No dārziņa nevar tā vienkārši atskaitīt. Bet, ja vecākiem “palūdz” bērnu izņemt pašiem?

Precizējot, par ko tad bērns nopelnījis šādu lūgumu no bērnudārza, atklājās, ka vēl tomēr nav palūgts, bet bērnam esot uzvedības problēmas, kuras vecāki mēģina risināt, taču gribot morāli sagatavoties arī minētajam scenārijam. Ja vēl konkrētāk, tad vēl gluži nepalūdza, bet pieteica, ka šis tas labojams bērna uzvedībā līdz konkrētam datumam. Ieraksta autore nav prasījusi par to, kas būs, ja tas neizdosies. 

Uz šo kāda komentētāja izteica viedokli, ka bērna uzvedība nav pulkstenis, kuru var ieprogrammēt uz noteiktu datumu, un radusies situācija ar bērnudārza pedagogiem un vadību ir jāizrunā līdz galam, lai pēc iespējas ātrāk rastu labāko risinājumu un nemocītos veltos minējumos. Tas primāri ir bērna (un arī citu bērnu) interesēs, īpaši, ja saņemtas sūdzības no citiem vecākiem. Bet kādi tad ir iespējamie risinājumi? 

Lielākoties komentētāji izteica viedokli, ka bērnam ar uzvedības problēmām tik tiešām neesot, ko darīt parastā pašvaldības pirmskolas iestādē, jo daudzi saskārušies ar to, ka šādi bērni traucē pārējās grupiņas mācību procesam un mēdzot pat būt agresīvi pret citiem. Izskanēja arī stereotipiski spriedumi par bērniem ar autiskā spektra traucējumiem (AST). Daži vecāki ieteica “STOP 4-7” agrīnās intervences programmu, bet vēl citi ieteica vērsties izglītības sistēmu uzraugošajās institūcijās, piemēram, Izglītības ministrijā vai Izglītības kvalitātes dienestā. Tieši tur vērsāmies arī mēs ar lūgumu sniegt komentāru par to, kādi var būt iemesli bērna atskaitīšanai no pirmskolas iestādes – gan privātās, gan pašvaldības iestādes. No Izglītības kvalitātes valsts dienesta vecākās ekspertes Janas Veinbergas saņēmām sekojošu atbildi. 

Kādos gadījumos pirmskolas vadība drīkst atskaitīt bērnu? 

Pirmsskolas izglītības iestādes vadītājs izdod rīkojumu par izglītojamā atskaitīšanu no pirmsskolas izglītības programmas šādos gadījumos:

• pēc pirmsskolas izglītības programmas apguves, ja izglītojamais ir uzņemts vispārējās pamatizglītības programmā;
• pamatojoties uz vecāka iesniegumu. Tomēr jāņem vērā, ka gadījumā, ja bērns ir obligātajā izglītības vecumā (t.i., no 5 gadu vecuma), vecāki nevar iesniegt iesniegumu par bērna atskaitīšanu no pirmsskolas izglītības programmas (ja vien viņš nav uzņemts citā izglītības iestādē), jo bērna sagatavošanās pamatizglītības apguvei ir obligāta; 
• ja izglītojamais ir uzņemts citā izglītības iestādē;
• ja vecāki ar iesniegumu apliecina, ka bērns izbrauc no valsts un turpinās izglītību citā valstī. 

No rakstītā izriet, ka nav nekāda tiesiska pamatojuma atskaitīt bērnu no pirmskolas izglītības programmas, pamatojoties uz kāda bērna “neērtumu”. Protams, jāskatās, ko paredz arī katras iestādes iekšējie kārtības noteikumi, taču izdarīt spiedienu, proti, aicināt vecāku izņemt bērnu pašam tā gluži vienkārši nevar.

Vēl viens pamatojums bērna atskaitīšanai ir ilgstoša (60 un vairāk dienu mācību gadā) prombūtne bez attaisnojoša iemesla. Par attaisnojošu iemeslu uzskatāma bērna prombūtne veselības stāvokļa dēļ, ko apliecina ārsta izsniegta izziņa. Tātad bērnu nevar pieprasīt izņemt, pamatojoties uz ilgu slimošanu, par ko arī dzirdēti nostāsti. Pie attaisnojošiem iemesliem skaitās arī bērna vasaras “brīvlaiks” 3 mēnešu garumā, ja vecāks par to ir informējis dārziņu ar iesniegumu. Janas Veinbergas komentārā piezīmēts, ka minētais neattiecas uz obligātajā izglītības vecumā (t.i., no 5 gadu vecuma) esošu bērnu.

Svarīgi arī pieminēt, ka šie 2022. gada 11. janvāra Ministru kabineta noteikumos Nr. 11 “Kārtība, kādā izglītojamie tiek uzņemti vispārējās izglītības programmās un atskaitīti no tām, kā arī obligātās prasības izglītojamo pārcelšanai nākamajā klasē” 37. un 40. punktā uzskaitītie atskaitīšanas iemesli attiecas arī uz privātajām pirmskolām. Izņēmums – ja par audzināmo netiek maksāta mācību maksa. 

