Mammas stāsts – bērnudārza audzinātāja nevarēja ciest manu bērnu

Neskatoties uz mammas bažām, dārziņa gaitas izdevās uzsākt salīdzinoši viegli. Šķita, ka meitenei tur patīk. Uz dārziņu viņa no rītiem devās ar prieku un šķita ar jauno dzīves ritmu pilnībā apmierināta.

Problēmas sākās pēc pāris mēnešiem. Esošā pirmsskolas pedagoģe devās bērna kopšanas atvaļinājumā, un viņas vietā stājās cita audzinātāja. Ar to brīdi ierastā harmonija bija galā.

Laila, pastāsti, kas īsti notika, kad darbu sāka jaunā audzinātāja?

– Mana meita jau pirmajā dienā no dārziņa mājās atnāca noraudājusies un ļoti satraukta. Diemžēl viņa vēl ir pārāk maza, lai pastāstītu, kas īsti atgadījies. Centos mazo nomierināt un nolēmu, ka viss stress saistīts ar to, ka vairs nav viņas iemīļotās audzinātājas. Atklāti sakot, tajā pirmajā reizē nemaz pārāk nesatraucos.

Kad tu sāki satraukties?

– Gāja dienas un nedēļas, un situācija strauji pasliktinājās. Meita raudāja no rīta, raudāja vakarā. Pie dārziņa atteicās kāpt ārā no automašīnas. Bieži slimoja.

Vai tu runāji ar audzinātāju?

– Protams. Un man šī saruna ļoti nepatika. Pedagoģe paziņoja, ka mans bērns iepaliekot savā attīstībā, esot nekomunikabls, netiekot citiem līdzi. Varbūt vajagot meklēt kādu speciālistu.

Kā tu reaģēji?

– Sākumā, protams, biju ļoti nikna. Es pazīstu savu bērnu. Viņa ir gudra, savam vecumam attīstīta meitenīte. Bet vienā brīdī man sāka šķist, ka tā par saviem bērniem domā visas mammas. Galvā iezagās domas – ja nu manam bērnam tiešām kaut kas nav kārtībā. Pieteicāmies pie ģimenes ārsta un neirologa. Abi apgalvoja, ka bērnam viss ir vislabākajā kārtībā.

Vai tu par ārstu slēdzienu informēji audzinātāju?

– Protams. Taču viņas attieksme bija tāda kā izsmējīga. Tagad jau visi skaitoties normāli, bet viņai ikdienā nākoties redzēt ko citu. Gandrīz raudādama aizgāju pie dārziņa vadītājas. Tur mani nomierināja – pedagoģe vēl esot jauna, trūkstot pieredzes. Un bērni arī mēdzot būt jūtīgāki. Tāpat vadītāja man apstiprināja, ka pievērsīs uzmanību šai situācijai un viss būšot kārtībā.

Tu viņai noticēji?

– Es noticēju. Taču kļuva arvien trakāk. Tajās retajās reizēs, kad meita neslimoja un bija dārziņā, nākot viņai pakaļ, redzēju, ka audzinātāja darbojas ar citiem bērniem, bet mana meita stūrītī raud. Un viņas asarām netiek pievērsta absolūti nekāda uzmanība.

WhatsApp čatā bērni tiek nobildēti, kaut ko darot, bet es gandrīz nekad neesmu redzējusi nevienu savas meitas bildi. Viņa vienkārši tiek ignorēta.

Vai nevar gadīties, ka audzinātājai nepatīc tu, nevis tavs bērns?

– Protams, gadīties var visādi. Bet vai tas dod tiesības slikti izturēties pret mazu bērniņu? Un es taču vispār šo cilvēku nepazīstu. Kāds patīk vai nepatīk?

Bet bērns man ir pirmajā vietā, tāpēc nolēmu meitu izņemt no dārziņa. Vadītāja vien noteica, ka varbūt tā arī ir labāk… Man jau pat bija vienalga, ko viņa ar šo frāzi bija domājusi.

Protams, varbūt man vajadzēja cīnīties kā lauvenei un sacelt kājās visu Izglītības ministriju. Bet man tam vienkārši trūkst emocionālo resursu. Man ir darbs, un es viena audzinu bērnu. Turklāt man šajā mazpilsētā vēl jādzīvo. Te visi viens otru pazīst. Baidos, ka beigās mani te noēstu dzīvu.

Iesiet uz citu dārziņu?

– Tas nav tik vienkārši. Mūsu mazpilsētā šis ir vienīgais. Uz citiem būtu jābrauc ļoti tālu, un pagaidām arī tajos nav vietu.

Atklāti sakot, man pēc šīs pieredzes ir nedaudz bail. Bail, ka manam bērnam atkal netiek nodarīts pāri. Kopš meita neiet dārziņā, viņa ir krietni dzīvespriecīgāka un arī slimo mazāk.

Mūsu finansiālais stāvoklis gan ir kļuvis ļoti saspringts, jo lielu daļu savas algas šobrīd atdodu auklei.