Likuma pārkāpējs – pusaudzis: par ko un kādus sodus var piemērot un kas jāņem vērā vecākiem

Mēs jau neko tādu nedarām

“Mēs jau neko tādu nedarījām, vienkārši braucām skatīties saulrietu pie ezera un tad pa ceļam pamētājām akmentiņus. Nejauši trāpījām laternai un izsitām. Tas taču nebija speciāli, tikai sacentāmies, kurš augstāk uzsviedīs akmeni.” Arī šis ir reāls gadījums, noticis pirms pāris gadiem, taču sekas dzēstas tikai nesen. Toreiz četru draugu bariņš, visi sestklasnieki, nokļuva pašvaldības policijas redzeslokā, jo kameras blēņdarus bija piefiksējušas. Kā jau nelielā Pierīgas pilsētiņā, atpazīt un noskaidrot vainīgos nenācās grūti. Sekoja puišu un viņu vecāku pratināšana, tika iesaistīta arī skola, un rezultātā – policijas uzraudzība. Par laimi, šiem puišiem tā bija mācība. Kā viens no viņiem atzīst, “es nekad vairs negribu justies tik nobijies, tik slikti kā toreiz, kad policija piezvanīja manai mammai”. Lai gan vainīgais bija viens (tas, kurš ar akmeni trāpīja laternai) un arī policijas uzraudzība tika piemērota šim vienam puisim, secinājumus izdarījuši visi četri draugi. Mūsu sarunas laikā tas bija skaidri nojaušams.
 

Cits gadījums, kurā iesaistīti divi astotās klases skolnieki. Abi puiši garajā starpbrīdī devās uz tuvējo veikalu, lai nozagtu kādus našķus. Jā, nozagtu – tieši ar tādu mērķi arī gājuši, jo vecāku iedotā kabatasnauda jau bijusi iztērēta, bet kārojies kaut ko gardu. Uz jautājumu, kāpēc nav lūguši vecākiem vēl naudu, viens no puišiem atzina, ka baidās to darīt, jo tad vakarā mājās var sekot patēva sitiens pa pakausi – vienkārši par to, ka atkal prasa mammai naudu. “Ja visu laiku tevi sit par to, ka paprasi naudu mammai, tad man negribas vairs prasīt. Labāk pamēģinu iebāzt kabatā kādu batoniņu. Tā jau nav īsta zagšana,” viņš vaļsirdīgi saka. Arī veikalā kameras bija piefiksējušas kārumniekus, taču policijai viņš patieso zagšanas iemeslu neatklāja, tikai sacīja, ka izdomājuši paņemt šokolādi. Nav zināms, kāda bija patēva reakcija pēc tam mājās, jo uz šo jautājumu puisis izvēlējās neatbildēt, taču varu teikt, ka abu aprakstīto gadījumu dalībniekus pazīstu un viņi ir patiešām feini jaunieši. 
 

Šie gadījumi nav liekami kriminālnoziegumu plauktā, taču aizdomāties mudina – par to, kāpēc pusaudzis vispār izdomā vai atļaujas kaut ko tādu darīt. Viņš taču zina, ka pārkāpj likumu, tātad par to pienākas sods. Vai pusaudžiem no tā it nemaz nav bail? Vairāki 15–17 gadus veci jaunieši man teica: “No kā jābaidās? Ka policijā jāatzīmējas? Vai ka skolā vajadzēs pie sociālā pedagoga iet un pildīt uzvedības lapu? Tas taču nav grūti. Mēs jau neko tādu nedarām – nevienu nenogalinām, nesitam, neviens no tā necieš. Pie mentiem negribas tikt, bet viņi jau neko neizdarīs.”

Daļa vecāku neapzinās, ka dara pāri bērnam

Valsts policijas Prevencijas vadības biroja Riska grupu prevencijas nodaļas galvenā inspektore un Valsts policijas koledžas lektore bērnu tiesību jomā Evita Evardsone atklāj pusaudžu noziedzības statistikas datus, kas liecina – jauniešu agresivitātei ir tendence pieaugt. 

