Psihiatre Liene Vītola: Jauniešu vidū psihiatrijas stigma nav tāda pati kā vecākajām paaudzēm

Par “Gen Z” bieži runā kā par paaudzi, kas daudz atklātāk nekā iepriekšējās paaudzes runā par mentālo veselību, terapiju un emocionālo pašsajūtu. Sociālajos tīklos netrūkst “self-care”, trauksmes, izdegšanas un psiholoģijas satura. Taču aiz šīs publiskās sarunās redzamās intereses ir arī pavisam reālas un reizēm ļoti smagas problēmas, ar kurām pusaudži nonāk pie speciālistiem.

No UDHS un autisma līdz depresijai un ēšanas traucējumiem

Pie bērnu psihiatra bērni nonāk dažādos veidos, taču viens no biežākajiem ceļiem ir ģimenes ārsts, kurš pamana, ka bērna uzvedībā, attīstībā vai emocionālajā stāvoklī kaut kas nav kārtībā, un nosūta viņu pie speciālista.

Bērnu psihiatrijā tiek diagnosticēti un izvērtēti, piemēram, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes traucējumi, autiskā spektra traucējumi, valodas attīstības aizture, intelektuālās attīstības un mācīšanās traucējumi.

Taču problēmu raksturs mainās līdz ar vecumu. “Trauksme ir gan maziem, gan lielākiem bērniem, bet, sākoties pubertātei, izteiktāk nāk klāt depresijas epizodes, ēšanas traucējumi, vielu lietošanas epizodes un psihozes epizodes,” stāsta Vītola.

Tieši pusaudžu vecumā speciālisti arvien biežāk saskaras arī ar akūtām situācijām.

Smagākajos gadījumos jaunietis nonāk slimnīcā

Ja jaunietim nepieciešama akūta palīdzība, viņš var nonākt slimnīcā, kur speciālisti izvērtē situāciju un riskus. Ja stāvoklis ir smags un pastāv vairāki riski, nepieciešama ārstēšana psihiatrijas nodaļā. Vītola norāda, ka akūtie gadījumi visbiežāk saistīti ar pusaudžiem no aptuveni 10 gadu vecuma.

Viens no biežākajiem iemesliem ir paškaitējums, suicidālas domas vai mēģinājums izdarīt pašnāvību. Tāpat jaunieši nonāk slimnīcā saistībā ar ēšanas traucējumu epizodēm, un sākotnēji tās nereti izpaužas tieši ar fiziskās veselības sūdzībām.

2025. gadā BKUS psihiatrijas nodaļā kopumā bijušas 452 stacionēšanas epizodes, kas attiecināmas uz 315 unikāliem pacientiem. Aptuveni trešdaļai no viņiem primārā problēma bijuši garastāvokļa traucējumi un depresīva simptomātika.

Jaunieši biežāk pasaka: “Ar mani kaut kas nav kārtībā”

Vai tas nozīmē, ka jauniešu mentālā veselība kļūst arvien sliktāka? Uz šo jautājumu nav vienkāršas atbildes.

Vītola norāda, ka pieejamie dati neļauj viennozīmīgi apgalvot, ka konkrētas diagnozes būtu dramatiski pieaugušas.

Turklāt vienam pacientam var būt vairākas problēmas vienlaikus. Taču ir mainījusies attieksme pret palīdzības meklēšanu.

Jauniešu vidū psihiatrijas stigma nav tāda pati kā vecākajām paaudzēm, un arvien biežāk jaunietis pats mēģina saprast, kas ar viņu notiek. “Jaunieši aktīvāk pievērš uzmanību savam emocionālajam stāvoklim,” skaidro speciāliste. Tas nozīmē arī to, ka pieaug tā sauktā palīdzību meklējošā uzvedība – jaunietis ne vienmēr gaida, kamēr problēma kļūs pavisam smaga, bet mēģina saprast, kur meklēt palīdzību.

Arī SPKC bērnu un pusaudžu garīgās veselības materiālos atsevišķi izdalīti tādi jautājumi kā trauksmes spektra traucējumi, vielu un procesu atkarības, ēšanas traucējumi un pašnāvības riska pazīmes.

Vielu lietošana – viena no tendencēm, kas speciālistus satrauc visvairāk

Īpaši izteikta pārmaiņa, pēc Vītolas teiktā, redzama saistībā ar psihoaktīvo vielu lietošanu. Pēc BKUS speciālistes sniegtās informācijas Narkoloģijas un medicīniskās rehabilitācijas dienestā 2023. gadā bijušas aptuveni 500 konsultācijas, bet 2025. gadā – jau ap 900. Tas ir gandrīz divkāršs pieaugums.

Jauniešu vidū sastopama gan alkohola lietošana, gan marihuāna, stimulanti, halucinogēnas vielas un citas narkotiskās vielas. Taču, pēc speciālistes teiktā, vielu lietošana jauniešiem nereti nav pati galvenā problēma – tā var būt mēģinājums tikt galā ar kādu citu emocionālu grūtību. “Jaunietis ar vielu lietošanu mēģina kompensēt un paslēpt kaut ko citu, mazināt kādu sajūtu,” skaidro Vītola.

Īpašas bažas speciālistiem rada sintētiskie opioīdi, kuru lietošana var izraisīt ļoti smagu saindēšanos un elpošanas nomākumu. Vītola uzsver, ka bīstama ir arī situācija, kad jaunietis nemaz nezina, ko īsti lieto, jo nelegālās vielas var saturēt citus piemaisījumus.

