Kā pusaudzis nonāk līdz pašnāvībai? Saruna ar Ņikitu Bezborodovu par paškaitējuma un pašnāvības riska faktoriem

Šis noteikti nav vieglākais temats, par kuru runāt – pusaudžu pašnāvības vienmēr satricina sabiedrību, mudinot kaut uz mirkli apdomāt, kas noved jaunieti līdz lēmumam apraut savu dzīvību tik agrā dzīves posmā. Pirmās versijas parasti ir depresija, mobings, kādi noteikti pārdzīvojumi, kurus jaunieša psihe nav spējusi pārvarēt. Savukārt runājot par paškaitējumu, pirmkārt lielākoties tiek minēts – uzmanības pievēršana. Vai tiešām? 

Par patiesajiem pašnāvību riska faktoriem mammāmuntētiem.lv stāsta Ņikita Bezborodovs, bērnu psihiatrs, Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras docents, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) Metodiskās vadības centra vadītājs bērnu psihiskās veselības jomā, Pusaudžu resursu centra valdes loceklis.

Kādi ir Latvijas pēdējo gadu dati un cik tieši skumji tie ir

Vispirms vaicāju Dr. Bezborodovam, kāds tad ir pusaudžu pašnāvību reālais problēmas apmērs Latvijā. Lai cik skumja būtu mūsu statistika pasaules un īpaši Eiropas kontekstā, tomēr viņš uzreiz savā ziņā nomierina, jo kopumā pašnāvību skaits attiecībā pret sabiedrības populāciju ar laiku ir krietni mazinājies. Pavisam milzīgs pieaugums tika piedzīvots 90. gados. Skaidrs, ka pašnāvība nav tikai veselības vai psihisks fenomenes, pašnāvības ir ļoti saistītas ar globālām sociālām norisēm, ar dižķibelēm un tā tālāk.Taču kopš milzu pieauguma 90. gados pašnāvību skaita dinamika ievērojami samazinās. Tā ir labā ziņa, viņš saka. 

Sliktā ziņa – tas joprojām ir viens no nozīmīgākajiem nāves iemesliem tieši jauniem cilvēkiem. Jaunieši, par laimi, nemirst tik bieži no sirds un asinsvadu slimībām un onkoloģiskām saslimšanām salīdzinājumā ar gados lielākām vecumgrupām.  Šajā vecuma posmā ļoti nozīmīgs nāves iemesls līdztekus ārējām traumām ir tieši pašnāvība. 

Konkrētus datus var atrast nupat publicētajā pētījumā – “Bērnu un jauniešu pašnāvību, pašnāvības mēģinājumu un paškaitējuma ambulatoro un stacionāro gadījumu retrospektīva analīze”, kas atrodams BKUS mājaslapas sadaļā “Datu analīze”. Bezborodovs iepazīstina ar pētījuma galveno izpētes lauku, proti, šī analīze veikta par 2018.-2024. gadu, analizējot visus pieejamos datus, tai skaitā nāves reģistra datus un arī veselības aprūpes statistikas datus, konkrēti par jauniešiem vecumā no 14 līdz 25 gadiem. Zināms, ka šajā vecuma grupā un laika periodā jauniešu skaits, kas veikuši pašnāvību, ir 112. 

Datu analīzē aprakstītā statistika pēc vecuma grupām atklāj, ka pašnāvību biežums pieaug līdz ar vecumu, ko min arī Bezborodovs. 14-17 gadu vecuma grupā reģistrēti 14 nāves gadījumi, kas veido 12.5% no visiem reģistrētajiem gadījumiem. 18-21 gadu vecuma grupā konstatēti 44 gadījumi jeb 39.3%, savukārt 22-25 gadu vecuma grupā – 54 gadījumi  jeb gandrīz puse. Bezborodovs uzsver, ka īsti neanalizēja vecuma grupu līdz 14 gadiem, jo mazākiem bērniem un jaunākiem pusaudžiem parādās paškaitējums, bet pabeigtas pašnāvības faktiski nav. Un paldies Dievam. Taču, runājot par paškaitējumu, analīzes publikācijā secināts, ka vecuma grupa no 14 līdz 17 gadiem uzrāda augstāko pašnāvības mēģinājumu biežumu, turklāt meiteņu vidū. Bet acīmredzot – jo vecāks cilvēks, jo lielāka pabeigtas pašnāvības varbūtība. 