• Vēl 2023. gadā smagu miesas bojājumu kategorijā bija viens gadījums, bet pērn – jau pieci. 
• No visiem pusaudžu pastrādātajiem noziedzīgajiem nodarījumiem viegli vai vidēji smagi miesas bojājumi personai nodarīti 5,8 % gadījumu, bijusi viena slepkavība. 
• Dažādu apreibinošu vielu lietošana, iegādāšanās un glabāšana reģistrēta 9,4 % gadījumu. 
• Visu laiku lielāko procentu, kas pērn sasniedza 70 %, veido dažādas zādzības, tostarp laupīšanas, ko paveikušas nepilngadīgas personas. Salīdzinājumam – 2023. gadā tie bija 65 % no visiem pusaudžu veiktajiem noziegumiem.

Policijas pārstāve uzsver – tas nebūt nenozīmē, ka bērni, kas pastrādājuši noziegumus, ir no tā sauktajām nelabvēlīgajām ģimenēm. “Pētījumos pierādīts, ka smagākās sekas uz bērna attīstību atstāj tieši viņa emocionālā pamešana novārtā, emocionālā vardarbība, kad bērns ilgstoši ir kritizēts, noniecināts, ignorēts un tamlīdzīgi,” uzskaita Evita Evardsone un piebilst – sabiedrībā ir maldīga izpratne par to, ko patiešām nozīmē vārdu salikums nelabvēlīga ģimene. “Ne vienmēr runa ir par fizisku vardarbību, vecāku alkoholismu vai kādām citām sociāla rakstura problēmām. 

Ja runājam par emocionāli labvēlīgu vidi bērnam, tad aizvien biežāk par nelabvēlīgām varam dēvēt tā sauktās parastās ģimenes.” 

Nereti tie ir vecāki ar pārāk augstiem standartiem, viņi varbūt pat ieņem labus amatus, ir izglītoti un, skatoties no malas, šķiet, ka tā taču ir laba ģimene. “Kad bērns no šādas ģimenes kļūst par likumpārkāpēju, gan paši vecāki, gan apkārtējie mēdz teikt – kā tas varēja notikt, viņam taču nekā netrūkst?! Jā, netrūkst, bet mēs domājam tikai par materiālām vērtībām, taču tās nevar aizstāt mīlestību, kuras bērnam, iespējams, trūkst no vecāku puses. Viss, kas šim bērnam ir vajadzīgs, ir atbalsts, kopā pavadīts laiks, ieinteresēta saruna, nevis kritizēšana, noniecināšana, jo mums ir statuss sabiedrībā, un tāpēc visam, kas ģimenē notiek, ir jāizskatās ļoti labi.”
 

Savā praksē Evita Evardsone ir pārliecinājusies – liela daļa vecāku nemaz neapzinās, ka viņi tādā veidā nodara pāri bērnam, grauj viņa pašvērtējumu, un tad pusaudzim rodas vēlme pašapliecināties. “Viņš iziet citā sociālā vidē, kur varbūt pat kļūst par šo negatīvo līderi, toties viņš ir atradis grupu, kur justies piederīgam. Mums visiem kā sociālām būtnēm ir vajadzība būt mīlētiem, kādam pieķerties. Tas ir iemesls, kāpēc meitenes dažkārt agrīni nonāk seksuālās attiecībās, un ir ļoti nepareizi domāt, ka viņas vienkārši ir izlaidīgas. Nē, šīs meitenes, pašas to neapzinoties, meklē mīlestību, piesaisti kādai personai, savukārt puiši visbiežāk atrod grupējumus, kur kļūst par līderiem vai vienkārši iesaistās un jūtas pieņemti, jo viņus nenoniecina, nekritizē, nepazemo.” Policijas pārstāve piebilst, ka tiem bērniem, kuri pastāvīgi jūtas pamesti novārtā, tiek kritizēti un noniecināti, palielinās trauksmes līmenis, un gluži dabiski, ka viņiem to kaut kādā veidā gribas mazināt. Tie nereti jau ir smagās vardarbības gadījumi, ko paveic nepilngadīgie.

Nelabvēlīgas bērnības pieredzes posts

Runājot par to, kāpēc bērni no šķietami labām, kārtīgām, inteliģentām un visādi citādi priekšzīmīgām ģimenēm tomēr kļūst par likumpārkāpējiem, arī ārste psihoterapeite Agija Tomme norāda: “Nav ideālu ģimeņu vai ideālu vecāku, un tas ir normāli. Man vienmēr šķitis interesanti, kā mēs no malas redzam ģimeni, jo patiesībā ir tik daudz dinamikas, kas paliek aiz aizvērtām durvīm, un tieši ģimenes dinamikai ir gana izšķirīga loma tajā, ko bērns darīs vai nedarīs.” 
 

