Pie psihiatra pēc atbrīvojuma no centralizētajiem eksāmeniem – pieņemta prakse?

Kam jābūt atzinumā, lai saņemtu atbrīvojumam no CE? 

Kā skaidro Jana Veinberga, kārtība, kādā skolēni tiek atbrīvoti no valsts pārbaudījumiem, noteikta Ministru kabineta (MK) 2023. gada 24. janvāra noteikumos Nr. 31 “Kārtība, kādā izglītojamie atbrīvojami no noteiktajiem valsts pārbaudījumiem”. Šie noteikumi paredz, ka skolēnu var atbrīvot, pamatojoties ne tikai uz psihiatra, bet arī uz neirologa, hematoonkologa vai ārstu konsīlija atzinumu. Atzinums jāsagatavo kā izraksts no stacionārā/ambulatorā pacienta medicīniskās kartes (veidlapa Nr. 027/u), tajā jābūt iekļautai informācijai par ieteikumu atbrīvot skolēnu no valsts pārbaudījumiem, nenorādot diagnozi un slimības anamnēzi. Šāds atzinums kopā ar vecāku iesniegumu jāiesniedz līdz attiecīgā gada 1. martam izglītības iestādes vadītājam. 

Jautāts, kādu diagnožu gadījumā pacientu var atbrīvot no eksāmenu kārtošanas, bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs apstiprina, ka konkrētu diagnožu tik tiešām nav, kuru pacientiem būtu garantēts atbrīvojums. Atzinuma pamatā ir lēmums par to, vai skolēna veselības stāvokļa dēļ var vai nevar kārtot CE. Tātad rekomendācija nav atkarīga no kādiem konkrētiem traucējumiem, bet gan skolēna funkcionalitātes. 

Bezborodovs turpina, ka pēc būtības vajadzētu būt tā, ka rekomendāciju atbrīvot no CE izsniedz tikai tad, ja izglītojamais sava veselības stāvokļa dēļ nevar piedalīties eksaminācijas procesā. Pie šādām indikācijām var pieskaitīt akūtu psihozi, nopietnus domāšanas vai uztveres traucējumus, smagu depresiju un citus ārkārtējus gadījumus, kas tiek ārstēti vai nu stacionāri (tātad skolēns nemaz fiziski nevar apmeklēt eksāmenu), vai ilgstoši ambulatori. Šādos gadījumos ārsts ir tas, kurš iniciē atbrīvojuma nepieciešamību. Pret esošo regulējumu, kurš nosaka, ka tieši šie trīs minētie speciālisti var vienpersoniski pieņemt atzinumu, viņš ir kritiski noskaņots, jo uzskata, ka visos gadījumos būtu jābūt ārstu konsīlijam jeb vairāku speciālistu pamatotam viedoklim par šādas rekomendācijas nepieciešamību.

Kādos gadījumos realitātē vecāki vēršas pie speciālistiem? 

Vai vienmēr vizīte pie ārsta ar lūgumu atbrīvot no CE, ir medicīniski pamatota? Psihiatrs atzīst, ka šādi gadījumi ir skaitliski ļoti reti, un piemetina – labi, ka tā. Realitātē pašas skolas visbiežāk jau mācību gada sākumā sāk aktīvi rekomendēt laikus apmeklēt ārstu, lai saņemtu atbrīvojumus no CE. Iemesls vienkāršs – tiek prognozēts, ka skolēns nespēs iegūt labu novērtējumu. Tam pamatā var būt uztveres traucējumi, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms, disleksija u. c. traucējumi, kas tik tiešām bez piemērota atbalsta eksaminēšanas procesā var ietekmēt sniegumu. Kā skaidro Bezborodovs, tā ir problemātiska situācija, jo skolēnus, kam ir šādas grūtības, vajadzētu atbalstīt, nevis ierobežot. Viņa jautājums ir, kādēļ skolas nenodrošina nepieciešamo atbalstu skolēniem ikdienas mācībās un gatavojoties CE, kas atbilstu skolēna vajadzībām. Atbilde, protams, ir resursu trūkums. Bezborodovs ir pārliecināts: 

“Mācīšanās problēmas būtu laikus jārisina, nevis risinājums jāuzgrūž ārstam.” 

Problemātiska grupa esot tieši tie skolēni, kuriem nav nekādu psihisku vai uztveres traucējumu, kas būtu uzskatāmi par garīgo atpalicību, proti, tādi, kuriem saskaņā ar likumdošanu, nav nepieciešama speciālā izglītība, taču kuru intelektuālās spējas tik tiešām ir ierobežotas, lai arī normas robežās – vienkāršoti sakot, zemas. 