Interesanti, ka zemākais pašnāvību skaits aplūkotajā periodā ir 2022. gadā (7 reģistrēti gadījumi), salīdzinot ar vidēji 20 gadījumiem gadā iepriekšējos gados. Pēc tam skaits mazliet aug, bet līdz 14 pašnāvībām 2024. gadā, kurš ir pēdējais analīzei pakļautajā laika periodā. Bezborodovs gan pauž bažas, ka šāda tendence norāda uz to, ka skaits atkal var atgriezties iepriekšējā līmenī. Vai tam ir saistība ar sociopolitisko situāciju vai Covid-19? Grūti pateikt, bet ļoti iespējams, jo tas tik tiešām, kā iepriekš minējām, ir viens no riska faktoriem. 

Dzimums jau ir riska faktors

Līdzīgi kā pasaules datos, arī Latvijā absolūti lielāka daļa no šiem jauniešiem ir vīrieši. Datu analīzē mūsu gadījumā tie ir 87,5% – no minētajiem 112 cilvēkiem, kas miruši pabeigtā pašnāvībā, 98 bija puiši un 14 – meitenes. Šis ir viens no interesantākajiem zinātniskajiem jautājumiem, kāpēc tas tā ir, Bezborodovs saka. Proti, kā tas nākas, ka viens no tiešajiem riska faktoriem ir vīriešu dzimums. 

Savukārt – sauksim tos tā – neveiksmīgo pašnāvības mēģinājumu jeb nepabeigto pašnāvību statistika rāda gluži pretējo. No tā, kas ir pieejams Veselības aprūpes statistikā, mēs zinām, ka meitenes biežāk nekā puiši veic pašnāvības mēģinājumus, bet no tās biežāk mirst puiši. Ar ko tas saistīts? Psihiatrs atbild, ka var spekulēt dažādi, kādi ir iemesli, bet daļēji tas ir saistīts ar pašnāvības metodēm, jo jau vēsturiski vīrieši biežāk izvēlas letālākas pašnāvības metodes. Tas ļoti atkarīgs no valsts, teiksim, ASV mēs runātu par šaujamieročiem un to pieejamību. Latvijas kontekstā absolūti lielākais īpatsvars no tiem jauniešiem, kas tiešām ir veikuši pašnāvību, ir veikuši pakāršanos.

Meitenes biežāk izvēlas metodes, kas ir mazāk letālas. Tā būtu saindēšanās, piemēram, ar medikamentiem, vai vēnu griešana un, par laimi, tas ir metodes, kas no izdzīvošanas viedokļa ir daudz drošākas un kuru rezultāts nav tik neizbēgams. Saņemot palīdzību laikus, jaunieši izdzīvo.

Kas nav mazsvarīgi – lielākā daļa pabeigto pašnāvību ir veiktas alkohola reibumā, kas ir viens no būtiskākajiem riska faktoriem visās vecuma grupās, bet pašnāvības kontekstā tas ir īpaši svarīgi, un to mēs arī Latvijā reāli redzam. Par to, kāpēc tā, plašāk runājām ar Dr. Bezborodovu turpmākajā sarunas gaitā vēlāk. 

Paškaitējums un pašnāvība – vai viens nepieciešami noved pie otra? 

Pašnāvība ir vairāku soļu kopums

Ņikita Bezborodovs uzsver, ka ir svarīgi runāt par atšķirību starp pašnāvību un paškaitējumu. Definīcija, pēc viņa teiktā ir sekojoša: par pašnāvību mēs saucam to uzvedību, kuras mērķis ir izbeigt dzīvi – pārstāt dzīvot. Un pašnāvība ir komplekss process, nevis mirkļa notikums. 