Speciāliste jau atkal uzsver zināmo patiesību – tieši agrīnā bērnības pieredze var būt noteicošā, lai cilvēks pusaudža gados vai vēlāk nostātos uz likumpārkāpēja ceļa. “Pētījumos bieži tiek apskatīta ideja, ka uzvedības traucējumu riski paaugstinās, bērnam saskaroties ar nelabvēlīgām bērnības pieredzēm, it īpaši, ja bijusi agrīna atšķirtība no aprūpētājiem, pamestība, nolaidība. Kopumā nelabvēlīgas bērnības pieredzes vēlāk dzīvē paredz dažādu risku paaugstināšanos, piemēram, atkarību vai psihisko traucējumu risku.” Nelabvēlīgas bērnības pieredzes arī paaugstina riskus iesaistīties noziedzībā pusaudža gados.
 

Ko īsti nozīmē nelabvēlīga bērnības pieredze? “Tās ir potenciāli traumatiskas bērnības pieredzes, kas attiecināmas līdz 17–18 gadu vecumam. Vardarbība (fiziska, emocionāla, seksuāla), dzīves apstākļu stabilitātes un paredzamības trūkums, sāpīga vecāku šķiršanās, neārstēti ģimenes locekļa psihiski traucējumi, kā arī bērna atstāšana novārtā (arī emocionāli, ne tikai fiziski), bulings skolā, vecāku klātbūtnes/uzraudzības trūkums,” paskaidro psihoterapeite. Tas gan nenozīmē, ka, piemēram, visi neaprūpētie bērni pusaudžu gados kļūs par noziedzniekiem. Kā saka Agija Tomme, ir daudz faktoru, kas to ietekmē, turklāt 

dažādu pētījumu bāze norāda uz tendenci, ka meitenēm raksturīgāka emocionālā agresija, bet puišiem – fiziskā. Saliekot to kopā ar pusaudžu vecumam svarīgo identitātes formēšanos, kad jaunietis ir uz sevis meklējumu ceļa un tāpēc katra sociālā grupa, kurā viņš nokļūst, spēj viņu patiešām ļoti ietekmēt, var gadīties, ka līdz šim pareizais un kārtīgais bērns pēkšņi izdara kaut ko pretlikumīgu. 

“Un tas notiek tikai tāpēc, ka šī sociālā grupa, kurā viņš nokļuvis, kādā brīdī kļūst svarīgāka par ģimenes fonu. Tad daudz atkarīgs no tā, kādi ir vienaudži tajā grupā,” paskaidro Agija Tomme. 

“Ja domājam par pusaudžu uzvedības traucējumiem vai uzvedības grūtībām, kuras kopumā varētu uztvert kā problemātiskas, tad īpaši jāuzsver biopsihosociāls modelis. Tas ir koncepts, kas apraksta, kā dažādi riska faktori mijiedarbojas ar aizsargfaktoriem un kā veidojas dažādi traucējumi. Uzvedības traucējumi nerodas vienkārši sarežģītā vidē, to etioloģija jeb izcelsme slēpjas kompleksā dažādu faktoru mijiedarbībā. Piemēram, ir iedzimtas variācijas, kā funkcionē nervu sistēma, un tas var palielināt dažādu traucējumu varbūtību. Tātad ļoti būtiski ir vecākiem nevainot sevi, nepārmest, ja bērnam ir konstatēti uzvedības traucējumi – jau noteikta diagnoze vai ir aizdomas par kādu no tām,” skaidro speciāliste.
 

Uzvedības grūtības bērnam un pusaudzim nav lineārs process. Psihoterapeite atgādina, ka nozīme ir gan attiecībām ģimenē, gan ģimenes dinamikai, un fonā ir arī esošais iedzimtās attīstības potenciāls. “Vēl, protams, nedrīkstam aizmirst par skolas fonu, vienaudžu grupas dinamiku, vardarbību ārpus ģimenes, psihisko traucējumu izpausmes, kas palikušas nepamanītas, arī dažādu atkarību raisošu vielu lietošanu. Te tiešām varētu saukt ļoti daudz dažādu faktoru,” teic Agija Tomme. 