Līdzīga situācija ir ar pacientiem ar trauksmes traucējumiem. Šādi traucējumi jānodala no trauksmes, kuru stresa situācijās var piedzīvot ikviens, jo, kā saka psihiatrs, tā ir pilnīgi dabiska tieksme – izvairīties no bailēm. Skolas gala pārbaudījumi, bez šaubām, ir pamatots iemesls satraukumam, taču gan vienā, gan otrā grupā, ar pietiekamu psiholoģisku atbalstu, skolēnam būtu jāspēj pārvarēt trauksmi un iziet cauri šim pārbaudījumam. Kā citādi var atbrīvoties no bailēm, ja no tām pastāvīgi izvairās? 

Vēl kāda problemātiska grupa bez medicīniska pamatojuma atbrīvošanai no CE, taču kuri tāpat tiekot mudināti šādu atbrīvojumu dabūt, esot krievvalodīgie, kuri, sakarā ar pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā, nemaz nezina valsts valodu pietiekamā līmenī, lai varētu kārtot nepieciešamos eksāmenus. Psihiatrs saka – nereti pašas skolas izdara spiedienu un pat zina ieteikt, ko sacīt ārstam, lai vajadzīgo rekomendāciju saņemtu.

Kādas var būt medicīniski nepietiekami pamatota atbrīvojuma sekas uz jaunieti? 

Kā jau minēts iepriekš, izvairoties no jebkuriem dzīves uzliktajiem šķēršļiem, skolēns tā arī neiemācās pārvarēt bailes no pārbaudījumiem un tas var ietekmēt viņa personības attīstību. Protams, var jau uzskatīt, ka 9. klases eksāmeni nav tik būtiski, jo, kā atbild eksperte Jana Veinberga uz jautājumu par nekārtotu CE ietekmi uz skolēna turpmāko izglītību, atbilstoši Vispārējās izglītības likumā noteiktajam skolēnam ir tiesības uzsākt vispārējās vidējās izglītības programmas apguvi, ja iegūta apliecība par pamatizglītību un to izsniedz ikvienam pamatskolas beidzējam. Vērtējumi CE sertifikātā kalpo par konkursa atlases kritēriju skolēna uznemšanai vidusskolā, bet tie, kam sertifikāta nav, CE vērtējumam tiek pielīdzināta attiecīgā gala atzīme mācību priekšmetā, kāda ir norādīta apliecībā. Ja skolēns netēmē uz prestižāko Latvijas vidusskolu, tad kāda starpība?

Varētu uzskatīt, ka šāda kārtība neietekmē skolēna turpmāko izglītību, taču vai tiešām tā ir? Varbūt skolēns tieši CE pēkšņi parādītu augstāku sniegumu nekā tas bijis mācību gada gaitā? 

“Kur ir mana kristāla bumba, kurā redzēt nākotni?” 

šādu retorisku jautājumu uzdod Bezborodovs, kurš kā speciālists nemaz nevar paredzēt sava pacienta progresu – vai skolēna diagnoze var saasināties pēc 1. marta, vai gluži otrādi – veselības stāvoklis var strauji uzlaboties līdz eksāmenu kārtošanai.  Savukārt, zinot, ka mācību gada beigās tāpat “nedraud” nekāds eksāmens, skolēns var zaudēt motivāciju mācīties, uzlabot savu sniegumu un gluži vienkārši – censties. Šāda iepriekšparedzamība var nodarīt kaitējumu uz jaunieša pašvērtējumu, ja viņš tiek “norakstīts”, vēl pirms saņēmis iespēju parādīt savas spējas. 

Bezborodovs dalās ar dilemmu, kuras priekšā tiek nostādīts mediķis: 

saskaņā ar hipokrātisko kodolu, ārsta misija ir atvieglot ciešanas, taču, ja ciešanas sagādā nevis esošais veselības stāvoklis, bet tā pasliktināšanās vecāku, skolas vai paša iekšējā spiediena rezultātā, tad kā vajadzētu rīkoties? 

Vai atbrīvojums no CE atbrīvos no ciešanām pavisam, jeb, kā piemērā par trauksmi, tās ne tikai neatvieglos ilgtermiņā, bet var nodarīt tikai sliktāk? 