Ļoti vispārīgi var pat teikt, ka mēs visi kopumā dzīves laikā atrodamies pašnāvības kontinuumā un staigājam pa to.

Pirmais solis ir nogurums no dzīves. Tās ir domas, kas, principā, ļoti lielai daļai cilvēku kaut kādās dzīves situācijās parādās, kas nav patoloģiskas, bet, protams, ir signāls par nozīmīgu stresu. Tās ir domas par to, ka man viss ir tik smagi un tik grūti, ka vieglāk būtu aizmigt un nepamosties. Tas ir nogurums no dzīves. 

Nākamais solis ir fantāzijas par pašnāvību, un mēs zinām, ka tās ir diezgan izplatītas sabiedrībai, jo daudziem cilvēkiem kādreiz ienāk prāta tādas domas. Ārsts sniedz piemēru: ja, piemēram, es braucu pa lielceļu pēc ļoti, ļoti grūtas dienas, un man šis nogurums no dzīves jau ir kādu laiku, un man iešaujas prātā domā, ka tik viegli būtu pagriezt to stūri, ka tad es iebrauktu kokā un tas viss beidzas. Jā, tad tā ir fantāzija par pašnāvību un šīs fantāzijas var būt ļoti dažādas.

Vaicāju, vai tam, ko sauc par intruzīvām domām (angliski “intrusive thoughts”) nav saistības ar šīm situācijām? Uz to Bezborodovs atbild, ka tas atkarīgs no situācijas, kādā veidā cilvēks to izjūt. Vai viņš izjūt pašnāvības fantāziju kā intruzīvu vai nē? Dažreiz ir tā, ka šāda doma ienāk prātā, bet tā uzreiz izraisa distresu, pati doma tiek uztverta kā intruzīva. Mums visiem ir ļoti stiprs pašsaglabāšanas instinkts jau bioloģiski – cilvēks negrib beigt dzīvot. Šādas uzmācīgas domas tad ir satraucošas.
Bet var būt tā, ka tādas domas ir tik ļoti uzmācīgas, ka cilvēks ar šīm domām dzīvo ļoti ilgu periodu un neizjūt vairs tās kā intruzīvas, viņš ir pieradis pie pie šo domu satura.

Nākamais solis ir pašnāvības plāns, kad cilvēks ne tikai fantazē, bet sāk kaut ko praktiski darīt jeb gatavoties pašnāvība: krāt medikamentus, meklēt, kur ir tas striķis vai meklēt atslēdziņus no skapja, kur tēvam stāv bise.

Kad tu sāc jau konkrētas darbības realizācijas virzienā, nākamais solis ir pašnāvības mēģinājums un vēl nākamais – pabeigta pašnāvība. 

 

“Noķert” pašnāvību procesā

Ņikita Bezborodovs skaidro – pašnāvība ir dinamisks process, respektīvi, mēs visi kaut kad varam iekāpt tajā ar vienu kāju, bet situācijas stabilizējas dzīvē, mums ir kādi pasargājošie faktori, kuriem pateicoties, mēs varam izkāpt atpakaļ. Jā, mums bija nogurums no dzīves, bet mēs varam atgriezties pie normāla ikdienas stāvokļa. Tāpat cilvēks var pavadīt ļoti ilgu laiku arī ar pašnāvības fantāzijām vai pašnāvības plānu. Tā kā tas ir process, tas nozīmē, ka to principā var noķert. Mēs varam sniegt palīdzību cilvēkam, kas atrodas kādā no stadijām. 

Bet ir arī tāds fenomens kā impulsīvās pašnāvības, kas ir situācijas, kad cilvēks visu šo kontinuumu no pilnīgas nulles līdz pabeigti pašnāvībai, iziet faktiski minūšu laikā. Tās ir pašnāvības, kuras pat ar supersakārtotu sistēmu, intervencēm un palīdzību, ar iespējām novērst turpat vai visas pašnāvības – ar šo tā gluži vis nebūs. 

Protams, ka to stimulē savi riska faktori, skaidro psihiatrs – tas pats alkohols ir viens no būtiskiem riska faktoriem, jo alkohols atslēdz mūsu vadības funkcijas.
 