Ir vēl kāds svarīgs un pusaudžu noziedzības sakarā parasti maz apskatīts aspekts – uzvedības traucējumi var nebūt primārā problēma, lai gan sākotnēji ārēji redzama, piemēram, tikai opozicionāri izaicinoša uzvedība. “Var izrādīties, ka uzvedības izpausmes slēpj ko citu – garastāvokļa traucējumus, neizsērotu zaudējumu, trauksmi, grūtības socializēties un tamlīdzīgi.”

Kādu sodu var piemērot? 

Tiesībsargs vēl nesen atgādināja, ka bērniem jau no 11 gadu vecuma var piemērot audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus, savukārt no 14 gadu vecuma iestājas gan administratīvā, gan arī kriminālatbildība. Uzmanību šim faktam viņš pievērsa saistībā ar paziņojumu par seksuāla rakstura piezīmēm, aizvainošanu un pazemošanu, kas skolā nav retums un patiesībā traktējama ne tikai kā rupjība, bet gan kā seksuāla uzmākšanās, par ko jauniešiem var iestāties administratīvā atbildība. Atsevišķos gadījumos tas pat traktējams kā seksuāla izmantošana, un par to jau var iestāties kriminālatbildība. Seksuālā uzmākšanās ir īpaši aktuāla izglītības iestādēs. 

Tiesībsarga redzeslokā ir gadījumi, kad skolēni veic darbības, kas nav patīkamas citiem skolēniem. Tie ir seksuāla rakstura joki vai komentāri par skolasbiedra ārieni, rupji izteicieni vai piedāvājumi, kas citiem liek justies neērti un ir aizskaroši. Nereti izglītības iestādes darbinieki šādu rīcību attaisno ar skolēnu vecumu, taču pāridarītājam var piemērot kādu no minētajiem soda veidiem. 
 

Arī par šķietami nenozīmīgām zādzībām var sanākt pamatīgas nepatikšanas. Kā skaidro Evita Evardsone, var tikt reģistrēta pat trīs šokolādes batoniņu zādzība, īpaši, ja bērnam tā nav pirmā tāda reize. 

Kad bijušas 20 zādzību epizodes, pret nepilngadīgo jau var ierosināt krimināllietu. Tas savukārt nozīmē, ka lieta tiek izmeklēta un nodota prokuratūrai kriminālvajāšanas uzsākšanai vai izbeigta, nosūtot materiālus audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanai. 

Soda veidi ir dažādi: kriminālsods, naudas sods, sabiedriskie darbi, probācijas novērošana. Audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi nav sods un neparādīsies sodu reģistrā, jo “audzinošo līdzekļu mērķis ir pāraudzināt sabiedrībai derīgu pilsoni, lai viņš neatkārtotu noziedzīgus nodarījumus”. Un šis ir ieteicamākais pašlaik spēkā esošajā regulējumā paredzētais veids, kas neatstāj iespaidu uz jaunieša nākotni, karjeru, izņemot amatus, kuru aprakstā minēts termins nevainojama reputācija. Visbiežāk to saista ar iekšlietu sistēmas struktūrām, dienestu, taču tāds pats termins atrodams arī Izglītības likumā un attiecināts uz pedagogiem, kā arī citām profesijām. Tad gan dažkārt var tikt vērtēti arī administratīvie pārkāpumi – kādi, cik daudz, cik bieži tie bijuši. Tomēr audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus lielākoties neņem vērā, taču tos, kā minēts iepriekš, var piemērot jau no 11 gadu vecuma par administratīviem pārkāpumiem, par ko lielākoties lemj pašvaldību administratīvās komisijas. Ja runa ir par noziedzīgiem nodarījumiem, tad materiālus sūta uz tiesu, kas lemj par atbilstošāko audzinoša rakstura piespiedu līdzekli.

Likumā ir astoņi audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi:  