Arī SPKC norāda, ka psihoaktīvo vielu lietošana bērniem un pusaudžiem ir atsevišķi izdalīta veselības aprūpes joma, kurai izstrādāti īpaši diagnostikas, ārstēšanas un uzraudzības algoritmi.

2024. gada ESPAD pētījuma dati rāda, ka 2,9% Latvijas skolēnu norādījuši, ka dzīves laikā lietojuši kādu jauno psihoaktīvo vielu, bet 1,9% to darījuši pēdējo 12 mēnešu laikā.

Sociālie tīkli problēmas neizraisa vieni paši, bet var tās pastiprināt

Vēl viens būtisks jautājums ir digitālā vide. Vītola uzsver, ka pati viedierīču izmantošana nav uzskatāma par kaut ko sliktu – tehnoloģijas mūsdienās ir neatņemama bērnu un jauniešu dzīves sastāvdaļa un arī palīdz veidot piederības sajūtu.

Taču speciālistus satrauc tas, kādu saturu jaunietis redz un kā darbojas algoritmi.

Ja jaunietis sāk skatīties saturu par paškaitējumu, algoritms var turpināt piedāvāt arvien vairāk līdzīgu video. Vītola stāsta par pacienti, kurai šāda satura parādīšanās plūsmā kļuva par papildu faktoru, kas viņu mudināja arvien vairāk interesēties par paškaitējumu. Tāpēc reizēm problēmu nevar atrisināt tikai ar vienu padomu – “mazāk sēdi telefonā”. Svarīgi ir arī tas, ko jaunietis telefonā redz.

Ķermeņa tēls sākas ne tikai Instagramā

Līdzīga situācija ir ar ēšanas traucējumiem un ķermeņa tēlu. Sociālie tīkli var pastiprināt spiedienu izskatīties noteiktā veidā, taču Vītola uzsver – nevajadzētu visu atbildību novelt uz internetu.

Liela nozīme ir arī tam, kā par izskatu runājam ikdienā. Pusaudža vecumā identitāte vēl tikai veidojas. Ja jaunietis regulāri redz “ideālus” ķermeņus un vienlaikus dzird komentārus par savu vai citu cilvēku svaru, izskatu, ēšanu vai diētām, tas var ietekmēt viņa attieksmi pret savu ķermeni.

Un bērni ļoti daudz pārņem no pieaugušajiem. Arī ģimenes sarunas par diētām, svaru un izskatu var kļūt par daļu no šī stāsta.

Ne katra slikta diena nozīmē slimību

Vēl viens svarīgs jautājums ir robeža starp normālām emocijām un problēmu, kurai nepieciešama speciālista palīdzība. Vītola uzsver, ka bērniem un jauniešiem ir jāmācās pieņemt visu emociju spektru.

“Bērns jūtas slikti – tas ir OK. Vienkārši nevajag visu izārstēt,” viņa skaidro. Cilvēks nevar katru dienu justies vienādi labi. Tāpēc interese par mentālo veselību pati par sevi nav iemesls domāt, ka jaunietim ir psihiska saslimšana. Svarīgi ir skatīties uz kopējo ainu – vai emocijas un grūtības sāk traucēt ikdienas dzīvei.

Vecākiem jāskatās ne tikai uz to, ko bērns saka, bet arī uz to, kas mainījies

Viena no svarīgākajām pazīmēm ir būtiskas izmaiņas jaunieša ierastajā uzvedībā.

Ja bērns vienmēr bijis aktīvs, ieinteresēts, sabiedrisks un iesaistījies mācībās, bet pēkšņi sāk izolēties, zaudē interesi par lietām, kas iepriekš patikušas, vai būtiski mainās viņa dienas režīms, tam būtu jāpievērš uzmanība.

Īpaši svarīgi ir vērot:

• miega izmaiņas – jaunietis guļ
• ievērojami vairāk vai mazāk nekā iepriekš;
• ēšanas paradumu izmaiņas;
• intereses zudumu par ierastajām aktivitātēm;
• noslēgšanos un izvairīšanos no cilvēkiem;
• krasas uzvedības vai garastāvokļa izmaiņas;
• paškaitējuma pazīmes;
• alkohola vai citu vielu lietošanu.

“Jāskatās ikdienas funkcionēšana,” uzsver Vītola. Ja vecākam rodas sajūta, ka bērns vairs nav tāds, kāds bijis iepriekš, tas jau ir pietiekams iemesls sākt meklēt atbildi, kas notiek.

Lielākā problēma, par kuru runājam par maz

Taču, pēc Vītolas domām, viena no lielākajām jauniešu grūtībām nav saistīta tikai ar diagnozēm vai sociālajiem tīkliem. Tā ir savstarpējā komunikācija un attiecības – ģimenē, skolā un sabiedrībā. Par to tiek runāts arvien vairāk, taču sarežģītākais ir teoriju pārvērst ikdienas dzīvē.

“Cieņpilna komunikācija” nav tikai prasība bērniem. Tā jāiemācās arī pieaugušajiem. Bērni un jaunieši dzird, kā pieaugušie runā par citiem cilvēkiem, kā risina konfliktus un kā reaģē uz dusmām vai atšķirīgiem viedokļiem. Tāpēc reizēm jautājums nav tikai par to, kā salabot jaunieti, bet arī par to, kādu vidi viņam apkārt veido pieaugušie.

Un, iespējams, tieši šī ir viena no būtiskākajām pārmaiņām, ko šodien redzam – jaunieši arvien biežāk pasaka, ka nejūtas labi. Nākamais jautājums ir, vai pieaugušie prot viņus patiešām sadzirdēt.