Paškaitējumam ir dažādi mērķi – un uzmanības pievēršana ir mazākais 

Paškaitējums ir uzvedība, kurus mērķis ir cits. Paškaitējums ir tad, kad cilvēks – mūsu gadījumā jaunietis – nodara sev pāri bez domas nomirt. Par paškaitējumu precīzu datu nav, cik tas ir izplatīts. 

Lūdzu ārstam minēt kādus noteiktus paškaitējuma piemērus. Viņš atbild, ka tā ir jebkāda veida kaitējumu nodarīšana sev, visbiežāk klīniskajā praksē ir roku skrāpēšana vai griešana, kas ir pirmais izplatītākais paškaitījuma veids, bet ar to neaprobežojas. Tā var būt arī sišana sev vai dedzināšana ar cigareti un jebkura cita fiziska kaitēšana sev.
 

Problēma ir tajā, ka tā ir izplatīta uzvedība, un mēs kā pieaugušie pat pierodam pie tā.. “Nu labi, nu skrāpē rokas, nu viss, tagad skrāpē rokas,” ironize ārsts. Tāds paškaitējums varbūt nav tik ļoti bīstams, bet arī tas ir vēl viens riska faktors arī pašnāvībai. “Mēs (mediķi) zinām, ka starp tiem jauniešiem, kas paškaitējas, risks arī īstam pašnāvības mēģinājumam ir diezgan augsts, līdz pat 70% kādreiz.” 

Mēģinājums pašnāvībai

Tur ir zināms psiholoģisks mehānisms, kā tas strādā, jo mums visiem ir bail no nāves. Tas ir normāli, cilvēkam ir ļoti stipri izdzīvošanas instinkti, un 

cilvēkā var notikt cīņa – dzīve ir neizturama un es gribu nomirt, bet es gribu arī dzīvot, un man ir ļoti bail no nāves.

Tātad, ja cilvēks atkārtoti veic paškaitējumu, viņš it kā pieradina sevi pie tā, ka var sev nodarīt pāri, un kaut kādā brīdī šis aizsardzības mehānisms var nenostrādāt, jo vairs nav tik bail. Jebkurā gadījumā paškaitējums ir signāls par to, ka ir problēma un ne obligāti psihiska. Tas var būt kaut kas dzīvē, kas padara to par diezgan grūti paciešamu. Tas ir signāls, ka mums kaut kādā veidā vajag palīdzēt. Arī paškaitējums, kas veikts bez domas nomirt, ir problēma, ar kuru mums vajag strādāt.
 

Emociju regulēšana

Paradoksāli, bet viens no visbiežākajiem mērķiem, kāpēc jaunietis, piemēram, skrāpē rokas, ir regulētāja efekts, jo pusaudžu vecums no attīstības perspektīvas ir laiks, kad cilvēkam ir nobriedusi smadzeņu daļa, kura ir atbildīga par afektiem, par emocijām, par dziņām. Viss ir ļoti intensīvs un karsts. Pieaugušie mēdz ļoti ātri aizmirst par to, kā tas ir bijis, cik emociju intensitāte ir augsta. Bailes, satraukums, dusmas – visas grūti paciešamās emocijas jaunietim ir ir grūti regulēt. Spēja regulēt emocijas attīstās līdz apmēram 25 gadu vecumam, kad nobriest atbildīgā smadzeņu daļa, tā ka cilvēki no tā patiešām izaug. Tāpēc pieaugušie mēdz minimizēt šos signālus, bet arī tiem ir jāpievēš uzmanība. Kā notiek emociju regulācija? Mums ir bioloģiski mehānismi, ka tad, kad mums sāp fiziski, mūsu smadzenes izstrādā vielas, ko sauc par endogēniem opiātiem, kas atsāpina. Ja tu jūties ļoti slikti, tu nodari sev pāri – tev sāp, izstrādājas šīs vielas un paliek vieglāk arī emocionāli. Šis efekts beidzas, tiklīdz pārstāj sāpēt fiziski. Tāpēc arī psihiatri sastopas praksē ar jauniešiem, kuru rokas burtiski ir noskrāpētas viscaur no vienas vietas. 