Pieredzes stāsti

Par kādiem personiskās pieredzes gadījumiem, kuros prasīts izņemt bērnu no bērnudārza, stāsta paši vecāki? 

Kāds bērns ticis izņemts ilgstošas slimošanas dēļ, taču pāreja uz privātu pirmskolas izglītības iestādi nākusi bērnam tikai par labu: “Meitai bija 4 gadi, kad uzsāka apmeklēt dārziņu. Godīgi, neapvainojos uz dārziņu, jo tad aizvedu meitu privātajā dārziņā, tur viņa gandrīz neslimoja un 5 gados aizgāja uz pirmskolas sagatavošanās klasi.” Līdzīgā situācijā ticis atrasts arī cits, abas puses apmierinošs risinājums: “Pagājušajā gadā pati gribēju izņemt dokumentus no dārziņa, sakarā ar to, ka daudz slimo un gandrīz neejam, un vienkārši aizņemam vietu, uz ko man audzinātāja teica, ka vienkārši viņa atzīmēs, ka mēs nebūsim trīs ziemas mēnešus un lai ar pavasari mēģinām atkal.”

Vairākkārt tika minēti AST, kā arī uzvedības problēmas. Risinājumi, neskaitot šo pašu aicinājumu izņemt bērnu no dārziņa, ir bijuši pārcelt bērnu uz vecāku grupiņu, kur bērns lielāku bērnu lokā kļuvis daudz sadarbīgāks. Bieži personālam nemaz nav zināšanu, kā darboties ar bērnu, kuram ir AST un kurš prasa lielākas rūpes un pacietību, piemēram, palīdzot saģērbties vai nodarbībās. Skaidrs, ka bērnam būtu vieglāk dārziņā, kur ir nepieciešamais atbalsta personāls, taču nav viegli tādus atrast, kur nu vēl vietas tajos.

Diskusijā atklājās arī, ka minētais “problemātiskais” bērns ir tikai 3 gadus vecs un dārziņu apmeklē vien otro gadu, un, iespējams, audzinātājām vienkārši trūkst pacietības nodarboties ar bērnu, kurš lēnāk par citiem apgūst uzvedības un kārtības noteikumus un viņš tikai sāk apgūt sadarbību ar citiem. 

Vai bērna izņemšana no dārziņa ir tik slikts risinājums? 

Starp negatīvajām pieredzēm atskan arī atziņas, ka varbūt tā arī labāk pašam bērnam un vecākam. Kurš gan vēlas, lai viņa bērns jūtas lieks un uzskatīts par traucēkli, pie katras iespējas saņemt pasīvi agresīvu attieksmi? Vides maiņa citkārt nāk par labu, sevišķi tad, ja bērns mājās ir mierīgs un paklausīgs, bet problēmas rodas tikai pašā dārziņā, tātad pie vainas, iespējams, bijusi gaisotne grupiņā vai personāla nespēja vai neprasme veidot sadarbību ar konkrēto bērnu. Kāda mamma dalās ar gadījumu, kurā divarpus gadus vecs bērns izņemts, jo nav varējis gulēt diendusu un traucējis arī citiem, taču pārvedot mazo uz jaunu, privāto, dārziņu, problēma atrisinājusies pati no sevis. Līdzīga pieredze bijusi arī citai, kuras bērns dārziņā daudz raudājis, saraudinot arī citus, nav arī pratis pats ēst, savukārt citā dārziņā ar to problēmu nav bijis. 

Galu galā, pastāv arī cilvēciskais faktors, un arī mums, pieaugušajiem, gadās, ka nevaram iejusties kādā noteiktā vidē vai atrast kontaktu ar kādu. 

Nobeigumā kāds komentārs tieši no bērnudārza darbinieces: 

“Esmu bērnudārza audzinātāja un strādāju privātajā dārziņā. Un pie mums bija atnācis šitāds bērniņš, kuru palūdza 5 gadu vecumā aiziet no pašvaldības dārziņa. Viņš bija nevaldāms, kāvās, nevarēja savaldīties pat uz minūti, draudzēties arī neprata. Viss, ko mācēja ir sist, lēkt un skriet. UDHS, attīstības aizture, logopēdiskas problēmas arī bija. Likās bezcerīgi viņam kaut ko mācīt, jo ne rezultāta, ne atdeves nebija . Bet es ļoti daudz veltīju viņam sava laika un strādāju ar viņu patstāvīgi, un uz skolu viņš šogad aizgāja adekvāts, prazdams visus burtus, sāka lasīt un rakstīt. Jā, uz skolu aizgāja 8 gadu vecumā, taču citu iespēju nebija, jo vienkārši nebija gatavs. Ar tādiem bērniņiem ir daudz jāstrādā, un viņiem ir jābūt personai, kuru viņš respektē, savādāk arī rezultāta nebūs. Bija grūti, bet mēs tikām gala.”

Jautājums gan paliek – kā tad ar pašvaldības dārziņiem? Kur tiem rast resursus, kurus pieprasa iekļaujošā izglītība?