Ārsts uzsver – tieši vecākiem ir nopietni jāpārdomā lēmums vest bērnu pie psihiatra, kas galu galā var būt viņa pirmais apmeklējums pie šī speciālista. Kā tas var ietekmēt skolēna pašvērtējumu un attieksmi pret garīgo veselību? Turklāt, viņš piebilst, ja deviņu klašu izglītība ir obligāta, tad vidusskolu vēl var izvēlēties bērna vecāki, tātad arī vidējās izglītības programmu, kurā mācīties. Taču pēc 12. klases  beigšanas skolēns pašam būtu jālemj par savu likteni, vismaz teorētiski jaunietis ir jau pilngadīgs jeb vecumā, kurā vajadzētu jau pieņemt pieauguša cilvēka lēmumus. 

Protams, arī katrai augstskolai ir sava uzņemšanas kārtība, atbilstoši šīs augstskolas noteikumiem. Veinbergas skaidrojumā par tiesisko pamatu atbrīvojumam norādīts, ka, saskaņā ar MK noteikumiem nr. Nr. 846, augstskolai un koledžai savos uzņemšanas noteikumos jānosaka kārtība, kādā uzņem personas, kuras saskaņā ar likumu var nekārtot centralizētos eksāmenus, – personas, kuras ieguvušas vidējo izglītību līdz 2004. gadam, personas, kuras ieguvušas vidējo izglītību ārvalstīs, kā arī personas ar īpašām vajadzībām. Topošajam studentam ir arī iespēja nokārtot CE kādā no Latvijas augstskolām, ar kuru Valsts izglītības attīstības aģentūra noslēgusi sadarbības līgumu, ja, piemēram, jaunietis tomēr ir nolēmis stāties tādā augstkolā, kurā kāda mācība priekšmeta CE vērtējumam ir svarīga nozīme konkursā. Tiesa, tad eksāmens jākārto vienlaikus ar citiem vidusskolēniem – maijā un jūnijā. Vairāk par pieteikšanos CE kārtošanai var uzzināt LU mājaslapā. 

Kādas ir iespējamās sekas uz skolēna nākotni un karjeras izvēli? 

Gan izglītības eksperte, gan psihiatrs saka: atzinumā diagnoze speciālistam nav jāmin. Šī informācija paliek konfidenciāla, līdz ar to atbrīvojums no eksāmeniem (neatkarīgi no tā, kurš ārsts šo atbrīvojumu izsniedz) pats par sevi neierobežo karjeras izvēli. Veinberga piemetina, ka vienlaikus gan jāņem vērā, ka Latvijā ir profesijas, kurās ir specifiskas prasības veselības stāvoklim un jāveic likumā noteiktā obligātā veselības pārbaudē pirms darba uzsākšanas, kā arī citi regulējumi konkrētu tiesību un atļauju iegūšanai (autovadītāja apliecība, ieroča nēsāšanas atļauja u.c.).

Vai ir iespējams kāds risinājums?  

Psihiatrs Ņikita Bezborodovs uzskata, ka šāda situācija ir jārisina gan pašām skolām, gan valstī grozot esošo regulējumu. Viņš uzskata, ka nebūtu jāizšķir konkrētas ārstu specialitātes, kam ir tiesības pieņemt lēmumu par rekomendācijas sniegšanu atbrīvošanai no CE, bet visos gadījumos ir jābūt ārstu konsīlijam jeb vairāku speciālistu pamatotam viedoklim par šādas rekomendācijas nepieciešamību. Vēl viņš uzskata, ka regulējumā jābūt iestrādātai prasībai, ka šāda atbrīvojuma pieprasījuma gadījumā esošajai skolai būtu jāsniedz gadījuma apraksts, kāpēc skolēns nevarētu kārtot CE, kādi atbalsta pasākumi ir tikuši veikti no skolas puses mācībās un gatavojoties CE norisei. Viņaprāt, jautājums biežāk nav saistīts ar reāliem ierobežojumiem skolēna veselības stāvokļa dēļ, bet gan no skolas neizdarības, un skolām vajadzētu sniegt atbalsta pasākumus jauniešiem ar mācību problēmām, kas nav atpalicība. Skaidrs, ka tām nav pietiekošu resursu, lai nodrošinātu bērniem ar specifiskām vajadzībām risinājumus, tāpēc jau arī tiek rekomendēts jauniešiem meklēt ārsta palīdzību – taču nevis, lai jauniešus atbalstītu, iedrošinātu un motivētu, bet gan ierobežotu.

Noslēgumā jautājums, kas tad ir svarīgāks – skolu reitingi vai jaunieša spēja adaptēties dažādām situācijām, uzņemties atbildību par savām izvēlēm un gatavība tam, ko sauc par dzīves skolai. Uz to atbildes pagaidām nav.