Viena rīcība citas vietā

Vēl viens mērķis ir mēģinājums mainīt domāšanu, un te Bezborodovs atgādina – vietā ir jau minētās intruzīvās domas par pašnāvību. Šādā gadījumā paškaitējums var būt mēģinājums pašnāvību novērst: labāk es sev daru šo, nekā izdaru pašnāvību. 
 

Veids, kā sodīt pašam sevi

Tāpat tas var būt veids, kā sodīt sevi par šādām domām vai sodīt sevi pat par paša depresiju. Daļa no depresijas domāšanas ir, ka es esmu vainīgs pie visa. Vecāki strīdas, tātad  es esmu vainīgs. Skolā neiet, pats esmu vainīgs. Ja esmu vainīgs, es esmu pelnījis sodu, un tad tas var būt veids, kā sodīt sevi.

Sajust vismaz kaut ko

Vēl viens mērķis ir pārtraukt disociāciju. Disociācija, īpaši jauniešiem, kas ir cietuši, piemēram no vardarbības vai citas ļoti negatīvas pieredzes, ir psihes aizsardzības mehānisms, kas it kā atdala traumatiskās atmiņas, mēģina no tām izolēties. Ja šis mehānisms ir ļoti stiprs, tas diemžēl strādā nespecifiski jeb atdala personu no emocijām vispār. Cilvēks nejūt ne tikai negatīvās, bet arī pozitīvās emocijas. Tādā gadījumā paškaitējums var būt ar mērķi pārtraukt disociāciju jeb sajust vismaz kaut ko. 
 

Panākt kontaktu

Un tikai pats pēdējais un, pēc Bezborodova domām, pat retākais paškaitējuma mehānisms ir ar mērķi uzlabot starppersonu komunikāciju. Kādreiz to sauca par demonstratīvām pašnāvībām, kas, viņš uzsver, ir ļoti slikts un nonivelējošs veids, kā to saukt. Un, jā, šāda paškaitējuma mērķis tik tiešām ir pievērst līdzcilvēku uzmanību. Vecāks sastrīdas ar bērnu, attiecības ir saspīlētas, jo vecāks bērnam kaut ko aizliedz. Bērnam ir sajūta, ka “mamma mani nesaprot,” viņi nedzird un nesaprot, kas pusaudzim ir svarīgi, un bērns, pat vecākam klātesot, var iedurt sev ar nazi rokā. Šāda uzvedība ir ar mērķi panākt beidzot kontaktu – varbūt šo beidzot sadzirdēs un uztvers. 

Iekļaušanās 

Līdzīgs mehānisms pusaudža vecumā ir iekļaušanās vienaudžu vidē, veidot grupas piederību. Ja visi tajā grupā, kurā tu socializējies, veic paškaitējumu, tev arī ir jāskrāpē rokas, lai piederētu grupai. Bezborodovs gan atzīst, ka viņa klīniskajā praksē tas notiek ļoti reti, vai tas gandrīz nekad nav vienīgais mērķis. Jaunieši, kuriem nav nekādu citu grūtību, izņemot grupas piederību, varbūt vienreiz, divreiz to izdara un tad saprot, ka tas pilnīgi neko nedod. Ja tā, tad šī uzvedība nesaglabājas, ja vien tai atkal nav paradoksālais mērķis uzlabot komunikāciju.
 

Tikai zinot uzvedības mērķi, ir iespējams jaunietim palīdzēt un palīdzēt atrast citas metodes, kā šo mērķi sasniegt, vai tā būtu emociju regulēšana, depresija, disosiācija vai kas cits. Jebkurā gadījumā – palīdzība ir jāsniedz arī tad, ja paškaitējuma mērķis nav izdarīt pašnāvību. Bet tas var būt tās riska faktors. 