• Brīdinājums. Pagājušajā gadā pašvaldību administratīvās komisijas par administratīvajiem pārkāpumiem piemērojušas 3669 brīdinājumus. Visbiežāk tādus saņem par alkohola lietošanu vai smēķēšanu. 
• Pienākums atvainoties cietušajām personām, ja tās piekrīt tikties ar vainīgo. 2024. gadā bijuši 16 tādi lēmumi. 
• Bērna nodošana galvojumā vecākiem vai aizbildņiem, vai citām personām, iestādēm, organizācijām. Pērn pieņemts 41 lēmums. 
• Pienākums ar savu darbu novērst radītā kaitējuma sekas. 2024. gadā nav reģistrēts neviens šāds lēmums.
• Bērnam, kurš sasniedzis 15 gadu vecumu un kuram ir ienākumi, var uzlikt par pienākumu atlīdzināt nodarītos zaudējumus. Evita Evardsone teic, ka viņas skatījumā šis varētu būt viens no veiksmīgākajiem audzinoša rakstura piespiedu līdzekļiem, un pašvaldības to arī diezgan bieži piemēro.
• Uzvedības ierobežojumi. Arī šo audzinoša rakstura piespiedu līdzekli policijas inspektore vērtē kā labu un efektīvu, un pašvaldības cenšas to piemērot. Pērn tie bijuši 1984 gadījumi. Uzvedības ierobežojumi nozīmē, piemēram, aizliegumu apmeklēt noteiktas sabiedriskās vietas, satikties ar konkrētām personām, aizliegumu noteiktā diennakts laikā atrasties ārpus savas dzīvesvietas vai pienākumu periodiski ierasties policijā, lai reģistrētos.
• Pienākums piedalīties sociālās korekcijas un sociālās palīdzības programmās. “Arī šis varētu būt viens no efektīvākajiem līdzekļiem, ja vien programmas tiktu veidotas saskaņoti, jo valstī diemžēl trūkst metodikas. Mums nav vienotas pieejas jautājumiem par to, kam šajās programmās vajadzētu būt, un trūkst dažādu pakalpojumu, kas būtu vajadzīgi bērniem,” norāda inspektore, piebilstot, ka uzsvars būtu jāliek nevis tikai uz bērnu, kurš pārkāpis likumu, bet jāstrādā ar visu ģimeni.
• Pie uzvedības ierobežojumiem vēl ir noteikts pienākums turpināt pamatizglītības iegūšanu.

“Vēl var uzlikt par pienākumu ierasties uz konsultāciju pie psihologa, ārsta vai cita speciālista, jo pagaidām tas viss notiek brīvprātīgi,” piebilst Evita Evardsone. “Ir ļoti svarīgi šos piemērotos līdzekļus uzraudzīt, jo likumā ir noteikts arī tas, kādā veidā tie jāizpilda. Gan tiesas, gan administratīvās komisijas lēmums tiek nosūtīts izpildu institūcijām, un tādas mums ir trīs. Lielākoties tās ir pašvaldības, pāris līdzekļu uzrauga Valsts policija, daļu – Valsts probācijas dienests.” 
 

Turpinot par sodīšanu un soda piemērošanu – ir pierādījies, ka sods neizmaina personību. Sodītās personas nereti neatzīst savu vainu un notikušajā vaino institūcijas vai kādu citu, piemēram, vainīga ir policija, jo pieķēra, vai vainīgs ir tas, kurš nostučīja. Bet audzinoša rakstura līdzekļu pamatuzdevums ir jau agrīni pamanīt un laikus sākt darbu gan ar jauno cilvēku, gan viņa ģimeni.

Vecāku uzliktie sodi

Skaidrs, ka vecāki nevēlas, lai viņa bērni nokļūst policijas redzeslokā, tāpēc pārkāpumu gadījumos steidz paši labot situāciju un piemēro kādus sodus. Nereti tas ir aizliegums tikties ar draugiem, jo, pēc vecāku domām, tieši “sliktā kompānija” ir vainojama pie tā, ka viņu bērns kaut ko nozadzis veikalā vai, piemēram, lietojis alkoholu. Tomēr cerētā efekta vietā var sanākt vēl lielākas nesaskaņas un rezultātā – arī sliktāka uzvedība. Kā skaidro Agija Tomme, pusaudžu vecumā iespēja socializēties ir ļoti, ļoti, ļoti, ļoti svarīga. 

“Pirms izlemt par bargu, sodu vecākiem ir vērts vispirms sev pavaicāt – kāpēc es kā vecāks gribu piemērot tieši šādu soda veidu? Vai spēšu to paskaidrot bērnam un izrunāt radušos situāciju? Pusaudža uzvedība, pat ja tā ir sarežģīta vai problemātiska, slēpj kādu vēstījumu, un bieži tas ir neapzināts. Tāpēc ir svarīgi kopā ar bērnu mēģināt saprast, kas īsti notiek. Kāpēc viņš uzvedas tieši tā? Kāpēc, piemēram, nomainījis draugu loku? Vecākiem jācenšas uzzināt, kā pusaudzis pats redz situāciju,” mudina psihoterapeite, vienlaikus atgādinot, ka bērns var arī neatklāties, taču “ir vērts mēģināt, jo varbūt viņam pietrūkst tieši šīs sarunas ar vecākiem”.

