitācijas pakalpojums jauniešiem ar smagām atkarības problēmām”, Rīgā un vēl dažās pašvaldībās – Sociālās rehabilitācijas pakalpojums – sociālās rehabilitācijas un atbalsta programma jauniešiem ar uzvedības traucējumiem, bet ir pašvaldības, kur nav nekā no manis nosauktā.

Vēl lielisks resurss ir Pusaudžu resursu centrs, kas strādā gan ar pašiem pusaudžiem, gan sniedz atbalstu vecākiem, turklāt Pusaudžu resursa pakalpojumi pieejami ne tikai klātienē, bet arī attālināti.

Savukārt slimnīcā “Ģintermuiža” ir pusaudžu narkoloģiskā motivācijas programma. 

Vienu atbildi vai recepti tam, kāds atbalsts, pakalpojumi un palīdzība būtu nepieciešams pusaudzim un viņa ģimenei gan nav iespējams sniegt, katrs gadījums jāskata individuāli. Apzinot katras ģimenes un pusaudža problēmas, problēmu cēloņus un vajadzības, var plānot atbilstošu palīdzību.

Kā laika gaitā mainījusies vecāku attieksme pret savu bērnu problēmu risināšanu? Vai pusaudži ir gatavi sadarboties ar speciālistiem? 

Ja runājam par vecākiem tagad un, piemēram, pirms 15 gadiem, vecāki kļuvuši zinošāki, jo informācija par bērnu attīstību, bērnu audzināšanu u.tml. ir daudz vairāk un daudz vieglāk pieejama. Tam ir gan savas pozitīvās puses, piemēram, audzināšanā palīdzot ienākt konstruktīvām audzināšanas metodēm, vecāki zina, kāds atbalsts bērnam būtu nepieciešams, gan negatīvās – nereti ir situācijas, kad vecāks uzskata, ka ir tikpat zinošs kā, piemēram, psihologs, jo ir izlasījis vienu grāmatu par konkrēto bērnu vecumposmu vai internetā izlasījis pāris rakstus par konkrēto tēmu. Izlasot grāmatu, noklausoties podkāstu, viņš pret psihologa konsultācijām kļūst noraidošs, vai sadarbība ar psihologu ir apgrūtinoša.

Arvien biežāk ir situācijas, kad vecāks pie speciālista savas bērna problēmas risināt dodas ar advokātu, arvien vairāk ir sūdzību par speciālistu un institūciju darbu, un jau kā ikdiena ir solījumi saukt preses pārstāvjus. Tas ir labi, ka vecāki arvien vairāk uzdrošinās aizstāvēt sava bērna, savas un savas ģimenes tiesības, tomēr tendence rāda, ka pieaug to sūdzību skaits, kas ir nepamatotas. Diemžēl tādās reizēs tas laiks, kas varētu tikt veltīts, lai vismaz meklētu nepieciešamo atbalstu un palīdzību, tiek tērēts cīņai, bet katra diena un nedēļa un mēneši, kad netiek risinātas bērna problēmas, prasa arvien lielākus resursus – gan laika, gan naudas, gan speciālistu, un iespēja, ka problēmas varētu tikt atrisinātas, samazinās.

Manuprāt, arvien biežāk ir situācijas, kad vecāku grupa vēršas pret kādu bērnu un viņa vecākiem, cenšoties panākt, ka konkrētais bērns maina grupiņu, klasi vai izglītības iestādi, turklāt situācijās, kad, piemēram, trīsgadnieks kādam iekodis vai četrgadnieks spēlējis “dakteros” – tātad uzvedība ir bijusi atbilstoša vecumposmam, un arī vienaudžiem, ja pieaugušais adekvāti reaģē, tas nekādu traumu nerada.

 Bet dažkārt mēdz būt arī patīkami pārsteigumi. Nesen viena Rīgas Sociālā dienesta Ģimenes atbalsta centra vadītāja man stāstīja, ka saņēmusi zvanu no vienas mammas, kura stāstījusi par bērnu klasē, ar kuru ir “traki, traki, traki” un jautājusi “Kā mēs varam palīdzēt tam bērnam un viņa vecākiem?” Tas ir tik fantastiski, ja šādi mēs, sabiedrība, spētu mainīt domāšanu, ticu, ka bērni atbalstu saņemtu daudz savlaicīgāk un daudz plašākā mērogā.