Pašnāvības riska faktori

Visbeidzot mēs sarunā ar Dr. Bezborodovu nonākam arī pie pārējiem pašnāvības riska faktoriem jeb faktoriem, kas palielina pašnāvības risku. Ja jaunietim ir kāds no šiem riska faktoriem, ir jābūt uzmanīgiem un šis risks jāizvērtē. To iespējams izdarīt, tikai uzdodot jautājumus, jo tas ir viens no palīdzēšanas pirmiem soļiem. 

Kamēr jaunietim nepajautā, vai tam ir pašnāvības domas, tikmēr to nevar zināt un nevar arī palīdzēt. 

• Kā iepriekš minēts, viens no tiem ir vīriešu dzimums, taču tas ir iedzimts un to nekādi ietekmēt nevar. 
• Pašnāvības mēģinājums iepriekš dzīves laikā. Ja cilvēks kādreiz jau ir veicis pašnāvības mēģinājumu, risks uz atkārtotu pašnāvības mēģinājumu ir krietni augstāks. 
• Jebkura nopietna psihiska slimība – bet tas ir tikai viens no riska faktoriem citu starpā. Protams, ka depresija ir pirmais, kas visiem droši vien nāk prātā. Pietiekoši nopietna depresija noteikti arī palielina risku pašnāvībai. 
• Ne tikai psihiskas, bet arī fiziskas slimības: cukura diabēts, onkoloģiskas slimības, jauniešu vecumā arī seksuāli transmisīvas slimības, kuras ir sociāli stigmatizētas mūsu sabiedrībā.
• Pirminētā alkohola un narkotiku lietošana gan pašam pusaudzim, gan ģimenē ir riska faktors pašnāvībai. Pabeigtās pašnāvības lielāka daļa tiek veiktas reibumā. Cilvēks var atrasties jebkur iepriekš aprakstītajā pašnāvības kontinuumā, bet saglabāt impulse kontroli. Alkohola un citu vielu ietekmē impulsu kontrole atslēdzas. 
• Kopumā impulsivitāte ir tāds raksturojošs lielums – cilvēkiem, kas ir impulsīvāki, risks uz pašnāvību ir augstāks.
• Vientulības sajūta neatkarīgi no vecuma posma, ir riska faktors uz pašnāvību – kā senioriem, tā pusaudžiem un visām citām vecuma grupām
• Metožu pieejamība – ierocim nav jāatrodas mājās, kur ir jaunietis, neatkarīgi no tā, vai viņam ir kaut kādas psihiskās grūtības vai nav, uzstāj Bezborodovs. Tāpat brīvī pieejamā vietā nav jāstāv visādiem vecāsmātes medikamentiem – arī tas ir riska faktors. 
• Iedzimtie faktori, tai skaitā arī pašnāvības ģimenes anamnēzē starp tuvākajiem radiniekiem

Ir vēl faktori, ko sauc par precipitējošiem faktoriem jeb tādiem, kas paši par sevi nepalielina risku, bet, ja ir citi riska faktori un tiem vēl pievienojas šis precipitējošais faktors, tas gan ievērojami palielina pašnāvības risku. Pie tādiem pieder atbalsta sistēma, vai drīzāk tas, ka šī atbalsta tīkla nav– ģimenes, draugu, izglītības, vides, skaidro psihiatrs. Nelabvēlīgā sociālā situācijā vai, piemēram, institūcijās dzīvojošie – tas viss ir precipitējošas faktors.