Bērns apzog vecākus

Jā, arī par šādām situācijām ir gana bieži dzirdēts, piemēram, pusaudzis paņem no vecāku maka divus, piecus, pat 20 eiro vai vairāk un pēc tam parasti noliedz, ka būtu kaut ko tādu darījis. Atzīstas tikai pēc ilgākas pratināšanas – un ko tad? Agija Tomme uzsver, ka arī šajā gadījumā liela vērtība ir sarunai, lai izzinātu bērna patiesos rīcības iemeslus, taču pieļauj, ka zagšana var būt arī, piemēram, robežu testēšana. 

“Dažos gadījumos tā ir kā metafora – cik sliktam man jākļūst, lai vecāki arvien mani mīlētu? Vai arī – vai vecāki mani beidzot ieraudzīs, ja es zagšu? Jo varbūt mani neredz, kad esmu labs. 

Tās var būt arī neizpaustas dusmas, aizvainojums vai netaisnības izjūta. Neapzinātie vēstījumi var būt dažādi.” Pēc speciālistes teiktā, sīka zādzība mājās nav obligāts klīnisks simptoms, kas norāda uz patoloģiju, bet gan varētu parādīties, piemēram, pusaudžiem stresa, spriedzes apstākļos. Tāpēc, ja tas noticis vienu reizi, vecākiem nevajadzētu uzreiz satraukties, ka viņu bērns turpinās regulāri zagt. Par to var sākt domāt, ja šādas situācijas atkārtojas biežāk, kļūst nopietnākas un robežu noteikšana vairs nepalīdz. Tāpat ir svarīgi atcerēties, ka atklātā sarunā par notiekošo ir vērtīgi fokusēties uz to, ko pusaudzis izdarījis, nevis uz to, kāds viņš ir, piemēram, nevis teikt – tu esi zaglis, bet gan – tu paņēmi naudu, kas nepiederēja tev.

Sarkanie karogi, kas liecina – bērna uzvedība sāk kļūt problemātiska

Vispirms vecākiem godīgi jāatbild uz jautājumu, vai uzvedība traucē bērnam vai apkārtējiem, jo, lai pusaudzis pieaugtu, ir svarīga robežu testēšana, dusmas, identitātes meklējumi un cīņa par skaidrību haosā, apmulsumā. 

Taču arī šādām izpausmēm ir savs mērs, un par problēmu var runāt, ja:

• notiek bieža, atkārtota, neatgriezeniska robežu pārkāpšana (biežas zādzības, meli, agresija, vardarbība); 
• mazinās interese par pozitīvu piederību (autoritāte zaudē nozīmi, protests, vienaldzība, atsvešināšanās no tuvajiem); 
• grūtības valdīt dusmas un impulsivitāte, izteikta agresija, empātijas mazināšanās;
• ilgstošas un stabilas, pieaugošas grūtības skolā.

Uzticības tālrunis vecākiem

Gan šķietami neatrisināmu konfliktu gadījumos ar bērnu vai tad, ja vecāks baidās kļūdīties, kā arī jebkuros citos jautājumos vienmēr ir vērts pakonsultēties ar speciālistiem. Šādu iespēju piedāvā Bērnu aizsardzības centrs, aicinot arī vecākus zvanīt un jautāt. 

Konsultatīvais uzticības tālrunis: 116111.

Žurnāla “Patiesā dzīve” speciālizlaidumā “Kriminālā Latvija” vēl lasi:

• Slepkavības, kuras neaizmirst
• 2024.–2025. gadā atklātie ievērojamākie noziegumi
• Saruna ar juristu un aktieri Andri Daugaviņu
• Gadsimta laupīšanas
• Uzmanību, zvana krāpnieks!
• Noziegumam pa pēdām jeb Kā atklāj noziegumus
• Upura stāsts: “Es dzīvoju ar varmāku”
• Vardarbības valgos: no mīlestības līdz slepkavībai nav tikai viens solis
• Noziegums pret bērnu. Viņš nekad vairs neatgriezīsies mājās…
• Slepkava, kas kļuva par leģendu – Ansis Kaupēns

Žurnāls nopērkams lielākajās preses tirdzniecības vietās un zurnali.lv.