Zaudējums, neatkarīgi no vecuma, ir riska faktors. Sēras pēc būtības ir depresīva reakcija. Protams, ja nav nekādu citu nosaukto riska faktoru, mēs spējam pārdzīvot arī nopietnu zaudējumu, arī vecāku nāvi. Bet, ja paralēli ir citi riska faktori un tad notiek kaut kas tāds, tas būtiski palielina risku. Jautājums arī, kas jaunietim ir zaudējums. Pieaugušajam tas var likties kaut kāds štrunts, nu, izjukušas pirmās romantiskās attiecības, sastrīdējās ar labāko draugu. Nu un tad? Ne tas vien dzīvē pārdzīvots, nākuši citi draugi, vēl desmit izjukušas attiecības… Bet jaunietim, kuram ir 15 gadi, šādas pieredzes nav, tā ir viņa pirmā. Attiecības vispār ir ļoti svarīgas šajā posmā un attiecību pārtraukšanās var būt subjektīvi pārciests kā nopietns zaudējums. Problēma skolā vai attiecībās ar vienaudžiem, konflikti ar tuviniekiem, draugiem – tas viss ir precipitējošais faktors. Sociāla izstumšana, vardarbība jebkurā veidā – emocionālā, fiziskā, seksuālā, protams. Arī neskaidrība par savu identitāti, piemēram, par savu seksuālo orientāciju vai dzimumu identitāti, ir precipitējošs faktors.

Bezborodovs atgādina arī par masu mediju efektu, kas ir iemesls, kāpēc jebkuru pašnāvību ir ļoti uzmanīgi jāatspoguļo medijos, jo ja to ļoti smalki apraksta, tad mēs varam gaidīt tuvākajā laikā līdzīgas pašnāvības, jo tas iedod tiem cilvēkiem, kas tikai par to domā, konkrēto mehānismu. 

Saruna neveicina pašnāvību – tas ir palīdzības pirmais solis 

Sarunas noslēguma daļā jautāju bērnu psihiatrijas speciālistam to, kas visiem ir prātā, runājot par jauniešu paškaitējumu vai suicidalitāti – bet kā palīdzēt? Ko darīt, redzot, ka ar jaunieti nepavisam nav labi? Atbilde skan – runāt par šo jautājumu. “Es zinu, ka mums visiem – un tas nav tikai par vecākiem, pat ārstiem ir tāpat – ir nedrošība un bailes uzdot šos jautājumus. Ja viņš atbildēs, ka jā, tad ko es darīšu? Dažreiz cilvēkiem ir doma, ka, ja sākšu runāt ar viņu par šo jautājumu, tad tas var viņam iedot ideju vēl kaut ko darīt. Tas tā noteikti nestrādā. Mēs zinām, ka saruna neveicina pašnāvību, bet tas ir tas pirmais solis,” stāsta Bezborodovs. 

Viņš arī brīdina, ka, ja vecākam ir kaut kādas bažas vai aizdomas, nav palīdzoši jaunieti tagad nosēdināt krēslā un spīdzināt ar jautājumiem. Tā īsti nevar nonākt līdz īstai atbildei, bet labāk izmantot kādas citas kopābūšanas situācijas, kad iespējama šāda saruna – braucot kopā kaut kur, gatavojot ēdienu, skatoties filmu vai atrodot citus ieganstus sarunai, kā to uzsākt. 

Pirmais uzdevums pieaugušajam ir noregulēt pašam savu afektu, savas bailes. Ja mamma ir ārprātā un nezina, ko tagad darīt, tas jaunietim, kurš jau ir grūtā situācijā, īsti nebūs palīdzoši. Tādēļ pirmais ir pašam saglabāt mieru, saskaitīt līdz desmit un kaut kā tikt gala ar savām emocijām. Tad ir svarīgi šo sarunu turpināt, parādīt, ka jūs esat blakus un ka jūs saprotat bērna jūtas, ka jūs esat gatavi palīdzēt un  kopā apspriest reālus risinājumus, plānu, ko darīt. Neatkarīgi no tā, uzreiz jāsamazina pieeja potenciāliem pašnāvības izdarīšanas līdzekļiem. 

Tas, ko kaut kādā mērā var darīt arī pieaugušie, bet ko tālāk darām mēs, psihologi, psihiatri, kas strādā ar jaunieti, kam ir pašnāvības domas, ir sastādīt drošības plānu, ko darīt tad, kad uznāk šīs domas: kurā brīdī zvanīt uz krīzes tālruni, braukt uz slimnīcas uzņemšanu, bet kurā brīdī pietiek ar to, ka tu iemērc rokas aukstā ūdenī un turi līdz brīdim, kad sāk sāpēt, tā vietā, lai veiktu paškaitējumu. 

Pie drošības plāna bez sarunas par šo jautājumu īsti nonākt nevar.

Mazināt riska faktorus – kā? 

Ir faktori, kurus koriģēt nevar, tas pats vīriešu dzimums, bet ir riska un precipitējošie faktori, kas ir koriģējami. Te psihiatrs min: vientulības sajūta, metožu pieejamība un arī psihiskie traucējumi. Atkarībā no tā, cik smaga ir tā pati depresija, tad tās var būt psiholoģiskās palīdzības metodes – psihoterapija vai psiholoģiskā konsultēšana. Ja depresija ir vidēji smaga vai smaga, tad varbūt nepieciešama arī farmakoterapija, respektīvi, kaut kāda medikamentozā palīdzība.

Protams, ka jaunietim, kuram ir nopietnas psihiskās grūtības, ir jānonāk līdz palīdzībai un Latvijā palīdzības sistēma ir pēdējos gados paplašinājusies. Savus pakalpojums sniedz gan BKUS, gan arī ārpus Rīgas ir pieejami bērnu psihiatrijas speciālisti. Pusaudžu resursu centrs ar šo mērķi vispār ir veidots – tajā ir atsevišķi valsts apmaksāta programma jauniešiem ar depresiju un paškaitējuma vai pašnāvības risku, kur pamatā ir psihologu komanda, kas veic psiholoģiskās intervences, turklāt centram ir kādas 11 filiāles Latvijā. Šogad tiek pilotēta arī internetā pieejama kognitīvi biheiviorālā terapija, lai palielinātu pieejamību psiholoģiskajai palīdzībai. Tūlītējai palīdzībai ir krīzes tālruņi, kur var un vajag zvanīt brīdī, kad liekas, ka nevar izturēt... Ir svarīgi parunāt ar kādu un tas ne vienmēr ir vecāks. Tas var būt arī draugs vai jebkurš cits. Pats galvenais, ka cilvēks nav atstāts viens, viņš zina, kur var vērsties un kur viņu dzirdēs un uzklausīs, kad ir grūti. 

Jā, cilvēcība, līdzjūtība, patiesas rūpes, ir tas, kas strādā vienmēr un kas var palīdzēt. 

Vai vecākam vajadzētu būt tam, kurš bērnu, kam parādījušies kādi signāli, līdz speciālistam? Uz šo jautājumu Bezborodovs sniedz precizējumu – līdz palīdzībai un risinājumam, tas ne vienmēr būs obligāti speciālists. Ja jaunieties pirmo reizi, piemēram, saskrāpējis roku, un vecāks to ir pamanījis, tas obligāti nenozīmē, ka tūlīt pat ir jāskrien meklēt psihologs vai psihiatrs. Tendence sabiedrībā ir tūlītējs pieprasījums pēc specializācijas, bet ir daudzi gadījumi, kur pietiktu ar līdzcilvēku palīdzību un sarunu.

Un mēs visi kā pieaugušie, kas ir bērniem blakus, esam atbildīgi. Tas attiecas uz skolotāju skolā, uz treneri sporta nodarbībās, kas kaut ko var pamanīt vai ar kuru jaunietiem ir izveidojies kontakts. Tas attiecas uz visiem pieaugušajiem. Vai princips “svešu bērnu nav” attiecas arī uz jauniešiem? Bezborodovs atbild apstiprinoši – tā ir, mums vajag kaut ko darīt.

Un pirmais solis ir runāt. 

Kad nepieciešama tūlītēja palīdzība, nebaidies zvanīt: 

Valsts apmaksāts vienotais krīzes tālrunis: 116123

Krīzes tālrunis: 67222922   27722292

Krīzes tālruņu darba laiks: Diennakts

*Bērnu un jauniešu pašnāvību, pašnāvības mēģinājumu un paškaitējuma ambulatoro un stacionāro gadījumu retrospektīva analīze. Bērnu klīniskās universitātes slimnīca, 
Metodiskās vadības centrs, 2025. Pieejams: https://www.bkus.lv/lv/datu-analize